1.3 Lauki

1.3.1 Definīcija un vieta Latvijas attīstībā.

1.3.1 A  Lauki: dabas vide, dzīvesvide un ražošanas vide. Ekoloģiskie pakalpojumi.

Virsrakstā izkārtojums atbilstoši prioritātēm, jo dabas vide ir pamats gan labvēlīgai dzīvesvidei, tai skaitā ekoloģiskajiem pakalpojumiem, gan saražotās lauksaimniecības produkcijas kvalitātei un augsnes, ūdens resursu ilgtspējībai ražošanas procesam. Dzīvesvide ir prioritārs dzīves kvalitātes rādītājs, ja vērtē no Latvijas stratēģijas-,,viss cilvēka labā’’ viedokļa. Šī nostādne ir pretēja Staļina sociālisma tradīcijām, kas joprojām dziļi iesēdušies lēmumpieņēmējos, gan arī ES KLP agrākajā pieejā. Šīm vidēm nevajadzētu pieiet atsevišķi, bet tās iespējams integrēt, lai ieguvums būtu vismaz divām, vai visām trim uzreiz, kas iespējams nereti tikai vērtējot ilgtermiņā, ietverot arī nemonetāros IA kritērijus un fiskālo ieguvumu nevis ražotājam, bet vietējai kopienai, patērētājam, cilvēcei- dārgāk ražotājam, lētāk sabiedrībai.

,,Science for Environmental policy’’ 119 numurā rakstā ,,The global cost of biodiversity loss: 14 trilion Euros’’ publicēts pētījums ,,The Economics of Ecosistems and Biodiversity’’, kurā pirmoreiz pasaulē aprēķināti ekonomiskie zaudējumi- 14 triljoni EUR no sliktākiem dabas ekoloģiskajiem pakalpojumiem tikai no vienas vides problēmas- sauszemes bioloģiskās daudzveidības samazināšanās no 2000-20050.gadam. Gadā- 50miljardi EUR. Tas ir 7% pasaules kopprodukta. Ievērtētie ekoloģiskie pakalpojumi ir augu barības vielu piesārņojuma pašattīrīšanās dabā, pārtika, tīrs dzeramais ūdens, pajumte, kurināmais, plūdu samazināšana, klimata regulācija, rekreācija. Nav ietverti zaudējumi virsūdeņos no zivju resursu izsīkuma uc. Nav ietverti zaudējumi, ko rada citas vides problēmas.

1.3.1B Definīcijas un loma

Šinī darbā ar terminu ,,vietējā attīstība’’ (local development) domāta lauku vietējā attīstība. Kā minēts J. Brizgas ,,Rokasgrāmata lauku attīstībai’’ 7lpp , ko izdevusi ,,Zaļā Brīvība’’ 2003.gadā, Eiropas Padome par lauku apvidiem uzskata iekšzemes un piekrastes teritorijas, ieskaitot ciematus un mazpilsētas, kuru funkcija ir lauksaimnieciskā ražošana, tūrisms un lauku rekreatīvās nodarbes. Eiropas mērogā visi Latvijas rajonu centri, izņemot kādreiz padomju laikā tā sauktās republikāniskās pilsētas, ir mazpilsētas. Latvijas Reģionālās politikas pamatnostādnēs (2lpp) un Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā [1.panta 5.daļa] definēts, ka lauku teritorija- visa Latvijas teritorija, izņemot republikas nozīmes pilsētas un rajonu centrus. Autors šajā darbā par laukiem uzskata visu Latvijas teritoriju ārpus Rīgas un lielpilsētu aglomerācijas. Tātad tiem netiek pielīdzinātas tādas pilsētas kā Ogre vai Ķekava, Lapmežciems. Tomēr ne vienmēr nepieciešams novilkt krasu robežu, piemēram, attiecībā uz Tukumu, jo lauku vai aglomerācijas pazīmes var izpausties daļēji, un līdz ar šo šī darba ieteikumi būtu izmantojami pēc situācijas. Likumā (1.panta 2.daļa] lauku attīstība definēta- nelauksaimniecisko produktu ražošana lauku teritorijā, kā arī ar ūdens un zemes resursu izmantošanu saistīto pakalpojumu sniegšana un lauku ainavas saglabāšana. Savukārt ,,lauksaimniecība’’ likumā (1.panta 1.daļa] – tautsaimniecības nozare, kura nodrošina lauksaimniecības produktu ražošanu un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanu. Lauksaimniecības produktu formulējums (1.pants 3.daļa]  izslēdz mežsaimniecību, piekrastes zveju, akvakultūru, lauku tūrismu kā lauksaimnieciskās darbības jomu. Šāds iedalījums, kur termins ,,lauku attīstība’’ lietots kā pretstats terminam ,,lauksaimniecība’’ lietderīgs tiesiskajā regulējumā, nevis šī darba kontekstā, kuras autors jēdzienu ,,lauku attīstība’’ lieto vai nu tās vispārpieņemtā (konvencionālā) izpratnē kā ekonomikas pieaugumu lauku teritorijā vai arī kā lauku IA. Oficiāli Latvijas lauku politikas stratēģiskais virsmērķis ir pārticis cilvēks ilgtspējīgi apdzīvotos Latvijas laukos. Politiskās partijas vārdos nenoniecina lauku lomu. Bet reālajā lēmumpieņemšanas procesā prioritāte tiek dota tam un tiem, kas kontrolē ekonomiku (tās smaguma centrs Rīgā, Ventspilī un vēl dažās lielpilsētās), lielpilsētu elektorātam, šo ietekmīgo sociālo grupu- spēku lauku īpašumu un izklaides interesēm un, no otras puses, likumdošanas atbilstību ES prasībām. Lauki politiķiem ir būtiski tiktāl, cik tie skar ES direktīvas/regulas un tās piešķirtā finansējuma izlietojumu (atkritumsaimniecība, ūdenssaimniecība, energoefektivitāte, NATURA 2000 uc.) plus ekonomiski politiskās elites personīgās intereses laukos (aizsargjoslu, nelikumīgo būvju nojaukšanas uc.jautājumi).

