4.12 Pārvaldība

Vides pārvaldības sistēma (Environmental Management System) ir savstarpēji saistītu elementu plānošanas un rīcību komplekss, ko organizācija, valsts var izstrādāt, lai plānveidīgi mazinātu tās ietekmi uz vidi (definējis profesors Raimonds Ernšteins).

Vides pārvaldības sistēmas Latvijā var skatīt no aspekta ,,Kas pārvalda?’’

* Valsts vides pārvaldības sistēma (saistīta ar starptautiskajām vides pārvaldības sistēmām);

* Pašvaldību vides pārvaldības sistēma;

* Koorparatīvā (biznesa, ražošanas) vides pārvaldības sistēma:

-uzņēmumā, firmā,

-to sadarbībā;

* Sadzīves vides pārvaldības sistēma.

Vides pārvaldības sistēma no aspekta ,,Ko pārvalda?’’

* Dabas resursu pārvalde: zemes dzīļu, bioloģisko utml., kā arī pēc nozaru iedalījuma: enerģētisko, lauksaimniecība, ainavas, tūrisma/rekreācijas, atkritumu, ūdens baseinu, ķīmisko vielu aprites pārvaldība…  

Valsts pārvaldības sistēmā ietilpst: A- normatīvo aktu sistēma

• ES direktīvas,

• starptautiski līgumi (konvencijas),

• Satversme, LR likumi,

• MK noteikumi, rīkojumi, Natura 2000 tīkls, nozaru, piemēram, enerģētikas steatēģija , telpiskie (Kurzemes) teritoriju plānojumi uc.,

VidM dokumenti, piemēram, programma 800+, to padotības iestāžu administratīvie akti (rīkojumi, atļaujas, saskaņojumi, tehniskie noteikumi un IVN, lēmumi par administratīvajiem sodiem uc.), monitoringa sistēma, informācijas sistēma… Tālāk nāktos ievietot VidM un tās pakļautības iestāžu struktūru, funkcijas.

• Citu ministriju dokumenti (transports, izglītība…);

B- institūciju sistēma;

C- citas sistēmas (kuru ietvaru nosaka valsts): nodokļu, investīciju, izglītības uc.

Pašvaldības vides pārvaldības sistēmā specifiski: saistošie noteikumi, rīkojumi, līgumi, iepirkumi (tagad- zaļā iepirkuma iespēja!), budžets, Attīstības programmas, teritoriju plānojumi uc., var būt Agenda21 un pašvaldības sociālās kreditēšanas fonds, ko Latvijā neizmanto (normatīvie dokumenti); institūcijas: vēlētās amatpersonas, deputāti, darbinieki, deputātu pastāvīgās komisijas un darba grupas, vairākām pašvaldībām kopīgas institūcijas (būvvaldes, juristi, vides speciālisti utt), būtu vēlama no IA viedokļa- pirmās pieturas aģentūra. Pašvaldības vides pārvaldības resursi:

• Dabas resursi (sīkāk pie Dabas resursu pārvaldes), t.sk. valsts un vietējās ĪADT, mikroliegumi, īpaši- dzīvesvides kvalitāte.

• Cilvēkresursi (darbinieku motivācija un kompetence vides jomā un postmodernajās kvalifikācijās, iedzīvotāju motivācija un kompetence videi draudzīgā rīcībā, interešu grupas, pašvaldības/uzņēmēju, pašvaldības/NVO konsultatīvās padomes, Agenda 21 process, kampaņas),

• Institucionālie: skola, bibliotēka, kultūras darbinieks (nams), pieaugušo izglītības konsultants, lauksaimniecības konsultants, pašvaldības policija,

• Informācijas, t.sk pašvaldības apkārtraksts, mājas lapa uc, pašvaldībai pašai un iedzīvotājiem pieejamie interneta uc. inforesusi,

• Īpašumi (meži, karjeri,izgāztuves, infrastruktūra (NAI, kolektori, urbumi),

• Finansu resursi.

Pašvaldību vides pārvaldība ietver arī daudzus citus elementus, kas ietverti citur: instrumenti, kritēriji (progresa mērīšanai),  demokrātijas pakāpe utt.

Taču pēc būtības par vides pārvaldību var runāt tad, ja pašvaldībai ir, bijis vai top vides politikas plāns, vietējā Agenda 21 vai vides programma kā Cēsīs, Dundagā, Rendā, Carnikavā, Bārtavas novadā, Liepājā, Talsos, Jūrmalā, Rīgā...

