Apkārtējā dabas un sociālā vide. /IA fiziskais ķermenis/

 

1.Kas ir dabas un sociāli- ekonomiskās vides IA un Latvijas lauki?

 

1.1 IA dažādi redzējumi.

1.1.1  IA teorētiskais pamatojums (Pamatzināšanas IA izpratnei)

1.1.1 A  Globālās IA problēmas un iespējas  pasaules, reģionālā un Latvijas skatījumā

Problēmu grupas.

Pieņemts, ka IA mērķi ir cilvēces izdzīvošana un dzīves kvalitāte. Tādēļ IA problēmām tradicionāli pieskaita tās, kuras ir gan izšķirošas ekoloģiskās krīzes novēršanai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai, gan vienlaikus ietver mijiedarbību starp dabu un sabiedrību.

  IA  problēmu jomas saskaņā ar tradicionālo IA izpratni pasaulē:

Sociālās: nabadzība*, bezdarbs, nodarbinātība, vardarbība sadzīvē, noziedzība, narkomānija, alkoholisms, veselības traucējumi*, izglītības nodrošināšana*, dzimumu nelīdztiesība, neveselīgs un videi nedraudzīgs dzīvesveids un patēriņa modelis*, nepiemērots mājoklis*, demogrāfiskā situācija* un ģimenes, bērnu, jaunatnes problēmas, migrācija, urbanizācija, apdraudēta pārtikas drošība, cilvēktiesības, sociālās vajadzības pēc identitātes (tās krīze), pēc saskarsmes, pašizteikšanās un pašapliecināšanās uc.

*ar šo zvaigznīti apzīmē jomas, kas ietvertas globālajā Agenda21.

Katrai šai jomai jāskata cēloņus, sekas, mijiedarbības ar citām sociālajām, ekonomiskajām un vides jomām, demokrātiskajiem, psiholoģiskajiem un garīgajiem aspektiem.

Ekonomikās: lauku attīstība un lauksaimniecība, komunālā saimniecība, enerģētika (īpaši siltumekonomija), transports, rūpniecība (īpaši mazie uzņēmumi), amatniecība, zveja un akvakultūra, būvniecība, sakari, tūrisms un rekreācija, tirdzniecība, finanses uc.

Sociāli- ekonomiskās: dzīvesveids- personīgā ekonomika, patēriņš, pašuzturošs modelis, t.sk.vietējā ekonomika, uzņēmējdarbības veicināšana vai bremzēšana, mājoklis kā vietēja un globāla problēma, palīdzība vai godīga tirzniecība (aid or trade), pasaules sadalījums ekonomiskajos grupējumos, reģionos, Pasaules Tirzniecības organizācija un SVF, globālais taisnīgums Ziemeļi-Dienvidi un Latvija visos šajos procesos: ekonomiskie, ekoloģiskie bēgļi, morālā līdzatbildība, kooperācija vai (un) sadarbība uc.

Vides jomas: klimata izmaiņas, dabas katastrofas, ozonslāņa noārdīšanās un piezemes ozons, skābie lieti, gaisa kvalitāte apdzīvotās vietās, ģenētiski modificētie organismi, ķīmisko vielu ievadīšana apritē vidē, elektromagnētiskais starojums, radioaktīvais starojums, bioloģiskā daudzveidība (sugu, ekosistēmu aizsardzība un atjaunošana), meži, atkritumi, dabas resursu izsīkums, dzeramā ūdens trūkums un aizsardzība, virsūdeņu aizsardzība, Baltijas jūras aizsardzība pret piesārņojumu, degradētās teritorijas un augsnes, mazpārveidoto teritoriju ainavu vērtība un aizsardzība, uc.

Autora IA problēmu redzējums.

Autoram ir atšķirīgs redzējums: ilgtspējīgas attīstības problēmas ir visas tās problēmas, kas apdraud biosfēru un cilvēci. Tās var nebūt antropogēnu iemeslu dabas vides stāvokļa izmaiņu izraisītas: finansu krahs, teroristu diktāts, sadursme ar asteroīdu, katastrofāls vulkāna izvirdums uc., IA problēmu risinājumiem jānodrošina ne tikai cilvēku pamatvajadzību apmierināšanu (t.sk emocionālo, saskarsmes, psiholoģisko), bet arī garīgo- dzīves jēgu (pašpilnveidi. misiju uc.). IA problēma var nebūt globālā mērogā, var neietvert vienlaikus visas 3 tradicionālās IA jomas, bet ilgtermiņā būt labākais sociāli-ekonomiskais risinājums jebkurā līmenī: indivīda, pašvaldības, valsts, piemēram, sadzīvošanas nodrošināšana izteiktā divkopienu valstī, totāla alkoholisma pārvarēšana konkrētā X Latgales ciematā. IA ir ne tikai vides politikas elements, bet tā ir nepieciešamība kompleksi būtiski pārkārtot visas dzīves jomas visos līmeņos, bet to pašreiz nevēlas un nesaprot ne tikai sabiedrība, bet arī lēmumpieņēmēji ne pagastos, ne Latvijā, ne ES, ne pasaulē. Konsekventi atbalstītāji ir tikai atsevišķi indivīdi. Atbilstoši Latvijas definīcijai ,,latviešu tauta+ zeme’’ un baltu mentalitātes jomas nozīmei IA, svarīgs kļūst IA nacionālais aspekts; kā arī garīgums, par ko sīkāk turpmāk.

 

 

1.attēls.

Kas ir IA problēmas? Autora interpretācija.

Kreisajā pusē modelī ar līnijām parādīta saikne starp tradicionāli visām trim IA jomām. Labajā pusē attēlots, ka IA problēma var būt arī tāda, kas ir lokāla un skar tikai vienu sociālās jomas jautājumu, piemēram, alkoholisms; vai arī pamatā tikai divas jomas: ekonomiku un sociālo, piemēram, bezdarbs, pēc vienīgā nodarbinātības avota likvidēšanas kādā mazpilsētā.

Iespējas.

Izvēloties rīcības IA, tiek parasti tiek analizētas problēmas un to cēloņi, mazāk ievērtējot iespējas, un praktiski maz pētot iespēju cēloņus un galvenās sviras.  Tas ir tāpat, ka akcentē slimību, ne veselības cēloņus. Vispārpieņemts, ka IA iespējas rada motivācija izvairīties no globālās ekoloģiskās katastrofas, zināšanu un prasmju apguve, zinātne un tehnoloģijas, starptautiskā sadarbība , ekonomiskais izdevīgums uc. Par šādu iespēju cēloni uzskata indivīda, sabiedrības, lēmumpieņēmēju uz loģiku, saprātu balstītu rīcību. No tā izriet izglītība un citas iespējas. Bet... cilvēces pieredze rāda, ka ar to nepietiek. Cits tās pašas informācijas iespaidā kļūst par zaļo, bet cits- pret to vienaldzīgs. Vērtības, ētika... Bet kas nosaka to? Pēc autora domām- garīgums. Par to sīkāk attiecīgā nodaļā. Autoram ir viedoklis, kas pamatots atbilstošā nodaļā, ka būtisks iespēju cēlonis Latvijas IA ir baltu mentalitāte, tās ietekme mūsdienās. Pētīsim iespēju cēloņus, ietekmēsim tos ar rīcībām!

Problēmu (pēc to ietekmes) apraksti.