1.3.2 Lauku funkcijas un to mērķi

 (pēc autora uzskatiem Latvijai prioritārā secībā).

1.3.2 A Ekoloģiskā (vides, dabas) funkcija

Dabas vide ir bagāta ar Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem. Latvijā konstatētas 18 047 dzīvnieku, 5396 augu un aptuveni 4000 sēņu sugu. Zinātnieki lēš, ka aptuveni 907 sugas (3,3 % no kopējā sugu skaita) ir retas un apdraudētas. Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēmu veido 4 dabas rezervāti, 278 dabas liegumi, 43 dabas parki, 3 nacionālie parki, 9 aizsargājamo ainavu apvidi, 295 dabas pieminekļi, kā arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās vislielāko platību aizņem meži (49 %) un lauksaimniecības zeme (24 %), savukārt 12 % – ūdeņi, 14 % – purvi un 1 % – citi biotopi. Aptuveni 95 % no visām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir noteiktas par Eiropas nozīmes aizsargājamām dabas teritorijām – Natura 2000.

Lauku teritorijas ir tās, kurās izvietojas lielpilsētu ekoloģiskās pēdas nospiedums. Tomēr ekonomikas globalizācijas apstākļos ekoloģiskās pēdas nospiedums daudzviet ir izvietots valstīs, no kurām tiek saņemtas preces. Taču tīra gaisa ,,ražošanas’’ (gāzveida emisijas ,,pārstrāde’’ augos, izmešu cieto daļiņu nosēšanās), komunālo pakalpojumu (atkritumu, notekūdens novadīšanas utml.) ietekmes, rekreācijas slodzes, vietējās pārtikas ražošanas, mežsaimnieciskās darbības (sevišķi lauku mazpilsētās) rezultātā pilsētu ekoloģiskā pēda iestiepjas arī piegulošajos lauku apvidos.

