4.3 Futuroloģija. Paradigmu un civilizāciju maiņa. Postmodernisms.

4.3.1 Futuroloģija IA kontekstā.

Futuroloģija- nākotnes zinātniska izpēte. Futuroloģijas un prognostikas teorijā skatāmie jautājumi: ticamā, iespējamā un vēlamā nākotne, determinēta (neietekmējami noteikta), sholastiska (var veidot tajā visu ko grib) un no izvēles atkarīga (nevar visu, bet tikai piedāvātos variantus kā testā izvēlēties) nākotne, utopija un distopija, paredzēšana, nākotnes veidošana, tās prognozēšanas metodes: Delfi metode, savstarpējo ietekmju matricas, kontentanalīze, scenāriji, imitāciju spēles utt. Vai iespējams prognozēt nākotni? Futuroloģijas zinātne piedāvā pamatoti uz pētījumiem balstītus scenārijus. Vai iespējams mērķtiecīgi veicināt vēlamo nākotni? Tiek piedāvātas valsts un starptautiskas programmas, lai to sasniegtu, piemēram, Agenda21, Latvija2030... Vai iespējams izveidot labāku sabiedrību? Zināmi daudzi grandiozi mēģinājumi, kas beigušies ar traģēdiju. Bet... zināmi arī daudzi piemēri, kad kāda zeme mērķtiecīgi izgājusi no krīzes, stagnācijas: Ķīna, Argentīna... Tātad mēģinājumi prognozēt un sasniegt stāvokli, lai novērstu sistēmas sabrukumu, lai sabiedrība būtu pilnvērtīgāka, var vainagoties ar panākumiem. Bet paradīze zemes virsū nav iespējama.

4.3.2 Civilizāciju bojāeja un maiņa

Pirmais izcilais civilizāciju rašanos un sabrukuma pētnieks XX gadsimta 40 gados Arnolds Toinbijs izpētījis 21 pasaules civilizāciju- no senās Romas līdz Ķīnas impērijai, no Babilonas līdz Acteku valstij. Viņš atklāja, ka irstošas sabiedrības pārdzīvo ,,kultūras pašnāvību’’. Brūkošām sabiedrībām, pēc Toinbija domām, ir vairākas raksturīgas iezīmes. Tās ļaujas aizmiršanās atslodzei (mūsdienu piemērs- ieslēgt radio, TV uz izklaidējošu, ne problēmjautājumu raidījumu). Viņi pakļaujas eskeipismam- mēģina izvairīties no problēmām, atkāpdamies paši savā izklaides prāta stāvoklī un laika kavēkļu pasaulē, kad radošo spēju vietā- apzināti vai neapzināti, teorētiski vai praktiski- tiek pieņemts antinomiānisms. Piemēram, daļa kristiešu (krestiešu) uzskata, ka Evanģēlijā paustā žēlastība atbrīvo kristiešus no morāles likumiem. Tālāk analizētais postmodernisms ne tikai pasludina, ka pareizi katram ir viņa uzskati, bet arī, ka uz katru attiecas viņa paša sev uzliktās morāles normas (primitivizējot šo viedokli). Citiem vārdiem sakot, bojāejas apdraudētas civilizācijas cilvēki pārstāj ticēt morālei un uz radošā gara rēķina ļaujas savām dziņām (Arnold J. Toynbee ,,A study of history’’, London: Oxford University Press, 1948, teksts salikts šajā esejās vietā pēc Dž. Edvarda Vīta grāmatas ,, Postmodernie laiki’’). Ir zināma pašplūsma- cilvēki pakļaujas bezjēdzīgam determinismam, it kā viņiem nebūtu nekādas varas pār savu dzīvi. Ir neizvēlīgums gan dzimumattiecībās, nekritiska visa pieņemšana utt. Pēc Toinbija domām, postmodernais laikmets būs ceturtā un pēdējā Rietumu civilizācijas fāze. Taču autors nekonkretizē, vai

-aizies bojā tikai civilizācija tā saucamajās labklājības zemēs vai globālā mērogā- visur, kur tā nosaka ekonomiskos, sociālos, pārvaldes procesus;

-ja izies bojā tikai labklājības zemju civilizācija, vai var saglabāties Ķīnas, Krievijas, Indostānas, musulmaņu pasaules, ,,primitīvo’’ cilšu civilizācijas.

