PASAULE

• IA koncepcijas rašanās cēloņi, definīcijas, jēdziena attīstība.

1.1.2A  Cēlonis, mērķis, termins

IA koncepcija radās globālās vides aizsardzības politikas dominantes vietā XX gadsimta 70- 80-tajos gados, lai apvienotu divus it kā pretējus uzdevumus: vienlaicīgu nepieciešamību novērst globālas ekoloģiskās katastrofas draudus, vitālu resursu iztukšošanās draudus, ko radīja toreizējais ekonomikas pieaugums, nerēķinoties ar dabu, un paaugstināt dzīves kvalitāti tiem, kuru pamatvajadzības nav apmierinātas, īpaši jaunattīstības zemēs. Mūsdienās IA jomai pievienotas politikas, lai piemērotos neizbēgamām radikālām pārmaiņēm vidē, piemēram, klimata izmaiņām, naftas resursu krājumu izlietošanai utt. Plašākā izpratnē autors pēc definīcijas mūsdienās uz IA attiecina visu cilvēci apdraudošo krīžu novēršanu.

Savā sākotnējā interpretācijā ,,IA’’ bija sava veida pretmets jēdziena ,,attīstība’’, vēlāk sauktas arī par ,,konvenciālo attīstību’’ izpratnei. Tradicionāli ar terminu ,,attīstība’’ saprot ,,pieaugumu’’(grow): jaunas ēkas, preces, vairāk mašīnu, saražotās elektroenerģijas, lielāks IKP, algas, ražas utml. Ciktāl tūkstošiem gadu cilvēces ietekme uz vidi nepārsniedza ekoloģisko kapacitāti, tas paaugstināja dzīves kvalitāti. Viena no attīstības definīcijām ir ,,attīstība- vērtību pieaugums’’. Taču XX gadsimta otrajā pusē materiālo vērtību pieaugums sāka samazināt un apdraudēt cilvēka dzīvei daudz vitāli nozīmīgākās dabas vērtības: ūdeni, gaisu, dzīvesvides un pārtikas piemērotību. Pie tam cilvēki saprata, ka ne jau laime pieaug proporcionāli bagātībai (skat sadaļu ,,dzīves kvalitāte’’), ka cilvēkam arī materiālajā jomā galvenais nav saražotais (elektroenerģijas daudzums), bet pamatfunkcijas, ko tā dod: gaisma, siltums, iekārtu darbība, tātad- nevis kvantitāte, bet kvalitāte. Jēdziens ,,IA’’ sākotnēji ietvēra mērķi ,,vairāk’’ aizstāt ar ,,optimālāk’’ (gan robežu nepārsniegšanas, gan kvalitātes izpratnē), kas daudzreiz nozīmēja nulle pieaugumu vai pat samazinājumu ražošanas un patēriņa apjomos, ja ekoloģiskās kapacitātes vai labklājības, kas paaugstina apmierinātību ar dzīvi, robežas jau pārsniegtas. Konvenciālā attīstība nozīmē vairāk, IA- labāk, optimālāk. Konvenciālās attīstības mērķis- bagāta sabiedrība (vismaz tās elite), IA- laimīga sabiedrība. Taču šķērslis ir situācijā, ka cilvēku zemapziņas arhetipos ir ieprogrammēta sakarība ,,labklājības pieaugums- dzīves kvalitāte’’. Pat tad, ja ne indivīda, ne valsts, ne pasaules mērogā ne patreiz un, jo vairāk- nākotnē tas tā nav, demokrātiski sabiedrība nenobalsos par materiālās labklājības līmeņa samazināšanu.   

Angliski IA sauc ,,sustainable development’’, kura nozīme ir apmēram ,,attīstība, kas spēj turpināties, tikt uzturēta’’, krieviski- ustiočivoje razvitjije’’ (,,noturīga attīstība’’).