1.3.2 B Lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas, pārtikas drošības funkcija.

2005.gada sākumā kopējā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija 2,46 milj. ha. Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, 38 augsnes auglības balles tiek uzskatīta par minimālo auglības līmeni attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi, kas izmantojama, lai nodrošinātu komerciāli dzīvotspējīgu lauksaimniecību. Kopumā 57 % Latvijas teritorijas augsnes auglības līmenis ir zemāks par 38 ballēm. Kā vēsta ,,Lauksaimniecības nozares un zinātnes attīstības stratēģija’’, Latvijai ir negatīva lauksaimniecības produktu ārējās tirdzniecības bilance, īpaši Lietuvas un Polijas eksporta dēļ, kurās ir piemērotāki agroklimatiskie apstākļi: garāks augu veģetācijas periods, vairāk saules enerģijas, bet produkcijas transportēšanas izdevumi nelieli, Polijā netiekot ievērota laba lauksaimniecības prakse, kas arī samazina izmaksas. Bet nav pamatojuma- analizēta lauksaimniecības valsts politika šajās zemēs. Latvijas stratēģijā uzsvars likts uz unikālu veselīgu produktu ražošanu eksportam, izmantojot Latvijas tīro dabu. Pēc autora domām, lai gan globalizācijas rezultātā aizvien pieaug ievesto lauksaimniecības preču īpatsvars un tiek stimulēts Latvijas lauksaimniecības produkcijas eksports, Latvijas neunikālo pārtikas produktu (piens, krējums, siers utt.) nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu Latvijas iedzīvotāju nodrošināšanā ar plaša sortimenta pārtiku arī nākotnē, īpaši skatorties no pašuzturēšanas (vietējās) ekonomikas priekšrocībām IA, lai gan tirgū patreiz dominē mūsu dienvidu kaimiņu produkcija. Cerības uz vietējo plaša sortimenta produkciju saistītas ar veselīgas bioloģiskās, organiskās un integrētās lauksaimniecības produkcijas ražošanas iespējām (priekšrocībām) un pieprasījuma pēc tām pieaugumu ilgtermiņā Latvijā. Lielai lauku iedzīvotāju un pat pilsētnieku daļai būtiska ir pašapgāde ar veselīgu pārtiku no piemājas vai pilsētas nomalēs esošajiem dārziņiem, kas vienlaikus ir nozīmīgs brīvā laika pavadīšanas veids. Taču visnozīmīgākā loma vietējai un pašuzturošai lauksaimniecībai ir pārtikas drošībā. Pasaulē galvenās pārtikas drošības problēmas ir bada (13 000 bērnu ik dienas mirst pārtikas trūkuma dēļ un 800 000 cilvēku cieš no nepietiekoša uztura) novēršana un pārtikas (iespējamā) negatīvā ietekme uz veselību. Zaļā revolūcija: jaunas augstražīgas šķirnes plus plaša ķimizācija, mehanizācija, lai novērstu badu pasaulē izgāzās, daudzviet sasniedzot pretējus rezultātus: monokultūru audzēšanas dēļ vietējie iedzīvotāji zaudēja zemes un ūdens resursus pārtikas audzēšanai savām vajadzībām. Globālais pārtikas tirgus un starptautiskās palīdzības programmas ievērojami samazina neražu un dabas katastrofu izraisīto bada iespēju un sekas. Taču plašu globālu katastrofu vai kultūraugu/mājdzīvnieku slimību epidēmiju (tai skaitā bioterorisma) gadījumos, kādas ir reālas, pilnīga atkarība no globālā pārtikas tirgus vājina pārtikas drošību. Patreiz redzam, cik smagas sekas ir neveiksmīgajai ES biodegvielas politikai, kas jūtami paceļ pārtikas cenas pasaulē un tās pieejamību maznodrošinātajiem. Tādēļ nepieciešami būtisku lauksaimniecības pašuzturošu sistēmu pastāvēšana nacionālā, reģionālā un vietējā (kopienas) līmenī. Attiecībā uz pārtikas ietekmi uz veselību, uz garantijām šai kvalitātei, izvērtējot daudzus plusus un mīnusus, kas ir gan vietējai, ES un pasaulē ražotajai pārtikai, lielāko pārtikas drošību var nodrošināt vietējā kopiena sevis ražotajai un patērētajai pārtikai. Tikai vietējā lauksaimnieciskas izcelsmes pārtika atbilst IA principiem, jo samazina transporta, dod iespēju minimalizēt pesticīdu un minerālmēslu lietošanas, produkcijas konservantu un glabāšanas radīto piesārņojumu, ietekmi uz ekosistēmām, tā dod vietējās darbavietas un uztur kopienu, mazinot sociālās negācijas (protams, ja kopiena nav degradējošā stāvoklī). Bioloģiskā lauksaimniecība pēdējos gados strauji attīstās, pieaugot gan saimniecību skaitam, gan bioloģisko saimniecību platībām. 2005.gadā bioloģiskās lauksaimniecības sertificētās platības aizņēma 4,2 % no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes jeb 104 tūkst. ha. Bioloģisko saimniecību skaits pēdējā gada laikā ir dubultojies – no 2873 saimniecībām 506 jau ir sertificētas, 535 ir piešķirts otrā gada pārejas periods, kamēr 1832 uzsāka pirmā gada pārejas periodu. Ar bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas sertifikāciju nodarbojas divas kontroles iestādes: sabiedriskā organizācija „Vides kvalitāte” un valsts akciju sabiedrība “Sertificēšanas un testēšanas centrs”. Latvijā bioloģiskās lauksaimniecības produkti aizņem 2 % no kopējās lauksaimniecības produkcijas apjoma. Tikai 20,1 % no bioloģiskās lauksaimniecības saimniecībām pārdod saražoto produkciju tirgū. Pārējie ražo pašpatēriņam vai realizē pārstrādei. Šī iemesla dēļ lauku apvidos ir svarīgi attīstīt tiešo pārdošanu, kā arī palielināt tirgū realizēto un pievienotās vērtības produktu daļu. Bioloģiskā lauksaimniecība ir uz cilvēku vērsta lauksaimniecība (NAP mērķis). Tā rada veselīgus produktus, palielina darbavietas, samazina piesārņojumu, palielina bioloģisko daudzveidību, patērē mazāk enerģijas (neatjaunojaumo) resursu plus pilnveido ainavu, pašu darba darītāju un veicina lauku un ekotūrismu. Bioloģiskā lauksaimniecībā netiek lietoti pesticīdi un minerālmēsli. Tās pieeja ražas palielināšanai- barot nevis augus, bet rosināt dzīvības procesus augsnē. Noteikta kārtība, kā iegūt sertificētu bioloģiskās lauksaimniecības produkta eko-marķējumu (preču zīmi) ,,Latvijas Ekoprodukts’’. Tomēr joprojām šai visperspektīvākajai nozarei jāsastopas ar būtiskām problēmām, pirmkārt, lai tās produkciju saņemtu tie, kam tā visvairāk vajadzīga: bērnudārzi, skolas, slimnīcas, pansionāti, veselīgas pārtikas interesenti. Integrētā lauksaimniecība iet vidusceļu starp intensīvo un bioloģisko lauksaimniecību, lietojot nelielus, precīzi dozētus nezāļu un augu kaitēkļu ķīmiskās apkarošanas līdzekļus īstajā brīdī, līdz ar to minimalizējot negatīvu ietekmi uz vidi un veselību. Dānijas valdības darba grupa izstrādāja 3 attīstības scenārijus: pesticīdu nepielietošana, samazināšana par 80% un 45%. Pirmajos gadījumos bija neliels ienākumu samazinājums, pēdējā, ko valsts ņēma par pamatu lauksaimniecības politikai, samazinājuma nebija. Ilgtermiņā (15gadi) ražas un ienākumu starpība bioloģiskai lauksaimniecības pat pārsniedz intensīvās lauksaimniecības rādītājus.