Taču Toinbijs arī uzsver, ka dažām civilizācijām tās pēdējā stadijā izdevies neaiziet bojā, bet transformēties- caur Garīgo Atmodu.

4.3.3 Paradigmu maiņa

Paradigma ir kādā laikaposmā, teritorijā, sabiedrības aprindās dominējošā priekšstatu sistēma. vispāratzītais pasaules uzskata, problēmu uzstādījuma un risinājuma veids, kas aptver zinātni, reliģiju, mākslu, modi, politiku utml., cilvēku attiecības un sadzīvi. Vārds ,,paradigma’’ grieķiski nozīmē vienlaikus modelis, pirmtēls, sistēma. Paradigmu teorija latviski vislabāk iepazīstama grāmatā ,,Lielo Patiesību meklējumi’’ To pirmoreiz ieviesis Tomass Kūns grāmatā ,, Zinātniskās revolūcijas struktūra’’. Pagriezieni zinātnē un sabiedrībā parasti saistās ar esošo paradigmu aizstāšanu ar jaunām, kas vienlaikus ir iepriekšējo paradigmu sintēze jaunā un arī līdzšinējās paradigmas noliegums. Līdzīgi piedāvāju arī izpratni par postmodernās paradigmas nomaiņu ar pēcpostmoderno, kas jau iezīmējusies gan teorijā, gan sabiedrībā. Paradigmu maiņām raksturīgs svārsta likums: secīga viedokļu nomaiņa par to, vai patiesība ir vai nav, starp racionālo un iracionālo, piemēram, Aristoteļa slēgtās  racionālās sistēmas paradigmas (dominē gan Antīkajā Grieķijā, Romā, sākotnējā kristietībā) nomaiņa ar Sv. Augustīna atvērto reliģisko sistēmu (iracionālais misticisms), kuram vēlāk pretstatā nāk Akvīna Toma pabeigtā racionālā reliģiskā sistēma viduslaikos, tam atkal seko renesanse ar iracionālo misticismu (Mikelandželo, Koperniks, Asīzes Francisks, Šekspīrs...), ko nomaina apgaismība- modernisms, ko raksturo slēgta racionāla sistēma, tas ir ticība vienīgajām un atklājamām patiesībām, pasaules uzlabošanai (humānisms, antireliģisms, ko pārstāv Voltērs, Hēgelis, Marks...), bet XX gadsimtā to nomaina postmodernisms. Modernisms, kura formālās domāšanas pamatprincips ir nepretrunīgums, nebūt nav zinātnes praksē pārstājis eksistēt. Bet paradoksāli, ka zinātnes ceļš, kas noliedz Dievu, pats balstās uz ticību pieņemtās aksiomas un dažreiz pat hipotēzes nekļūdīgumam. Racionālisma nekļūdīguma (patiesības) postulātu visprecīzāk sagrāva visracionālākajā precīzajā zinātnē- matemātikā K. Gēdels ar savu teorēmu: ,, Jebkura aksiomātiski deduktīva sistēma satur apgalvojumus, kas nav pierādāmi šīs sistēmas ietvaros’’.

4.3.4 Postmodernisms un pēcpostmodernisms

4.3.4A Postmodernās paradigmas pamati.

Arnolds Toinbijs paredzēja postmodernismu vēl pirms tā pazīmju parādīšanās reālajā dzīvē. Postmodernā paradigma gan eksaktajās zinātnēs (fizikā- relativitātes teorija, kvantu teorija, bioloģijā kreativitātes hipotēze iepretim darvinismam utt.) balstās uz it kā savstarpēji izslēdzošu apgalvojumu vienlaicīgu pareizību- tā saucamo komplementaritātes (it kā pretēju apgalvojumu nevis viena no tā noliegšanas, bet papildināšanas) principu. Nilss Bors to raksturojis šādi: ,,Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Liela Patiesība.’’ Tas tiek attiecināts ari uz 2 cilvēces izziņas ceļiem: zinātni un reliģiju. Pirmā izzina pasauli caur eksperimentu- pētījumu, otra- caur atklāsmi, Svētajiem Rakstiem, kuros uzkrātas, kā tiek formulēts- Lielās Zināšanas, nevis cilvēku konstruētas dogmas. Postmodernā komplementaritātes paradigma bija kaut kas radikāli jauns tikai Rietumu sabiedrībā, bet Japānas kultūra jau sen balstīta uz iņ/jaņ principu. Postmodernisma pamatpazīme- tas noliedz dogmas. Tas noliedz Patiesības pastāvēšanu vispār. Tas ir tolerants pret jebkuru ideju. Bet... tas uzbrūk jebkam un jebkuram, kas (kurš) apstrīd tā vienīgo dogmu un vienīgo neapstrīdamo patiesību- patiesības nav.