1.1.2 B  IA koncepcijas rašanās, sākotnējā definīcija.

   Pieņemts uzskatīt, ka mūsdienu globālās vides apdraudētības izpratne pasaules sabiedriskajā domā radās ar R. Karsones grāmatu ,,Klusais pavasaris’’ 1962.gadā, kurā aprakstīta lauksaimniecības ķīmijas negatīvā iedarbība uz putniem, dzīvniekiem, cilvēku veselību. 1963. gadā tika publicēti 10 gadu pētījuma rezultāti ,,Starptautiskā bioloģiskā programma’’, kurā parādīja cilvēku dzīvesvides un dabas degradācijas apmērus un to cēloņus, sekas. Šis darbs lika pamatus globālai, zinātnē balstītai vides aizsardzības kustībai.1968. gadā notika starpvaldību konference par biosfēras izmantošanu un aizsardzību. 1969. gadā izveidojas NVO ,,Zemes draugi’’, bet 1971.gadā- NVO ,,Greenpeace’’. 1972. gadā Romas klubs, kas apvienoja ievērojamus politiķus, biznesmeņus un zinātniekus un kas pasūtīja pētījumus par iespējamām galvenajām globālajām problēmām, publicēja savu leģendāro ziņojumu ,,Izaugsmes robežas’’ (,,Limits of Growth’’) par vides un attīstības perspektīvām, kas sagatavots Masačūsetas Tehnoloģijas institūta pētījumu rezultātā, autori Medouza D.H, Medauzs D.L., Randerss J. Pēc šī ziņojuma publicitātes lielā mērā aizsākās plašas sabiedrības centieni novērst globālo ekoloģisko katastrofu. Darbā tika pateikts, ka patēriņa pieaugumam ir robežas, kuras pārsniedzot cilvēks un biosfēra ir apdraudēti, parādītas dramatiskas negatīvās sekas. Secinājumos teikts: ,,Visticamāk sāksies pēkšņa un nevadāma lejupslīde gan populācijas, gan industrijas potencēs’’ [5lpp]. Tas nedeva reālistiskus risinājumus un noliedza tālākas izaugsmes iespējas, kas bija nepieciešamas nabadzīgajām valstīm. Tieši šāds krass problēmas uzstādījums prasīja meklēt stratēģiski jaunu pieeju, par kādu vēlāk kļuva IA.

Ja tādas radikālas izmaiņas vides aizsardzības un IA jomā kā pēdējā desmitgadē tiktu veiktas operatīvi 1972. gadā, tad, visticamāk, nebūtu tagad situācijas, ka radikālas klimata izmaiņas un katastrofālas ekoloģiskās katastrofas sekas (labklājībai, veselībai, drošībai, mūsdienu civilizācijai kā tādai utt.) kļuvušas nenovēršamas.  

Kad pasaules sabiedriskā doma un politiķi saprata ekoloģiskās katastrofas realitāti un tās iespējamās sociāli- ekonomiskās sekas, sākās risinājuma meklējumi. Sākotnējā stratēģija bija vides un dabas aizsardzība. 1972.gadā sanāca Stokholmā ANO konference par cilvēkvidi, kas akcentēja un meklēja risinājumu paskābināšanās un reģionālā piesārņojuma problēmai. Globālu risinājumu nepieņēma pārsvarā nabadzīgo Nepievienojošos valstu grupas un Varšavas līguma (PSRS satelītvalstis) valstu iebildumu dēļ. Arguments: jūs, Rietumeiropa, šo problēmu radījāt, jūs no tās ciešat, jūs arī risiniet; uzskatīja, ka galvenie piesārņotāji ir ,,attīstītās’’ valstis, tās arī cieš no sekām, tādēļ vides piesārņojums, degradācija un veselībai bīstamu vielu uzkrāšanās organismā ir šo valstu problēma, bet jaunattīstības zemēm galvenā ir nabadzības pārvarēšana ar ekonomikas pieaugumu. Savukārt biznesa aprindas juta ierobežojumos apdraudējumu peļņai. Tad tika piedāvāts cits ekoloģiskās katastrofas novēršanas stratēģisks risinājums- IA, lai tiktu vienlaikus gan aizsargāta vide, gan dota iespēja labklājības pieaugumam. Bez tam nomaiņa uz jauna tipa IA tehnoloģijām solīja lielu peļņu un vājāko konkurentu izspiešanas iespējas globālajā tirgū (kas nevar atļauties dārgas investīcijas zinātnē un ražošanas modernizācijā), piemēram, autobūvē.