Lauksaimnieciskās ražošanas mērķis IA kontekstā ne īstermiņa, ne vidējā termiņā nav nest maksimālu peļņu, bet šīs funkcijas mērķis ir nodrošināt pārtikas drošību, dzīves kvalitāti, tai skaitā nodarbinātību, veselību, kā arī vides aizsardzību, augšņu resursu racionālu izmantošanu, kopumā- vietējo ekonomiku: lokalizācijas un globalizācijas līdzsvarošanu.

1.3.2C Dzīvesvides, t.sk. ainavas veidošanas funkcija

Dzīvesvides funkcijas īpatsvars palielinās uz lauksaimnieciskās ražošanas nozīmes samazināšanās rēķina lauku IA. To veicina arī jaunā ES subsīdiju politika, ka atbalsts atkarīgs nevis no saražotās produkcijas apjoma, bet no videi draudzīgas dzīves laukos. Autors Latvijā šo lauku funkciju vēl vairāk prioritizētu, jo mūsu mazpārveidotā daba un vide, kuras piesārņojums laukos nepārsniedz ES normatīvus (kas daudzkur Rietumeiropā tā nav),  rada, no vienas puses, lielas ekonomiskas un sociālas priekšrocības šādas vietas pārdodot vai īrējot dzīvošanai, kas kļūs aizvien piepresītāks attālinātā darba apstākļos Eiropā (ņemot vērā ātru Rīgas lidostas sasniedzamību un sakaru komunikāciju pārklājumu Latvijā), bet, no otras puses, ir patreiz apdraudētas vides ekonomikas (vērtību) neizpratnes un īstermiņa ekonomisko apsvērumu dēļ (pārdošana par sviestmaizi). Tā var tikt savlaicīgi ,,rezervēta’’ (nopirkta) kā dzīvesvide būtisku klimata izmaiņu gadījumam. Latvijas ainavas daudzveidība ir vietējo iedzīvotāju nepietiekoši novērtēta dzīvesvides, tūrisma un rekreācijas estētiskā un perspektīvē komerciālā (Eieropas mērogā) vērtība. Ir ekonomiskās teorijas, kurās apgalvots, ka naudas ekvivalents aizvien vairāk būs pat ne zelts, bet dabas resursi un veselīga, kvalitatīva dzīvesvide. Daudzreiz ārzemnieku iepirktā zeme pat neapzināti var būt ar tālejošiem mērķiem.