Taču arī tad ir milzu plaisa starp šo stratēģiju un tās īstenošanu. 

Individuālā/ģimenes- Sadzīves vides pārvaldības sistēma attiecas uz

-videi draudzīgu pirkumu/pakalpojumu izmantošanu (veļaspulveris, bioloģiskās lauksaimniecības pārtika),

-videi draudzīgu mājsaimniecību, t.sk. mājokļa izvēli, apsaimniekošanu (siltināšana),

-videi draudzīgiem (un veselīgiem) ieradumiem (braukšana ar velo auto vietā).

Pastāv viedoklis, ka sadzīves vides pārvaldes galvenais vides problēmu loks, tās rezultāts ir saistīts ar vides apziņu un komunikāciju:

-informācija un tās ērta pieejamība veidā, formā un informācijas nesējā, laikā utt., ko mērķgrupas pieradušas, par vidi, produktu/pakalpojumu un tā ietekmi uz vidi un veselību;

- sabiedrības vides izglītība, īpaši izceļot lēmumu pieņēmējus un ietekmīgos cilvēkus, kā arī bērnus/jaunatni, viņu izglītotājus, mājsaimniecības; kā īpašas formas varētu izcelt

* iespējamās valsts organizētās visaptverošas (ne tikai VAK spēkiem) informatīvi izglītojošās kampaņas jomās, kur jau videi draudzīga rīcība tagad ir sociāli- ekonomiski izdevīgas, bet cilvēki par tām un kā to realizēt nezin, piemēram, energoefektivitātes paaugstināšana,

*likumdošanas un kontroles ceļā novērst vienpusīgo un pat neobjektīvo reklāmu (neminot preces/pakalpojuma ietekmi un veselību, vidi, sociālo taisnīgumu utml.),

*plašsaziņas līdzekļos jāveicina, lai vides tēma no politiskās izrēķināšanās un sensāciju meklēšanas (avārijas, katastrofas, draudi) transformētos uz sabiedrības motivēšanu, izglītošanu, informāciju, īpaši sadzīves vides pārvaldes jomā;

-sabiedrības attieksmes maiņa no tā, ka ilgtspējību savā mājsaimniecībā un dzīvesveidā uzskata par kaut ko muļķīgu, neizdevīgu (dārgu), nestilīgu utml.uz pozitīvu un konstruktīvu izpratni un attieksmi. Pašreiz sabiedrība tiek barota ar ideālistiskiem globālās vides problemātikas argumentiem, kas nerada sasaisti ar vēlmi ko mainīt savā dzīvē;

-sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā;

-Videi draudzīga rīcība:

* Ekomarķējums- mijiedarbībā ar ražošanas vides pārvaldi daudz lielāku ietekmi uz patērētāja izvēli jāatstāj simbolikai, kas liecina par produkta un tā aprites (dzīves) cikla draudzīgumu videi un  ilgtspēju;

*jāmaina normatīvo aktu prasības reklāmai (ES??!!), tai jābūt visaptveroši (ietekmi uz vidi pēc dzīvescikla principa, veselību, darba drošība uc) objektīvai, lai dotu klientam/pircējam iespēju izvēlēties;

*valstij un pašvaldībām izvēršot sociālās kreditēšanas shēmas (piemēram, tiem, kam lieli siltuma zudumi, tāpēc lieli komunālie maksājumi, nav naudas un kredītu garantēšanas iespējas siltināšanai, ko atrisina pašvaldībai un maksātājam neko nezaudējot, pašvaldībai sedzot tās garantēto kredītu ar ietaupījumu no siltināšanas izmaksu samazinājuma),

*ieradumu maiņa, kas izdevīgāki veselībai, ģimenes budžetam un videi, piemēram, automašīnas izmantošanas braucienam uz darbu 5km aizstāšana ar velosipēdu.

 Pārvaldības sistēmu ,,Kā pārvalda?’’ izstrādājis profesors Raimonds Ernšteins. Tas balstās uz 4P modeli: politika P1(deklarācija- apņemšanās un stratēģija), programmu sagatavošana P2, plānošana P3 (to īstenošanai), projekti P4 (rīcības). No politikas vēl atsevišķi var izdalīt tā pirmo etapu- problēmnostādni (P5). Tā ietver problēmas un tās risināšanas iespēju idenfikāciju, pieejamo praksi un pētījumus par to, pēc problēmas formulējuma, formulēt mērķi (aim)un virsuzdevumus (goals), skat. ,,Sistēmanalīze’’

 

 

 

10.attēls.

