1.3.7B Cilvēks- pašvaldības problēma un iespēja

Daudzreiz uzskata, ka pašvaldības savas funkcijas nevar izpildīt nepietiekoša finansējuma dēļ, bet galvenā atziņa, ko šajā jomā apguvu Izraēlā- strauja progresa ķīla ir prasme visefektīvāk izmantot nepietiekošo naudas daudzumu. Problēmu centrā ir cilvēks- nepietiekoši motivēts, nesistēmiski domājošs un nepietiekoši kompetents lēmumu pieņēmējs un īstenotājs. Tomēr cilvēces vēsturē galvenie lēmumpieņēmēja atbilstības kritēriji bija godaprāts, pēc tam pieredze un uzkrātās zināšanas. Patreiz tikai pirmais palicis nemainīgs, bet strauji un radikāli mainīgos apstākļos pieredze un uzskats, ka pārliecība ,,es zinu’’, neliekot tā vietā,,es mācos’’, ir galvenie traucēkļi sekmīgam darbam. Nezinot globalizācijas procesus un iespējamos pagriezienus tajā, ES politikas, radītos draudus (kā no tiem vietējā līmenī izvairīties) un iespējas (kā tās izmantot), IA principus, risinājumus un tehnoloģijas, sistēmiskuma pieeju analīzē utml., bet izmantojot iepriekšējās zināšanas ekstrapolējot procesu attīstību, nesaskatot priekšā kvalitatīvas izmaiņas, ko dod mūžizglītība, nedod iespēju pieņemt kvalitatīvus lēmumus, bet, ja pat kāds mūsdienīgi domājošs entuziasts, pat priekšsēdis pagastā parādās, viņš nonāk mazākumā, apdziest vai nākošajā sasaukumā netiek ievēlēts (Bārtas, Rendas pagastu piemēri).  

Galvenais problēmu cēlonis, risinājums un iespēju avots ir lauku cilvēks. Nereti kā galvenos šķēršļus uzsver neatbilstošo ES vai nacionālo likumdošanu, lauku attīstības politiku, tās īstenošanas un kontroles vājumu, Latvijas valsts nozagšanu utml. Bet daudz braukājot pa Latviju un salīdzinot vienādos apstākļos blakus esošās zemnieku saimniecības, pagastus (piemēram, agrāko Preiļu rajona Rožkalnu pagastu ar tā kaimiņiem), redzama cilvēciskā faktora izšķirošā loma. Tas nenozīmē, ka augšminētie faktori un problēmas ir maznozīmīgas, bet pagasta aktīvie ietekmīgie cilvēki, viņu sadarbība izšķir visu. Arī nelabvēlīgo ģimeņu, alkoholisma, vardarbības, sociālās depresijas, nabadzības un citu problēmu centrā ir cilvēks. Kāpēc viens šīm negācijām padodas, un cits ar tām tiek galā? Tā tomēr nav tikai individuāla, bet arī sociāla problēma, ko savlaicīgi vajadzēja un vēl var risināt sociāli, bet liekot centrā cilvēku- indivīdu. Mainoties ekonomiskai politiskajai un psiholoģiskajai (personīgās atbildības, uzņēmības, radoša domāšanas utml.) situācijai Latvijā pārejas periodā izpalikusi tautas izglītības programma, kas spētu palīdzēt mainīties personībai un adaptēties jaunajiem apstākļiem

1.3.7C  Politiskā prakse Latvijas laukos (rural politics) IA kontekstā.