Ainavu visvairāk ietekmējusi pēdējās desmitgadēs padomju laikā veiktā meliorācija un pieļautā mežainības palielināšanās, kopš neatkarības atgūšanas- viensētu atjaunošana un ūdenstilpņu, jūras krastu apbūve. Ainavas skaistumu nosaka tās dabiskums, elementu daudzums un to dabiskums, pārskatāmība. To var pat aprēķināt. Prasības, lai veidotu, nesabojātu ainavu no skatpunktiem, tiek ietvertas teritorijas plānojumos, pat veidoti ainavas aizsardzības zonējumi.Daudzās piekrastes pašvaldībās rodas dilemma- vai teritorijas plānojumā prioritāti dot ilglaicīgiem vietējiem iedzīvotājiem, vai īslaicīgiem sezonas iedzīvotājiem un ienācējiem, bieži no ārzemēm, kas vēlas rekreāciju, būvniecību vai iekšzemē- intensīvo lauksaimniecību. Eiropā ir iezīmējusies jauna problēma- apdzīvotu vietu robežu izzušana (rurbanization). Tās rezultātā fragmentējas un izzūd dabiskotā vide, kas pilda ekoloģiskas un ainaviskas funkcijas. Visa teritorija kļūst par vienu lielu ciematu ar dažāda blīvuma apbūvi. Latvijā tas pagaidām izpaužas vietām upju, ezeru un jūras krastos. Šo problēmu var atrisināt tikai ar efektīvu telpisko plānošanu tiesiskas valsts, kādas nav, apstākļos. Dzīvesvides funkcijas patreizējie mērķi ir nodrošināt lauku, kā arī pilsētu (apbūves kapacitāti nepārsniegušo vasarnīcu, kotedžu) iedzīvotājiem kvalitatīvus dzīves apstākļu, paturēt kontroli pār mazpiesārņotu un mazpārveidotu vidi, to neizpārdot par neadekvāti zemu cenu, nepieļaut vienlaidu apbūves ainavu, īpaši upju, ezeru un jūras krastos. Mērķis nedrīkst būt ,,attīstīt’’- apbūvēt visu piemēroto vidi ārpus aizsargājamām dabas teritorijām, ko cenšas panākt daudzas lauku pašvaldības.

1.3.2D Mežsaimniecības, akvakultūras, zvejniecības un citu dabas resursu nodrošināšanas funkcija