IA koncepcija pirmoreiz formulēta 1980. gadā Pasaules Saglabāšanas stratēģijā (angl.- World Conservation Strategy), ko publicēja Starptautiskā dabas aizsardzības Savienība (angl. International Union for the Conservation of Nature’’). Pamatojoties uz to tika izveidota ANO Vides un attīstības (Bruntlandes) komisija. Lai gan pastāv daudz IA definīciju, tās visplašāk oficiāli akceptētais formulējums ņemts no 1987. gada ANO vides un attīstības (Bruntlandes) komisijas ziņojuma : ,,IA ir attīstība, kas nodrošina mūsdienu paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamajām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības’’. Ziņojumā pirmoreiz autoritatīvi prezentēts IA termins un dota tā valstīm un citām starptautiskajām organizācijām politiski saistošā un vispārpieņemtā ilgtspējīgas attīstības definīcija (paradigma). Komisija radīja iespēju iziet no strupceļa, kāds bija izveidojies pēc 1972.gada Stokholmas konferences. Definīcija bija ANO komisijas smaga kompromisa rezultāts. Kā redzams, komisijas ziņojuma definīcijā nav vispār minēts termins ,,vide’’ vai ,,daba’’, kā arī par klasiku pieņemtā aksioma, ka ,,IA ir vides, sociālo un ekonomisko problēmu analīze un risināšana mijiedarbībā’’. Tāpat nav runa par demokrātijas lomu un sabiedrības iesaistīšanas nepieciešamību, kas šķiet pašsaprotami mūsdienās. Nav arī minēts taisnīgs iespēju un resursu sadalījums starp indivīdiem un tautām mūsdienu paaudzē, kas tiek uzskatīts par IA vienu no nozīmīgākiem nosacījumiem. Nav definīcijā sadarbība kā IA ,,atslēga’’. Šeit nav minētas arī tādi IA aspekti kā tas, ka tā ir ,,līdzsvarota attīstība’’ (līdzsvarota starp vēlmēm/vajadzībām un vides iespējām- pirmais IA termina variants, kā latviski plaši pielietoja ,,sustainable development’’ tulkojumam), ,,videi draudzīga un sociāli atbildīga attīstība’’, ,,sabalansēta attīstība’’ (starp teritorijām, nozarēm, interesēm), ,,noturīga attīstība’’ (pret negatīvām ekosistēmas izmaiņām, sistēmu kolapsi- sabrukumu un pāreju citā sistēmā, kas nelabvēlīgāka cilvēcei: globālā ekonomika, Zemes vide/daba, Baltijas jūra utml.), ,,sakārtota (saskaņota) attīstība’’ (tautsaimniecībā un plānošanā: sistēmiska, kompleksa, integrēta, zinātnē- starpdisciplināra), ,,harmoniska attīstība’’ (ne šī vārda ideālistiskā- utopiskā, bezpretrunu izpratnē), ,,pašuzturoša  attīstība (kāds upju baseins, teritorija, sistēma: zemnieku saimniecība, sala, pagasts, valsts, nodrošina sev galvenos nepieciešamos resursus un (paš)attīrīšanās rezultātā utilizē piesārņojumu/atkritumus) ’’ uc.

     Brundtlandes ziņojumā aprakstītas 6 galvenās problēmas, kurām nepieciešams globāls risinājums:

1.Cilvēku populācijas straujais pieaugums

2.Cilvēku nodrošinājums ar pārtiku

3.Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās

4.Enerģētikas ražošana un tās radītās problēmas (resursu noplicināšana un piesārņojums)

5.Rūpniecība (resursu noplicināšanu un piesārņojums)

6.Pilsētu vide (cilvēku labklājība, cilvēku tiesības dzīvot tīrā vidē)

Brundtlandes komisijas atskaites rekomendācijas uzsvēra nepieciešamību valstīm kopīgi strādāt pie šādām problēmām:

1.ekonomiskās attīstības atdzīvināšana;

2.attīstības kvalitātes uzlabošana, vides un sociālo vajadzību, darba, pārtikas, enerģijas, ūdens un sanitāri higiēnisko prasību nodrošināšana;

3.dabas resursu saglabāšana un uzlabošana

4.populācijas pieauguma stabilizēšana;

5.tehnoloģijas attīstības virzienu maiņa (piemēram, bezatkritumu tehnoloģiju ieviešana) un vides risku novērtēšanas uzlabošana;

6.vides aizsardzības un ekonomiskās attīstības prasību integrācija valsts politikas un pārvaldes līmenī;

7.globālās ekonomiskās sadarbības stiprināšana;

8.starptautisko saišu stiprināšana.