Līdzšinējā reālā politiskā prakse Latvijas pagastos daudzviet bija pamatīga bremze, praktiski bloķēja atsevišķu entuziastu IA ideju, vietējo Agenda 21 īstenošanu. Laukos nereti valdīja konservatīvi pagastveči ar sekretāres, izpilddirektora un dažu deputātu atbalstu. Entuziasms pārsvarā bija sastopams tikai priekšvēlēšanu solījumos. Reāli daudziem no ievēlētajiem interesē izdarīt ikdienā darāmo, padalīt, ja vajag, savā rīcībā esošos palīdzības resursus, ja to nav, ar cilvēkiem vismaz parunāties; paņemt kādu reālu projektu infrastruktūrai, ja var- pabīdīt savas intereses. Mazākums ir censoņu, kas cenšas paveikt gandrīz neiespējamo sabiedrības labā, nodarbojas ar mazsaprotamām tālas nākotnes ,,abstraktām’’ idejām par IA, ja aiz tās frazeoloģijas nav apslēpts tūlīt reāli taustāms labums. Pamatīgie lauku pagastveči un vietējie biznesmeņi, kas savā mūžā pārlaiduši ne vienu vien dzīves vērtru un –ismu, dažādus gaišas nākotnes solījumus, pēc mentalitātes nevar ticēt kaut kādai tur jaunai modei- IA, tāpat kā pat būdami kolhozu priekšsēži un vietējie partijas bosi, faktiski neticēja komunismam. Šādā vietējā politiskā vidē XX gadsimta 90-tajos gados IA zaļo globālo ideālu, svešvārda Agenda21 pieminēšana izraisīja tikai bumeranga efektu- nepieņemšanu. Viņiem kādas IA aktivitātes varbūt varētu ,,iemānīt’’, pirmkārt IA, Agenda21 utml.terminus nepieminot, otrkārt, tam jābūt pasākumu kompleksam, no kura viņi redz labumu sev un apkārtējiem. Jo tomēr, atšķirībā no dominējošiem lielajiem politiķiem, vietējiem lēmumu pieņēmējiem vēl saglabājusies saikne ar iedzīvotājiem, viņi jūtas kā to daļa, atbildīgi par tiem. Pilsētas domes amatpersonas un darbinieki jau ir ar lunkanāku valodiņu, moderno terminoloģiju bez lielas sajēgas var bērt kā pupas, bet tas nenozīmē, ka viņi to saprot un vēlas pēc būtības. Tā vienkārši ir ,,spēle pēc noteikumiem’’, līdzīgi kā PSRS laikā visur vajadzēja sākt ar vai pieminēt PSKP kongresa un plēnumu lēmumus. Arī šādā politiskajā vidē lietderīgi operēt tikai ar pragmatisku priekšlikumu kompleksu, kas ved IA virzienā, bet to pat nevajag pieminēt. Situācijas uz vietām ir dažādas, taču neviens pētījums par lauku IA nebūs pamatots, ja kā atslēgas vārds  nebūs analizēta vietējā reālā politiskā situācija, politiķi.  

1.3.7D Administratīvā reforma

Var tikai prognozēt, taču novados, ko kontrolēs partijas, varētu būt jau lielā politika miniatūrā ar vietējā subjektīvā kolorīta piedevu. Šeit varētu jau būt apgrūtinošāk nekā līdz šim pagastos un pilsētās panākt vietējiem iedzīvotājiem izdevīgus sociāli- ekonomiskus IA projektus, ja tas būs tieši vai netieši neizdevīgi valdošajai partijai. Un tomēr- arī tad nostrādās vietējo vēlētāju sindroms, kas vēl par personībām, ne tik daudz partiju programmām. Tādēļ pat novados IA būtu vieglāk veicināt nekā valsts mērogā, kur dominē polittehnoloģijas.

