Cilvēka iekšējā vide. /IA dvēsele/

2. Dzīves kvalitātes attīstība- ofensīvas uz IA iespēja.

2.1 Zaļās domāšanas ideāls vai dzīves kvalitāte.

2.1.1 Divas stratēģijas.

Tradicionāli IA rīcību indivīdam un pašvaldībai motivē ar personīgo atbildību globālo vides problēmu risināšanā, piemēram, nesenā ES akcija 3 valstīs par personīgo rīcību klimata izmaiņu samazināšamā. Stratēģija- ,,izaudzināt’’ ,,zaļi domājošu’’ cilvēku, pēc tam viņu ietekmēt ar zaļo argumentāciju. Otra stratēģija- argumentēt vēlamās rīcības lietderību ar sociāli- ekonomisko izdevīgumu, necenšoties mainīt cilvēka vērtību sistēmu, pārliecību. Patērētāju sabiedrības apstākļos, lai īsākā laikā sasniegtu lielāku praktisku rezultātu, efektīvāka varētu būt otra stratēģija, lai gan IA kā sistēmas stāvoklis nav iedomājams bez  IA atbilstošas vērtību sistēmas un domāšanas.

Eirobarometra pētījumi 2007.gadā [E for E Nr.30 14lpp] it kā parāda pirmās stratēģijas efektivitāti. Secinājumos minēts, ka vides stāvoklis ir galvenās un aizvien pieaugošās ES pilsoņu rūpes. Taču arī atzīts, ka galvenās raizes ir būtiskā neatbilstība starp zaļajiem uzskatiem un reālo rīcību. Taču tas, ko dara, ne uzskati maina pasauli. Grāmatas autora viedoklis, ka ,,zaļo pārliecību’’ nevar metodoloģiski noteikt ar aptauju metodi (argumentācija pie dzīves kvalitātes pētījumu metodoloģijas izvērtējuma), bet to jāvērtē pēc reālās dzīvesdarbības. Pētījumos aptaujāti 27 000 ES pilsoņu visās ES valstīs. 95% no tiem piekrita, ka vides aizsardzība ir svarīga, divas trešdaļas no tiek- ka ļoti svarīga. Izvēloties 5 svarīgākās ar vidi saistītās problēmas, 57% nosauca ūdens piesārņojumu, tad sekoja gaisa kvalitāte un cilvēka izraisītas vides katastrofas. 78% piekrita papildus pasākumiem vides jomām, pat ja tas ierobežotu citas nozares. Uz jautājumu, kas nosaka viņu dzīves kvalitāti, pirmajā vietā ir ekonomiski faktori, otrajā vide, trešajā sociālie. Pēc autora domām, Latvijas laukos diez vai būtu tāpat.  86% respondentu juta, ka arī viņiem ir kāda loma vides aizsardzībā, lai gan kā galvenos min lielos piesārņotājus. Lielākā daļa teica, ka kaut ko arī darījuši., taču pavisam nedaudzi kaut ko ,,aktīvu’’, piemēram, apzināti mazāk lietojuši auto, pirkuši videi draudzīgas preces utml.(17%).  Domāju, ka pētījumi nevis apgāž autora hipotēzi, ka nav ar ideālistiskiem globāliem vides argumentiem panākama videi draudzīga rīcība (tikai nerealizēti uzskati: no 95% ,,domātāju’’ ir 17% reālu darītāju atbilstoši uzskatiem, precīzāk- atbildēm).

            2.1.2 Dzīves kvalitātes izpratne.

Kvalitātes jēdziens izsaka derīgumu, lietderību- atbilstību vēlamajām prasībām, īpašībām, parametriem, nosacījumiem. Dzīves kvalitāte tās plašākā izpratnē ietver cilvēka dzīves būtību: tās jēgu un saturu kopumā, tai skaitā vērtības, pie tam nevis tās, pēc kā viņš nereti iluzori pats tiecas, it kā tās viņu varētu padarīt laimīgu, bet tās, kas patiesi rada dzīves piepildījuma sajūtu. Taču šajā publikācijā, tāpat zemāk analizētos pētījumos dzīves kvalitāti un laimi saprot kā cilvēku apmierinātību ar dzīvi atbilstoši indivīdu, sabiedrības, tās mērķgrupu patreizējai vērtību orientācijai, pārliecībai. Autors dzīves kvalitātes kritērijiem pieskaita labklājību (t.sk.izklaidi, komfortu) drošību, veselību, saskarsmi, atzinību, radošas darbības iespējas- visu to, ko kaut kas dod. Tas, ko cilvēks pats dod, iekļauts pilnvērtīgas dzīves jēdzienā. IA vistiešāk saistīta ar vides veselību un vides drošību. Vides veselība (environmental health), kuras sastāvdaļa ir vides medicīna un daļēji arodveselība, pēta cilvēka veselības aspektus, ko nosaka vides ķīmiskie, fizikālie, bioloģiskie, sociālie un psihosociālie faktori. Tās mērķis ir samazināt vai novērst nelabvēlīgo vides riska faktoru iedarbību.

