4.4 Globalizācija, reģionalizācija un lokalizācija

4.4.1 Globalizācija

Globalizācija ir tāda līmeņa komunikācija un sadarbība/konkurence visās jomās pasaulē, kas padara ne tikai vietējo kopienu, bet arī valstis tik ļoti savstarpēji saistītas un atkarīgas, ka tas dominē pār patstāvīgas izvēles un funkcionēšanas iespējām. Globalizācijas jomas: ekonomika, politika, drošība, vide, sociālie jautājumi, sakari/saziņa (internets, transports), zinātne, tehnoloģijas, izglītība uc. Kāda saistība starp globalizāciju un laukiem? Pirmkārt, senāk Latvijas lauku konkrētā apvidus procesus noteica uz vietas muiža, Latvijas pirmās neatkarības laikā liela bija valsts pozitīvā ietekme, bet tagad pamatā tas atkarīgs no ES un visas pasaules norisēm. Otrkārt, agrāk lauku stāvoklis bija atkarīgs no lauksaimniecības, mežsaimniecības, zvejniecības... Tagad noteicošais sāk kļūt izglītības, tehnoloģiju un zinātnes, juridiskās, politiskās, finansu, pat Tuvo Austrumu kara uc. jomu ietekmes.

IA koncepcija varēja rasties tikai globalizācijas apstākļos, apzinoties kopīgās sekas cilvēcei, tikai kopīgas rīcības iespējas, lai glābtu Zemi. Globalizācija ir postmodernās paradigmas (sabiedrības) viena no pamatpazīmēm, neapturama un lietderīga arī pēcpostmodernā vērtību sabiedrībā. Taču dažas patreizējās globalizācijas perioda pamatpazīmes ir radījušas globālu antiglobālistu kustību, viņu izpratnē globālisms ir tikai kosmopolītisms, manipulatīvā demokrātija un ekonomiski- politisko grupējumu diktāts, jaunattīstības valstu tautu un to resursu netaisnīga ekspluatācija, kas pēc būtības ir nepārskatāmi (without transperency), globālajai pārvaldībai notiekot gan pilnīgi neformālu kontaktu formā, gan kā dažādām pusslepanām ložām. Par šo globalizācijas ļauno ,,aizbergu’’ redzamo daļu tiek uzskatīta ASV kā valsts un starptautiskās institūcijas: Pasaules tirdzniecības organizācija, Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds uc., kas, starp citu, menedžē un finansē oficiālo IA starptautisko politiku. Arī šie antiglobālistu globalizācijas aspekti jāizmanto, lai veicinātu IA patreizējās patērētāju sabiedrības apstākļos. Nosauktie globālie spēki ir galvenais ārpus ,,cilvēka dabas’’ stāvošais šķērslis pārejai uz vērtību sabiedrību. Globalizācija spēcīgi bremzē pat patreiz izdevīgo vietējo IA: starptautiskais preču/pakalpojumu eksports, cenā neietverot pilnas ekonomiskās un sociālās izmaksas, neadekvāta darba samaksa un drošība nabadzīgajās valstīs, reklāmas, modes, TV un interneta ietekme...

4.4.2Reģionālā attīstība (regional development)