Postmodernā sabiedrība, tāpat kā postmodernā ideoloģija izaug uz modernisma (humānisma, apgaismības) neveiksmēm. Modernisms kā aksiomu pieņēma to, ka jebkuram jautājumam ir iespējama tikai viena atbilde (postmodernisms- daudzas). No tā izriet, ka, ja vien mēs pasauli spētu atainot pareizi, to varētu pareizi sakārtot. Tā tiešām izrādījusies utopija. Pēc Ihaba Hasana: modernisti tic nosacītībai, postmodernisti- nenosacītībai, modernisms uzsver nolūku un plānu (kādu tur programma Agenda21 postmodernismā- mans komentārs), hiearhiju, postmodernisms: brīvību, nejaušību, anarhiju… (Ihaban Hassan ,,The Culture of Postmodernism’’(1985) 123-124lpp).  Jāatšķir 2 jēdzienus: postmodernie laiki un postmodernisms. Postmodernais laiks attiecināms tikai globālā mērogā, tas sākas ar iepriekš valdošajai uzskatu sistēmai- modernismam (apgaismībai) kardināli atšķirīgas paradigmas uzvaru- dominanti noteicošos procesos, spēkos politikā, ekonomikā, zinātnē, reliģijā, mākslā, modē, kaut arī cilvēces vairākums to nesaprot. Postmodernajā laikā nebūt viss un visi ir postmodernisma sekotāji.

Nenoliedzot vispārpieņemto cilvēku uzskatu un uzvedības iedalījumu modernajā-postmodernajā, kā praktiskāku Latvijas lauku lēmumpieņēmēju apmācībā autors lieto šādu dalījumu, kas saistīts ar specifiskiem latviešu lauku cilvēku uzvedības arhetipiem: arhaiskais, postsosiālistiskais, mūsdienīgais, pēcpēcpostmodernais. Arhaiskais ietver pirmspadomju domāšanu: par lomu sadali ģimenē uc, postsociālistiskais- cilvēks noliedz sociālisma sistēmu un ideoloģiju, bet uzskata, ka kādam (valstij, pašvaldībai, uzņēmējam) jārisina viņa problēmas, viņš nav gatavs par sevi atbildēt, pieņemt netradicionālus lēmumus, adaptēties jaunajos apstākļos. Mūsdienīgais cilvēks turpretim jūtas jaunajos strauji mainīgajos apstākļos ,,kā niere taukos’’, gūst no tā labumu, izmanto konkurenci, projektus, modernas zināšanas, iemaņas, tehnoloģijas utml, viņam svarīgs stils, tops, kopumā: materiālie labumi, komforts, bauda, vara- egoistiskas negarīgas vēlmes. Manā dalījumā Latvijas mūsdienīgais cilvēks ir postmodernisma ideoloģijas realizētājs. Pēcpostmodernais cilvēks var būt apguvis mūsdienu sabiedrības kvalifikācijas, prast tās lietot, bet pārdzīvo agrāko gadu zaudētās vērtības, taču redz arī šo agrāko Latvijas vēstures periodu trūkumus, nedzīvo pēc tiem nostaļģijā, bet vērsts uz nākotni- mūžīgo vērtību atjaunošanu no patreizējās atšķirīgā sabiedrībā vai vēl vienkāršāk- tādā jau dzīvo, tādu ap sevi izveidojis (ticībā un pārliecībā balstītas kopienas, NVO, interešu grupas...). Cilvēkā dažādās lomās var sadzīvot arhaiskais (ģimenē), postsociālistiskais (krievvalodīgo protesti), mūsdienīgais (darbā), pēcpostmodernais (draudzē). 

4.3.4B Postmodernisms-  ilgtspējīgai attīstībai.

