3.4 Latviešu nacionālā identitāte un mentalitāte IA kontekstā

Reti kurai Eiropas tautai (ne tikai) vērtību sistēma un mentalitāte tik ļoti atbilst globālās IA pamatprincipiem: pietāte pret dabu (Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu), nesavtība (Dod, Dieviņi, kalnā kāpti, ne no kalna lejiņā, dod, Dieviņi, otram doti, ne no otra mīļi lūgt), gausībiņa... Izjūta, ka esam dabas daļa, mūsos vēl ir dzīvīgāka, kā citām tautām. Mentalitāte un tai atbilstošs dzīves modelis izveidojas etnosam, ja tā savā teritorijā dzīvo vismaz 1000gadus. Mums tās ir mozaīkainavas maza mēroga (mazs ir ilgtspējīgs) lauku saimniecība, viensēta (atbildība paaudzēs par vietu, kopienu, kur dzīvo), saikne ar zemi, sadarbība talkās utt. Dižo valstu iedzīvotājiem (ASV, Krievija) ir tendence nosaimniekot vienu vietu un tad pārcelties uz citu štatu (guberņu) tūkstoš kilometru tālāk, citas tautas savukārt spējīgas tirdzniecībā/starpniecībā: ebreji, ķīnieši, armēņi... Ja mēs balstīsim savu tautsaimniecību un dzīvi uz svešas mentalitātes pamatiem, tad nekad nebūsim saimnieki savā zemē. Savukārt, ja to integrēsim pēcpostmodernajā attīstībā: IA pieejās tehnoloģijās, mēs varam būt citām nācijām priekšā kā tas notika ar II pasaules karā sakautajiem japāņiem, vāciešiem, ebrejiem, kuri apvienoja jaunāko tehnoloģiju, risinājums ar nacionālās mentalitātes specifiku, savu ticību un pārspēja nesenos uzvarētājus. Piemērs ir arī tā saucamie ,,Dienvidaustrumāzijas tīģeri’’.

Mūsu nacionālo būtību raksturo pieredzē formulētā folklora un Dainas- filozofiskās, garīgās tautasdziesmas no sensenu atziņu dzīlēm. Tās atspoguļo latviešu tautas vērtību orientācijas un mentalitātes, arī pieredzes un zināšanu pārsteidzošo atbilstību globālās IA izpratnei Rio procesa kontekstā, tās paradigmai, taču parādās arī problemātiskie aspekti, kas saistīti ar solidaritāti, sadarbību. No tā izriet Latvijas priekšrocības un atbildība tālākminētās jaunas IA paradigmas un paradigmatisko pieeju kā inovācijas, ,,pilotprojekta’’ ieviešanā Eiropā, salīdzinot ar... zemēm, kur šīs vērtības zudušas vai ved iztukšošanas (neilgtspējības) virzienā.. No tā izriet, ka latviešu nacionālajai identitātei ir ne tikai hrestomātiska, rekreācijas un komerciālā vērtība, bet tā ir integrējama Latvijas pēcpostmoderniskās sabiedrības IA pamatos.

3.5 Garīgums. Reliģijas.

3.5.1 Garīgums.

1.LR ārlietu ministrs Jānis Jurkāns: ,,Taču, lai kaut ko Latvijā mainītu, ar ekonomisko faktoru vien nepietiek. Vajag vairāk garīguma, sabiedrībai vajag šādu motivāciju!’’

Kāds sakars Latvijas lauku IA ar reliģijām? Cilvēki kā akli neredz notiekošā pirmcēloņus un nākamās lietas. Lauku cilvēki ir īpaši piezemēti. Bet grandiozajās pārmaiņās, kas notiek un notiks, bez redzējuma uz neredzamo, sevis iepazīšanas un izmaiņām sevī neiztikt. Platons pirmais Rietumos pateica, ka redzamajai īstenībai ir neredzams pamats. XXV gadsimtus atpakaļ Anaksagors teicis: ,,Jo vairāk mēs iepazīstam Visumu, jo vairāk tas liecina par sevi kā milzīgu mākslas darbu, kā kolosālu organismu, kura avots ir (Pasaules, Visuma) Saprāts. Garīguma avots iztek no reliģijām. Ne tikai mācību teorijām, bet, pirmkārt, no attiecībām ar Visaugstāko un pastarpināti: cilvēkiem, dabu. Pat, ja cilvēks to neapzinās. Cits- paplašināts reliģisks, to mijiedarbību skatījums būs nepieciešams pagriezienā un ceļā uz IA- vērtību sabiedrību. Garīgums no morāles atšķiras ar to, ka ieliek Dievvadību sirdī (sirdsapziņu), nav jācīnās ar vēlmi slinkot, melot,, kādu piekaut utt., jo šī vēlmes vairs nav. Dievvadību nevajag iztēloties tikai kā troni, kurā vai nu sēž ego(isms) vai Mīlestība, bet drīzāk kā placdarmu uz salas, kas tiek ar mūsu- salas iedzīvotāja atļauju sākumā izveidots un tad paplašināts, līdz pārņem visu. Ļoti daudz, kas ir saistīts ar reālo reliģisko praksi, ir pretrunā ar patiesu garīgumu. Taču tas neizslēdz nepieciešamību drosmīgi jaunās ilgtspējas koncepcijas (tās visplašākajā nozīmē) centrā likt garīgumu, nevis vidi. Tieši otrādi, garīguma ietekmi pierāda tas, ka neatbilstoša ,,reliģiskā’’ prakse, reliģiskā viltvārdība nenes Svētajos Rakstos solītos rezultātus un otrādi, tie redzami pat tad, ja cilvēks ar prātu nav Dievu pieņēmis.