Pēdējā desmitgadē meža nozare ir kļuvusi par vienu no visaktīvākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, galvenokārt veiksmīgi konkurējot ārējā tirgū ar salīdzinoši zemas pievienotās vērtības produkciju. Tālākai attīstībai jāorientējas uz iespējami augstākas pievienotās vērtības radīšanu, jaunu produktu un noieta tirgu apgūšanu. Līdz ar to aug nepieciešamība pēc kvalificēta darbaspēka. Meža īpašnieku aptaujas dati pierāda, ka meža apsaimniekošanas aktivitātes ietekmē īpašnieku zināšanas. Tikai 8 % meža īpašnieku vai to ģimenes locekļu ir mežsaimnieciskā izglītība, bet 67 % aptaujāto norādījuši, ka nepieciešamās zināšanas ieguvuši praksē. Mežsaimniecība ir tā nozare, kas 90 gados (un arī vietām tagad) palīdzēja laukos izdzīvot. Diskutabla ir tā ekoloģiskā ietekme: pēc statistikas, izcirsts mazāk kā gada dabiskais pieaugums, bet nevar noteikt pelēkās un melnās ekonomikas devumu, kas ir ievērojams, bez tam jaunajos stādītajos mežos mazāka bioloģiskā daudzveidība kā vecajos, bet tā kā daudzi privātie izcirstie meži netika apstādīti, mežs tajā atjaunojās dabiskā ekoloģiskā cikla ceļā. Mežsaimniecības produkciju sākotnēji (un vēl zināmā mērā arī tagad) eksportēja ar zemu pievienoto vērtību, lietderīgi neizmantoja koksnes atkritumus (pēdējā problēma vēl aktuāla Latgalē). Pēc neatkarības atjaunošanas atjaunojās piekrastes zvejniecība jūrā, taču lauku teritoriju zvejnieki nav konkurētspējīgi, tā parasti ir papildus nodarbe. Mazajām ostām grūti atrast savu nišu pēc zvejnieku kolhozu izjukšanas, vecie kuģi neatbilst ES prasībām, ES subsidē to sagriešanu metāllūžņos, jaunu iegādei nav naudas, piešķirtās zivju nozvejas kvotas un nodokļu slogs nepietiekams rentablai zvejai kā biznesam, tādēļ plaši izplatīta samazināta nozvejas apjoma uzrādīšana zvejas žurnālos. Līdz ar to vēl vairāk iztukšojas zivju resursi. Atsevišķi zemnieki uzsāka akvakultūru: zivju un vēžu audzēšana ezeros un dīķos. Patreiz šai nodarbei paredzēts arī ES finansiāls atbalsts. Samilzis konflikts par zvejas iespējām Lubānas ezerā, kam tradicionāli ir liela dabas un sociālā loma. Mežsaimniecības, akvakultūras un zivsaimniecības fukcijas patreizējais galvenais mērķis nav peļņa, bet joprojām ir sociāls- novērst nabadzību un bezdarbu laukos, otrs- bioloģiskā daudzveidība, trešais- piesārņojuma akumulācija.

1.3.2E Tūrisma un rekreācijas funkcija.

Lauku tūrisms un rekreācijas pakalpojumi ir pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izveidojusies relatīvi spēcīga un ienesīga lauku attīstības nozare. Pamatā tā ir videi draudzīga un vietējos ienākumus ģenerējoša nodarbe, kas atbilst IA principiem. Protams, tā palielina antropogēno slodzi uz jūtīgām dabas teritorijām, bet, ja šī cilvēku plūsma netiktu vadīta, ietekme uz dabu un vidi būtu daudz negatīvāka. Spilgti pozitīvi un negatīvi piemēri (Gauja, Salaca, Abava) ir ūdenstūrismā. Tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc ekotūrisma pakalpojumiem ievērojami pieaugs. Savukārt rekreācija ūdenstilpņu krastos, to apbūve patreiz kopumā nenotiek ilgtspējīgi. Mērķis- dzīves kvalitāte un bioloģiskā daudzveidība.

1.3.2F Ekonomikas daudzveidošana. Kooperācija.

Mežsaimniecība un lauku tūrisms ir galvenie lauku ekonomiskās daudzveidošanas veidi. Saskaņā ar vērtējumu būtiski samazināsies lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Taču ES ir ieinteresēta, lai lauksaimniecībā nenodarbinātie cilvēki turpinātu dzīvot laukos, tāpēc viņiem piedāvā citas darba iespējas. ES veicina dziļāku (ne tikai primāro) lauksaimniecības produkcijas pārstrādi, pat mājražošanu, amatniecību, un pat tādus mazos un vidējos rūpniecības uzņēmumus, kas nav saistīti ar lauksaimniecības tehnikas servisu vai produktu pārstrādi. Radošo profesiju un augsto tehnoloģiju pakalpojumu sniedzēju piesaiste un nodarbināšana izklāstīta sadaļā dzīvesvide tēmā par attālināto darbu pievilcīgā dzīvesvidē.