Bruntlandes komisijas ziņojums bija kompromiss starp vides aizsardzību/resursu izmantošanu un iespēju uzlabot labklājību (minimalizējot negatīvo ietekmi uz vidi), kā arī tajā ietverts taisnīguma jēdziens. Bez tam tika konstatēts zināmā mērā pretstatā 1972.gada Stokholmas konferences atziņām, ka globālo vides problēmu sekas aizvien smagāk skar tieši nabadzīgās valstis, pastiprinot to sociālās problēmas. Tomēr IA kompromisa definīcija turpmāk deva iespēju vismaz divējādi paradigmatiski skaidrot IA jēdzienu: ka IA ir orientācija uz optimālu patēriņu un ražošanu, virzību uz iekļaušanos ekoloģiskajā kapacitātē- ,,ekoloģiskajā pēdā’’, un tā ir būtiski atšķirīga no konvenciālās attīstības (nemitīga ražošanas un patēriņa pieauguma) vai arī, ka IA ir tā pati pieauguma stratēģija, tikai vairāk ņemot vērā vides un sociālos aspektus. Abas antagoniskās IA paradigmas radīja diametrāli atšķirīgas (pretējas) stratēģijas un rīcības. Bruntlandes komisijas ziņojums bija zinātnisks un sabiedriski-politisks pamats Riodeženeiro samitam un tā dokumentiem.

Pēc Bruntlandes komisijas ziņojuma palika un joprojām paliek atvērti jautājumi (pēc autora domām galvenie):

*vai IA ir savienojama ar nemitīgu globālu ražošanas, resursu, pat iedzīvotāju pieaugumu, ja Zeme, tās resursi un piesārņojuma/atkritumu utilizācijas iespējas ir ierobežoti?

*vai termins ,,attīstība’’ joprojām nozīmē a)vairāk, vai arī b)labāk (kvalitatīvākas preces, resursu taupošas, ,,tīrākas’’ tehnoloģijas, ,,produktu dzīvescikla’’ izvērtējums, orientācija uz galavajadzību: nevis gultu skaits slimnīcās, bet sabiedrības veselība, c)pilnvērtīgāk (piemēram, no jaunu patēriņa preču un pakalpojuma dominantes pāriet uz cilvēku attiecību pilnveidi) vai d)optimālāk (iekļaušanās ekoloģiskās sistēmas kapacitātē- ietilpība, lai antropogēnā slodze nepārsniegtu robežas, kad esošā ekosistēma sabrūk)?

*vai IA ir antropocentrisks (cilvēka dzīves kvalitāte un izdzīvošana kā IA mērķis), biocentrisks (visām sugām vienādas tiesības, Zemei ir tiesības) vai teocentrisks (saskaņa ar Dieva determinētiem dabas, sabiedrības un garīgiem likumiem) koncepts?

Tie nav tikai teorētiski jautājumi, bet no atbildēm atkarīgas izvēles starp pat diametrāli pretējām rīcību stratēģijām.

 

7.attēls.

IA modeļi autora interpretācijā.

• Ekoloģiskās katastrofas draudi: Romas kluba ziņojums, 1972.g. Stoholmas konference

• Parādās IA koncepcija: ANO Bruntlandes kom.1987.g, Rio samits 1992, Agenda 21

• Jaunaatīst.valstu IA interpretācija, autora redzējums Latvijas ofensīvai uz IA 1.fāzē Latvijā

• Autora paradigma- garīgums IA centrā, pilnvērtīga attīstība Latvijā 2.fāzē.

                    Zaļš- vides aspekts

                    Zils- ekonomiskais aspekts

                    Melns- sociālais aspekts

                    Dzeltens- nacionālais aspekts

                    Sarkans- garīgais aspekts

1-3 attēli saistīti ar IA koncepcijas rašanos, 3-4 attēlos piedāvāts autora skatījums Latvijai, kas izklāstīts vēlākās grāmatas nodaļās. 

1.1.2.C IA vēsture un tālākā tās izpratnes attīstība pēc ANO Bruntlandes komisijas ziņojuma.

 Senvēsture

Gadu tūkstošiem citas, piemēram, hinduismā bāzētās civilizācijas, vairums pagānisko tautu (ar izņēmumiem, piemēram, maoru priekštečiem raksturīga ekspansija, ekosistēmu izjaukšana ilgtermiņā) ir pastāvējušas ilgtspējīgā- optimālismā balstītā patēriņā. Jebkuras reliģiskās mācības, Dievatziņas pamatos ir ielikti IA pamatprincipi gan attieksmē pret patēriņu/vajadzībām (vēlmēm), gan tautsaimniecībā, sociālajā taisnīgumā, attieksmē pret dabu. Mums īpaši nozīmīga ir baltu Dievatziņa un latviskā dzīvesziņa, par ko vēlāk sīkāk attiecīgā sadaļā. Problēmas radās, kad šo mācību sekotāji nedzīvoja saskaņā ar tām. Piemēram, mūsdienu civilizācija izveidojās kā pretstats Bībelē formulētajai mācībai. Faktiski pirms mūsdienu civilizācijas visaptveroši dominēja cilvēka darbības iekļaušanās ekosistēmas noteiktās robežās, bet tur, kur tas netika ievērots, teritorijas vai etnosi cieta no reģionālām ekoloģiskajām katastrofām (Libānas ciedru izciršana, Lieldienu salas noplicināšana uc.). Tādēļ tik svarīgs IA izpratnē un veicināšanā ir pasaules reliģiskais un kultūras mantojums. 