 

Garīguma noteicošā loma IA konceptā ir tāpēc, ka garīgā motivācija ir pamatmotivācija cilvēka rīcībai. Garīgums, kura centrā Mīlestības (Agape) vadība cilvēka sirdī, determinē cilvēka vērtību orientāciju uz altruismu, došanu sabiedrībai un saviem tuvākajiem, pašpilnveidi, kas saskaņojuma ar pieticību- optimālu patēriņu, vai arī uz pretējo. No IA viedokļa altruisms vai egoistiskais altruisms ir nozīmīgākais faktors garīgumā priekš IA. ,,Mūžībā tikai tas ir no svara, ko mēs darām nesavtīgi citu labā. Mums pieder tikai tas, ko mēs dodam.’’, raksta E. Betija grāmatā ,,Gaismas apņemtie’’ pēc 4 stundu pieredzes klīniskajā nāvē. ,,Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais- neatņemams’’- J. Rainis. Piesārņotu dabas un pilsētvidi rada piesārņotas smadzenes, piesārņotas dvēseles, piesārņotas sirdis.Taču garīgums IA konceptā ticīgajiem ir svarīgs ne tikai cilvēka iekšējās motivācijas aspektā, bet arī kā pasaules uzskats un instrukcija dzīvei, proti, ne tikai kā ,,Dievs manī’’ ( internal God), bet arī kā pasaules kārtības noteicējs- transcendentāls Dievs ( external God). Tiek uzskatīts, ka pastāv universiāli garīgie likumi, ko vairāk vai mazāk atspoguļo reliģijas un Dievatziņas. Personības un sabiedrības pilnvērtīga dzīve atkarīga no pakāpes, kādā tā dzīvo saskaņā ar vai pret šiem likumiem. Grāmatā par jaunu postmodernu fizikas teoriju ,,Ticības fizika’’ teikts: ,,Reliģija ir pagātnes civilizāciju diženā zinātne. Cilvēkiem tā tika dota no augšas. Reliģija ietver zināšanas par pašu galveno.’’. Grāmatā konstatēts: ,,Galvenais iemesls, kas novedis cilvēci līdz globālajai ekoloģiskajai katastrofai, ir garīguma trūkums mūsu civilizācijā.’’ ,,Civilizācija, kas ...domā tikai par nemitīgi augošo fiziskā ķermeņa vajadzību apmierināšanu..ir pazaudējusi savas attīstības un virzības galveno mērķi. Nepieciešams, lai visas sabiedrības un ikviena cilvēka mērķis būtu pārtapšana un garīga pilnveidošanās ceļā uz jaunu evolūcijas pakāpi- no saprātīgas būtnes uz garīgu būtni.’’

Garīgums ir vadības veids. Var būt cilvēka un sabiedrības institūciju gribā balstīta vadība un tāda, kas iziet ārpus tās. Cilvēki, kas netic Dievam, tos sauc par apstākļiem vai citādi. Ticīgie to sauc par Dievvadību. Dievs, saskaņā ar reliģisko pasaules uzskatu, ir likumu (visu likumsakarību, tai skaitā dabas, sociālo uc.) devējs un to darbības nodrošinātājs. Taču garīgajā literatūrā, t.sk. folklorā, kas, kaut arī it kā savstarpēji pretrunīga, redzams, ka pastāv salīdzināmi uzskati par dažādu materiālistiski viennozīmīgi neizskaidrojamu garu, spēku utml.ietekmi uz dzīvi: gan tādu notikumu un rīcības, kas mēdz tikt uzskatīta par labām, gan sliktām, kas ir pat pretējas dažādos Svētajos Rakstos paustajai Dieva gribai. Dievvadība ietver motivāciju, izvēli (starp ,,labu un ļaunu’’), sargāšanu, spēku, sapratni par pareizāko, arī Atklāsmi (folklorā- Dieva padomiņš). Tātad garīgums ir Dievvadība gan cilvēkā, gan sabiedrības pārvaldē, tautsaimniecībā uc.- ārējā rīcībā (autora interpretācijā).

 Individuālā līmenī garīgums no cilvēka gribā balstītas personības morāles atšķiras ar to, ka ieliek Dievvadību sirdī (dzīve saskaņā ar sirdsapziņu). Šāds stāvoklis Bībelē tiek uzskatīts par vienu no 2 nosacījumiem, kas garantē mūžīgo dzīvi Dievtuvumā pēc augšāmcelšanās (pestīšanas), sauktu par piedzimšanu no augšienes. Atdot savu vadību Dievam personīgā ,,ego’’ (nejaukt ar individualitāti!) vietā nenozīmē zaudēt brīvību, bet to iegūt no visām atkarībām, kas, pēc būtības, dod tikai īslaicīgu apmierinājumu (rīt vajag nākošo piedzīvojumu), nevis gandarījumu ar dzīvi. Dievvadība parasti  notiek caur citiem cilvēkiem, apstākļiem, izlasīto utml. ,,dabīgā veidā’’, reti ir ,,brīnumi’’- neticamas sakritības, kaut kas neizskaidrojams. Dievvadība sirdī var būt arī cilvēkiem, kas sevi uzskata par neticīgajiem kādas negatīvas pieredzes vai neizpratnes par reliģiju dēļ. Un pretēji- nav Dievvadības ,,nominālajiem’’- ,,remdenajiem’’ vai pretēji- fanātiskajiem kristiešiem, jūdiem uc., kuru personīgās attiecības ar Dievu aprobežojas ar līdzdalību reliģisko institūciju aktivitātēs (piemēram, dievkalpojumos), neiecietību pret citādi ticošajiem, bet kuru rīcība neapliecina reliģiskās mācības un tās centrā esošās mīlestības, nesavtīguma pieņemšanu (bibliski ,,augļus’’). Bet ari viņus vada ,, neredzamais’’. Personīgajā līmenī garīgumā bez Mīlestības vadības otrs aspekts ir universiālo garīgo likumsakarību (tādu, kas var iziet ārpus dabas un sociālo likumu robežām) pārzināšana un izmantošana. Piemēram, kopsakarības redzamas garīgā likuma interpretācijā ,, kad vadzis pilns, tas lūst’’, ,,dots devējam atdodas’’, ,,ko sēsi, to pļausi’’: salīdzināšanās, liktenis (Laima) latviskās Dievatziņas izpratnē sasaucas ar hinduisma- budisma karmas likumu par to, ka par labu vai sliktu rīcību (tās motivāciju) būs pašam jāpiedzīvo (jāizpērk) attiecīgas sekas; savādākā kristietības interpretācijā tam atbilst: grēkatziņa, grēknožēla, grēku piedošanas lūgšana (salīdzināšanās) un piedošana (atbrīvošana no karmas sekām, ja personība ,,piedzimusi no Augšienes’’- radikāli mainījusies, pieņēmusi turpmāk Mīlestības vadību, bet ne tikai mutiski noskaitījusi lūgšanas tekstu, kā to bieži netieši ,,pasniedz’’ mācītāji un saprot ticīgie un sabiedrība. ). Ļoti būtiska garīgā pavēle ir salīdzināšanās, saukta arī piedošana. Tā vajadzīga gan indivīdam, gan tautai vai citai sociālajai grupai, organizācijai, piemēram, Baznīcai par tās grēkiem). Kristīgā izdevumā ,,Menora’’ Nr7 2008.g. mācītājs Agris Iesalnieks raksta: ,,..kad kristīgā pasaule savienosies dziļa sirds nožēlā par Dieva tautai [domāti ebreji] sagādātajām sāpēm, tad arī Ciānā par to, kas nodurts [domāts Jēzus]...’’ Autora piebilde- arī par Kristus vārdā pastrādāto, par mācītāju kolabrocionismu, divkosību utt. Latvijā. Salīdzināšanās vajadzīga galvenokārt tam, kurš piedod, lai, nevis atzītu par neesošu vai nenozīmīgu nodarījumu pret sevi, bet atbrīvotu sevi no soģa lomas, kas nemitīgi piesaista un izplata negatīvas domas. Savukārt vainīgajam vispirms nepieciešama vainas (grēka) apzināšanās un nožēla pirms salīdzināšanās. Ja otra puse nepiedod jums, tad jūs būsiet brīvs, ja ,,nožēla no visas sirds’’, bet nesalīdzināšanās sekas būs viņam. Bez salīdzināšanās starp Baznīcu un latviešu tautu, latviešiem kā nāciju un krieviem, ebrejiem, līviem pilnvērtīga IA Latvijā nav iespējama. Kaut arī konkrēta indivīda, patreizējās paaudzes vainas tur nav. Tas vajadzīgs mums, nevis ebrejiem vai krieviem.