Kooperācija laukos ir veids, kā atrisināt daudzas problēmas, ekonomiski izdzīvot, tas ir arī IA priekšnoteikums. Par ekonomiski ne īpaši ilgtermiņa perspektīvu nevarēja uzskatīt bijušo padomju laika kolektīvo saimniecību pārveidi darbībai patreizējos apstākļos. Taču tas bija un daudzviet ir nozīmīgs sociāls risinājums. Latvijas apstākļos visefektīvākā ir sadarbība produkcijas pārdošanā, iepirkumos, pieredzes apmaiņā un mācībās, projektu sagatavošanā, kreditēšanā. Daudz ir mēģināts pielietot dažādus kooperācijas modeļus, taču Latvijā jārēķinās ar vienpatnības, patstāvības mentalitāti. XIX, XX gadsimta veiksmīgākais kooperācijas, faktiski kopdarba piemērs pasaulē bija kibuci kustības attīstība un uzplaukums Izraēlā, bet arī tur tagad ienāk individuālisma tendences, kas maina kibuci sociālos un ekonomiskos pamatus. Bet, no otras puses, adaptācija ir pozitīvāi, jo arī patreiz kibuci ir visefektīvākā lauksaimnieciskās ražošanas un sociālā sadzīves modeļa forma Izraēlā, kas elastīgi iet laikam līdzi. No kibuci mūsdienu darbības Latvijā varētu smelties praktisko pieredzi un iedvesmu. Lauku ekonomikas daudzveidošanas funkcijas mērķis ir dzīves kvalitāte, apdzīvotība laukos un vietējā ekonomika.

1.3.2G Nacionālās identitātes saglabāšana

Spēcīgas folkloras kopas un aktīvisti darbojas arī Rīgā un arī citās lielajās pilsētās, tur atrodas materiālās krātuves (Brīvdabas uc.muzeji), notiek Dziesmu svētki, folkloras pasākumi, tur tiek ģenerēta nauda, ko var tam atvēlēt. Tomēr lauki ir tā ,,augsne’’, kurā folklorā atspoguļotā mentalitāte sakņojas, kur tā veidojusies un kur tai ir izšķirošā nozīme tautsaimniecībā.

Nacionālā identitāte ir gan pašmērķis, gan mērķis Latvijas IA unpilnvērtīgai attīstībai. Sīkāk sadaļā par nacionālo identitāti   

1.3.2H Kultūras funkcija

Kultūra ir viss, ko it kā radījis un pārveidojis cilvēks mijiedarbībā ar dabu, kā arī sabiedriskās attiecībss (autora īsināta unificēta definīcija no daudzām). Laukiem ir nozīmīga loma materiālās un nemateriālās kultūras vērtību saglabāšanā, kam ir gan utilitāra, gan emocionālo vajadzību apmierināšanas un personības veidošanas nozīme. Pie kultūras daudzveidības praktiskās vērtības no IA aspekta var uzskatīt arī seno arodu, darba metožu, tehnoloģiju (lauksaimniecības, celtniecības uc.), kultūraugu un mājdzīvnieku daudzveidības saglabāšanu reālajā dzīvē, nevis tikai hrestomatizēšanu rakstītās liecībās, datu bāzēs (t.sk. gēnu bankā), muzejos, jo to vērtība ir ideju aizgūšanai jaunām nākotnes tehnoloģijām; ne tikai ārējās izdarībās folkloras priekšnesumos, bet tajā noslēpto padomiņu, kā mums šeit dzīvot. Ne tikai leģendāro Ēģiptes piramīdu, Lieldienu salu akmens milžu, Damaskas zobena izgatavošanas tehnoloģiju cilvēce pazaudējusi, bet arī daudzas sentēvu gudrības, piemēram, veselības aizsardzībā, kas ļautu piekopt daudz ilgtspējīgāku dzīvesveidu un ražošanas modeli, izdzīvot varbūtējās globālās krīzes apstākļos.. Bet pat laukos seno prasmju/zināšanu pielietotāji strauji samazinās. Šeit neiztirzāžu vispārzināmos tautas mākslas un pašdarbības jautājumus. Kultūra ir gan pašmērķis, gan dzīves kvalitātes um pilnvērtīgas attīstības veicināšanas līdzeklis.