Dr.R.Ernšteina izstrādātā pārvaldības sistēmas satura struktūras blokshēma.

Modeļa augša līdz Uzdevumiem (ieskaitot) attiektos uz P1, rīcību programmēšana P2, instrumenti, metodes, organizācija, resursu nodrošinājums, kritēriji/indikatori, novērtējums- P3. Starp virsuzdevumiem, programmām, plāniem, aktivitātēm nav stingras robežas atkarībā no mēroga. Autora piemērs: mērķim (paēdusi vecmāmiņa) var būt, piemēram, 6 virsuzdevumi, 4.virsuzdevumam (samazināt komunālos maksājumus, lai paliktu nauda ēšanai) 2. plānā paredzēta istabas siltināšana, bet 5.aktivitāte tam ir kredīta ņemšana.

4.13 Demokrātija

4.13.1 Kas ir demokrātija?

Demokrātija- tautas vara. Deleģējoša demokrātija- sabiedrība ievēl valsts vadītāju, parlamentu, pašvaldību saskaņā ar savām interesēm un brīvo gribu, kas realizē tās. Tautas demokrātija- plaši sabiedrības slāņi iesaistās tieši valsts, pašvaldības dzīvē: NVO, interešu grupas, sabiedriskās apspriešanas, demonstrācijas... Īpaša demokrātijas forma var būt studiju apļi, kuros lēmumu pieņemšanu apvieno ar kopīgu pašmācību par lemjamo problēmu un lemšanas procesu. Mūsdienās Latvijā un daudzās citās valstīs iespēja tikt ievēlētiem un īstenot savu programmu nav tik daudz atkarīga no tā, cik lielā mērā politiskais spēks ir profesionāli kompetents un tā piedāvājums atbilst sabiedrības interesēm, cik partijai pieejamais finansējums (kura devēju intereses jāīsteno) un veiksmīga reklāma- politehnoloģija. Autors to dēvē par manipulatīvo demokrātiju, kas nepauž tautas brīvo gribu un netiek īstenota tās interesēs.

Patreizējai Latvijas demokrātijas kritikai veltītas daudzas publikācijas. Dr. Ivars Ījabs, LU politikas zinātnes nodaļas docents rakstā ,,Ļeņins diemžēl tiešām izrādījies ,,mūžam dzīvs’’’’ ir sniedzis Latvijas politiķu redzējumu: ,, Masas pašas ir neapzinīgas: tām nekas ļauns nenotiks, ja politiķi ar tām manipulēs... [partijām] uzdevums iedabūt sabiedrību tai paredzētā vietā... Partija tieksies pēc sabiedrības gaišāko sapņu piepildīšanas, neprasot pēc padoma pašai sabiedrībai... mūsu politiskās partijas neatkarīgi no ideoloģiskām izkārtnēm atgādina vairāk nevis rietumu demokrātiskās partijas, bet gan Ļeņina profesionālo revolucionāru organizācijas... ārējās pazīmes: vairākums partijas ir sīkas, iekšēji nedemokrātiskas, ,,vecāko biedru politbirojā’’ nolemtais automātiski kļūst par partijas viedokli, iekšējie balsojumi ir tukša formalitāte; ...gatavība uz nedomājošu paklausību tiek uzskatīta par augstāko politisko tikumu; ...cilvēki lielākoties stājas partijās ne jau politiskās motivācijas dēļ, galvenais ir piederēt pie nomenklatūras, kura apgādā savējos ar darbavietām un pieeju resursiem...padevīgu ,,aparatčiku’’ partijas politbirojs var mētāt no pašvaldībām uz ierēdniecību, no ministrijas uz ministriju, no valsts uzņēmuma valdēm uz aģentūrām... Ideoloģijai un uzskatiem šajā sistēmā nav nekādas nozīmes- galvenais ir pastāvīga pretenzija uz varu un amatiem [grāmatas autors: vēlme dot sabiedrībai šeit vispār pat netiek apcerēta]. Cilvēkam, kuram patiesi būtu kāda politiska pārliecība, dzīve mūsu politiskajās partijās būtu patiesi neciešama....Principiālas nesaskaņas ar vispārpieņemto viedokli tiek uzlūkotas kā noziegums pret ,,pareizo’’ pasaules uzskatu... Partijas instinktīvi baidās no kritikas un atklātības,... to darbība ir atkarīga no lieljaudas manipulācijas mašinērijas- kas gan paliktu pāri no mūsu partijām bez politiskās reklāmas. Šādai partiju dzīves organizācijai politikas teorijā ir viens apzīmējums- ļeņinisms’’.