Sabiedrības institūciju līmenī garīgums būtu lēmumu pieņēmējiem saprast un ņemt vērā garīgās likumsakarības vienlaikus ar viņu personīgo Dievvadību. Piemēram, Kurzemē ilgstoši nevarēja izveidot Kurzemes Attīstības aģentūru, jo Liepāja un Ventspils, Saldus un Talsi nevarēja akceptēt Kuldīgu kā izdevīgāko aģentūras mītnes vietu. Lielpilsētas gribēja centru pie sevis, mazpiesētas nevēlējās, ka Kuldīgai tiks kas vairāk nekā viņiem. Savtīgu interešu, konkurences dominante pār kopējo izdevīgumu ir tipisks nesavtīguma likuma pārkāpums. Talsu dome, pieņemot lēmumu virkni, kas pieļāva likvidēt mazdārziņus iepretim Jaunajiem kapiem, nesaprata kāda mīlestība tajos ielikta, cik daudziem veciem cilvēkiem tā bija vitāla psiholoģiska vajadzība, ka tiek mainīts ne tikai viss viņu dzīvesveids, bet atņemta kāda daļa dzīves jēgas, ko deva saskarsme ar dabu, darbu, sevis ,,es vēl varu radīt’’ apziņa. Šo cilvēku rūgtums un pat varbūt lāsti radīs pašvaldībai vai lēmumpieņēmējiem neveiksmes citur, kā teiktu ezotēriķi, darbībai šai vietā nebūs svētības, jo tur uzslāņota negatīvās informācijas matrica. ,,Talsu Vēstu’’ 20.09.2008 numurā lektors Benito Grošus intervijā saka: ,,Tās nebija tikai dobes, bet kas vairāk- cilvēki ielikuši savu darbu un dvēseli’’. Tas bija arī pretēji IA nepieciešamībai atbalstīt pašuzturošu vietējo ekonomiku. ,,Dabas draugu’’ iecere pieļaut putnu dēļ (?) būtisku Lubāna ezera pazeminājumu, iznīcinot vietējo zvejnieku kopienu, kas pie izmainītā ūdens režīma vairs ekonomiski nevar pastāvēt, situāciju iepazīstot uz vietas un ,,papīros’’, nevar nejust to, ka  šai īpašai ekosistēmai un vietai (no sendienām)- ,,vietējai Gajai’’ arī ir savas tiesības, nevar nedzirdēt garīgo kurlumu. Iedarbosies garīgie likumi: ko sēsi, to pļausi, ar naidu pie svētības netikt. Šie daži piemēri apliecina, kādēļ Latvijas lauku IA svarīgas garīguma studijas.

Garīguma princips IA

Neskatoties uz cilvēka un sabiedrības rīcības, izvēles motivācijas komplicētību, galvenais IA īstenošanas priekšnoteikums ir, lai cilvēku vai sabiedrības ietekmīgāko daļu vadītu iekšēja vēlme nesavtīgi darīt labu gan cilvēkiem, gan dabai, būt aktīvam un godīgam. Šādas īpašības cilvēkam var būt neatkarīgi no piederības reliģiskām organizācijām, bet ticīgi cilvēki uzskata, ka šādas dzīves jēgas un satura noteicējs ir Dieva vadība cilvēkā, Mīlestība (grieķu Agapes interpretācijā, kristietībā- Kristus). Otrs svarīgs IA garīguma principa aspekts ir universiālo garīgo likumsakarību un principu (mēdz saukt par vispārcilvēciskiem) pārzināšana un pielietošana. Daļu no tiem pēta un apstiprina arī ar zinātniskām metodēm, izmanto tehnoloģijās, piemēram, domu enerģiju, pārraidīšanu (ar domu vadāmi datori), egoistiskā altruisma principu (Seljē) sociālajā psiholoģijā un aksioloģijā uc. Citu garīgo likumsakarību atzinumu apstiprinājumi balansē uz vispāratzītās zinātnes robežas, piemēram, secinājumi no vērpes lauku pētījumiem, telekinēze,,Nepiesauc nelaimi!’’ (domu un vārda psihiskās enerģijas, pievilkšanas spēks uc. Vēl IA būtiskas likumsakarības: ne tikai panākumi, bet arī grūtības un ciešanas pilnveido cilvēku, tādēļ par visu jābūt pateicīgiem, ciešanu neapmierinātības avots ir mūsu dzīšanās pēc aizvien pieaugošu vajadzību apmierināšanas (Budas pamattēze, mācība par ciešanām)  uc. Šādā interpretācijā nav pretrunā kristīgā un budisma ciešanu cēloņu (gan sods, gan svētība) skaidrojumi.