Klimata izmaiņas rodas gan dabisku, gan cilvēka darbības izraisītu procesu rezultātā, kad caur atmosfēru kosmosā vairs netiek atstarots no Saules saņemtais siltums apjomos, kas noturēja šo procesu līdzsvarā, jo noteiktu vielu koncentrācijas pieaugums gaisā šo siltumu aiztur aizvien vairāk. Ap pusi no ietekmes dod ogļskābā gāze, pārējās nozīmīgākās gāzes, kuru pieaugumu izraisa cilvēks, ir metāns, slāpekļa dioksīds, freoni uc. Rodas tā saucamais siltumnīcas efekts. To pastiprina palielināts saņemtā siltuma daudzums izmaiņu rezultātā uz Saules un citu dabisku norišu dēļ. Siltumnīcas efekts izraisa daudzus procesus dabā, piemēram, mūžīgā sasaluma atkušanu polārajos apgabalos, kā rezultātā, sadaloties tajā esošajām organiskajām vielām, atmosfērā nonāk milzīgs daudzums metāna, kas no jauna pastiprina siltumnīcas efektu. Var izveidoties situācija, ka pat, ja cilvēce samazinātu siltumnīcas gāzu ievadīšanu atmosfērā zem pirmsindustriālā līmeņa, process turpinātos šī dabas pašpastiprinošā efekta dēļ. Siltumnīcas efektu pastiprina masveida tropisko mūžamežu izciršana, kas ne tikai atbrīvo papildus CO2, bet arī būtiski samazina ogļskābās gāzes piesaisti augos. Līdzīgu lielu efektu izraisa arī planktona bojāeja okeānu piesārņošanās dēļ, kā rī citi procesi okeānā. Tā līmenis ceļas gan ledāju kušanas, kan izplešanās dēļ (viela siltumā izplešas). Savukārt atmosfēras papildus piesārņošanās ar cietajām daļiņām (t.sk. augsnes degradācijas dēļ) šo efektu bremzē, taču nav pietiekoša, pie tam kaitīgi ietekmē cilvēku veselību. Taču lieli vulkāna izvirdumi cilvēces vēsturē ir uz vairākiem gasdiem būtiski klimatu padarījuši vēsāku. Patreiz vidējā temperatūra uz planētas kopš pirmsindustriālā perioda (ap 1860-tiem gadiem) pieaugusi apmēram par 1 grādu. ES politiskais mērķis ir neļaut pieaugumam vēl pārsniegt 2 grādus, lai gan nav pārliecības, ka arī šādā gadījumā nebūs katastrofiskas sekas. Tās ir lielu teritoriju applūšana (ap 40miljoni ekoloģiskie bēgļi), sausumi, nāves karstuma viļņa dēļ, postošas vētras, nelabvēlīgi apstākļi tā rezultātā lauksaimniecībai, pasaules okeāna straumju sistēmas izmaiņas, piemēram, pārstāt plūst Golfa straume, kura rezultātā Ziemeļeiropā un Baltijā kļūtu vēsāks. Lielbritānijas valdības veiktais pētījums par klimata izmaiņu ekonomiskajām sekām, tās pielīdzinātas ekonomikas situācijai kāda bija karojošajās valstīs pasaules karu laikā. Klimata izmaiņas pēta ANO starptautiska zinātnieku komisija (IPCC- Intergovermental Panal of Climate Change), kas rekomendē samazināt siltumnīcas gāzu emisijas ,,attīstītām valstīm’’ līdz 2020. gadam par 25-40%, līdz 2050.gadam  par 50%, salīdzinot ar 1990.gada līmeni, kas būtu ap 80-90% no pirmsindustriālā (dabīgā) līmeņa. Tad vidējās globālās temperatūras celšanās varbūt varētu palikt  2% robežās, lai gan vidējais scenārijs paredz tā celšanos par 4, bet sliktākais- 6,4 grādiem līdz 2100.gadam [E forE, N30 2008]. Patreizējo desmitgažu rīcība, kā pierāda modelēšana, būtiski neatgriezeniski var izmainīt planētu tuvākajos tūkstošs gados. Pastāv kāds siltumnīcas gāzu koncentrācijas un temperatūras pieauguma kritiskais punkts [tipping points, the point of no return], pēc kura klimata izmaiņas pastiprina šo procesu bez cilvēka iejaukšanās. Taču, īslaicīgi pārsniedzot šo punktu, vēl atgriešanās atpakaļ patreizējā klimata sistēmā ir iespējama. Cik ilgs ir šis laiks? Viennozīmīgas atbildes nav. Vai šis punkts ir rekomendētie 2 grādi virs pirmsindustriālā laika? Ir autori, kas uzskata, ka šis punkts jau tagad pārsniegts un ir 300- 350ppm ogļskābās gāzes atmosfērā. [Acid News N2 2008]. Klimata izmaiņu jautājumus starptautiski risina Rio samitā pieņemtās konvencijas ,,Par klimata izmaiņām’’ procesa un Kioto protokola ietvaros. ES valstīm saskaņā ar Kioto protokolu līdz 2012. gadam jāsamazina siltumnīcas efekta gāzu emisijas, salīdzinot ar 1990.gadu, par 8%; citām pasaules valstīm ir citādas saistības. Līdz  2008.gadam ES samazinājums ir 2% [Acid News N1, March 2008]. 2007.gadā pēc 2 gadu sarunām 192 valstis ANO konferencē saskaņoja jaunās pēcKioto vienošanās aprises, kas jāparaksta 2009.gadā Kopenhāgenas konferencē., lai to paspētu ratificēt līdz 2012.gadam. Tiek uzskatīts, ka šī jaunā vienošanās ir cilvēces pēdējā iespēja izvairīties no klimata katestrofas. Vienlaikus politiskā dokumenta izstrādei notikušas citas sarunas par valstīm obligātu praktisku pasākumu plānu. Šo Bali rīcības plānu Kopenhāgenā plānots ,,savienot’’ ar parakstīto politisko vienošanos.[E forE N30 2008] Ar to būtu pārvarēta patreizējā pasaules šķelšanās starp Kioto procesu atbalstošām valstīm un ASV vadīto ,,koalīciju’’, kas tam nepievienojās, bet meklēja savu ceļu līdz 2012.gadam un pēc tā. Bali rīcības plāna apstiprināšanai galvenā problēma ir, cik ambiciozam tam jābūt, līdzsvarojot nepieciešamo pārmaiņu radikālismu un vēlmi investēt vai ierobežot ,,attīstību’’.  Bali rīcības plāns ietver darbības 4 virzienos: emisiju samazināšana, piemērošanās klimata izmaiņām, tīro tehnoloģiju pārnesi no ,,attīstītām valstīm’’ uz jaunattīstības zemēm, finansu mabilizēšanu šiem mērķiem. Viens no iezīmētiem milzu uzdevumiem būtu apturēt mežu izciršanu globālā mērogā, pat mežu platību palielināšana. Cits uzdevums būtu izveidot globālu siltumnīcas efekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (līdzīgi kā tas patreiz ir ES), tajā iekļaujot ne tikai ogļskābo gāzi. [E for E N30 2008] Pēc grāmatas autora klasifikācijas klimata izmaiņu sakarā pasaulē pastāv 3 stratēģiju grupas:

• šauru interešu vārdā pretošanās nepieciešamajiem pasākumiem vai vismaz to minimalizēšana, pat būtisku klimata izmaiņu noliegšana,

• neatgriezenisku katastrofālu klimata izmaiņu nepieļaušana,

• piemērošanās klimata izmaiņām.

Pat vienas valsts, organizācijas, politiskās sarunās un vienošanās dokumentā parasti integrētas visas 3 šīs grupas.

Neatgriezenisku katastrofālu klimata izmaiņu nepieļaušanas stratēģiju grupai autors pieskaita šādas stratēģijas:

• samazināt emisijas,

• piesaistīt ogļskābo gāzi augos, okeānā,

• siltumnīcas efekta gāzes ,,norakt’’ pazemē,

• ,,kļūdu labojums’’, tas ir mākslīgi izraisīt milzīgu putekļu daudzuma nonākšanu atmosfērā, lai atdzesētu klimatu.

No kādām zemēm atkarīga pasaules klimata katastrofas novēršana? ASV, Ķīna un Indija, Japāna un ES kā emisiju samazinātāji, starptautiskās ,,kārtības pasaulē’’ diktētāji, naftas eksportētāju valstis kā starptautisko vienošanos bloķētāji, Krievija kā potenciāli lielākās piemērotas dzīvesvides (Sibīrija) turētāja, jaunattīstības valstis kā jauno ilgtspējīgo pieeju un tehnoloģiju ieviesēji un tradicionālo ilgtspējīgo saglabātāji.

Klimata izmaiņas saistītas ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar mežu izciršanu (ekvivalents 20% emisiju), enerģētiku, transportu, mājsaimniecību/ dzīvesveidu (ieradumiem) kā izraisītājiem, lauksaimniecību (sekas, arī izraisīšana: rīsu audzēšana- metāns), vides riskiem, nabadzību, migrāciju, drošību, pārtikas drošību (bads), piesārņošanu, atkritumu (ne)apsaimniekošanu, bioloģisko daudzveidību, paskābināšanos, dzeramā ūdens resursiem, zemes/augsnes degradāciju (pārtuksnešošanos), izmaiņas okeānos (līmeņa celšanās, mazāka ogļskābās gāzes piesaiste, ietekme uz klimatu- dabas apstākļiem, straumju sistēmas radikālas izmaiņas, vētras- viļņi, zivju resursu izsīkums). Latvijas IA nav jāvērtē, kā to parasti dara, no vietējā skatpunkta (jūras krasta noskalošana, plūdi utml.), Baltijas jūras mērogā, bet cita globālas klimata sistēmas ietekmē uz cilvēci, tās izdzīvošanu un dzīves kvalitāti. Nav iespējams globalizācijas laikā Latvijā dzīvot labklājībā, ja visapkārt ir posts. Ja klimata izmaiņas nepāries kritisko punktu vai paspēs atgriezties zem tā pirms esošās klimata sistēmas sabrukuma, tad Latvijā sakarā ar tās atrašanos relatīvi labvēlīgākos apstākļos pārmaiņu sākumposmā būs mazāki sausumi, vētras, plūdi nekā citur Eiropā, siltāks klimats lauksaimniecībai un tūrismam. Tas būtu ļoti konkurētspējīgi uz Vidusjūras baseina kūrortu darbības pārtraukumu fona sakarā ar lielo karstumu, iespējams, pārvēršot visus Latvijas laukus: jūras piekrasti, ezeru, upju tīklu, kas pārklāj visu mūsu zemi, par lielu Eiropas nozīmes atvaļinājumu pavadīšanas vietu. Taču situācijai pasliktinoties, klienti var to vairs nebūt spējīgi atļauties, ja apstāsies Golfa straume, kļūs manāmi vēsāks, pasaules ekoloģiski saimnieciskā krīze var ienest stagnāciju un lejupslīdi arī Latvijas laukos. Dabas stihijas negatīvi ietekmēs laukkopību, mežus.

Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nozīmē augu un dzīvnieku sugu strauju eksistences apdraudētību sakarā ar populācijas samazināšanos un sugu pilnīgu izmiršanu, reto biotopu izzušanu, dabas pamatnes un parasto dabas teritoriju samazināšanos. Dabas aizsardzībā saduras divas izpratnes- vai daba jāaizsargā kā pašvērtība vai cilvēka interešu dēļ. Bioloģiskā daudzveidība ir ekosistēmas pamats, kuras pārveidošanās var radīt cilvēcei nepiemērotu dzīvesvidi. Bez tam cilvēkam utilitāri izmantojamas un nozīmīgas ir gan sugas, gan biotopi, gan vienkārši zaļās teritorijas. Planētas dzīvības indekss (living planēt index) ir no 1970.līdz 2005.gadam samazinājies par 27%. ES ir apņēmusies apturēt (būtiski samazināt) bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010.gadam.