Reģionalizācija ir globalizācijas procesa sastāvdaļa. Tā ir dalāma globālajā un nacionālajā reģionalizācijā. Globālie dominējošie reģioni: ASV, Japāna, ES, tiem drīz var pievienoties Ķīna. ES iekšienē lieli reģioni ir Baltijas jūras un Vidusjūras reģioni, Centrālā/ Austrumeiropa, Balkāni. ES teritorija sadalīta ekonomiskajos reģionos, kuri attiecīgi saņem atšķirīgu ES finansējumu. ES reģionālās politikas pamatā ir solidaritātes un sociāli-ekonomiskās kohēzijas (izlīdzināšanas) principi, kas fiksēti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma XVII sadaļā. Īpaši tas attiecas uz atsevišķu lauku apvidu atpalicības pārvarēšanu. ES reģionus iedala pēc IKP uz 1 iedzīvotāju. Tā kā visos Latvijas reģionos tas ir zem 75% no ES vidējā, tie visi ir trešā- zemākajā NUTS III līmenī. Augšminētais nozīmē, ka sabalansētas (kas ir arī IA pazīme) sociālās lauku attīstības veicināšanā piedalās ne tikai Latvijas valsts, bet arī ES. Tam kalpo vienotais programmdokuments- Latvijā izstrādāts un Eiropas Komisijas apstiprināts, kurā noteikta ES naudas izlietošana: prioritātes, pasākumus reģionālo mērķu sasniegšanai. Vēl kā reģioni darbojas Baltija (The Baltics) : Latvija, Lietuva, Igaunija, Ziemeļvalstis (Nordic contries). Latvijas iekšienē kā reģioni darbojas Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale, Rīga. Reģionus raksturo iekšēja sadarbība konkurējot uz āru. Savstarpēji reģionu konkurence ir būtisks šķērslis līdztiesīgai un saskaņotai IA. Taču plānošanas aspektā, piemēram, Latgalē, Kurzemē reģionāls skatījums ir optimālāks pamats vietējai plānošanai. To pašu var teikt par Baltijas jūras baseina valstu sadarbību.

Jēdzienu ,,reģionālā attīstība’’ saprot divējādi. Reģionālā attīstība kā plānošanas process un to rezultāts teorijā ir vietējās teritorijas attīstības un valsts nozaru plānošanas integrēšana, ministriju ieceru ,,piezemēšana’’, kuru nesabalansētība bieži rada nopietnas problēmas.. Savukārt Latvijā likumdevējs ar jēdzienu ,,reģionālā attīstība’’ formulē ne tikai plānošanas reģionus, bet arī vietējo (pašvaldību) teritoriju attīstību. Reģionālā attīstība pēc definīcijas ir labvēlīgas pārmaiņas sociālajā un ekonomiskajā situācijā teritorijā vai tās daļās Latvijā reģionālā politika formulētā veidā sākās 1996.gadā ar MK apstiprinātu Latvijas reģionālās attīstības koncepciju. 1997. gadā tika pieņemts likums ,,Par īpaši atbalstāmiem reģioniem’’, bet 1998. gadā ,,Teritorijas attīstības plānošanas likums’’, kas abi zaudējuši spēku. Reģionālās attīstības likums un Teritorijas plānošanas likums pieņemti 2002.gadā. Sākotnēji par reģionālo attīstību atbildēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), bet pēc izveides kopš 2003.gada- Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Reģionālās un vietējās attīstības procesu atrašanās augstākās vides institūcijas rokās deva tai iespēju nodarboties ne tikai ar ietekmes uz vidi sekām, bet arī veicināt videi draudzīgu, sabalansētu ilgtspējīgu tautsaimniecības un sociālās jomas virzību. Diemžēl šīs iespējas netika izprastas un izmantotas. Tad dažādu nozaru un teritoriju intereses reģionālajā attīstībā mēģināja sabalansēt Nacionālajā reģionālajā attīstības padomē. Būtiskākas par Latvijas plānošanas reģionu dažādībām ir atšķirības reģionu robežās, nereti starp pilsētām un laukiem. Pamatnostādnēs ne visām prioritizētajām Latvijas reģionālās attīstības problēmām autors var piekrist, un īpaši ne pirmajai- Latvijas un tās reģionu zema konkurētspēja pārējo ES reģionu vidū. No IA viedokļa problēma ir atsevišķu teritoriju iedzīvotāju dzīves kvalitātes neatbilstība optimālajam, pie tam ne tikai labklājības jomā. ES kā salīdzinājums un līmenis neder, jo tur sen jau ir pārsniegts labklājības,ekoloģiskās pēdas nospieduma optimums. Pie problēmu iemesliem nav pamanīts lauku pašvaldību lēmumpieņēmēju izpratnes/izglītības nepietiekamība vietējās attīstības vadīšanā, IA priekšrocībās. Reģionālās politikas, šinī gadījumā arī lauku attīstības mērķos minēta tuvināšanās ES līmenim un izlīdzināšanos valsts iekšienē. Taču nav runa par visiem dzīves kvalitātes parametriem, vēl jo vairāk- par attīstības atbilstību ekoloģiskajai kapacitātei, par to, kā lauki kompensē pilsētu antropogēno ietekmi.  Reģionālā attīstība ir cieši saistīta ar telpisko teritorijas attīstību. CEMAT izvirza Eiropā 3 telpiskās attīstības virzienus: policentriska attīstība, mazi un vidēji reģionālie centri, pieeja zināšanām. Tie visi, īpaši pēdējie divi, attiecas uz laukiem. Latvijā pašreiz uzsākts ilgtermiņa (20gadi) telpiskās plānošanas process.