Postmodernismu radīja globālo problēmu eskalācija, kas apdraudēja pastāvēšanu, uz ko reaģēja sabiedrība. Cilvēce sāka kļūt par vienu kopienu un meklēt kopējus risinājumus. Kā sabiedriska kustība postmodernisms izauga uz politiskā un ētiskā radikālisma, kā arī vides kustības bāzes. Globālo problēmu izpratne un risinājumu meklēšana, kā arī fundamentāli atklājumi nonāca pretrunā ar valdošo zinātnisko paradigmu. Tā prasīja pētīt mijiedarbības, interdisciplinaritāti uc. Tā parādīja pašas zinātnes un tehnikas jomu nespēju atrisināt visas problēmas, uz ko iluzori cerēja iepriekšējās paaudzes. Tātad IA doma radīja postmodernismu un otrādi, stāvēja pie tā šūpuļa. Postmodernisms it kā parādīja ceļu IA īstenošanai. Postmodernisms- cilvēka visspēcības noliegums. Modernisma- humānisma principi bija ,,cilvēks ir visu lietu mērs’’, ,,cilvēks var visu: sakārtot sabiedrību, dabu, telpisko infrastruktūru...’’ Postmodernisms nogāza cilvēku no pjedestāla, parādot, ka Zemei, dabai ir nozīmīgas balstiesības. Sākotnējā darvinisma vēsts bija: ,,Visa dzīvā attīstības pamatā ir konkurence. Izdzīvo stiprākais, piemērotākais’’ Tas attaisnoja un veicināja plēsonīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem un dabu. Savukārt mičurinisms vēstīja: ,,Mums nevajag lūgt dāvanas no dabas, bet tās ņemt!’’ Utml. Šāda attieksme valdīja gan tā saucamajās sociālistiskajās, gan tā saucamajās brīvās pasaules, gan jaunattīstības zemēs, gan pie totalitāriem, gan pie demokrātiskiem režīmiem. Tos, kuri domā, ka ir brīvi, patiesībā kontrolē daudz prasmīgāk nekā tos, kas dzīvo policejiskā valstī. Milzu HES, atomenerģētika, industrializācija, lauksaimniecības intensifikācija… Viss it kā apliecināja cilvēka iespējas pakļaut dabu. ,,Klusais pavasaris’’, Romas kluba ziņojums, Stokholmas konference (1972), ANO Bruntlandes komisija- sabiedriskās domas postmodernizācijas robežstabi- sagrieza visu ar kājām gaisā- cilvēces varēšana bija apliecinājusi tās iespēju aprobežotību, zināšanas- totālu neizpratni par dabu un pasauli, nevarēšanu, dabas paķļaušanas attieksme- savu bīstamību. Postmodernistiskā domāšana rādīja gaismu tuneļa galā, izeju no strupjceļa. Sabiedriskajā domā būtiskākā postmodernisma sagraujamā tēze, kas vēl ilgi būs aktuāla, ir materiālā labklājība kā ceļš uz laimi, dzīves jēgu. Notika starpreliģiskā un starpkonfesionālā antagonisma aizstāšana ar ekumēnismu, ar sadarbību, kā arī to ,,zinātnisko argumentu’’ atkrišanu, kas it kā ,,pierādīja’’ reliģijas un garīguma nepamatotību, nederīgumu; tieši otrādi- augstākie zinātniskie atklājumi apstiprināja Rakstu ticamību. Citiem postmodernisms ir no sociālisma un sociāldemokrātijas traktējuma atšķirīga taisnīguma, vienādu tiesību atzīšana: sieviešu līdztiesība, starppaaudžu taisnīgums, cilvēktiesības, demokrātija ar sabiedrības iesaistīšanu, NVO lomas būtisku paplašināšanos, pilsoniskā sabiedrība, atbildīgs un veselīgs dzīvesveids kā sabiedriska (ne tikai privāta) lieta, minoritāšu tiesības, multikulturālā sabiedrība. Tās visas, ja netiek pārspīlētas, ir vērtības un cilvēces ieguvums ceļā uz IA (t.sk.mieru un drošību). Agrāk ilgstoši valdījuši atšķirīgi, pretēji augšminētajiem uzskati un rīcības.

4.3.4C Postmodernisms pret IA

Lai gan kopš 70 un 90 gadiem panāktas milzu izmaiņas vides un dabas aizsardzībā, joprojām neviena valsts (izņemot Kuba!), province, rajons nevar sevi pasludināt par dzīvojošu atbilstoši IA pamatprincipam pat tikai šaurākā- ekoloģiskās pēdas nospieduma izpratnē- optimālam patēriņam, kur nu vēl IA ētikā: kad cilvēkiem vairāk rūp savstarpējās attiecības, garīgās un pašpilnveides, nevis materiālās vērtības, kur vairums jūtas gandarīti par savu dzīvi, kas nepārsniedz ekoloģisko kapacitāti. Motivējot ar bailēm no ekoloģiskās katastrofas un izdevīgumu siltināt māju nav izdevies panākt sabiedrības būtiskas daļas radikālu izmaiņu pret savu patēriņa apjomu, uz pretēju vērtīborientāciju. Ekoefektivitātē ietaupīto naudu cilvēks izlieto citam materiālajam patēriņam.