Trešais garīguma principa aspekts IA ir instrumenti. Galvenais no tiem- lūgšana. Tā ir koncentrēta mērķtiecīga domu enerģijas ,,pārraide’’. Sinerģisks efekts rodas, ja lūdz daudzi, pat visa tauta kopā. Latvijas himna pēc satura ir lūgšana. Lūgšana var būt gan domās, gan vārdos, gan notikt speciālās vietās (kas var būt ietekmīgāk), gan jebkur. Lūgšanu efektivitāti saskaņā ar daudzu teologu Svēto Rakstu interpretācijām noteiks to atbilstība sabiedrības vai personības garīgām vajadzībām, pilnveidei, gan patiesums, intensitāte, lūdzēju skaits (kristietībā sinerģijas efekts no diviem, jūdaismā- desmit un vairāk lūdzējiem). Lūgšana ir arī mūsu dziļa iekšēja vēlme, lai kaut kas iecerēts izdotos. Jebkura jauna draudze, skola, būve, hipotēze utml. vispirms rodas ,,galvā’’- neredzamajā plānā ,,nezināmu’’ iemeslu dēļ kā ,,garīgs ķermenis (būve)’’, pirms tiek ,,materializēta’’. IA kā nemitīga nebijušu ideju, risinājumu ,,radošā laboratorija’’ ir ļoti saistīta ar šo aspektu, ko var, ja izprot, mērķtiecīgi veicināt. Pēc ticīgo domām, ļoti būtisks garīgs instruments, kas pēc būtības ir mērķis, ir atrast dzīves jēgu un uzdevumu, panākt saskaņu ar sevi un pasauli, palīdzot sakārtot cita cilvēka personiskās attiecības ar Dievu, kas varētu izpausties pievēršanā piederībai kādai mācībai, organizācijai, kas ir reliģiska, nevis uzskata sevi par tādu. Nemīlestība, neiecietība pret citiem, uzskatīšana sevi par vienīgo pareizi ticošo konfesiju ir pazīme, ka tajā attiecības ar Dievu ir stipri deformētas un arī IA neatbilstošas. Mīlestība ir nepieciešama uz to, ar ko nodarbojas, tā ir attiecību pamats gan starp laulātajiem, skolotāju un skolēnu, draugiem, personību un Dievu. Ja nav mīlestības, viss cits ,,nestrādā’’, nav vēlamā un iespējamā rezultāta, bet tikai kaut kas. Mīlestība uz Dievu ir specifiska visu mīlestību (dabu, darbu, bērniem, vecākiem, dzimteni utt.) integrēta Mīlestība (sengrieķu Agape izpratnē), kas izpaužas nesavtībā un labvēlībā jebkurā no mīlestības veidiem. Taču vienlaikus tā ir kas vairāk. Dievs, saskaņā ar teoloģiju (Bībeli), ir Patiesība, tādēļ neviena reliģija, cilvēks (ja sevi neuzskata par Dievu), zinātnes teorija Patiesību neatspoguļos pilnībā ne kopumā, ne pat konkrētajā jomā. Vai ir tiesības pievērst cilvēku IA pārliecībai, reliģijai? Pēc autora domām, jā. Tas ir subjektīvs viedoklis arī par tiesībām uz IA ,,propogandu’’, uz pieaugušo tautas izglītību, uz mūžizglītību IA, kas arī ir vērtību audzināšana. Bet pievēršana nedrīkst būt primitīva, agresīvi uzbāzīga. Būtībā- mutiska atbilde garīgajā jomā jādod tad, kad radies jautājums. Pārējā laikā ,,evaņģelizācijai’’ jānotiek ar savas dzīves, reliģiskās draudzes attiecību piemēru. Taize kopienas dibinātāja brāļa Rožē princips: ,,Mīli un pasaki to ar savu dzīvi!’’ Taču, lai personības pievēršana ticībai nestu augļus ne tikai personīgā garīgā attīstībā, bet arī IA, ļoti nozīmīgs trešais instruments ir izskaidrošana, kā konkrētā reliģiskā mācība, to Svētie Raksti saistīti ar ikdienas dzīvi mūsdienu apstākļos, jo jebkuras mācības, Svēto Rakstu pamatos ir arī IA. Reliģijas, izņemot varbūt pagāniskās Dievatziņas, par galveno mērķi neizvirza pasaules sakārtošanu, bet gan cilvēka mūžīgo dzīvību. Taču dzīvesveids, dzīvesvide ir veids, kur izpausties un pieaugt Agapei, jo tā nevar cilvēkā pastāvēt teorētiski. Darbs dara darītāju! Garīgi cilvēkam sakārtojoties, arī fiziskā pasaule un attiecības ap viņu atbilstoši sakārtojas! Tā vienmēr nav harmonija. Tas nenozīmē labas, bet adekvātas attiecības, nepaturot pārpratumus, bet ar labvēlību cenšoties izrunāties, piedodot, taču, ja otra puse vienalga agresīvi vēršoties pret jūsu pamatvērtībām, saskaņas nebūs.

Tātad 3 garīgie instrumenti: lūgšana, attiecību sakārtošana, pēc ticīgo domām, caur attiecībām ar Dievu, IA izskaidrošana ar konkrētās reliģiskās mācības saturu.

Vai garīguma princips automātiski garantē IA? Kāpēc cilvēki, kas sevi uzskata un pozicionē sevi kā ticīgos, veic videi nedraudzīgu un pret citiem cilvēkiem sociāli neatbildīgu rīcību ? Divi galvenie iemesli. Pirmais- viņi nav ticīgi, tikai paši tic (uzskata), ka tic. Otrs variants- viņi nezin, nesaprot sakarības starp ilgtspējīgu dzīvesdarbību un savu reliģisko mācību. Ja viņi negrib to zināt, tad pieder pie pirmās grupas, jo apzinās, ka zināšanas uzliek atbildību, var ,,likt’’ caur sirdsapziņu aprobežot savas ērtības utml. 

Kāpēc vērts aizsargāt pasauli (Zemi), ja tā tāpat aizies bojā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem? Divi iemesli. Dievs, gan saskaņā ar Bībeli, cilvēku iecēlis par Zemes ,,pārvaldnieku’’ ar tiesībām to lietot, bet ne degradēt. Arī latviskā Dievatziņa ,,audzina’’ pietāti pret dabu, pieticību, izpratni- cilvēks ,,dabas daļa’’. Otrkārt, ja cilvēku vada Mīlestība, tā nav abstrakta, bet izpaužas konkrēti pret sabiedrību un dabu- nosaka rīcību atbilstoši IA.

Vai ir vērts vidi aizsargāt jeb nodarboties tikai ar cilvēku garīgošanu? Mīlestība, kas ir daudzos no mums pret Zemi un cilvēkiem, liek zaļi ticīgajiem rīkoties nekavējoši arī kopā arī ar tiem cilvēkiem, kam ir pragmatiska motivācija. Sekas katastrofai var būt tik smagas, ka nevar gaidīt uz sabiedrības ,,garīgu apzaļumošanu’’.