4.4.3 Lokalizācija

Lokalizācija ir atbilde uz globalizācijas diktātu. Lokalizāciju var pozicionēt kā alternatīvu globalizācijai, kā dara, piemēram, daļa IA kopienu, gan kā starptautiski akceptētu globalizācijas procesa sastāvdaļu. Stambulas konferences ,,Urban 21’’ ziņojumā uzsvērts, ka ,,neraugoties uz globalizāciju, pieaug vietējās ekonomikas nozīme’’. ES teorētiski ir deleģēšanas princips, ka jautājumus, ko var atrisināt labāk nacionālā līmenī vai uz vietām, tur arī jārisina, nevis centralizēti, bet dzīve ES regulu un direktīvu pakļautībā apstiprina ko citu. Sīkāk sadaļā ,,Vietējā IA’’

4.5 Vides un IA ekonomika

Saskaņā ar lekciju konspektu ,,Ekonomikas teorija’’ (Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes Ekonomikas katedra, B.Kizika, V. Tetere) ,,Ekonomikas teorija ir zinātne, kas pēta ierobežoto vai reto ražošanas resursu izmantošanas veidus, lai sasniegtu maksimāli iespējamo vajadzību apmierināšanas līmeni’’;,, Jebkura tipa sabiedrībai ir jārisina trīs savstarpēji saistītas ekonomikas problēmas: 1.vienmēr ierobežoti resursi 2.vienmēr augošas iedzīvotāju vajadzības, 3.Ko ražot? Kā ražot? Kam ražot?’’ ( visi autora izcēlumi).  Konvencionālā ekonomikas teorija mūsu izglītības sistēmā un faktiski arī praksē adekvāti neievērtē vienu no pamatproblēmām- dabas vides un ekonomikas mijiedarbību, vismaz IA integritātes līmenī. Tā kā neapstrīdamu pieņem materiālo vajadzību nemitīgu pieaugumu un maksimālu to apmierināšanu, kas ir pretrunā ar IA tādā resursu, vajadzību, maksimālas apmierināšanas izpratnē, kā to teorētiķi un sabiedrība līdz šim ir sapratusi. Vides aspekts konspektā ietverts tikai starpvalstu ekonomisko attiecību jomā- ekoloģiskais dempings valstīs, kurās produkcijas cenā netiek iekļautas izmaksas, kas saistītas ar dabas piesārņojumu. Faktiski tāds ,,dempings’’ ir visas ES un arī Latvijas ekonomikas integratīva sastāvdaļa, jo nekur nav ne tuvu pilnībā īstenots IA princips ,,piesārņotājs maksā’’. Ja nav izskaidrota starppaudžu un starpnāciju, dažādu sociālo slāņu vajadzību sabalansētība vai vienpusība (tikai bagāto?) kā mērķis, ja nav ietverta vides pakalpojumu vērtība/neaizstājamība un iekļaušana izmaksās/kompensācijās, piesārņojums ievērtēts kā resurss ar mīnusa zīmi, maksimālās apmierināšanas robeža saprasta ekoloģiskās pēdas nospieduma, nevis ražošanas jaudu, pieejamo investīciju kontekstā, ja nav ņemtas vērā ,,laimes ekonomikas’’ likumsakarības- kas tiešām vajadzīgs, lai sabiedrības vairākums justu apmierinātību ar dzīvi utt., tad tā ir bīstama ekonomikas teorija īstenošanā un jo īpaši- izglītībā, jo ražo neIA ekonomisko domāšanu ilgtermiņā jaunajā paaudzē.  