Kā visās ideoloģiskajās revolūcijās reizēs, ,, vienlaikus ar netīro ūdeni no vanniņas tika izliets arī bēbis’’. Postmodernisms var novest pie idejiskās pārliecības vakuuma situācijā, kad nekas nav patiess, ne par ko nav vērts cīnīties, dzīves jēgu redzot tikai savu iegribu apmierināšanā. Postmodernisms ir pasaules uzskats, kas noliedz visus pasaules uzskatus. (Dž. Edvarts Vīts ,,Postmodernie laiki’’, 49lpp.) ,,Es nepiederu nevienai kopienai, tradīcijai vai kam tamlīdzīgam. Es esmu pazudusi šajā plašajā, plašajā pasaulē. Es nepiederu nekam. Man nav absolūti nekādas identitātes.’’(,,Postmodernie laiki’’ 74 lpp. pankroka fanes liecība) Viena no cilvēka nozīmīgākajām sociālpsiholoģiskajām vajadzībām ir vajadzība pēc piederības (identitātes). Citātā minētās meitenes viedokli varētu interpretēt tā: ,,Konkrēti Es piederu tukšajai paaudzei. Man nav nekādas pārliecības, nav piederības referentajai sociālajai grupai.

 Postmodernisma ideoloģija un, jo sevišķi, prakse (,,brīvība’’) panākusi, ka vai nu ģimeni pat neveido, vai tās izirst, bet pastāvošās ir iekšēji erodētas- nestabilas, bez drošības sajūtas (bērniem), labvēlīgas savstarpējās gaisotnes, ar nodevībām, tā kļuvusi par materiālistisko vēlmju citadeli. Īpaši pārpatēriņu rada dzīšanās pakaļ elkiem, modei, topam. Postmodernais kosmopolītisms nenozīmē būt pasaules pilsonim- jo pilsonis ir par savu zemi atbildīgs. Ticēt nozīmē (arī) domāt, ka kaut kas ir patiess. Un atbilstoši rīkoties. Postmodernisms atmet uzskatu, ka zināšanas ir patiesības atspoguļojums. Saprāts tiek atmests (Dievu atmeta jau modernisti apgaismības laikā). Studentiem, skolēniem zinātņu likumu vietā jāapgūst procesi (radošās domāšanas, komandas darba uc), pieredzes, pasniedzēji veicina tikai kritisko domāšanu (uzskatu, vērtību apšaubīšanu), tā vietā veidojot savus personīgos priekšstatus. Tas viss ir labi iepretim apgaismības vienvirziena dogmatismam, kamēr nenonāk pie Patiesības noliegšanas jebkurā mācību priekšmetā, uzskatu jomā. Vajadzība pēc ticības (un noteikta pasaules uzskata, dzīves jēgas, pareizā sava uzdevuma, kam veltīt dzīvi) ir visaugstākā apzinātā jeb slēptā (kompensējamā) cilvēka garīgā vajadzība. Šīs garīgās vajadzības(u) piepildījums indivīdiem ir IA iespējamības pamats. Postmodernisms to atņem. Jo Patiesības nav. Arī IA saskaņā ar postmoderno dogmu nevar būt par visu globālo kopienu vienojošu uzskatu sistēmu. ,,Pareizs ir viss? Drīzāk- nekas nav pareizs, nekam nav jēga! Izņemot indivīda šībrīža iedomas un iegribas!’’ postmodernisma uzstādījums. Tātad globālas ekoloģiskās katastrofas draudi ir fikcija? Ja patiesības nav, tad nedrīkst apgalvot, ka ir kāds visiem kopīgi pieņemams risinājums- IA un tās programma Agenda21. Šī grāmata ir tipisks postmodernisma piemērs- tā apšauba visu iepriekš plaši pieņemto uzskatu sistēmu kopumā un atsevišķās jomās, dodot personīgu individuālu redzējumu. Savu viedokli postmodernismā uzspiest (lasi- par to pārliecināt) nedrīkst. Kā tad var iedvesmot cilvēkus mainīt savu dzīvesveidu, aktīvi darboties NVO? Iedvesmot var tikai entuziasts, kam pašam ir par kaut ko pārliecība un dedzība (uzspiešana!). Ja es saku: ir gan šā, bet varbūt tā, ja pats neticu, tad man arī neticēs citi. Ja bez pārliecības būtu cīnījušies disidenti un bez vienojošas pārliecības (ne)tapusi tautas fronte, mēs joprojām dzīvotu PSRS. Nav vērts dzīvot un darboties tādas idejas vārdā, kuras dēļ cilvēks nav gatavs mirt. IA mācība ir noteikta ideoloģija tās dažādās izpausmēs un variācijās, bet ar Vienotu Vēsti: gan brīdinošo, gan optimismu un aktivitāti rosinošo. Ja mēs šo pamatu, šo Vēsti nepasniegsim sabiedrībai kā pārliecību, kā patiesību, bet postmodernistiski nihilistiskā veidā, iegūsim pretēju sociālpsiholoģisku rezultātu- - ,,bumeranga efektu’’. Cilvēka individuālā psihe iekārtota tā, ka tā nav loģiska: ar neitrālu informēšanu gaidīto rīcības maiņu bieži negūst. Ideoloģija ar tās sinerģisko subģestiju vajadzīga ne tikai priekš IA. Sabiedrība (sociālā grupa) bez ideoloģijas izvirst (izirst), bet ideoloģija (arī IA) bez savas sociālās grupas neizdzīvo. Cilvēkiem visos laikos vajadzīga ir ticība. Šāda vai tāda, bet ticība: kaut dabai, kaut sev, kaut tam, ka Dieva nav. Postmodernisms iet tālāk par ticību sadarbību- pasludinot tās visas par vienādi pareizām, cilvēks tiek tā dezorientēts, ka vairs nespēj pieņemt nevienu. Izplatās pašradītās reliģiozitātes sindroms: katrs cilvēks- sava reliģija. Taču pēc manas IA motivēšanas hipotēzes IA nozīmīgākais motīvs var būt tikai personības garīgums, kas balstās ticībā. Postmodernisms padara reliģiju par tikai privātu lietu. Ciktāl tas saistīts ar rituāliem, nav iebildumu. Bet, ja tiek atmestas pārreliģiskās Dievatziņu pamatvērtības un atziņas kā pamats, centrs IA motivācijai, tad cilvēka mērķtiecīgi virzītas IA nebūs. Postmodernisms mēģina pārkārtot domu, balstot to nevis uz objektīvu pamatu, bet pieņemt par realitāti sociālu konstrukciju- tās izpratni. Ir nevis tā, kā ir, bet kā es to redzu. Modernisms bija ieplānojis ,,Dieva nāvi’’, postmodernisms ved uz savas teorijas nāvi. Kādu IA ēku var uzcelt uz šāda pamata, precīzāk- atmetot visus pamatus? Postmodernisms bija IA priekšnoteikums un var kļūt tā kapracis.

4.3.4D Jauna IA paradigma un pēcpostmodenisms.

,,Zinātniskajā’’ komunismā mācīja, ka komunisms ir cilvēces augstākā un pēdējā attīstības stadija. Tagad ir daudzi, kas to pašu apgalvo par postmodernismu. IA ir nesaraujami saistīta ar moderno, postmoderno un pēcpostmoderno laiku nomaiņu. Vispārpieņemts, ka IA un postmodernisms ir nešķirami jēdzieni, ka IA tajā ir ieausta un bez tā nav iespējama. Vai IA var būt ārpus postmodernisma? Vai postmodernisms ir tas labākais priekš IA? Mūsdienās nojaušamas tikai pēcpostmodernisma kontūras. Ja kādu sistēmas uzvedību nevar loģiski prognozēt, to apraksta pēc intuitīvi induktīvās metodes. Rakstā ,,Ilgtspējas paradigmas’’ Kurts Vikings Abrahamsons uzdod retorisku jautājumu, vai nākotnes sabiedrība būs tāda pati kā šodien. Tālāk viņš ieskicē jauno paradigmu: ,,Ceļā uz ilgtspējīgu sabiedrību pārveidosies daudzi sabiedrības uzskati, mainīsies vērtības, skarot arī cilvēku tiesības. Rietumu ekonomiskā sistēma tiks radikāli mainīta- jāatmet ideja par nepārtrauktu augsmi.’’