Vai valsts pienākums ir palielināt makroekonomiskos rādītājus vai veicināt sabiedrības apmierinātību ar dzīvi? Veikt dzīves kvalitātes vadību? Starp šiem mērķiem ne tikai nav vienlīdzības zīme, bet var būt pat pretrunas. Latvijas Saeimas ilgtermiņa dokumentā „Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā” jau nosaukumā it kā dota atbilde- cilvēka dzīves kvalitāte, apmierinātība ar dzīvi.

Latvijas IA stratēģijas Latvija 2030 ietvaros veiktais pētījums ,,Kas padara Latvijas iedzīvotājus laimīgus?’’ parāda dzīves kvalitātes (apmierinātības ar dzīvi pie esošās vērtību izpratnes) situāciju un izmaiņas pasaulē un Latvijā. Pētījums gan noskaidro situāciju un tās izmaiņas, gan sniedz ieteikumus apmierinātības ar dzīvi rīcībpolitikas īstenošanai. Pētījumā apmierinātība ar dzīvi tiek saukta par laimi, kas varētu būt tomēr atšķirīgi jēdzieni. Autors uzskata, ka termins ,,laime’’ varētu ietvert arī relatīvi īslaicīgu, ļoti pozitīvu emociju klātbūtni, gan arī tikt interpretēts kā stāvoklis, kad cilvēks ir ,,saskaņā ar sevi un pasauli’’, kad seko nevis iluzoras dzīves jēgas mērķiem (un tādā gadījumā viņam vajadzīgas kompensācijas, sākot no alkohola un beidzot ar aizraujošiem piedzīvojujumiem, lai likvidētu pat neapjaustu iekšēju trūkumu), bet tādiem, kas dod dziļu gandarījuma sajūtu par to, ka dzīve pavadīta lietderīgi.

Izšķir 2 ,,laimes zinātnes’’ (izpētes) līmeņus: ekonomika laimei (economics of happiness) un laimes kompleksu izpēti, ietverot arī citus faktorus: personīgos, sociāli- demogrāfiskos, kultūras, institucionālos. Laimes ekonomika ir mērķtiecīga rīcībpolitika, kas integrēta valsts ekonomiskajā politikā un kopā ar laimes politiku- nosaka valsts attīstības stratēģiju, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku apmierinātību ar dzīvi pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Galvenie laimes ekonomikas instrumenti ir tādi, kas nodrošina darba stabilitāti un samazina plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem. Bieži, lai uzlabotu makroekonomikas rādītājus, tiek veikti pasākumi, kas ir pretēji laimes ekonomikas ieteikumiem.Visvairāk mēģinājumu integrēt laimes rīcībpolitiku citās valsts politikās bijis Lielbritānijā, bet visaptveroši- tikai Himalaju karaļvalstī Butānā, kur īsā laikā panāca daudzus pozitīvus rādītājus, piemēram, vidējo mūža pieaugumu par 19 gadiem, bet ir apraksti, ka tieši laimes sajūta sabiedrībā, gandarījums no cilvēku attiecībām, kura pamatā bija budismā balstīta dzīves uztvere, atverot durvis globalizācijai, tur samazinājās. Ja par laimes ekonomikas pamatlicēju var uzskatīt Ričardu Īsterlinu (1974.g.publikācija), tad par ,,kompleksas’’ laimes izpētes pirmajiem nozīmīgākajiem  autoriem S. Freiju un A. Stutneru (1999.g.publikācija): sabiedrības apmierinātībai galvenais: tiešā (tautas) demokrātija (direct democracy)- iespēja īstenot iniciatīvu, lielāks vietējās ekonomikas īpatsvars, institūciju darbība (maza korupcija un birokrātija). Pētījumā par Īriju īpaši izceļas faktors- vērtība, starp kādiem cilvēkiem indivīds dzīvo, kā jūtas attiecībās. Leiards (2003) pētījumā izceļ 3 galvenos jomas, kas nodrošina apmierinātību ar dzīvi: darbs (ir vispār, stabils, interesants, atalgojums, ieņemamais amats…), personīgā dzīve (laulības, bērni, vaļasprieki, attiecības ar cilvēkiem, draugi…), veselība (daudz svarīgāka par ienākumiem); kā arī jūtami mazsvarīgākas jomas (faktorus): brīvība, vecums, reliģija, taisnīgums/uzticība, morāli atstājot pēdējā vietā. Leiards uzskata, ka TV un radioraidījumu saturs ir viens no pamatcēloņiem, kāpēc cilvēki ir neapmierināti ar pasauli un sabiedrību, kurā dzīvo, un sevi. Autora jautājums: ,,vai nepieciešama cenzūra (kā Rumānijā, kur 2008.gadā  virzīja likumprojektu par pozitīvo un negatīvo ziņu sabalansētību) vai vadlīnijas kā brīvprātīgas saistības TV. Taču, manuprāt, Leiarta nozīmīgākais secinājums: ,,Lai īstenotu sekmīgu ,,laimes politiku’’, vienlaikus jāmainās globālās sabiedrības galvenajām vērtībām un morāles normām’’.     