Administratīvā reforma paredz novadu izveidi, kuru mērogi būs dažādi, bet kuru skaits 4-5 reizes mazāks kā līdzšinējām vietējām pašvaldībām, bet daudzkārt lielāks nekā rajonu padomēm. Vēl neskaidrs jautājums par 2.līmeņa pašvaldību nepieciešamību un uzdevumiem. Patreizējo pagastu centros paliktu pakalpojumu centri un darbinieki. Sasniedzamais modelis un tā pamatojumi būtiski mainījušies daudzu gadu gaitā. Nav viennozīmīgi redzamas reformas priekšrocības. Vai pārvalde kļūs lētāka, efektīvāka, iedzīvotājiem ērtāka un kvalitatīvāka? Apgalvo, ka šāda pārvalde dotu priekšrocības piesaistīt lielākus projektus, koncentrēt investīcijas, tai skaitā nomalēs, depresīvās teritorijās. Bet vai to pārstāvniecība pašvaldībā radīs tādu politisko vēlmi? Kāpēc sadarbība nav pietiekoši iespējama patreizējo plānošanas reģionu un pašvaldības likuma ietvaros? Vai tā ir varas decentralizācija- nododot vairāk valsts varas novadiem vai centralizācija tālāk prom no iedzīvotāja ietekmes? No ietekmes uz IA pozitīva ir maksimāli liela pašnoteikšanās vietējām kopienām, kas iegūst vai cieš no pieņemto lēmumu sekām vienlaikus ar to lietderīgu savstarpēju sadarbību ar citām pašvaldībām un kopienas iekšienē. Patreizējās pašvaldībās nebija pietiekoša tiešā tautvaldība: cilvēku aktīvas iesaistīšanās procesos, lēmumu pieņemšanā un īstenošanā, kā arī lemjamos jautājumos adekvāti kompetentas un nevienaldzīgas padomes (domes) deputāti, bieži virsroku guva savrupība- nepietiekoša sadarbība starp pašvaldībām kopējā pakalpojumu sniegšanā, iestāžu veidošanā. Lauku pašvaldībai nebija iespējams ietekmēt depresīvu procesu: sabiedriskā transporta samazināšanos, vietējo skolu, pasta nodaļu, veikalu, mazo slimnīcu slēgšanu, ceļu (ne)uzturēšanu, valsts policijas kapacitātes nepietiekamību utt. Katru atsevišķi to noteica cita institūcija, firma, bet netiek vērtēta šī procesa sinerģiskā ietekme mijiedarbībā uz vietējo attīstību vai panīkumu. Vietējai kopienai ir jābūt varai šos procesus noteikt. Autora viedoklis- reformai nebija jābūt administratīvai, bet kapacitāti būtiski paaugstinošai šo trūkumu pārvarēšanā. Tomēr neskatoties uz visām nepilnībām, pagastu pašvaldību likvidēšana uz laiku izraisīs vietējās varas (nedomāju šeit pakalpojumu) deficīta sajūtu iedzīvotājos, īpaši aktīvos. Tā ir iespēju niša IA vietējiem iniciatīvas centriem. Laukos izplatīts raksturīgs ietekmīgu vietējo cilvēku viedoklis, ka reformas slēptais mērķis ir totāla partiju varas kontrole, koncentrācija pār visu Latviju, jo vairāk kā pustūkstots patreizējo vietējo vēlētāju apvienību ,,Mūsu pagastam’’, ,,Mūsu zeme’’ utml. nebija vadāmas.

1.3.7E Valsts iestāžu teritoriālās reformas trūkums

Padomju laikos daudzas valsts iestādes apvienoja darbību vairākos rajonos. Šādi dažādu ministriju reģionālie centri bija, nesaistot ar vienotu administratīvo iedalījumu, izkaisīti dažādās pilsētās. Piemēram, Kuldīgas rajona vides pārvaldes iestāde atrodas Liepājā, bet vides veselības- Ventspilī. Citās jomās centri ap 1990.gadu bija izkaisīti visās Kurzemes pilsētās. Nabadzības apstākļos nepietika naudas tās Kurzemē, Zemgalē utt.pārcelt vienuviet. Taču vēlāk, kad līdzekļi parādījās, tās lokālu subjektīvu ambiciozu (ne valstiski lietderīgu un klientu ērtības) apsvērumu dēļ tika paplašinātas vai pārvietotas no vienas pilsētas uz otru. Izpalika Valsts iestāžu teritoriālā reforma, kura jau savlaicīgi būtu norādījusi pilsētas, uz kurām visiem pārcelties. Diskusija par tās lietderību tika paralizēta starp centru izvēli: Daugavpili vai Rēzekni, Valmieru vai Cēsīm, Ventspili vai Liepāju, vai arī loģisku kompromisu- kādu mazāku pilsētu, lai gan pasaulē tiek rekomendēts izvietot administratīvās pārvaldes centrus tieši mazākās neindustriālās pilsētās. Iestāžu izkliedētība ir lieki degvielas un laika resursi, kārtojot jautājumus. Šo valsts iestāžu centri būtu loģiski saistāmi ar pašvaldību un to sadarbības kopējo institūciju izvietojumu. Sabalansēta ilgtspējīga risinājuma nav.