Līdz 2009. gadam plānots pabeigt visaptverošu globālu pētījumu. Tas sastāvēs no 3 daļām: sabiedrības apziņas paaugstināšana, Klimata izmaiņu ekonomika (mijiedarbībā ar bioloģisko daudzveidību- jau pabeigts), Ekosistēmu tūkstošgades novērtējuma (Millennium Ecosystem Assessment) rezultātu tālāki pētījumi. Pēdējo no tiem vada baņķieris un ekonomists P. Sukhdeejs, iesaistīti 1400 zinātnieki, kuri vērtē zaudējumus, kurus var nest ekosistēmu sabrukums, ja tās uzlūko kā pakalpojumu sniedzējas: ūdens un gaisa attīrīšana, pārtika, meža produkcija, oglekļa piesaiste utt. Starpziņojumā 2008.gadā minēts, ka ap 60% vitāli svarīgo (pakalpojumu sniegšanai) dzīves kvalitāti nodrošinošu ekosistēmu ir būtiski apdraudētas, līdz 2050.gadam izzudīšot vēl 11% planētas sauszemes bioloģiskās daudzveidības, šī iemesla dēļ zaudējumi būšot 5% no pasaules IKP. Taču nav iespējams novērtēt atsevišķu savvaļas augu un dzīvnieku un nekomerciālo kultūraugu potenciālo nozīmi pārtikā, medicīnā uc. [ Environment for Europeans, N.31, 2008, 16lpp-55] Piemēram, Izraēlas speciālisti no tūkstošiem tuksneša augu izveidoja vairākus desmitus komerciālu kultūraugu sugu, kas var tuksnesī augt bez apūdeņošanas, kas būs tik nozīmīgi pasaulei. 

Bioloģisko daudzveidību samazina dzīvnieku/augu dzīvesvides samazināšanās apbūves, lauksaimniecības, rūpniecības, izrakteņu ieguves utml., mežu izciršanas, zvejas, medību, piesārņojuma, klimata izmaiņu, tūrisma un citu cilvēka darbību rezultātā, kā arī ar nevēlamu invazīvo sugu ienākšanu. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanas jautājumus starptautiski risina Rio samitā pieņemtās ANO Vispārējās konvencijas ,,Par bioloģisko daudzveidību’’ un ANO ,,Mežu izmantošanas principi’’un Konvencijas: Ramsāres- mitrāju un putnu pārlidojumu atpūtas- barošanās vietu aizsardzībai (1971), Vašingtonas (Cites)- par apdraudēto sugu tirdzniecību (1973)uc. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar apbūvi (urbanizācija, rurbanizācija), lauksaimniecību (t.sk.mežsaimniecību, zvejniecību), transportu (dabas teritoriju sadrumstalošanu, bet platās autostrādu nomales vienlaikus ir savvaļas augu pārvietošanās koridori dzīvesvide), militāro darbību (bieži pozitīva ietekme- nereti tradicionālās militārās teritorijas ir tās, kurās ,,attīstītās’’ valstīs ir saglabājušies visvairāk dabiskie biotopi (pļavas) vai cilvēkveidotie vērtīgie biotopi (virsāji- Haide Vācijā, Kurzemes piekraste un Ādažu poligons Latvijā), tūrisms (pārsvarā negatīvi, ekotūrisms- veicinoši), migrāciju (Nepālā- no augstkalnes uz terajiem), pārtikas drošību (džunglu izciršana Amazones baseinā pārtikas audzēšanai ar līdumu metodi), klimata izmaiņām, paskābināšanās, ķīmisko vielu ievadīšana vidē, ģenētiski modificētie kultūraugi, zivis (draudi), derīgo izrakteņu ieguve (infrastruktūras būvniecība to transportēšanai (BAM Sibīrijā, Brazīlijas maģistrāle)un karjeru izstrāde, piesārņošana, augsnes degradācija. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās savvaļas un kultūraugu sugām, šķirnēm ir Latvijas IA pamats, tās nozīmīgākā dabas priekšrocība, lai Latvija kļūtu par Eiropas nozīmes IA modeli. Aizsargājamo sugu un biotopu izplatība ir tik visaptveroša, lai visā Latvijas teritorijā, izņemot lielpilsētas, izveidotu biosfēras rezervātu, kas dotu iespēju apiet tās ES prasības, kas traucē IA, bet ko var neievērot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.   

Ozonslāņa iztukšošanās (depletion) ir ozona procentuālā samazināšanās atmosfērā 10-40km augstumā, kā rezultātā palielinās kosmiskais starojums, kas nokļūst uz zemes, stipri palielinot saslimstību ar ļaundabīgiem audzējiem un acu slimībām, samazinot ražas. Šo problēmu radīja ķīmisku vielu freonu plaša pielietošana. Ja freonu lietošanas process nebūtu Vīnes konvencijas (1985) un Monreālas protokola (1987) īstenošanas rezultātā būtiski samazināts, citur apturēts, tad visam dzīvajam uz Zemes draudētu ģenētiskas izmaiņas un /vai bojāeja. 1986. gadā izlietoja vairāk kā miljons tonnu freona, 1991. gadā tikai 40% no tā. Nepareizs ir termins ,,ozonslāņa caurums’’, jo dabā faktiski nekāda kompakta slāņa no ozona ap planētu nav, līdz ar to arī cauruma tajā nevar būt. Patreiz to ražošana praktiski ir pārtraukta un tie tiek, cik nu kontrole to panāk, izņemti no iekārtām un utilizēti- padarīti nekaitīgi. Taču jau atmosfērā agrākos gados ievadītais freons turpina pacelties atmosfēras augšējos slāņos un pasliktināt situācija, to noārdīšanās var ilgt 70 un vairāk gadu (Vides Vēstis)- tik ilgi vēl cilvēcei būs jācīnās ar šīs problēmas sekām. Patreiz ozonslāņa tālākas iztukšošanās process ir apturēts.Ozonslāņa iztukšošanās saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar rūpniecību, veselību, paskābināšanos. Latvijas lauku IA ietekmē ar ražas samazinājumu, rekreācijas potenciāla (sauļošanās) izmaiņām.

Piezemes ozons. Ja 20-40km augstumā ozons pietrūkst, tad pie zemes virsmas par daudz. Reaģējot ar piesārņojošām vielām, apdzīvotās vietās tas veido smogu, kas būtiski ietekmē sabiedrības veselību. Piezemes ozons rodas organisko gaistošo savienojumu (OGS), kas rodas antropogēnās darbības rezultātā, fotoķīmiskajās reakcijās. OGS ir pakļautas pārrobežu pārnesei tāpat kā skābos lietus izraisošās vielas. Eiropas valstis 1991.gadā parakstīja vienošanos samazināt OGS līdz 1999.gadam. Piezemes ozona veidošanās saistīta ar daudzām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar transportu, enerģētiku, veselību, piesārņojumu, gaisa kvalitāti apdzīvotās vietās.

Gaisa kvalitāti apdzīvotās vietās nosaka ķīmisko vielu un cieto daļiņu daudzums gaisā, piezemes ozona izraisītais fotoķīmiskais smogs, pie tam tieši tajās pilsētas vietās, kur cilvēku blīvums vislielākais, kur tie atrodas visilgāk. Parametri daudzkur regulāri pārsniedz robežvērtības. To izraisa transports, enerģētika, rūpniecība, ietekmē zaļās teritorijas, pilsētplānojums. Cēloņi: videi nedraudzīgas tehnoloģijas, tai skaitā transporta līdzekļi, neilgtspējīgi risinājumi. Pie veselībai bīstamākajām pieskaitāmas ne tikai ķīmiskās vielas, bet arī smalki putekļi (cietās daļiņas PM10 un  PM2,5 un sīkākas). Saskaņā ar ES datiem, cietās daļiņas Eiropā ir apmēram 370 000 cilvēku nāves cēlonis ik gadu, pieskaitot vēl veselības traucējumus, ikgadējie zaudējumi ir 427- 790 miljardi eiro [E for E N30], kas daudzkārt pārsniedz nepieciešamos ieguldījumus, taču, apstiptinot jauno ES gaisa kvalitātes uzlabošanas programmu CAFE, nebūt nav ietverti visi ekonomiski izdevīgie (costeffective) pasākumi. Gaisa kvalitāte apdzīvotās vietās saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar transportu, enerģētiku, urbanizāciju, veselību, piesārņojumu, piezemes ozonu. Latvijas lauku IA apdzīvoto vietu laba gaisa kvalitāte ir viens no priekšnoteikumiem, lai Latvijas dzīvesvide būtu ekonomiski izdevīga un pievilcīga Ziemeļeiropas un Rietumeiropas mērogā attālinātā darba apstākļos. Pilnveidojot siltumapgādes sistēmas, kas patreiz notiek, pazudīs atsevišķās lokālās piesārņotās vietas.

Paskābināšanās (acidification) nereti tiek saukta par skābo lietu problēmu, jo lielākā daļa emisijas nevis netālu nosēžas sausā veidā, bet tiek ar vēju pārnesti lielā attālumā pāri valstu robežām un nolīst. Latvijā piezemējas apmēram tikai desmitā daļa pašu emisija, mūs apgādā Lietuva, Vācija, Lielbritānija uc. Galvenās piesārņojošās vielas sēra dioksīds un slāpekļa oksīdi, kas sajaucoties ar ūdeni, nolīst kā sērskābe un slāpekļskābe Tā rezultātā būtiski cieš mežu un ezeru ekosistēmas, erodē būves, pieminekļi un metāla iekārtas, augsnes jākaļķo jeb samazinās ražas, nomainās biotopi, pasiktinās veselība. NOx ir arī siltumnīcefekta gāze. Šīs problēmas risināšana Eiropā notiek vissekmīgāk. 1984.gadā Eiropā noslēdza un pamatā izpildīja līdz 1993.gadam saistības par 30% samazināt sēra dioksīda emisiju, 1988. gadā- līdz 1994.gadam stabilizēt slāpekļa oksīdu emisiju 1987. gada līmenī. Patreiz kopš 1999.gada parakstīts ir Multiefektu un multipiesārņotāju protokols, kas ietver sēra dioksīdu, slāpekļa oksīdus, amonjaku un gaistošos organiskos savienojumus. Katrā valstī samazinājums noteikts atbilstoši to teritoriju biotopu slodzei, kur viņu emisija nonāk. To aprāķina RAINS modelis un datorprogramma. Salīdzinājumā ar 70-tajiem gadiem atsevišķu valstu emisijas kritušās pat par aptuveni 90%. Taču joprojām lielā Eiropas daļā skābie lieti pārsniedz slodzi, pie kuras pasargāti konkrētie biotopi, ko tie ietekmē. Lai cīnītos ar paskābināšanās sekām, tiek kaļķotas lauksaimniecības platības un ezeri. Ļoti aktuāla šīs problēmas risināšana ir Indijā, Ķīnā uc.