Daži paradoksāli secinājumi, kas apgāž pašsaprotamus stereotipus, ir, ka IKP un IKP uz iedzīvotāju līmenis un tā izmaiņas attiecīgi nosaka un izmaina apmierinātību ar dzīvi. Pirmoreiz tas apšaubīts 1974.gadā Ričarda Īsterlinga publikācijā, pierādot ka periodā kopš 2. pasaules kara ASV IKP pieaudzis vairākkārt, bet apmierinātība ar dzīvi nav uzlabojusies. Latvijā apmierinātību ar dzīvi raksturoja koeficents 5,5, bet 2007.gadā tas bija pieaudzis tikai uz 6,0, pie tam kopš gadsimta sākuma tas nebija palielinājies, lai gan pēdējā desmitgadē IKP pieaudzis 10 reizes. Neparasti, ka Latvijā strauju IKP pieaugumu pavada būtisks neapmierinātības pieaugums ar valdošo eliti.

Ja ,,manta laimi nenes’’, kas tad? Nozīmīgākais gan indivīdam, gan sabiedrībai izrādas tas, ,,ko par naudu nevar nopirkt’’. Globālie pētījumu rezultāti: nacionālā līmenī sabiedrības apmierinātību ar valsti veido godīga un kompetenta valsts pārvalde bez pārliecīgas birokrātijas, adekvāts ieguldījumam labumu  sadalījums, plaisas starp bagātajiem un nabagajiem izlīdzināšanās- vidusšķiras paplašināšanās. Indivīdam svarīgākie ir dažādi personiskie faktori, tikai nedaudzi no tiem saistīti ar materiālo stāvokli: dzīvojamā platība uz 1 cilvēku, izklaides. Vēl būtisks personīgs ekonomisks faktors ir darba esamība, atbilstība. Pārējie ekonomiskie faktori: pieejamās preces un pakalpojumi. Svarīgāk par kvantitatīvo preču/ pakalpojumu apmēru un kvalitāti ir subjektīvais priekšstats par to nepieciešamību un derīgumu, pat ja ir runa par pamatvajadzībām (pārtiku, mājokli) Nevis cik un kāds ir, bet vai, šķiet, pietiek un moderns. To spilgti apliecina arī fakts, ka daudzās nabadzīgās zemēs cilvēki ir smaidīgāki un priecīgāki nekā Rietum un Ziemeļeiropā.

Galvenā pētījumu metode ir aptaujas. Atbildes tiek vērtētas pēc punktiem. Jautājumos nereti ieliek ,,slazdus’’, dažādi praktiski jautājumi norāda uz, piemēram, vispārīgām vienādām vērtībām, bet pretējas atbildes liecina par nepamatotu subjektīvismu. Autora apsvērums: ar subjektīvām intervijām būs liela nesaiste, lai noskaidrotu reālās nepieciešamības, lai cilvēks būtu apmierināts, jo nereti cilvēks tiecas pēc karjeras, atzinības, mājas utml., bet to ieguvis konstatē, ka nebūt nav laimīgs, un meklē ko citu; tāpat būtu būtiskas atšķirības, ja cilvēkam prasītu, ko darītu, ja pēkšņi iegūtu lielu naudas summu (prioritātes) un kā tērē, ja viņš to reāli dabū.