Visi līdzšinējie aprakstītie postmodernisma ,,trūkumi’’ kopā nevar atsvērt galveno. Tas atņem vienīgo tādu MOTIVĀCIJU, kas var cilvēci pagriezt uz reālu uz apzinīgi virzītu IA, jo jau izmēģinātie: baidīšana ar ekoloģisko katastrofu, ekonomiska ieinteresētība, nemateriālu dzīves prieku sludināšana, solidaritātes aicinājumi nav pagriezusi pasauli uz ilgtspējas ceļa. Pēc autora domām, IA domāšana var pamatoties tikai Mīlestībā ar atbildību: uz cilvēkiem, dabu, savu sūtību. To, saskaņā ar reliģisku atziņu, nosaka garīgums- Dievs cilvēkā un Dievs Augstībā (transcendentāls). Pastāv viedoklis: neskatoties, vai tu to apzinies vai nē, gribi vai nē- caur sirdsapziņu; nav svarīgākais reliģijas nosaukums, piedalīšanās rituālos, pat prāta diktēta pārliecība. Autora secinājums: ja vispār kaut kas var pagriezt cilvēci uz IA, tad tā ir tāda pēcpostmodernā paradigma, kuras centrā ir nevis vide, bet garīgums: Mīlestība kā personības rīcības motīvs un patiesības avots.

Vai patreizējā sabiedrība līdz tam var evolucionēt? Tā dodas pretējā virzienā. Vai radikālu pagriezienu var radīt izglītība? Par zaļajiem kļuvuši cilvēki, kuros jau bijis altruistisks pamats. Varas pārstāvji nesagraus savu ekonomiski politisko pamatu ar likumiem un ekonomiskiem instrumentiem, kas mazina izaugsmi- peļņu.

 Pagriezienu uz IA var izsaukt divi nosacījumi: neprognozējamu daudzu faktoru sakritība vai krīze, kad patērētāju sabiedrība vairs nav iespējama. Gan cilvēkā, gan sabiedrībā mēdz notikt šādu ļoti daudzu apstākļu ,,nejaušas’’ sakritības, kas noveda, piemēram, pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vai ticēt brīnumam- pavērsienam uz IA? Uz ko varēja ticēt Gunārs Astra, kad 1983.gadā tiesā teica: ,,Šis režīms drīz izzudīs kā ļauns murgs’’. Uz ko varēja cerēt rudbāržnieks Ints Folkmanis 1980-to gadu sākumā vienatnē uzsākot cīņu pret Skrundas RLS? Vai mēs varējām cerēt uz neatkarības atjaunošanu Gorbačova pārbūves sākumā? Vai agrākās paaudzes varēja cerēt uz Staļina režīma likvidēšanu un nosodīšanu padomju laikā? Mūsu strauji mainīgajā laikā esam piedzīvojuši tik daudz brīnumu! Vai ir kādas ,,liecības’’ par iespējām pavērsienam uz patiesu IA Latvijā? Jā. Mūsu mentalitātē un tās dzīvīgumā mūsos. Daudzās norisēs cilvēku psiholoģiskajās zemdegās: aizvien vairāk pat bagātu ļaužu nejūt dzīves pilnvērtību lietās, baudās, varā utml. un meklē dzīves jēgu garīgumā. Atšķirība no modernisma, kas ticēja, ka ar cilvēka saprāta palīdzību var sakārtot pasauli, un postmodernisma uzskatu, ka to vispār nevar un nevajag sakārtot, pēcpostmoderniskais viedoklis,pēc autora domām, varētu balstīties uz pārliecību, ka pasauli relatīvi var padarīt sakārtotāku uz iracionāla- garīga principa pamata. Ņemot vērā civilizāciju maiņu teoriju, izeja varētu būt sabiedrības ietekmīgākās daļas (lēmumpieņēmēju, ticīgo) Garīgā un Zaļā Atmoda, taču, loģiski vērtējot, tā šķiet utopija.. Varde, iekrītot piena burkā, tik ilgi spārdījās, kamēr sakūla sviestu un izlēca. Tāda pat (bez)cerība ir tagad cilvēcei. Izeja ir Garīgās un Zaļās Atmodas vienotība! Atmoda var sākties jau tagad ikkatrā. Tā var atnākt kā sabiedriska parādība.