Paskābināšanās saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar enerģētiku, rūpniecību, transportu, lauksaimniecību un mežsaimniecību (ražība, augu, koku bojāeja, defolizācija), zivsaimniecību (zivju izzušana), apbūvi (ēku erozija), pārtikas drošību (ražas), veselību (paskābināts dzeramais ūdens nav kaitīgs, bet tas veicina smago metālu: kadmija, alumīnija, vara nokļūšanu tajā), klimata izmaiņām (NOx- kopīgs cēlonis), augsnes degradāciju (skābums!), bioloģisko daudzveidību. Latvijas lauku IA būtiski ietekmē augšņu paskābināšanās, ražas samazināšanās, koku defolizācija (lapu daudzuma samazināšanās) un novājināšanās pret kaitēkļu invāziju, kā arī zaudējumiem no būvju un metāla iekārtu korozijas.

Piesārņošana  ir tāda vielu, starojuma, trokšņa, vibrācijas ievadīšana ārējā un telpu iekšējā vidē, kas kaitīga ekosistēmām, cilvēku veselībai un tautsaimniecībai.  Izšķir gaisa (pēdējā laikā akcentē iekštelpas, kurās cilvēki uzturas dienas lielāko daļu), augsnes, zemes dzīļu, okeānu/jūru, iekšzemes virsūdeņu (upju, ezeru, mākslīgo ūdenskrātuvju), pazemes ūdeņu (gruntsūdeņu un artēzisko ūdeņu) piesārņošanu. Tā var notikt ar notekūdeņiem, emisiju gaisā, piesārņojošo vielu izliešanu/izbēršanu vidē avārijas vai nolaidības rezultātā. Piesārņošanas ierobežošanu regulē neskaitāmi starptautiskie un nacionālie likumdošanas akti, normatīvi. Piesārņojošām darbībām jāsaņem atļaujas ar nosacījumiem, tiek veikta kontrole un monitorings. 1996. gadā ES pieņēma integrēto piesārņojuma novēršanas un kontroles direktīvu, kā arī 6 no tās izrietošas direktīvas. Tā rezultātā sāka izdot integrētās piesārņojošās darbības atļaujas agrāko gaisa, ūdens un atkritumu atļauju vietā, ieviesa labāko iespējamo tehnoloģiju principu kā obligātu, saņemot atļaujas (Latvijā tikai A kategorijai). Saskaņā ar direktīvu Latvijā ES prasības notekūdeņu attīrīšanā, kas prasīs daudzu ciematu un pilsētu notekūdeņu attīrīšanas ietaišu rekonstrukciju, jāievieš līdz 2015.gadam. 1998. gadā parakstīja protokolu par smago metāla daļiņu piesārņojuma samazināšanu, kas pārvietojas pa Eiropu pa gaisu. Bīstamākās no tām ir arsēns, kadmijs, varš, cinks, dzīvsudrabs uc.[ Acid News N1 March 2008]. Šo problēmu radīja ķīmisku vielu freonu plaša pielietošana. 1999.gadā, lai risinātu vienlaikus dažādas problēmas, ko izraisa vienas un tās pašas vielas, parakstīts ir Multiefektu un multipiesārņotāju protokols, kas ietver sēra dioksīdu, slāpekļa oksīdus, amonjaku un gaistošos organiskos savienojumus. Sēra dioksīds, slāpekļa oksīdi un amonijs ir paskābināšanās cēlonis, slāpekļa oksīdi un amonijs veicina eitrofikāciju,, slāpekļa oksīdi un gaistošie organiskie savienojumi rada piezemes ozona problēmu- smogu.

Latvijā piesārņojuma ierobežošanai jāmaksā dabas resursu nodoklis par piesārņojošo vielu ievadīšanu gaisā un ūdenī, bet to apjoms tik neliels, ka nemotivē būtisku samazinājumu, neīsteno IA principu ,,piesārņotājs maksā’’. Piesārņošana saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar rūpniecību, enerģētiku, transportu, lauksaimniecību, komunālo saimniecību,vides riskiem,militāro darbību, mājsaimniecību/dzīvesveidu (ieradumiem), veselību, migrāciju (no piesārņotām teritorijām), pārtikas drošību, ķīmisko vielu ievadīšana dabas apritē, atkritumu (ne)apsaimniekošanu, klimata izmaiņām, klimata izmaiņām. Latvijas lauku IA ietekmē piesārņojums no ciematu komunālās saimniecības objektiem un dzīvnieku novietņu mēslu krātuvju apsaimniekošanas, lauku mēslošanas.

Ķīmisko vielu ievadīšana dabas apritē

Ķīmiskās vielas vidē nonāk piesārņošanas un to tiešas lietošanas ražošanā (pakalpojumos) un sadzīvē rezultātā. Dabā notiek vielu aprite globālā mērogā- to pāreja citā ,,vidē’’ (zemes dzīlēs, tad ar lavu virskārtā, augsnē, ūdenī, augos un dzīvniekos, gaisā utt.) vai ķīmiskos procesos- citā vielā. Visas cilvēka reiz saražotās un patērētās vielas, izņemot tās, kas tiek droši (?!- stabili varbūt vienīgi ir dziļi pazemē atsevišķos ģeoloģiskos formējumos) apglabātas, nonāk šajā apritē. Tas ir tā saucamais indes uzkrāšanās likums, jo tās no dabiskās vielu aprites nevar izņemt, tās nereti pārvietojas pa visu planētu (DDT Antarktīdas pingvīnos), ķīmisko reakciju rezultātā var veidot neprognozējamas ,,kombinācijas’’, kas bīstamas biotopiem un cilvēkam. Barības ķēdē augi- zālēdāji- plēsēji (visēdāji) tās koncentrējas virzienā uz pēdējiem, tātad arī cilvēku. Tās izraisa vai veicina visdažādākās slimības, ģenētiskās izmaiņas, pat ir pētījumi, kas liecina, ka netālā nākotnē baltās rases vīriešiem praktiski vairs nebūs iespējams dabiskā veidā radīt bērnus. Cilvēks kaitīgās ķīmiskās vielas uzņem ar pārtiku, dzeramo ūdeni, gaisu (īpaši iekštelpu: no emisijām no būves materiāliem, mēbelēm), un tieši- lietojot medikamentus, kosmētiku utml. Piemērs, kas raksturo Latvijas lauku vides saistību- attīrīšanu no ķīmiskajām vielām ar attāliem notikumiem pasaulē: no visurienes, arī grāvjiem, mežiem tika savākti nolietotie akumulatori, jo Irākas kara dēļ pasaulē strauji cēlās svina cena. Pašreiz īpašu uzmanību pievērš smagajiem metāliem (dzīvsudrabs, svins), noturīgiem organiskajiem savienojumiem (bifeniļi), pesticīdiem uc. Ne summējoties, bet ģeometriskā progresijā kaitīgo vielu ietekmi uz veselību pastiprina ,,attīstīto valstu’’ sabiedrības ikdienā esošais elektromagnētiskāis starojums (EMS) no mazajiem tā avotiem: datoriem, TV, mobilajiem telefoniem, luminiscējošām lampām uc. Neviena ne nacionālā, ne Pasaules veselības organizācijas ķīmisko vielu nekaitīguma norma (standarts, slieksnis, vadlīnija utml.) nav droša, jo tās balstās ne tikai uz pētnieku atzinumiem, bet pieļaujamo robežu bieži paaugstina ekonomisko un politisko lobiju ietekmē. Pētījumi neaptver vielu, vielu EMS kompleksu ietekmi, bet vielu ietekme uz veselību tiek izdalīta ,,tīrā veidā’’, lai gan dzīvē vielas iedarbojas integrēti, pie tam atsevišķām grupām: slimniekiem, grūtniecēm, zīdaiņiem uc.šis kaitīguma slieksnis ir daudz zemāks nekā sabiedrībai vidēji. Ietekmi ievērojami pastiprina neveselīgs dzīvesveids. Pasaules mērogā nav zināms ne dabas apritē ievadīto ķīmisko vielu daudzums miljonos tonnu, ne veidi, absolūti lielākai daļai nav veikta izpēte par iedarbību vidi un veselību, bet daudzi pētījumi ir nepilnīgi, ko pierāda ,,pilnīgi drošo’’  DDT, freonu un citu vielu piemēri. Aizvien tiek papildināts aizliegto pesticīdu, dažādu vielu reģistrs. Patreiz Es parlaments izstrādājis drastisku atļauto vielu saraksta projektu. IA viens no principiem ir aizstāt kaitīgas un bīstamas ķīmiskās vielas ar mazāk bīstamām- tādām, kam mazāka negatīvā ietekme, bet ļoti bieži pasaulē patērētāji un ražotāji izvēlas no lietotāja (ne sabiedrības) viedokļa lētāko variantu. 2007.gadā ES apstiprināja REACH (Registration, Evaluation, Authorisation, and Restriction of Chemicals) regulu, kas uzliek par pienākumu pakāpeniski reģistrēt visas ES lietojamās vielas un izpētīt tās, par kuru ietekmi nav pietiekošu datu. REACH ievieš Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (Helsinkos). 11 gados ražotājiem jāreģistrē vairāk kā 30 000 esošās ķīmiskās vielas, kuras pārdod 1t un vairāk gadā, veicot to iedarbības izpēti. NVO kritizēja šo visām ES valstīm, to ķīmisko vielu lietotājiem obligāto normatīvo aktu kā pārāk neefektīvu, bet tomēr tas ir pirmais solis cilvēces vēsturē ,,globālās ķīmiskās saimniecības’’ visaptverošā sakārtošanā, jo līdzšinējie bija ierobežoti pasākumi. Bez obligātajām prasībām Eiropas industrija īsteno arī brīvprātīgo iniciatīvu, ko sauc par ,,Atbildīgo rīcību’’ (Responsible Care), kurā ķīmiskās rūpniecības firmas apņemas un dara vairāk, nekā tām prasa normatīvie akti vides, veselības un drošības jomās (Latvijā, piemēram, iesaistījies SIA ,,Vivacolor’’). Ķīmisko vielu ietekme saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar veselību, pārtikas drošību, mājsaimniecību/ dzīvesveidu (ieradumiem), rūpniecību, lauksaimniecību, EMS, militāro darbību, vides riskiem, atkritumu (ne)apsaimniekošanu, bioloģisko daudzveidību. Latvijas lauku IA būtiski ietekmē minerālmēslu un pesticīdu (ne)izmantošana un kontrole, dažādu konservantu, piedevu (ne)lietošana pārtikas pārstrādē, esošās potenciāli piesārņotās (agrāko gadu darbības rezultātā) vietas, t.skizgāztuves, turpmākā sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošana.