Vides ekonomika ir ekonomikas zinātnes nozare, kurā tiek ievērtēts vides kapitāls, ietekme uz vidi, ko tradicionālā ekonomika ignorē. Tās aprēķini ir tikpat pamatojami kā konvencionālajā ekonomikā, precīzāk, tie ietver visus ekonomiskos izdevumus un ieguvumus atšķirībā no ikdienas praksē lietotās.

,,Attīstības’’ projektu ekonomiskos aprēķinos parasti neietver ietekmes uz  vidi pozitīvos vai negatīvos efektus (externalities). Arī pozitīvo neietveršana, piemēram, kā samazinot klimata gāzes uzlabojas arī gaisa kvalitāte pilsētā, parāda vides aizsardzībā ieguldāmos līdzekļus kā mazāku ekonomisko izdevīgumu nesošus. Ļoti svarīgi ir saskatīt nākotnes ekonomisko vērtību (future value), tas ir šībrīža naudas nākotnes vērtību. Nākotnē šībrīža naudai mazāka vērtība ne jau inflācijas dēļ, bet tāpēc, ka tā jau tagad var taisīt lielāku naudu. Tādēļ bieži netiek ieguldīts ekonomiski izdevīgos vides pasākumos. Bizness sākas pie diskonta likmes 15-20%. Vajadzētu vides ekonomikā analizēt pēc ,,melnās kastes’’ principa. ,,Kastē’’ tiek ierakstīti antropoloģiskas izcelsmes procesi vidē un ekonomikā. Kastē ieejošie vektori ir enerģija un resursi, starpprodukti, izejošie- preces un pakalpojumi, atkritumi un vides piesārņojums. No ,,kastes modeļa’’ redzams, ka vides ekonomikā ar instrumentiem (t.sk.nodokļiem) var regulēt resursus, piesārņojumu/atkritumus, preces. Saskaņā ar politisku vienošanos, Latvijā dabas resursu nodoklis nedrīkst pārsniegt 1% no kopējā nodokļu apjoma, lai gan tas neatbilst reāli nodarītajiem vides un sociālajiem zaudējumiem. Projektos būtu jāanalizē 4 izmaksu grupas: sagatavošana (arī zinātniskie pētījumi šajā jomā, speciālistu sagatavošana, teritorijas infrastruktūras izveide utml.- parasti neietver), vienreizēji ieguldījumi (būvniecība, aparatūras iepirkšana), ekspluatācijas izdevumi, projekta slēgšanas izmaksas (ļoti būtiski, bet parasti neietver, piemēram, atomenerģijas izmaksās) Vides ekonomikā analizē ķēdi: virzošie spēki (tagad-tirgus ekonomika un vides pārveides ideoloģija)- slodze uz vidi (mēra indikatoros)-ietekme uz vidi- stāvoklis- vides pretreakcija. Tā izdara izmaiņas gan vides stāvoklī, gan ietekmē, slodzē, virzošajos spēkos. Kā noteikt vides vērtību naudā? No ekonomiskā viedokļa vides vērtību nosaka pēc 5 metodēm. Tās iedala 2 grupās: lietošanas vērtības (ietver tiešas lietošanas vērtību: pārtiku, rekreācijas resursus, vides veselību; netiešas lietošanas vērtību: ekoloģiskās funkcijas, piemēram, purvam sakarā ar mitruma regulēšanu; izvēles iespējas vērtības, piemēram, tagad nenovērtējams ieguvums no bioloģiskās daudzveidības medicīnā, jaunu sugu selekcijā; ar lietošanu nesaistītas vērtības: eksistences vērtības- simboli (dižakmeņi, birzs, stārķi utml.); citas vērtības, kas nav iepriekš minētas. Vides vērtību mērīšanas dažas metodes: produktivitātes izmaiņu, slimības izmaksu, cilvēkkapitāla izmaksu un aizstāšanas/atjaunošanas izmaksu metodes atbilst reālā tirgus objektīvajam modelim, bet preventīvo pasākumu izmaksu, hedoniskās analīzes un ceļojuma izmaksu metode atbilst surogāttirgus subjektīvajam modelim, savukārt konstruētā tirgus metode pieder pie hipotētiskā tirgus modeļa. Katram modelim un metodei ir sava aprēķinu metodika, formulas. Naudā tiek aprēķināta arī cilvēka dzīvības vērtība. Latvijā vidēji tas ir 100 000-200 000latu par indivīdu. Taču, lai glābtu dzīvību, mūsu valstī akceptē līdz 1 miljonu latu izdevumus.