Bez pierādījumiem tiek skaitīta dogma, ka ,,demokrātija ir slikta, bet neko labāku cilvēce nav piedzīvojusi’’. Bet, ja atskatās uz Kārļa Ulmaņa laikiem Latvijā, Bībelē aprakstītajiem Zālamana laikiem senajā ebrejiem...  Kas ir vislabākā forma IA?

4.13.2 IA un demokrātija.

  Demokrātija un IA ir gan savstarpēji nepieciešami, gan izslēdzoši faktori. Viena no mūsdienu IA pamatpazīmēm ir sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā un īstenošanā. Daļa IA pasākumu ir izdevīgi visām mērķgrupām, arī biznesam (peļņa: jaunu produktu, agrāko plašas aizstāšanas radītās ražošanas iespējas), daļa izdevīgi tikai sabiedrībai, bet neizdevīgi nozares vadošiem spēkiem, ja tas samazina patēriņu vai ietekmi (energoekonomijas miljoniem rīcību liela atomelektrostacijas projekta īstenošanas vietā, velotransports uc.). Daļu IA atbilstošu likumu, lēmumu pat pie sabiedrības kopējās pasivitātes var panākt vides NVO. Taču, lai nodrošinātu IA kā dinamisku sistēmu, kas vairs nevirzās uz kolapsu, nav pieņemama patērētāju sabiedrības dzīvesdarbība. Patiesa IA prasa īsā un daļēji vidējā termiņā pazemināt labklājības līmeni. Pret to iebilstu lielākais cilvēku vairākums. Vēlētāji nebalsotu par partijām, kas solītu, ka viņu vadībā dzīves kvalitāte tuvākos 5-10 gados būtiski pasliktināsies, lai pēc 30-50 gadiem būtu daudz labāka nekā ja šobrīd šie nepopulārie lēmumi netiktu pieņemti. Deputātus ievēl, attiecīgi valdību ieceļ parasti līdz 5 gadiem. Grāmatas ,,Robežas jau pārsniegtas’’ interpretācijā (9lpp) konstatēts ,,iedzīvotāju ievēlēto politisko līderu pieņemto lēmumu iedarbības uz sabiedrību ilgtermiņa raksturu pretstatā tam īsajam periodam, kāds demokrātijas valstīs paredzēts parlamenta viena sasaukuma darbībai.’’ Pie tam pie vispilnīgākas tautvaldības demokrātija tikai atspoguļos vairākuma intereses un uzskatus, nevis patiesību. Tā var būt arī dažiem cilvēkiem iepretim nekompetentam vairākumam. Tas viss nosaka demokrātijas robežas- demokrātija var nepanākt pagriezienu uz IA. Atliek galarezultātā paļauties uz labvēlīgu neprognozējamu apstākļu sakritību. Ticīgi cilvēki to sauc par Dievvadību. Tam nav nekā kopēja ar teokrātiju- reliģisko organizāciju varas monopolu (islamisko Afganistānā, pāvesta- Romas impērijā). Monarhijas un diktatoriskie režīmi līdz šim nav apliecinājuši, ka tie veidotu ilgtspējīgāku tautsaimniecību un sabiedrību nekā tie, kuri sevi dēvē par demokrātiskiem. Senajās civilizācijās bija pārvaldes modelis, kad monarhs faktiski pildīja izpildvaras funkcijas, bet lēmumvara bija Vecajo padomes, priesteru rokās, tādejādi, pēc viņu priekšstata, īstenojot Dievvadību. Baltiem bija krīvi, vaideloši. Protams, tiešā veidā tas nav atjaunojams, bet ir cilvēki, partija ,,Māras Zeme’’, kas saskata šī principa modeli pēcpostmodernā sabiedrībā. Autora viedoklis- saprātīgi jāintegrē tautas demokrātijas instrumenti ikdienā un Zinātnes/Autoritātes/Atklāsmes izziņas ceļš stratēģijā.