Ģenētiski modificētie organismi (ĢMO) un produkti (ĢMP)

Ģenētiski modificētie augi un dzīvnieki tiek veidot manipulācijās ar DNS: to sadalot, pievienojot, izmainot, pārceļot no vienas sugas uz otru ar mērķi palielināt ,,ražīgumu’’ un galarezultātā- peļņu. Ir daudz argumentu, lai apgalvojumi par ĢMO nozīmi badacietēju paēdināšanai ir nepamatoti. ĢMO ļauj lietot vairāk pesticīdu nezāļu apkarošanā, tā veicinot vides piesārņošanas un veselības problēmas. ĢMP tiešā ietekme uz vidi un veselību vēl nav skaidra- it kā nav un ir pārliecinošu pētījumu un prakses par to nekaitīgumu. Tāpat ir novērojumi, ka tie krustojas ar ,,parastām’’ sojas pupām, lašiem un tamlīdzīgi, nokļūstot ārpus konkrētā lauka, zivjaudzētavas utml. ĢMO tehnoloģijas tiek plaši lietotas medicīnā, ievietojot dzīvnieku gēnus cilvēka DNS un otrādi. ĢMP, ko ražo no ĢMO, izmantošana ES ir stipri ierobežota, bet praksē ir novērojumi par to iespējamo nelikumīgo (nemarķēto) klātbūtni dažādās pārtikas precēs. Nav izslēgts, ka ĢMO ietekme un iekļūšana dabas apritē var nākotnē novest pie līdzīgām vai katastrofiskākām sekām, nekā atsevišķu ķīmisko vielu lietošana. Pētījumos prognozē, ka ĢMO ietekmē izzudīs ap 1% sugu. Var rasties jauni vīrusi un baktērijas,  pret kuriem nav aizsardzības līdzekļu. Uz Latvijas lauku IA, bioloģisko lauksaimniecību, mūsu veselīgas dzīvesvides un pārtikas priekšrocībām katastrofālu iespaidu var atstāt legāla un nelegāla ģenētiski modificēto augu audzēšana (jau notiekot), to krustošanās ar savvaļas augiem, ĢMP ienākšana pārtikas tirgus konkurencē. ĢMO jomu regulē ES direktīva. Latvija ir parakstījusi Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Kartagenas bioloģiskās drošības protokolu, kas regulē darbības ar ĢMO. Saskaņā ar MK noteikumiem, produkti, kuros ir ĢMP, ir jāmarķē. Uz Ģmo attiecas Arhūsas konvencija.

ĢMO un ĢMP ietekme saistīta ar daudzām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar lauksaimniecību, medicīnu, veselību, pārtikas drošību, demokrātiju, ētiku un reliģiju, bioloģisko daudzveidību. Latvijas lauku  IA potenciālā niša ir bioloģiskā lauksaimniecība, bet ĢMO ir tam gan tieši, gan pastarpināti (pesticīdi, ekonomiskais izdevīgums) draudi.

Nanodaļiņu nokļūšana vielu apritē dabā

Nanodaļiņas, kuru produkti, to biezums ir mērāmi elektronu molekulu izmēros (apmēram mata tūkstošās daļas biezumā), tiek jau plaši izmantoti, ar tiem tiek saistītas agrāk neiedomājamas iespējas dažādās nozarēs. Taču nav pietiekoši izpētīts risks un sekas to nokļūšanai vielu apritē dabā. Nanodaļiņu ietekme un iekļūšana dabas apritē var nākotnē novest pie līdzīgām neprognozētām sekām, kā atsevišķu ķīmisko vielu lietošana. Konstatēts, ka nanodaļiņas nonākot, piemēram, notekūdeņos, būtiski palielina piesārņojošo vielu toksicitāti. Nanodaļiņas, kas ir no ķīmiskajām vielām, ES kontrolē saskaņā ar REACH regulu. Taču vēl nav izstrādāta speciāla metodika tieši nanodaļiņu ietekmes uz veselību un vidi noteikšanai, nekādai kontrolei nav pakļautas nanodaļiņas, kuras iegūst no vielām, uz kurām neattiecas REACH regula. Piesardzības ierobežojumi tiek uzskatīti kā pretrunā esoši ar ES rūpniecības inovāciju un konkurentspējas stratēģiju. [Environment for Europeans, N.31, 2008, 16lpp] Ja nanodaļiņas iekļūs dabas apritē (ūdenī, augsnē augos uc.), tad to ietekmi visvairāk, iespējams, jutīs laukos.

Atkritumu (ne)apsaimniekošana un produktu dzīves cikls (aprite-life cycle assessments)Eiropā ik gadus rodas vairāk nekā 250 miljoni tonnu sadzīves un 850 miljoni tonnu rūpniecības atkritumu, pieaugums ap 3% gadā. Atkritumi ir jebkurš priekšmets vai viela, no kuras tās valdītājs atbrīvojas, ir nolēmis vai spiests atbrīvoties, un kura atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām kategorijām. Latvijā likums šajā jomā neiekļauj radioaktīvos atkritumus, notekūdeņus, kūtsmēslus, kritušus dzīvniekus. Tradicionāli ārpus šīs jomas apskata radioaktīvos atkritumus, saistot to ar radiācijas (starojuma) problēmām. Atkritumu apsaimniekošana ir to savākšana (nešķirotu, labāk- dalītu), uzglabāšana, šķirošana, transportēšana, pārstrāde (arī kompostēšana lauksaimniecībai), sadedzināšana, apglabāšana. Atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā vēlamā pieeja prioritāri ir šāda: atkritumu neradīšana, atkārtota izmantošana (iepakojums), pārstrāde, sadedzināšana enerģijas ieguvei, droša apglabāšana poligonos, izgāztuvju slēgšana un rekultivācija, to ietekmes monitorings. Atkritumus jāuzlūko kā resursu jaunu produktu radīšanai. Kas vienā nozarē atkritumi, citā var būt vērtīga izejviela Atkritumi tiek iedalīti bīstamajos un nebīstamajos. Latvijā visus nebīstamos atkritumus sauc par sadzīves atkritumiem, pie tam uz izlietoto iepakojumu arī attiecinot Atkritumu apsaimniekošanas likumu. Pasaulē atkritumus klasificē ļoti dažādi: pēc struktūras (inertie, cietie), pēc apstrādes veida (kompastējamie), pēc izcelsmes (būvniecības, rūpniecības/ražošanas atkritumi, dārza, virtuves, medicīniskie utml.), kā arī citādi. Atkritumi nepareizas savākšanas procesā rodas smakas, tie piegružo dzīvesvidi, izplata tieši un ar grauzējiem slimības, piesārņo vidi (ja nenodrošina visu atkrituma veidu savākšanu); nevācot dalītus atkritumus parasti zūd iespēja tos atkārtoti izmantot un pārstrādāt; neatbilstoši apglabājot atkritumus, lietus izskalo piesārņojošās vielas, kas var izplatīties tālāk gan pazemes, gan virszemes ūdeņos, gaisā izdalās liels daudzums metāna (klimata izmaiņu izraisoša gāze),  tāpat ir jau pie savākšanas minētās problēmas. Atkritumu problēma pasaulē samilzusi sakarā strauju ražošanas un patēriņa pieaugumu, jaunu videi bīstamu vielu izmantošanu precēs, dzīves līmeņa celšanos, kā rezultātā lietas tiek izmantotas īsāku laiku, pārmērīgu iepakojumu, ķīmiski bīstamu iekārtu, izejvielu izmantošanu. Atkritumi rada problēmas arī tāpēc, ka to reālā apsaimniekošana pasaulē kopumā nenotiek pareizi, atbilstoši (properly), tā ir pretēja minētās stratēģijas prioritātēm. Īpaši- ja tiktu ievērots atkritumu neradīšanas princips, kuras rezultātā samazinātos atkritumu apjoms, jo lielu(āko) atkritumu daļu vispār varēja neradīt, ja tiktu ražots tikai reālai apmierināstībai ar dzīvi- dzīves kvalitātei nepieciešamais preces/pakalpojumi apjoms. Trešais atkritumu problēmu iemesls ir produktu dzīves cikla novērtējuma pieejas neizmantošana. Pēc PSRS sabrukuma Latvija palaida garām iespēju nepieļaut ,,attīstīto valstu’’ kļūdas, ar normatīvajiem aktiem nepieļaujot pārmērīgu un videi nedraudzīgu iepakojumu, ar nodokļiem jūtami ierobežojot šādu preču ievešanu, vienreiz lietojamo trauku modi un saglabājot depozīta sistēmu (pudeles) un atsevišķu atkritumu (makulatūra) vākšanas tradīcijas. Patreiz Latvijā, īpaši laukos savāc tikai daļu sadzīves un vēl mazāk- sadzīvē radušos nebīstamo atkritumu, joprojām nerekultivētas ap 500 vecās izgāztuves, nepietiekoša ir dalītu atkritumu savākšana, jo ne visur ir ekonomiski pamatotas to pārstrādes iespējas, tikai 2008.gadā vides ministrija sāk izvēlēties pudeļu depozīta modeli to atkārtotai izmantošanai. Dabas resursu nodoklis par iepakojumu, vienreiz lietojamiem traujiem, videi kaitīgajām precēm un atkritumu apglabāšanu ir simbolisks, tas ne tuvu neatspoguļo principu ,,piesārņotājs maksā’’, nepietiekoši motivē pāriet no atkritumu apglabāšanas uz to pārstrādi un otrreizēju izmantošanu. Latvijā patreiz izstrādāta nacionālā un reģionālās atkritumu apsaimniekošanas programmas, kurās paredzēta visu izgāztuvju slēgšana un atkritumu turpmāka apglabāšana poligonos, to dalītas vākšanas, šķirošanas, pārstrādes konkrēti pasākumi norādītajās vietās, tam pieejams valsts un ES finansējums, izveidoti starprajonu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, SIA ,,BAO’’, kam jāīsteno bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēma visā valstī. Latvijas likumdošana atkritumsaimniecībā izriet no ES politikas un direktīvām.