3.5.2 Kas ir reliģija, Dievatziņa? Kāda ir IA un reliģijas sasaiste?

Pamatjēdzieni IA kontekstā.

Reliģija tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ,,attiecības ar Dievu’’. Vai tikai tos cilvēkus vada universālie garīguma principi, kas pieder pie kādas reliģijas? Nē. Bet reliģijām nepiederošie neizmanto to, ko dod reāla (ne formāla!) ticība un lūgšana. Vai visus, kuri tic, ka tic Dievam, vada universālie garīgie principi? Nē. Viņi paši un citi var sevi uzskatīt par kristiešiem, musulmaņiem, jūdiem, budistiem, bet faktiski tādi nav. Bet ne cilvēkam atšķirot graudus no pelavām.

Katra reliģija ir vērtība. Katrai ir vai bijusi sava loma noteiktās zemēs noteiktā laikā. Visas var vest (un neaizvest) cilvēku pie Dieva sevī- Mīlestības un Dieva Radītāja iedibinātiem universāliem garīguma principiem. Sokrāts, kura loģika, racionālisms parasti tiek pretstatīts reliģiozitātei, kad viņam pasludināja nāves spriedumu, teica: ,,Es paļaujos uz Dievu, Dieva balsi manī’’. Reliģiju lomas un nozīmes senāk, tagad, dažādās zemēs nav vienādas, kā to bieži saka ezotēriķi. Īpaši tiek pārprasta un ,,kristietības’’ prakses dēļ nenovērtēta, kā teikts Bībelē, Kristus Labā Vēsts, kas parāda jaunu ceļu, kā iziet no cēloņu- seku likuma ietekmes, ja cilvēks radikāli pārmainās, pieņemot sevī (izvēloties) Mīlestības vadību. Faktiski mūsdienās daudzās reliģijās ienāk nostādne (bieži atklāta ne teoloģiskos tekstos, bet sarunās), ka ticīgajam galvenais nav ārējie priekšraksti, tradīciju, ceremoniju ievērošana, bet sirds stāvoklis. Ārēji noliedzot kristietību, arī citās reliģijās ienāk Labās Vēsts būtība. Tā vietā, lai karotu ar visiem, ar ārišķībām, kristiešiem vajadzētu atpazīt būtību, jo Bībelē skaidri pateikts, ka Mīlestības vadība cilvēkā var būt tikai no Kristus. Esot kristietības teorētiskās sistēmas (Bībeles un tās interpretācijas) iekšienē, Labās Vēsts patiesās nozīmes un ietekmes mērogu nevar novērtēt. Matemātiķis K. Gēdels attiecībā uz sistēmām (un kristietība arī ir sistēma) formulējis teorēmu: ,, Jebkura aksiomātiski deduktīva sistēma satur apgalvojumus, kas nav pierādāmi šīs sistēmas ietvaros’’. Kristietības dogmas var pierādīt izejot ārpus kristīgās mācības. Leģendārais vajātais krievu pareizticīgo priesteris Aleksandrs Meņš savā grāmatā ,,Pasaules garīgā kultūra’’ apraksta par periodu dažus gadsimtus pirms Jēzus, kad daudzās zemēs un reliģijās radās priekšstati par radikālām garīgām izmaiņām, Dieva fizisku nonākšanu uz Zemes vai citādu ienākšanu vēsturē un saskatīti pretrunīgi risinājumi- atbildes uz jautājumiem. Viņš min jūdu farizejus, kas paļaujas uz perfektu priekšrakstu ievērošanu, zelotus, kas uzskatīja, ka Dieva valstību pašiem jāizcīna, esēņus, kas uzskatīja, ka pasaule drīz atnāks Dievs un visi grēcinieki ies bojā, tāpēc viņi izolējās no citiem, budisti gaidīja Budas- Maitreja (uzvarētāja un glābēja) inkarnāciju, bet hinduisi dieva Višnu jaunu iemiesojumu- Kalki, brahmanisms piedāvā iepazīt vienotību ar Dievu savā ,,es’’, Irānā zaroastristi gaidīja atbrīvotāju Saošiantu. Šajā perodā uzplaukst zinātne un mācības: Eklīds, Arhimeds, Aristotelis, Seneka, Laodzi, Konfūcijs... Ko darīt? Iet klosterī, meditēt kā jogi, pētīt dabu, apgūt zināšanas kā kāpt kalna virsotnē. Kā raksta Meņš, Jēzus Kristus ienāca šādā globālā gaidu stāvoklī kā atbilde uz visiem jautājumiem: ,,Kristietība meta izaicinājumu daudzām filozofijas un reliģijas sistēmām. Taču vienl;aikus tā atbildēja uz vairākuma no tām gaidām. Kalns, uz kura tiek uzcelts Krusts, ir līdzīgs visiem kalniem- tajā apvienoti daudzi slāņi...Visā cilvēcisko meklējumu daudzveidībā mums jāciena un jāmīl cilvēka atvērtība noslēpumam. Lai gan bijis daudz kļūdu, zigzagu, taču katrā šajā etapā bijis kāds svarīgs elements, mērķis, atradums. Lielie cilvēces skolotāji: Upanišadu autori, Laodzi, Konfūcijs, Buda, Muhameds, Sokrāts, Platons uc. Taču būtu kļūda kristietību uzskatīt kā eklektisku visu iepriekšējo ticību elementu apkopojumu. Jēzus Kristus nesāka sludināt kristietību kā kādu jaunu koncepciju. Viņš deva Labo Vēsti.’’ Autora papildinājums- galvenais nav tas, ko Jēzus teica, bet izdarīja, tēlaini: ,,Viņš izlauza cietuma durvis, sasēja sargu, attaisīja kameras uz teica ieslodzītajiem ,,Jūs būsiet brīvi, ja iesiet pa to ceļu!’’. Šo cietuma eju viņi zināja jau sen, bet kopš atbrīvotāja atnākšanas tas bija kļuvis par ceļu uz brīvību. Doties pa to brīvībā vai palikt ir katra paša ziņā. Šis ceļš ir Mīlestība (Agape), ko pazina jau sen, bet par garīgās brīvības iespēju ikkatram kļuvis kopš Golgātas.’’ Šis garais ekskurss bija nepieciešams, lai parādītu reliģisko sistēmu, kurā Latvijā īpaša nozīme kristietībai, lai dzēstu stereotipus, veicinot garīgo sadarbību kā pilnvērtīgai IA.