Lauku attīstības plānā teikts: ,,Lauku teritorijā ir samērā vienmērīgs kultūras institūciju pārklājums (lauku teritorijā ir 72 % tautas namu, 77 % pašvaldību publisko bibliotēku, 36 % valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu, 60 % muzeju, 87 % kultūrizglītības iestāžu un tajos darbojas 60 % no pašdarbībā iesaistīto dalībnieku skaita), kas rada pamatu kvalitatīvu kultūras pakalpojumu pieejamībai lauku teritorijas iedzīvotājiem atbilstoši minimālā kultūras pakalpojuma groza prasībām. Vairāk nekā 50 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka tieši kultūrvēsturiskie objekti un kultūras notikumi ir viens no dzīves telpu ietekmējošiem, piesaistošiem faktoriem. Taču kultūras pakalpojumu pieejamību kavē novecojusī kultūras iestāžu infrastruktūra un kultūrvēsturiskā mantojuma sliktais stāvoklis (piemēram, tikai 31 % gadījumu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu tehniskais stāvoklis vērtējams kā labs). Iedzīvotājiem, īpaši jauniešiem, trūkst piemērotu un kvalitatīvu kultūras pakalpojumu. Lauku teritorijas rajonu pievilcību veicina bagātīgais kultūrvēsturiskais mantojums, tradīcijas un joprojām sastopamā seno arodu prasme. Investīcijas kultūras infrastruktūrā, t.sk. kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un kultūras pakalpojumos nodrošina minimālo kultūras pakalpojumu grozu lauku teritorijas rajonos. Neattīstīta kultūrvide ir viens no faktoriem, kas motivē ekonomiski aktīvo sabiedrības daļu pārcelties uz pievilcīgāku dzīves vidi, savukārt kvalitatīva kultūrvide nodrošina pamatu arī ekonomiskajai un sociālajai aktivitātei lauku teritorijas rajonos, veicinot tūrisma, nodarbinātības, komercdarbības, izglītības, iedzīvotāju rīcībspējas un dzīves kvalitātes uzlabošanos.’’

1.3.2 I Vietizjūtas (piederības, dabas/kopienas identitātes) saglabāšana.

Identitātes deficīts ir viena no postmodernās sabiedrības problēmām. Netiek apmierināta viena no visnozīmīgākajām cilvēka vajadzībām (skat. Maslova piramīdu) pēc piederības apziņas kaut kam: ģimenei, dzimtajai vietai, novadam, valstij, profesijai, sociālajai grupai. Tas viss postmoderna dzīvesveida cilvēka mūžā daudzkārt mainās. Laukos vēl spēcīgi saglabājas priekšpostmodernā dzīvesveida un uzskatu pazīmes. Konservatīvisms ne vienmēr ir negatīvs, bet stabilizējošs, jo nereti ļauj saskaņā ar filozofijas nolieguma- nolieguma likumu pārlekt no vienas stadijas aiznākošajā. Latvijas ,,atpalicība’’ joprojām mums dod iespēju pāriet uz pēcpostmoderno sabiedrību, apejot daudzas Rietumu postmodernās sabiedrības negācijas (sīkāk skatīt sadaļā ,,Paradigmu maiņa’’). Tas attiecas arī uz identitātes un konkrēti vietizjūtas jomu. Patriarhālā vietizjūta, kas piesaistīja cilvēku un viņa darbību vienam Latvijas pagastam vai pilsētai pēcpostmodernismā transformēsies integrētā dzimtās vietas, novada (Latgales), dzimtenes (vai tēvzemes), reģiona (Baltijas), baltās rases areāla, planētas Zeme vietizjūtā, kur katram no līmeņiem būs sava vieta un loma personības jūtu pasaulē (nevis kosmopolītiskā bezvietība). Cilvēces kopējās izdzīvošanas vai degradācija jautājuma priekšā īpaši aktualizējas planētas Zeme vietizjūtas jautājums iepretim bezpersoniskam un bezatbildīgam kosmopolītismam. Savukārt personības dažādas profesijas un amatus vienā identitātē integrēs sava Uzdevuma (misijas, aicinājuma, interešu vienība) izpilde, dzīves jēga. Spēcīgu vietizjūtu var attiecināt arī uz pilsētām (A. Čaks- Rīga, ebreji- Jeruzaleme), taču raksturīgāk visās zemēs un tautās tas parasti laukiem (t,sk. mazpilsētām, piemēram, rakstnieks A. Pelēcis- Talsi). Vietizjūtas funkcijas mērķis   ir nacionālās identitātes saglabāšana, patriotisms.

1.3.2J Lauki kā svētnīca dvēselei (nejaukt- garam, jo garam svētnīca ir Mīlestībā).

Ne visiem, bet daudziem lauku un pilsētas iedzīvotājiem lauku dzīve, daba apmierina būtiskas emocionālās vajadzības. NeIA- ja šī vēlme tiek īstenota apbūvējot to, kas būtu jāatstāj neskarts, kā arī radot neorganizētās atpūtas vietās pārmērīgu antropogēno slodzi. Lauku kā svētnīca dvēselei saglabāšanas funkcijas mērķis ir dzīves kvalitāte un pilnvērtīga attīstība.