Atgriežoties pie minētās Latvijas IA stratēģijas ietvaros veiktā pētījuma, tas balstās uz Austera un Gaugeres 1104 veiktajām personīgajām intervijām 2005.gadā un vērtēts apmierinātības un IKP sakarības no 1995.-2006.gadiem. Laimes mērījumi novērtēti no 0-10 pēc Pasaules vērtību ziņojuma (World Value Survey), Eiropas vērtību ziņojuma un Eirobarometra ziņojuma. Dati tajos par laimi Latvijā 1990, 1999, 2003, 2006., 2007.gados. Rezultāti: pēdējos 10 gados Latvijā IKP pieaudzis 2 reizes uz 1 cilvēku no 1500LVL (1995) uz 3500LVL (2006) salīdzinošā 2000.gada lata vērtībā. 1990.gadā Latvijā apmierinātība ar dzīvi 5,5 punkti (no 1- 7) 1990.gadā un 6,0 2007.gadā, pa vidu bijuši pacēlumi un kritumi; tieši kopš 1996.gada, kad panākts straujais IKP lēciens, apmierinātības ar dzīvi pieauguma nav bijis. Secinājums, arī Latvijā IKP ļoti minimāli ietekmē sabiedrības apmierinātību ar dzīvi. Bez tam analizēts vēl viens pētījums par 809 intervējamo atbildēm, kurā uzsvars uz attieksmēm, personīgās un nacionālās nākotnes perspektīvām: vispārinātu redzējumu un to mērķiem, vērtībām, un ilgtermiņa stila praksi. Laime noteikta pēc vērtībām, kuras ņemtas no jau piedāvātām atbildēm. Autora piezīme- respondenta atbildes varianta tur var arī nebūt, un, ja nu tā daudziem ir būtiska, piemēram, reliģiskā jomā…Demogrāfijas grupā (viena no piecām) šādi jautājumi: ,,vai esmu apmierināts …ar savu vecumu, ģimeņu locekļu skaitu, platību uz 1cilvēku mājās, izglītības līmeni, tautību utt., bet nav piemēram, seksuālā apmierinātība. Pētījums parāda, ka Latvijā ir unikāli dzīves kvalitātes galvenie 2 faktori: iedzīvotāju personīgo laimi nosaka radošums (creativity) un vaļasprieks/izklaides. Integrējot- radoši izklaidēties. Būtiski zemāk secībā: piedzīvojumi, politiskā aktivitāte, veselība, sasniegumi dzīvē, ģimene, bet drošība jau prioritātēs nedaudz ar mīnusa zīmi, vides aizsardzība/attieksme prêt vidi dziļi zem 0. Vai nu autora hipotēze par dzīves kvalitātes sociālo faktoru (veselība, drošība uc) prioritāro nozīmi IA motivācijā ir nepamatota, vai, manuprāt ticamāk, ka tik dīvaini pētījuma rezultāti jāpārbauda- gan attieksmē prêt ģimeni, panākumiem, veselību, drošību, gan arī pret dabu, vidi. Kopsavilkums: vairāk apmierināti ar dzīvi nekā neapmierināti Latvijā 53% iedzīvotāji, no tiem pēc skalas 1-7 visaugstāko atzīmi 7 devuši 9%, vismazāko 1-5%, bet visvairāk 5 (28%) un 4 (23%); jo lielākā apdzīvotā vietā dzīvo, jo apmierinātāki (Rīgā 4,64, laukos- 4,39); šis pētījums uzrāda, ka liela nozīme dzīves kvalitātē dzīvokļa/mājas lielumam, izglītībai (pieaug visos līmeņos); pieaugot IKP uz 1 cilvēku līdz noteiktam līmenim apmierinātība ar dzīvi sabiedrībā pieaugusi, bet pēc tam pat lēni samazinās. Tas ir tieši sakritīgs ar IA pamatprincipu- optimālu patēriņu. Lai gan pašlaik sabiedrībā labklājība pieaugusi gandrīz visiem, sabiedrība kļūst aizvien neapmierinātāka, jo nelielai daļiņai tā pieaug straujāk. Latvijā cilvēki nelaimīgi nevis par to, ka viņiem maz (nepietiek), bet ka citiem tiek vairāk. Pētījumā redzams, ka iespējai uzticēties gan citiem cilvēkiem, gan institūcijām ir liela nozīme. Laimīgākas esot personības, kuras analizē, kas viņu laimei nepieciešams un mērķtiecīgi to cenšas sasniegt, nekā tie, kas ,,vienkārši dzīvo’’. Garīgās vērtības, kas varētu būt IA ētikas pamatā, piedāvātajās atbildēs neparādās, piemēram, ,,cik nozīmīgi Jums ir iespēja nesavtīgi dot, kalpot sabiedrībai (tās grupām), konkrētiem cilvēkiem (bērniem, draugiem, vaļasprieka domubiedriem organizēt pasākumus utt.), idejai (sludināt savu pārliecību vai ticību), dabai’’, ,,cik nozīmīgi Jums pilnveidot savu personību’’. Arī reliģiski paziņojumi, piemēram, ,,vai Jūsu laimes pamats ir tas, ka Jēzus Jūs pestījis ar savu krusta nāvi Golgātā’’, lai respondentiem uz tiem dotu iespēju atbildēt, visticamāk nav bijuši, lai gan pie kristiešu % sabiedrībā uz tādu jautājumu varētu būt statistiski daudz pozitīvu atbilžu. Tāpat kā nav atbilžu par dabas, iespējas dzīvot Latvijā vietu cilvēka laimē utml., kas liek apšaubīt metodoloģijas un jautājumu satura pamatotību laimes novērtēšanā Latvijā. Autors uzskata, ka vajadzīgi savādāki interviju jautājumi un to papildinoši eksperimenti un reālo situāciju analīzes (cilvēku, kas pēkšņi iegūst lielas naudas summas (mantojumi, laimesti uc.) prioritātes to izlietošanā.  Pētījuma autoru secinājumi, ka Latvijā ekonomiskai laimei svarīgākais: stabils pastāvīgs darbs, lielāka dzīvojamā platība uz 1 cilvēku, lai nepalielinātos plaisa starp bagātiem un nabagiem. Indivīda, personīgās dzīves līmenī galvenais secinājums neapstrīdams: ,,sava laime ir katra paša rokās’’. Pat, ja apstākļi ir krasi nelabvēlīgi- mūsu attieksme pret tiem un izvēle pat tādā situācijā. Pamatsecinājumi: katrs pats savas laimes kalējs, nauda laimi nenes.