Kas attur daudzus cilvēkus, kas ir nesavtīgi, mīl dabu un līdzcilvēkus, meklē dzīves jēgu, no reliģijas atzīšanas? Lielā izvēle pie savstarpēja oficiālo ,,reliģiju’’ nolieguma, ļaunums, kas tiek pieļauts reliģiju vārdā un to Svētajos Rakstos, reliģiskos institūciju, ticīgo darbības neatbilstība mācībai, nezinātniskais/pretrunīgais pasaules uzskats, uzbāzība (bumeranga efekts), sabiedrības stereotipi par reliģijām, Dievu. Uz visiem iebildumiem ir izvērstas komplicētas atbildes un dzīves piemēri, kurus grāmatas apjoma pēc šeit nav iespējams izklāstīt, tikai pieskarties atsevišķiem aspektiem. Cilvēkam, kas meklē Dievu, nav jāizdara izvēle starp reliģijām, konfesijām. Ir jāizvēlas Mīlestība (grieķiski Agape) kā savs vadītājs, kad nevis es cīnos ar nevēlamām tieksmēm, bet man tās pat nerodas. Sapratne ir ļoti nozīmīga... pēc tam. Agape ir visu mīlestību (kam grieķiski katrai savs nosaukums) māte, mīlestību mīlestība. Tā nes sinerģijas efektu no mīlestības uz dabu, dzimto vietu un zemi, tautu, cilvēkiem vispār, uz vecākiem, bērniem, darbu, vaļasprieku, savas darbības metodēm... Taču Agapei- Mīlestībai uz Dievu ir vēl,pēc teoloģiskiem priekšstatiem, sava būtiska transcendentāla (dievišķa) ,,pievienotā vērtība’’. Bet, ja Dievs ir Mīlestība, kāpēc reliģiju vārdā tik daudz karu, kāpēc Svētajos Rakstos un dzīvē tiek sludināti un pieļauti ļaunums, ticīgie, pat mācītāji ir savtīgi, darbi neatbilst vārdiem. Kari ir tāpēc, ka reliģiju izmanto kā ieganstu, nevis tas ir cēlonis. Ļaunums bieži ir dzīves saskaņā ar mīlestību trūkums, reāli- reliģijas neesamība cilvēkā, nekatoties uz viņa dievošanos, viņa paša vai viņa grupas agrāk nodarītais. Pasaule, saskaņā ar Bībeli, atdota Sātana varā. Ļaunums, ja to dara cilvēks, nav relatīvs- to uzrāda sirdsapziņa. Bet apstākļu, ko ticīgie tulko kā Dieva, pieļauts ļaunums ir relatīvs, reizēm caur ciešanām, grūtībā augam, tās mums par, kā ticīgie saka, svētību.  Ja tiek Svētajos Rakstos pieļautas masu slepkavības (Betlēmes bērniņi) vai pat pavēlēts veikt genocīdu (jūdiem atgriežoties Apsolītajā Zemē no Ēģiptes), tāpat skatoties uz nevainīgu invalīdu kopš dzimšanas ciešanām, varu piedāvāt atbildi ar sižetu no Bībeles, ka cilvēks tika atšķirts no Dieva (sākotnējais grēks), jo gribēja atšķirt labu no ļauna (pagaršot no ,,labā un ļaunā atšķiršanas’’ koka)- nav mūsu prātam tas izskaidrojams. Hinduisma atbilde uz šo jautājumu būtu Šivas dievība: vienlaikus ārdošais un radošais, labais un ļaunais; latviešu pasakās (Dievatziņā)- likteņa dzirnas caur virszemi un pazemi. Jebkurā reliģijā šīs pasaules dzīve ir uzdevums caur konkrētām izvēlēm, kas jāpaveic sava stāvokļa uzlabošanai mūžībā, un Dievs var to paātrināt vai atvieglot caur nāvi (plānprātīgajiem, zīdaiņiem vēl nav atbildības par izvēli). Ticīgo darbu un vārdu neatbilstība? Viņi tikai tic (ir pārliecināti), ka tic. Bet viņus nevada Mīlestība- attiecību ar Dievu pamats, reliģijas pamats. Svēto Rakstu pretrunīgums, ,,nezinātniskais’’ pasaules skaidrojums pazūd, ja saskaņā ar postmoderno zinātnisko paradigmu skatās uz metodoloģiju un atziņu komplementāri (tas ir pretējas, it kā izslēdzošas taisnības ir vienotās patiesības daļa) un adekvāti interpretē, ņemot vērā kultūrvēsturisko vidi to tapšanas laikā, Bībeles, citu Svēto Rakstu, dainu (garīgo baltu dziesmu), pasaku valodu un simboliku... Piemēram, Jēzus tēze, ka tas nevar Viņam sekot, kas nav gatavs atstāt savu tēvu un māti: tajā laikā cilvēki nedomāja tādās kategorijās kā ,,augstākā vērtība’’ (bet tālaika sabiedrībā augstāko prioritāti simbolizēja tēvs un māte), pie tam jau toreiz salīdzinoši primitīvajā aramiešu valodā, kādā esot ar mācekļiem runājis Jēzus, vispārinātas tēmas ir īpaši grūtas. Jēzus ar augšminēto tēzi, kā skaidro teologi, gribējis teikt: ,, Kam es neesmu visaugstākā vērtība, nevar man sekot, tas ir, es tam nevaru būt par dzīves vadītāju’’. Tā ir ar daudziem mums nepieņemamiem pantiem, ko interpretējam no sava skatpunkta. Jebkuru manis šeit minēto apgalvojumu var apstrīdēt un pēc tam dialogā atkal pamatot ar padziļinātu izskaidrojumu. Šai tēmai šajā grāmatā pievērsties ir nepieciešams tikai viena iemesla dēļ- lai parādītu, ka, saskaņā ar reliģisko pasaules uzskatu, Dievs tomēr ir Mīlestība, jo tā liekama IA pamatā (neatkarīgi no mūsu uzskatiem par reliģiju).  