IA- sākotnējie zinātniskie pētījumi

1992. gadā tika publicēts jau leģendārā pieminētā darba ,,Izaugsmes robežas’’ autoru pētījums ,,Robežas jau pārsniegtas’’, kā situācija mainījusies pasaulē 20 gados. Ziņojuma secinājumi:

*iepriekšējā darbā pieminētās robežas jau ir pārsniegtas, taču, saskaņā ar sistēmu teoriju, tā kādu laiku līdz sabrukumam var turpināt attīstīties (ekonomikas pieaugums nav apstājies);

*indikatoru ziņā daudzējādā ziņā ir vēl sliktāk nekā bija prognozēts,

*brīdinājumi vēl ir jāpapildina;

*tas nav nenovēršams pareģojums- vēl cilvēcei ir izeja.

Darbā doti iespējamie globālās ekosistēmas nākotnes scenāriji (saskaņā ar sistēmiskuma teoriju), modeļi. Doti 6 lieli soļi- pasākumi, lai izvairītos no globālās ekosistēmas sabrukuma:

*mainīt attīstības, dzīves kvalitātes signālus (indikatorus, kas izriet no izpratnes);

*reaģēt uz pārmaiņām straujāk;

*minimalizēt neatjaunojamo resursu lietošanu;

*novērst atjaunojamo resursu (augsne, meži...) noārdīšanu,

*izmantot resursus efektīvi;

*apturēt eksponenciālo fiziskā kapitāla augšanu, lai tas notiktu  saskatīt tādu cilvēces eksistences jēgu, kas neizraisa nepārtrauktu fizisku ekspansiju

Pēdējais atbilst šajā grāmatā turpmāk formulētajai pilnvērtīgai attīstībai, tas ir vērtību orientācijas maiņas nepieciešamībai, lai būtu īstenojama IA.

Ceļā uz Rio

1990.gadā tika publicēta ilgtspējīgas dzīves stratēģija ,,Rūpējoties par Zemi’’. To sagatavoja kompetenta pasaules zinātnieku komanda, kopīgi pasūtīja un publicēja ANO Vides programma, Pasaules Dabas aizsardzības savienība un Pasaules dabas fonds. Šī stratēģija kalpo par pamatu 1992. gada Rio samitam. 1992.g. Riodeženeiro notika ANO organizēta valstu konference visaugstākajā līmenī ,,Vide un attīstība’’. Tā bija cilvēces vēsturē pirmā tik reprezentabla valstu vadītāju, biznesa, zinātnes un sabiedrības līderu tikšanās par kādu kopēju cilvēces jautājumu. Tā sagatavošanā pirmoreiz tik nozīmīga loma tika ierādīta arī sabiedriskajām organizācijām un firmām. Taču vīlušās sagatavošanās procesā, redzot, ka nebūs precīzi valstīm saistošu, termiņā noteiktu radikālu pasākumu, kādi vajadzīgi ekoloģiskās katastrofas novēršanai, daudzas NVO no līdzdalības izstājās.

Riodeženeiro ANO organizēta valstu konference visaugstākajā līmenī ,,Vide un attīstība’’.

Rio dokumentos tika doti arī konkrēti ieteikumi, kas attiecas uz šīs grāmatas tēmu:

*,,Mūsu civilizācija riskē ar savu pastāvēšanu, dzīvodama tā kā pašlaik’’ ;

*,,...šī programma balstās uz ētiku...’’;

*,,Katras attīstības mērķis ir cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošana, kas ļautu ...dzīvot pilnvērtīgu dzīvi’’;

*IA nozīmē cilvēka dzīves līmeņa paaugstināšanu, nepārsniedzot ekosistēmu pašregulācijas iespējas;

*Lai ilgtspējīga dzīvesveida ētiku cilvēks pieņemtu kā savu, viņam jāpārskata sava vērtību skala un jāmaina izturēšanās’’;

,,Līdz 2000. gadam visām valstīm vajadzētu būt skaidrībā par vietējo sabiedrības grupu spēju rūpēties par savu vidi’;

*,,nacionālas un globālas problēmas jāsaista ar vietējo situāciju, izmantojot viegli saprotamus piemērus un cilvēku pieredzi’’.