Kādi ir pētījuma ,,Kas padara Latvijas iedzīvotājus laimīgus?’’ ieteikumi: valsts varot ietekmēt tikai aktīvāku dzīvesveidu un korupciju, plus veicināt, lai veidotos jauni mazie uzņēmumi. Autors nepiekrīt secinājumiem, ka valsts neko nevar darīt personības izmaiņu jomā (instruments- tautas izglītība, īpaši, otrās iespējas metodoloģija (second shance education) mītnes tautskolās, radošuma jomā (iespējas- obligātās izglītības un mūžizglītības metodoloģijā- radošums, atbalsts brīvā laika radošas pavadīšanai. Autors nepiekrīt, ka, pat ņemot vērā augšminētos ieteikumus, sabiedrības apmierinātības izpētes rezultāti dod tik pieticīgus priekšlikumus. Manuprāt, tie viennozīmīgi it kā pamato iespēju pāriet uz IA, kur dzīves kvalitāte ir viens no pamatmērķiem, gan tālākā perspektīvā- uz pilnvērtīgu attīstību. Tā galvenais arguments: IKP, makroekonomikas pieaugums nav saistīts ar dzīves kvalitātes pieaugumu pat patreizējā sabiedrībā, kad sasniegts viens no IA pamatprincipiem- optimāls patēriņš. Šī pētījuma ierosinājumu ietvaros apstiprinās, ka jau patreizējās sabiedrības apmierinātības nodrošināšanai ar dzīvi ir svarīgi tādi autora šajā grāmatā ieteiktie elementi IA aktivizēšanas priekšlikumu sistēmai: tautas izglītība, tautas demokrātija, radoši IA iniciatīvas centri ar iespēju ietekmēt vietējo dzīvi un visbeidot- tēze: lai mainītu virzību no neIA uz IA nepieciešams vērtību maiņa, pagrieziens. Tomēr autors uzskata, ka tik vienkārši nav, jo, ja kādas partijas programmā pasludinātu labklājības pieauguma samazināšanu vai pat tikai apturēšanu, par tām vairākums nenobalsotu, jo ir visos pētījumos par IKP saikni ar apmierinātību izlaists sabiedrības sociālpsiholoģiskais stereotips- ka materiālās dzīves līmenim obligāti nepārtraukti jāpieaug. Sabiedrības apziņā nav šī priekštata par korelācijas neesamību starp IKP un apmierinātību ar dzīvi pēc optimuma robežas pārsniegšanas. Bez tam ir jautājuma, vai sabiedrības optimums nepārsniedz vides kapacitātes optimumu, piemēram, ekoloģiskās pēdas nospiedumu?