Daudzu oficiālo reliģiju institūcijas nav saskaņā ar Dievvadību: tajās nav mīlestības uz citādi domājošajiem/ ticīgajiem, nav sabiedriski plašas grēkatziņas, grēknožēlas par rīcībām, kas pagātnē bijušas klajā pretrunā ar to Svētajiem Rakstiem, piemēram, krusta kariem, holokausta atbalstīšanu, sadarbību ar PSRS drošības dienestiem, Svēto Rakstu maldinošu interpretāciju, mācītāju amoralitāti, liekulību utt. Tādēļ vienmēr ,,pēc augļiem’’ jāvērtē, vai reliģija ir patiešām reliģija, reliģiska institūcija- reliģiska... Reliģijas balstās uz sistematizētiem Svētajiem Rakstiem, pārvaldes institūcijām. Dievatziņas pēc būtības arī ir reliģijas, tikai bez Svēto Rakstu sistemizācijas un pārvaldes organizācijām. Piemērs- latviskā Dievatziņa. Tās nekanonizētie Svētie Raksti- baltu dainas, daļa pasaku, bet dievturu organizācija diez vai būtu uzskatāma par visu latviskajai Dievatziņai ticošu cilvēku kopīgu organizāciju, sevišķi ņemot vērā iekšējos konfliktus tajā.   

Reliģijas/ Dievatziņas sasaiste ar IA izpaužas dažādi. Jebkuras reliģijas mācībā un Dievatziņā iestrādāti IA pamati. Par to sīkāk nākošajās sadaļās. Ticīgajiem cilvēkiem reliģija ir galvenā motivācija. Garīgums dod sapratni personīgās un sabiedrības dzīves vadīšanā saskaņā ar IA. Lai izprastu reliģiju IA kontekstā jāsaprot daži pamatjēdzieni, kas garīgajā literatūrā tiek lietoti savādākā kontekstā nekā ikdienā, radot sabiedrībā maldīgus stereotipus. Šādi termini ir ticēt, baznīca, piedošana (salīdzināšanās), vaina un grēks, svēts, svētvieta. Jēdzienu ,,ticēt’’ parasti saprot kā ,,būt pārliecinātam par’’ pat, ja mums par kaut ko nav personīga pieredze, piemēram, ka Antarktīdā dzīvo pingvīni. Ja kristietim uzdod jautājumu, vai viņš tic, ka islāma pamatlicējam pravietim Muhamedam vai velnam, šādā kontekstā būtu jāatbild, ka tic. Pirmajā gadījumā personas vēsturiskajai esamībai, otrajā- esamībai saskaņā ar Bībeli. Taču abos gadījumos reliģiskā izpratnē vārdu ticēt nelietos, jo tas ietver ne tikai pārliecību par kaut ko, bet arī savas personas vadības atdošanu Tam, kuram tic katras reliģijas pārstāvis: Jēzum, Allaham, Krišnam... Bībelē līdzībā par kalna mešanos jūrā, par mācekļu neveiksmīgiem velna izdzīšanas gadījumiem ir cita termina ,,ticība’’ interpretācija- spēks (enerģija), prasme to lietot, ar kuru cilvēks var pārvietot priekšmetus, dziedināt... Tas ir ļoti būtiski atšķirt reālu ticību un ticīgo no neīsta, kam/kuram nav nekādas pozitīvas nozīmes attiecībā uz IA. Jēdzienu ,,Baznīca’’ var lietot attiecībā uz ēku, draudzi (trijos līmeņos: kā juridisko personu, kā mazo sociālpsiholoģisko grupu un kā kopīgu attiecību ,,subjektu’’ ar Dievu), kā konkrētas konfesijas pārvaldes institūciju dažādos līmeņos (Latvijā, pasaulē), kā visu par kristīgajām dēvēto konfesiju visos laikos kopīgu neinstitucionētu veidojumu, kā jebkuru svētvietu (par baznīcu svētvietas mēdza saukt dažādu tautu pagāni). Salīdzināšanās (lūgt piedošanu un piedot) ir priekšnoteikums pilnvērtīgai dzīvei patreiz un, kā uzskata ticīgie, vēl jo nozīmīgāk pēc materiālā ķermeņa nāves. Ja mēs patiesi esam nožēlojuši izdarīto, cik vien iespējams, meklējuši iespēju lūgt piedošanu, saņemam atvieglojumu, bet, saskaņā ar Bībeli, arī atbrīvošanu no grēka sekām mūžībā, neatkarīgi vai mums piedod vai nē. Ja mēs piedodam tādam, kas varbūt pat nelūdz piedošanu, vienalga atbrīvojam sevi no tiesneša, atriebēja lomas, kas traucē mums justies saskaņā ar sevi, pilnvērtīgi.  Grēku ikdienā parasti saprot kā nepareizu rīcību, kas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Bet faktiski teoloģiskā skatījumā grēks ir tikai viens- neticība Dievam, neļaušana Viņam sevi vadīt, bet konkrētie nodarījumi ir tā sekas. Tēze- neviens nav bez grēka arī ir pareiza, jo Mīlestības vadība cilvēkā nekad nav totāla, tā faktiski ir lielāks vai mazāks placdarms, ko cilvēks tai ļāvis iekarot uz savu cilvēcisko vēlmju rēķina. Terminam ,,svēts’’ ir dažāda līmeņa nozīmes. Pirmā no tām: svēts ir atdalīts no kopējā, piemēram, svētdiena, svētki ir atdalīti no citām dienām, svētvieta kā atslēgas biotops, ,,miniatūrs dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma ,,rezervāts’’. Un arī šī funkcija ir gan dabai, gan cilvēkam (atpūta, pārdomas) ļoti nozīmīga. Otrs līmenis skar atdalīšanas mērķi- Dievam. Svētvieta, svēta diena- lai komunicētu ar Dievu, sakārtotu Dievu sevī un attiecībās ar citiem cilvēkiem, pilnveidotos (arī izglītotos). Nevajag noniecināt svētvietu nozīmi: ne dabā, ne baznīcas un citas celtnes. Baznīca nav garīgo atkritumu izgāztuve, bet to sadedzināšanas iekārta. Svētvietu, saskaņā ar sakrālu interpretāciju, iekārto Dievs, bet aprīko un (ne)izmanto cilvēks. Viņš to aprīko ne tikai materiālā izpratnē, piemēram, būvējot altāri, bet, pirmkārt, pēc šī skaidrojuma, ar lūgšanu, domu enerģiju. Varot būt jau dabiskas ,,enerģētiskas vietas’’, ,,kosmosa un Zemes’’ energoinformatīvie apmaiņu kanāli, gan  cilvēku izvēlētas: Brīvības piemineklis Rīgā, Tadžmahals Indijā utt. Taču mūsdienās svētvietu nozīmi nevajagot arī pārvērtēt, jo pati galvenā svētvieta esot mūsu ,,sirds’’ (nevis prāts), kur tiek kārtotas galvenās attiecības ar Dievu.  