Vides ekonomikas atziņu un aprēķinu nepietiekošai izmantošanai situācijās, kad izdevumi pat būtiski mazāki par ieguvumiem, risinājumi nes peļņu, ir vairāki būtiski cēloņi:

* attālinātība: izdevumi tūlītēji (klimata izmaiņas)- (būtiski) ieguvumi pēc ilgāka laika (50,100,1000gadi), izdevumi vieniem (firmām, valstīm, zemniekam Eiropā)- ieguvumi vai zaudējumi citiem citur (vienkāršiem cilvēkiem Āfrikā), izdevumi konkrēti (par emisijas samazināšanu no prāmjiem) un kompakti, ieguvumi izkliedēti un nepārredzami (ostas pilsētas iedzīvotājiem, zivju resursiem, globālām klimata izmaiņām...) utml.;

*sabiedrības neizpratne- izveidojies stereotips, ka vides aizsardzība nes ievērojamus zaudējumus, lai gan ļoti daudzos gadījumos ir gan sociāli, gan ekonomiski, gan vides ieguvumi (piedāvātie risinājumi smalko cieto daļiņu, skābo lietu emisijas samazināšanai);

*nabadzības loks, piemēram, tiem, kuriem visvairāk nepieciešama ēkas/dzīvokļa siltināšana, kuri jau tā no nepietiekošiem ienākumiem maksā neproporcionāli lielu to daļu par siltumu, nav ne pašu līdzekļu siltināšanai, ne kredītnodrošinājuma, attiecīgu sociālu prasmju dokumentu kārtošanai;

* politiskā, demokrātiskā prakse- visos politiskajos līmeņos vietējā, valsts, ES, pasaule nozaru politikas pamatā izstrādā un lobē ražotāji, pakalpojumu sniedzēji, patērētāju, vides un sociālo NVO ietekme būtiski vājāka, tādēļ tiek pieņemti peļņu nesošāki, nevis tādi risinājumi, kas efektīvāk, lētāk apmierina sabiedrības vajadzības, piemēram, kur ieguldīt- enerģijas ražošanas elektrostacijā, kur partiju sponsori gūs peļņu, vai miljons sīkos energoefektivitātes pasākumos; politiķus ievēl uz 3-5 gadiem, kad jāparāda labklājības pieaugums vēlētājiem, bet daļai vides risinājumu būs rezultāts pēc30-50 gadiem, bet deputēšanas (deputāta statusa izmantošanas) laikā bremzējot izaugsmi;  

* kredīta/peļņas efektivitāte- pat tad, ja videi draudzīgs risinājums nestu peļņu, nereti lielāku peļņu nes citos pasākumos ieguldīti pašu līdzekļi vai pieejamie kredīti.

Vides izmaksas nosaka pēc dažādām metodēm, piemēram, vietas skaistumu, cik par to būtu gatavi maksāt brīvajā tirgū. Dabas resursus, piemēram, naftu var vērtēt pēc produkta dzīves cikla kopējām izmaksām uz vidi un veselību. Akcīzes nodoklis, tāpat kā neviens no tiešajiem vides nodokļiem, šādas izmaksas nesedz.

IA ekonomikas terminu autors lieto, lai atdalītu tikai to pasākumu grupu, kas dod aprēķināmu abpusēju (vin-vin) ieguvumu videi un sabiedrībai. Vides ekonomikā vide ir prioritāte, nākas akceptēt arī to, kas dod tikai labumu (tiesības) dabai, ieguvumu cilvēkiem atstājot neskaidru un neprecīzu.