Lai gan produktu dzīvescikla novērtējuma ieviešana tradicionāli tiek saistīta ar atkritumu apsaimniekošanu, jo radās kā tās stratēģijas īstenošanas instruments, tā ir neatņemama videi draudzīgas ražošanas (tīro tehnoloģiju), dabas resursu racionālas izmantošanas, piesārņojuma novēršanas politiku sastāvdaļa. Tas nozīmē novērtēt produkta draudzīgumu videi no šūpuļa līdz kapam, tas ir rūdas ieguvi, bagātināšanu, izejvielu ražošanu, produkta sastāvdaļu ražošanu, transportēšanu, montāžu, uzglabāšanu, pārdošanu, nonākšanu kā atkritumam pārstrādē vai apglabāšanu; pārtikai tas būtu sēklas, minerālmēslu, pesticīdu, augsnes izvērtēšanu, augšanas procesa ietekmi (rīsiem- daudz metāns), novākšanu, piedevas un konservēšanu, iepakošanu, transportu, glabāšanu, pārdošanu, lietošanu, atlikumu kā atkritumu apsaimniekošanu. Ja tā vērtē biodegvielu, iespējams, ka kopumā tā videi nedraudzīgāka un neilgtspējīgāka: tās ražošanai nepieciešamo kultūraugu audzēšanai var izmantot lielas minerālmēslu un pesticīdu devas, to audzēšanai izcērt lielas mūžameža platības, pasaules tirgū būtiski paaugstinās pārtikas cenas, jo konkurence par platībām utml. Lai īstenotu šo pieeju, ES cenšas ieviest Integrēto produktu politiku.  Tiek pētītas piegāžu ķēdes. Tas tiek īstenots REACH regulas īstenošanā. Taču šī instrumenta izmantošana ir nepietiekoša.

Atkritumu (ne)apsaimniekošana un produktu dzīvescikla novērtēšana saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet visvairāk ar veselību, ieradumiem un mājsaimniecību, labklājību, rūpniecību, lauksaimniecību, mežsaimniecību (atkritumi- mežā), piesārņošanu, ķīmisko vielu nonākšanu dabas apritē, ozonslāņa iztukšošanos (freoni nolietotajos leduskapjos, saldētavās uc.), klimata izmaiņām (izgāztuvju metāns), dabas resursiem (atkritumu pārstrāde- resurss), platību degradāciju (nerekultivētas izgāztuves). Latvijas lauku IA saistīta ar atkritumu jomu, jo atkritumu nelegāla apsaimniekošana notiek tos izvedot, izmetot, aprokot mežos, ceļmalās, jebkur citur, apdraudot veselību, pārkāpjot īpašumtiesības. Lauku pašvaldībām jāiesaistās valsts organizētā izgāztuvju rekultivācijā. Tieši laukos ir ar atkritumu savākšanu vēl neaptvertās mājsaimniecības. Ilgtermiņā atkritumu dalīta savākšana un virtuves organisko atkritumu kompastēšana var būt būtisks faktors ģimenes budžeta ekonomijā, pieaugot izmaksām par nešķirotu atkritumu savākšanu. Pārtikas produktu dzīvescikla novērtēšana parādītu Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības priekšrocības: maz transporta, maz uzglabāšanas, nav minerālmēslu, pesticīdu, konservantu, tīra augsne utt.

Dabas resursi

Plašākā izpratnē dabas resursi ir gaiss, ūdens, meži, augsne, augi un dzīvnieki, zivis, ainava, derīgie izrakteņi- viss, ko cilvēks no dabas izmanto.

Ūdens resursi

 Visapdraudētākais un nepietiekamais dabas resurss uz Zemes patreiz ir ūdens, īpaši- dzeramais ūdens. 1,3 miljardiem cilvēku nebija pieeja tīram dzeramajam ūdenim (2001). Nodrošināšana ar tīru dzeramo ūdeni ir viena no galvenajām pasaules veselības aizsardzības problēmām. Otrkārt, ūdens ir viens no trim galvenajiem nepietiekoša uztura (bada) un nabadzības iemesliem, jo pieeja ūdenim, lai izdzīvotu, bieži nav vistrūcīgākajiem. Ūdens trūkst gan sadzīvei, gan lauksaimniecībai. Daudzviet gan pazemes, gan virszemes ūdeņi ir piesārņoti. Savukārt, reizēm lielu postu nodara plūdi. Tādēļ iezīmējusies tendence ar ūdeni saistītās problēmas risināt kompleksi. ES pieņēmusi visaptverošu ūdens struktūrdirektīvu. Tā paredz ūdenssaimniecības pārvaldību organizēt pa lielo upju baseiniem, īstenot integrētas apsaimniekošanas programmas. Tiek noteikti konkrēti piesārņojošo vielu ūdenī parametri, kurus sauc par ūdens kvalitātes mērķiem, līdz kuriem vai nu piesārņojums jāsamazina jeb to nākotnē nedrīkst pārsniegt. Direktīvas prasības ir stingras un grūti izpildāmas pat Latvijai, kurai ir pietiekoši kvalitatīvi pazemes dzeramā ūdens krājumi (Latvija tādēļ vien ir ļoti bagāta ar dabas resursiem) un vieni no tīrākajiem ezeriem un upēm. Latvijā ir vietēja artēziskā ūdens nepietiekamība Rīgas un Liepājas tuvumā (depresijas piltuves). Ūdens resursu apdraudētība saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar komunālajām vajadzībām, lauksaimniecību, veselības aizsardzību, zivjsaimniecību, enerģētiku (HES), mežsaimniecību (īpaši mežu izciršanu kalnos), badu, nabadzību, migrāciju (miljoniem iedzīvotāju deportācijas un bēgļi), mieru (Izraēla un kaimiņi), piesārņošanu, klimata izmaiņām (plūdi, sausumi), bioloģisko daudzveidību (mitraines), vides riskiem (aizsprostu, dambju pārrāvumi). Latvijas lauku IA ūdens pietiekamība un kvalitāte ir ne tikai galvenais dabas resurs, bet viena no galvenajām Latvijas priekšrocībām Eiropā IA modeļa ieviešanā.

Meži.