3.5.3 Universālais un specifiskais reliģijās, Dievatziņās.

Dievs ir.

Pārliecība, ka pastāv pārdabiska vara, kas visu ietekmē, bet, savukārt, kuru cilvēks var (un vajag) ietekmēt, lai uzlabotu savu un apkārtējās pasaules situāciju šai dzīvē un mūžībā. Ietekmes veidi: lūgšanas, ziedojumi, salīdzināšanās (piedošana), dažādi rituāli, plaši izplatīta arī askēze, meditācija... Par dieviem parasti uzskata garīgas būtnes uz spēkus, garīgajiem vadītājiem saglabājot priekšstatu par Visaugstāko.

Mīlestība

Mīlestība kā nesavtība, kā attiecību modelis pret tuvāko un visu, kas nozīmīgs ir visu reliģiju un Dievatziņu pamatos, bet Kristus Mīlestība ienes jaunu mērogu- mīlestību uz ikkatru un ikko. Taču jārēķinās, ka vairums cilvēku, kas uzskata sevi kā kādai reliģijai piederīgu, nedzīvo saskaņā ar tās sākotnējo ,,versiju’’, seko savam egoismam vai būtību saskata tradicionālu rituālu ievērošanā, ,,uzlabotā’’ mācībā. Ne katras attiecības ar pārdabiskiem spēkiem ir reliģija, tas ir attiecības ar Dievu. Tikko no tā novirzās, var sākties šausmīgas lietas. Bet palasiet, kāda mīlestība ir tautas dainās! Kā musulmaņi attiecas pret vecākiem cilvēkiem, pret nejauši sastapto viesi vai tādu, kam vajag palīdzību, kāda pietāte pret dzīvību ir hinduistiem- veģetāriešiem utt.!

Pārliecība par šo dzīvi kā sagatavošanās posmu ,,pēckapa’’ dzīvei

No IA aspekta kopīgs ir tas, ka šī dzīve jāvelta nevis patēriņam un izklaidei, bet lai pilnveidotos un kaut ko dotu.

Vispārcilvēciskā ētika- ,,baušļi’’

Cilvēces vēsturē bijuši daudzi posmi, kad konkrētā civilizācija, tauta uzskatījusi, ka sentēvu ticība un morāle ir novecojusi, ka tagad ir citi laiki, kam jāpiemērojas. Tas raksturīgs arī patreizējam postmodernismam. Šīs tautas un civilizācijas caur ciešanām krīzēs atgriežas vai iet bojā, bet mūžīgās ētiskās vērtības attieksmē pret Dievu, sevi, cilvēkiem, dabu, darbu izdzīvīvo, atgriežas. 

Cēloņu- seku likums

Tas nosaka, ka dzīvošana saskaņā vai ar atkāpēm no šīs vispārcilvēciskās ētikas nesīs pozitīvas vai negatīvas sekas šajā un mūžīgajā dzīvē. Lai neveicinātu priekš IA nebūtisku teoloģisku diskusiju, neizskaidrošu šeit pārdzimšanas- karmas likuma būtību. Radikālu korekciju Cēloņu- seku likumā ienes Kristus- Bībelē pateikts, ka, ja cilvēka būtība- dominante radikāli mainījusies (tas neizslēdz vēl turpmāku garīgo pilnveidi), ja viņš vairs nevis ārēji cenšas sekot baušļiem, bet tie kļuvuši par viņa personības būtību, tad viņam par iepriekšējās rīcības sekām nebūs jācieš (hinduistu terminoloģijā- viņš būs izkļuvis no karmas apļa). Labie darbi to apliecina, nevis pie jebkuras motivācijas to nodrošina. Citāda interpretācija ir visnoziedzīgākā maldu mācība ,,kristietībā’’, kad mācītāji- farizeji ,, kā aukstas balsinātas sienas- paši netiek debesu valstībā un nelaiž tur arī citus’’.

Garīgā dominante pār materiālo

Visas reliģijas par galveno izvirza mūžīgo dzīvību, kaut arī parāda, kā sakārtot materiālo. Pagānisms it kā ir materiālā- dabas reliģija, bet pat aiz ārējā praktiskā konteksta tas ir dvēseles un gara dzīves avots.

Garīgās cilvēka atbildības nodrošināšana par Zemi, tās dabu un resursiem

Pašsaprotami tas ir pagānismā, hinduismā/budismā, jūdaismā (kaut vai- 7.gadā zemi atmatā!). Vecajā Derībā (Torā) pateikts, ka cilvēkam jāpārvalda dabu kā teikts Mozus 1.grāmatā- valdiet par zivīm jūrā, putniem gaisā, lopiem un rāpuļiem uz zemes. Ja cilvēks ir dārznieks, tad dārzniekam kas jāprot un jāzin. Arī kristietim jāsaprot, ka viņš drīkst lietot dabas resursus, bet tas nedod tiesības izniekot, piesārņot, iznīcināt, padarīt vidi kaitīgu veselībai- ķermenim kā templim. Dievs uzliek cilvēkam, mūsdienu valodā runājot, vides racionālas pārvaldības tiesības un pienākumus. Saskaņā ar Bībeli (Genesis), teoriju par Zemi kā dzīvu būtni, pagāniskajām Dievatziņām un dažādām reliģijām cilvēks ir atbildīgs par Zemes vides, dabas stāvokli, pārvaldību savas kompetences robežās (šī kompetence dažādās Dievatziņās būtiski atšķiras).

Mūsdienās daudzi atbildi meklē Austrumu reliģijās, kas bāzējas uz hinduisma pamata. Tajās ir tāds princips kā Maija- tas ir cilvēka saites ar šo pasauli: lietām, dabu, attiecībām ar bērniem, vecākiem un citiem cilvēkiem, materiālām un psiholoģiskām vēlmēm utm., no kā garīgo pašpilnveides ceļu šādi ejošam cilvēkam, kas grib nonākt nirvānā, jāatbrīvojas. Kur nu te rūpes par vidi! Bet šāds askēts jau automātiski dzīvo ilgtspējīgu dzīvesveidu. Nākas sastapties arī ar ezotēriķu un latviskās Dievatziņas piekritēju neizpratni par nepieciešamību saskaņot garīgo darbību ar savu praktisko dzīvi (mājsaimniecību, darbu utml).

Gudrība no Augšienes

Svētie Raksti, atsevišķu folkloras daļu arī varētu tiem pielīdzināt. Atklāsmes.