Mežu galvenais komerciālais resurss ir koksne. Taču patreiz galvenais ir pasargāt mežus no izciršanas klimata izmaiņu (piesaista oglekļa dioksīdu) un bioloģiskās daudzveidības dēļ. Īpaši nozīmīgi ir tropu meži, jo tur augi izvietoti visblīvāk, sugu skaits vislielākais. Galvenās ,,planētas plaušas’’ ir Amazones baseina un Dienvidaustrumāzijas mūžameži. Tos apdraud ne tikai komerciāla koksnes ieguve, bet arī lielu platību nolīšana ekstensīvai lauksaimniecībai vietējiem iedzīvotājiem, kuriem neefektīvas zemes reformas dēļ (Brazīlijā) nav pieejamas piešķirtās platības, kas piederēja lielajiem zemes īpašniekiem, tāpat mežu izciršana intensīvai lauksaimniecībai (biodīzeļa izejvielu ,,bums’’), jaunu ceļu- trašu veidošana derīgo izrakteņu ieguvei. Pēdējos gados īpaša vērība tiek pievērsta arī taigai: gan no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, gan no masveida milzu ugunsgrēku draudiem (piesārņojums, dzīvesvide) siltumnīcas efekta rezultātā. Mežu izciršanu, koksnes eksportu no tropiem cenšas regulēt ar starptautiskiem dokumentiem, kas attiecas uz bioloģisko daudzveidību, gan ar brīvprātīgām biznesa iniciatīvām, kuras prasa uzrādīt koksnes izcelsmi- ka tā iegūta ievērojot videi draudzīgas mežsaimniecības principus (Latvijā FSC sertifikāts). Latvijā mežu izciršana un darbs gateros pārejas (pēcsociālisma) periodā bija galvenais lauku iedzīvotāju izdzīvošanas pamats, kas pat ,,dotēja’’ neefektīvo lauksaimniecību, uzturēja citu pakalpojumu un preču pirktspēju. ,,Mūžīgajā strīdā’’ starp tiem, kas apgalvo, ka Latvijas meži izciršanas dēļ ir briesmās un tiem speciālistiem, kas apgalvo, ka viss kārtībā, ir jāņem vērā daži argumenti: mežs statistikas datu izpratnē ir teritorijas plānojumā iezīmētā teritorija ,,meža zeme’’, kas tāda ir gan izcirtums pēc kailcirtes, gan meža ceļu, grāvju aizņemtā teritorija. Tā nesamazinās, bet lauksaimniecības zemju apmežošanas rezultātā pat var nākt klāt. Bet tas no bioloģiskās daudzveidības viedokļa un citiem ,,meža pakalpojumu’’ aspektiem vairs nepilda vēlamās funkcijas. Pat ja mežs tiek stādīts no jauna, parasti tās ir monokultūras, kam nav tādas vērtīgas ekoloģisko pakalpojumu īpašības kā kailcirtē nocirstajam mežam. Protams, Latvijā ir daudz arī aizsargājamo mežu. Meža resursi ir saistīti ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar mežsaimniecību, lauksaimniecību, enerģētiku (vietējais biomasas kurināmais), atpūtu/tūrismu, veselību, bioloģisko daudzveidību, klimata izmaiņām, ūdens, augsnes resursiem un derīgo izrakteņu ieguvi, vides riskiem (kalnu noslīdeņi, plūdi). Latvijas lauku IA meži pilda nozīmīgu ienākumu ģenerēšanas avota lomu tieši lauku mazturīgajiem iedzīvotājiem, ir viens no bioloģiskās daudzveidības un ekoloģisko pakalpojumu (ūdens regulēšana, gaisa attīrīšana, rekreācija uc.) pamatiem.

Augsne

Ar augsni segtās teritorijas sauc par dabas pamatni. Tā strauji samazinās apbūves, t.sk ceļu, cilvēka izraisītas vēja un ūdens (kalnos) erozijas, derīgo izrakteņu ieguves dēļ. Augšņu degradācija ir viena no galvenajām lauksaimniecības radītajām vides problēmām. Latvijā pastāv divi erozijas veidi: ūdens erozija un vēja erozija. Nepareiza agrotehnika, reljefa īpatnības, augu maiņas neievērošana un zaļo platību trūkums veicina eroziju lauksaimniecības zemēs. Lielu vienlaidus lauku izveidošana ir veicinājusi augsnēs vēja un ūdens eroziju, kā arī augu barības vielu samazināšanos. Vidējais organiskās vielas saturs augsnēs ir 1,83 %. Pēdējo gadu novērojumu periodā minerālaugšņu organiskās vielas saturs ir samazinājies 25 % platību. Vēja erozijas apdraudēta aramzeme veido 230 000 ha jeb 9,3 %, kamēr ūdens erozijas ietekmētā aramzeme aizņem 380 000 ha jeb 15,4 % no Latvijas aramzemes. Augsne kļūst neauglīgāka vai mazāk derīga pārtikas kultūraugu audzēšanai arī pārsāļošanās (nepareiza apūdeņošana), piesārņojuma, pārtuknešošanās, applūšanas dēļ. Paskābināšanās dēļ aptuveni 20 % no šīm augsnēm skābuma līmenis ir augstāks par pHKCl<5,6, kā rezultātā normāla zemkopība iespējama tikai pēc to kaļķošanas. Augsne dabiskā ceļā atjaunojas mūsu apstākļos ap 1cm 100gados. Augsni un dabas pamatni var atjaunot un uzlabot ar sanāciju (attīrīšanu, piemēram, no naftas produktiem ar speciālu baktēriju palīdzību), rekultivāciju (piemēram, slēgto izgāztuvju un izstrādāto karjeru nolīdzināšana, pārklāšana ar auglīgu kārtu un apstādīšana ar mežu), augu stiprinājumu atjaunošanu kāpās, kalnos, kaļķojot, ierīkojot polderus, pārejot uz bioloģisko lauksaimniecību (augsnes pašattīrīšanās). Augsnes aizsardzība saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar lauksaimniecību, urbanizāciju, transportu, pārtikas drošību, veselību, nabadzību, piesārņošanu, klimata izmaiņām, paskābināšanos. Augsnes resursiem ir būtiska loma Latvijas lauku IA, jo lauksaimniecība pat tad, ja tā nebūs galvenais IKP pieauguma avots laukos, paliks lielākais zemes izmantošanas veids (kopā ar mezsaimniecību), bet mazpiesārņota augsne- veselīgas pārtikas pamats. 

Augi un dzīvnieki, zivis

Augi un dzīvnieki ir nozīmīgs pārtikas resurss ieziemiešiem, kas nedzīvo mūsdienu cilvēka dzīvesveidu vai kuri tos pārdod (Brazīlijas mūžamežos lasa savvaļas riekstus, Grenlandē medī roņus, Nepālā cērt koku lapotni lopbarībai utml.). Pat, ja suga ir aizsargājama, starptautiskās vienošanās paredz ieziemiešu tiesības medīt un iegūt augus pašu uzturam. Cilvēcei kopīgais nozīmīgākais savvaļas bioloģiskais resurss ir zivis un citi jūras produkti. Jūras ekosistēmām ir vairākas svarīgas funkcijas, no kurām aktuālākā ir klimata regulācija (ogļskābās gāzes būtiskas daļas piesaiste). Zivju krājumus apdraud ne tikai pārmērīga nozveja, bet arī piesārņošana: īpaši nārsta vietās un pārklājoties okeānu virskārtai ar vielām, kas samazina planktona daudzumu. Baltijas jūras ekoloģiskās struktūras esot sabrukušas (www.regeringen.se/sb/d/497/a/39302) un citur dziļākie slāņi ir eitrofikācijas rezultātā izveidojusies nedzīva bezskābekļa zona, kur nekas nedzīvo. To izraisījis slāpekļa un fosfora piesārņojums no lopkopības fermām, lauku mēslošanas, barības vielu izskalošanās no mežiem kailcirtes rezultātā, zivju dīķu nolaišanas, neattīrītiem notekūdeņiem. Dzīvību Baltijas jūrā ārkārtīgi apdraud pēc otrā pasaules kara nogremdētie ķīmiskie ieroči, kuru iepakojums ir sarūsējis. Baltijas jūru apdraud intensīvā vienkorpusa naftas tankkuģu satiksme. Baltijas jūras problēma ir lēnā svaiga ūdens apmaiņa ar pasaules okeānu, kas paātrināti notiek tikai stipru vētru laikā. Pēdējos gados par būtisku piesārņošanas avotu kļuvuši izmeši no kuģiem un to pārnese no sauszemes. Lietuva blakus nozīmīgām reņģu nārsta vietām uzbūvēja Būtiņģes naftas terminālu. Pārzveju Latvijas piekrastē veicina nesabalansētā nodokļu un cenu politika: zivis pārtikas kopējā tirgū ir konkurētspējīgas tikai par cenu, kas ir zem pašizmaksas, tāpēc zvejnieki spiesti daļu nozvejas reģistrācijas žurnālos neuzrādīt. Baltijas jūras zivīs nav ieteicams lietot uzturā ikdienā, jo tajās uzkrājas bīstamu vielu ,,buķete’’, piemēram, dioksīni no Skandināvijā plaši lietotajām atkritumu sadedzināšanas iekārtām, rūpniecības utt. Baltijas jūras ekosistēma ir būtiski mainījusies XX gadsimtā. 1980.gadā Baltijas jūras baseina valstis noslēdza ,,Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvenciju’’, kuras īstenošanai izveidoja Helsinku komisiju (HELCOM). Konvencijas mērķis bija 20 gados atjaunot Baltijas jūras ekosistēmu iepriekšējā dabiskajā stāvoklī, taču tas nav izdevies. HELCOM izdevusi un papildina aizliedzošās un ierobežojošās rekomendācijas dažādās saimnieciskās darbības jomās, piemēram, rekomendācija 1/5 ,,Vadlīnijas notekūdeņu attīrīšanas sistēmu tipveida pārbaudei un apstiprināšanai. Lai padarītu konvenciju efektīvāku, pasākumu lokā iekļāva visu jūras baseinu arī iekšzemē, pieņēma saistošu programmu, izveidoja galveno piesārņojuma avotu (hot spots) sarakstu, novēršanas plānu un tā finansēšanas starptautiskos avotus. Pasaulē vēl būtisks jūras bagātību, arī zivju apdraudējums saistīts ar koraļu rifu bojāeju, ko izraisa paskābināšanās (ķīmiska reakcija ar kaļķi, no kā veidoti koraļi) un industriālās zvejniecības metodes, tos mehāniski bojājot, kā arī citi cēloņi. Lielu postu un draudus radījušas invazīvās sugas aļģes, zivis un krabji, kas ar kuģu balasta ūdeņiem nonāk citās jūrās. Gan reālu kaitējumu, bet jo vairāk draudus ar zivīm bagātām ekosistēmām rada naftas ieguve atklātā jūrā, īpaši tādās jūtīgās vietās kā Ziemeļu ledus okeānā (Krievija, Kanāda, Dānija), Baltijas jūrā (Lietuva, Latvija), kur tas perspektīvā iecerēts. Būtiņģes naftas termināls apdraud reņģu nārsta vietas iepretim Liepājai. Savukārt Lietuva pie savas robežas saņēma ,,dāvanu’’- Krievijas naftas termināli pie robežas blakus Kuršu kāpai pie Nidas- starptautiska kūrorta. Zivju zveju, vaļu un citu jūras dzīvnieku ieguvi regulē dažādas starptautiskās vienošanās un kvotas.....  Ņemot vērā augšminētās problēmas, pasaulē strauji attīstās akvakultūras, kas diemžēl nereti stipri piesārņo ūdeņus (dīķu nolaišana), rada visus riskus, kas saistīti ar ģenētiski modificētiem organismiem (laši).

Bioloģisko resursu aizsardzība saistīta ar visām citām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar zvejniecību, mežsaimniecību, lauksaimniecību, zivsaimniecību, atpūtu (medības, makšķerēšana), nabadzību, veselību, pārtikas drošību, bioloģisko daudzveidību, piesārņošanu, klimata izmaiņām, paskābināšanos, ĢMP. Latvijas IA nav iespējama, ja Baltijas jūrā notiek ekoloģiskā katastrofa ķīmiskās vai naftas avārijas, vai pakāpeniska piesārņojuma akumulēšanās rezultātā. Latvijas lauku IA ietekmēs piekrastes zvejas iznīkšana ekonomisku apsvērumu dēļ (cenu- nodokļu politika, kuģu novecošanās un ES subsīdijas par kuģu nodošanu lūžņos), īpaši- nacionālo minoritāti, akvakultūras perspektīvas dīķos un ezeros (vēži). Lokāli- nacionāla ir samilzusī Lubānas uc. lielo ezeru racionāla apsaimniekošana. Patreiz komercionāli nozīmīga lauku iedzīvotāju mazturīgākajai daļai un nacionālajai minoritātei ir ogu un sēņu lasīšana pārdošanai. No IA viedokļa nozīmīga ir arī šo dabas veltu ieguves tradīcija pašpatēriņam.

Ainava

Ainava ir viens no dzīvesvides kvalitātes noteicošiem faktoriem un tūrisma produktiem. Latvijas iedzīvotāji neapzinās savas ainavas, tās daudzveidības gadulaiku nomaiņā, lielo vērtību. Ainavas veidošana un aizsardzība parasti notiek ar teritorijas plānošanas palīdzību, bet tikai aizsargājamās teritorijās- ar likumdošanu. Taču Latvijas lauku IA tai būtu jābūt arī gan ekonomiski (finansiāli) novērtētai Eiropas mērogā, gan aizsargātai no degradācijas tās individuālās psiholoģijas un etnopsiholoģijas ārkārtējās vērtības dēļ priekš mums- latviešiem.

Derīgie izrakteņi    

Derīgo izrakteņu resursu izsmelšana ir viens no vides katastrofas (no cilvēka interešu viedokļa) būtiskākajiem cēloņiem. Prioritārais resurss ir nafta. Tās krājumu pietiekamību vērtē uz dažiem gadu desmitiem. Daudz kas ir neskaidrs, ņemot vērā plašas iespējas izmantot atjaunojamos enerģijas avotus (ūdeņradis, kodoltermiskie reaktori, milzu saules elektrostacijas Sahārā ar bezvadu elektrības pārvadi praktiski bez zudumiem utt.); kā arī nav novērtētas iespējas iegūt naftu Ziemeļu ledus okeānā zem patreizējā mūžīgā ledus, no resursu vājas koncentrācijas iežiem (naftas smiltis), dziļi, mazās atradnēs (kā Latvijā pie Gudeniekiem) utml. Cīņa varētu izvērsties gan par pēdējiem, aizvien sarūkošajiem naftas resursiem, gan par to, lai tos pārdotu, kad jau būs pieejamas izdevīgākas alternatīvas.  No pārējiem derīgajiem izrakteņiem visvairāk patreiz tiek diskutēts par citiem enerģijas nesējiem: dabas gāzi (piegādes nedrošība, Krievijas politiskais ierocis un cena, relatīvi mazāka ietekme uz klimata pārmaiņām), akmeņoglēm (vietējais gaisa piesārņojums, pārrobežu paskābināšanās pārnese un klimata izmaiņas, piegādes drošība, nodarbinātības problēmas šahtas slēdzot, subsīdijas), kūdra (vietējs kurināmais, bet ļoti negatīva ietekme uz klimata izmaiņām un paskābināšanos. Latvijā ir svarīgs zemes dzīļu resurss: Eiropas nozīmes pazemes ģeoloģiskās struktūras, kas piemērotas gāzes glabātuvei. Daži pārējie stratēģiski svarīgie derīgie izrakteņi pasaulē: metālu rūdas, dārgakmeņi, būvmateriāli uc. Latvijas derīgie izrakteņi: grants, māls, smilts, kūdra, dolomīts, ģipsis, problemātiskie: nafta un pat dimanti. Latvijā par zemes dzīļu resursu izmantošanu jāmaksā dabas resursu nodoklis, taču tas ir nepietiekams, lai reāli nodrošinātu to racionālu izmantošanu. Derīgo izrakteņu ieguve saistīta ar daudzām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar enerģētiku, būvniecību, rūpniecību, lauksaimniecību, mieru, nodarbinātību, klimata izmaiņām, paskābināšanos, bioloģisko daudzveidību (mūžamežu apguve), dabas pamatnes degradāciju (karjeri), gaisa kvalitāti, piesārņošanu, atkritumiem (produktu dzīves cikls). Ar Latvijas lauku IA derīgo izrakteņu izmantošana saistīta divējādi: principā patreiz to trūkums problēmas nerada (tikai lokāls izvietojums), bet par perspektīvu pastāv uzskats, ka Latvijā derīgie izrakteņi ir pietiekoši, bet nav pieejams novērtējums, tomēr cik ilgam laikam, (neiznīcinot aizsargājamās dabas teritorijas), cik ilgi šādos apjomos var rakt granti, smilti...

Starojums (radiācija)

Radioaktīvais (jonizējošais) starojums rodas atomelektrostaciju darbības rezultātā, darbībās ar atomieročiem, kā arī rūpniecībā (metālu un citu materiālu kontrolei), medicīnā (audzēju apstarošana, rentgens) un citās tautsaimniecības nozarēs, radioaktīvo rūdu ieguvē/pārstrādē/glabāšanā/transportēšanā, radioaktīvo atkritumu glabāšanā un apglabāšanā. Kodolenerģijas izmantošanas cikls ietver urāna rūdas ieguvi un bagātināšanu, kodoldegvielas ražošanu, radioaktīvo atkritumu pārstrādi un apglabāšanu. Radioaktīvais starojums izraisa staru slimību. Tomēr plašāku sabiedrību darbības ar radioaktīvajām vielām parasti neietekmē. Problēmas rada avāriju draudi, izmantošana terorismā un nedroša radioaktīvo atkritumu apglabāšana. Pasaulē notikušas daudzas avārijas gan atomelektrostacijās (Černobiļa), gan rūpniecībā. Lai gan pēc ES prasības patreizējais Ignalīnas reaktors jāslēdz, Lietuva kopā ar Poliju, Latviju un Igauniju plāno būvēt jaunu. Atomenerģētikas kontroli pasaulē veic ANO Starptautiskā atomenerģijas aģentūra saskaņā ar Kodoldrošības standartu programmu (kopš 1974) un Kodoldrošības konvenciju (1996), Euratom. Radioaktīvais starojums saistīts ar daudzām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar enerģētiku, militāro jomu, rūpniecību, mieru, drošību, veselību, klimata izmaiņām (AES- alternatīva fosilajam kurināmam?), bioloģiskajai daudzveidībai (mutācijas utml.), vides riskiem. Visas Latvijas lauku ilgtspējīgu attīstību var pārtraukt katastrofa ne tikai Ignalīnas atomelektrostacijā, bet arī avārijas citur.

Elektromagnētiskais starojums mūs ikvienu ietekmē gan no lielajiem starojuma objektiem (raidītāji), gan ikdienas biroju un sadzīves iekārtām: datoriem, mikroviļņu krāsnīm, TV, mobilajiem tālruņiem uc., veidojot specifisku starojuma vidi, kas mijiedarbojas ar konkrēto ķīmisko vielu ietekmi uz indivīdu, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, anatomisko specifiku. Nav, līdzīgi kā ar radioaktīvo starojumu, kāda konkrēta slimība, bet tas ietekmē tos orgānus, funkcijas, kas cilvēkam visvājākās, īpaši veicinot veselības problēmas grūtniecēm, maziem bērniem un veciem cilvēkiem. Noteiktās starojuma ,,normas’’ nav drošas, jo neņem vērā šo mijiedarbību kompleksu konkrētā vietā un konkrētu cilvēku. Elektromagnētiskais starojums saistīts ar daudzām vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tautsaimniecības nozarēm, bet īpaši ar mājsaimniecību, militāro jomu, sakariem, veselību, ķīmisko vielu apriti vidē. Starojums ir aktuāla un nenovērtēta Latvijas lauku vides veselības problēma.

Vides riski

Dabisku un tehnisku vides katastrofu nepieļaušanai un novēršanai tiek teritorijām veikta vides riska analīze, kas ietver veicamās rekomendācijas (Ventspils pilsēta, Daugavas HES kaskāde), būtu jādarbojas civilās aizsardzības sistēmai, plānam, saskaņā ES Seveso direktīvu Lielu avāriju novēršanai, kurās iesaistītas bīstamās vielas. Latvijā šīs direktīvas drošības prasībām pakļauti ap 40 uzņēmumu. Diemžēl Latvijā aktuālākas ir avārijas uz dzelzceļa, ko šī direktīva neietver.