Rio samita atziņas var kalpot par IA klasiskās teorijas un praktisko ieteikumu kvinstenci, pie kura praktiskās pielietošanas atgriezties tagad, kad pasaulē, ES un Latvijā no daudzām pamatidejām reāli ir atteikušies (optimāls patēriņš uc.)

Rio tika pieņemta 5 dokumenti: deklarācija ,,Par vidi un attīstību’’, pasaules rīcības plāns vides un sociālās katastrofas novēršanai Agenda 21 (dienaskārtība 21.gadsimtam), ANO Vispārējās konvencijas ,,Par bioloģisko daudzveidību’’ un ,,Par klimata izmaiņām’’, kā arī ANO ,,Mežu izmantošanas principi’’. Deklarācijā ,,Par vidi un attīstību’’ valstis (it kā) vienojas par 27 principiem, no kuriem uz šo darbu varētu attiekties: cilvēki, viņu veselība un produktīva dzīve ir IA rūpju centrā (1.princips), Vides aizsardzība ir attīstības procesa integrāla daļa (4.princips), valstīm jāsamazina neIA iedzīvotāju patēriņa modeļi (8.princips), vides jautājumu risināšanā jāiesaista visi iedzīvotāji, uz ko tie attiecas (10.princips), un tas jāveicina (11.princips), jāiesaista, jāņem vērā pamatiedzīvotāji un viņu vietējo kopienu vajadzības, jāatbalsta identitāte (22.princips). Tas ir politiskais dokuments, kurā dota oficiālā, starptautiski vispārpieņemtā  IA izpratne un definēti tās galvenie principi, valstu pienākumi un tiesības. Kā galvenais (un pirmais) ir paradigmatisks antropocentriskais princips- IA rūpju centrā ir cilvēks. Paradigmatiskās pieejas princips ir prasība integrēt vides problemātiku kopējā attīstībā, nevis to apskatīt kā atsevišķu sektoru ( cannot be considered in isolation from it). Paradigmatiska prasība ir veicināt ne(IA) patēriņa ieradumu un ražošanas modeļu maiņu.  Rīcības programma Agenda 21, autorprāt, ir praktiskā dzīvē visvairāk ienesušais dokuments. Tā 40 nodaļas, kas katra attiecas uz atsevišķu, taču savstarpēji integrētu jomu: NVO (27.nodaļa), starptautiskās institucionālās vienošanās (38 nod.), informācija (40 nod.), nabadzības samazināšana (3.nod.), vides aspektu integrēšana lēmumpieņemšanā (8.nod.), veselība (6.nod.), atmosfēras aizsardzība (9. nod.) utt, katra sastāv no vairākām apakšnodaļām (A, B, C...), satur pamatojumu nepieciešamībai rīkoties, sasniedzamos mērķus. Rīcības, izmaksu un pieejamā finansējuma apjoma un avotu novērtējumu. Uz Latvijas lauku IA visvairāk attiecas šādas nodaļas:

*28 nodaļa ,,Pašvaldību iniciatīvas un vietējās Agenda21 (A21)’’

Visām dalībvalstīm vietējās A21 bija jāizstrādā līdz 1996. gadam. Neilgi pēc Rio samita, lai realizētu globālās Agenda 21 lēmumu par vietējo Agenda 21 izveidi, Kanādā Toronto izveidojās to pilsētu, kuras veido vietējās Agenda 21 sadarbības organizācija ICLEY. Vēlāk veidojās nodaļas visos kontinentos, vēlāk arī reģionos. Baltijas pilsētu Agenda 21 sēdeklis atrodas Turku, Somijā. Diemžēl šī kustība transformējusies no ideju un ideālu sējējas par vairāk  naudas sūknīti to dalības pašvaldību komunālo jautājumu risināšanai Sīkāk par ICLEY var uzzināt arī  IISD- Starptautiskā Ilgtspējīgas attīstības institūta (International Institute for Sustainable Davelpment) mājaslapā www.iisd.org/communities/ Mājaslapā ieskicētas ICLEY un Veselības pilsētu programmas ( Healthy Cities Programme) aktivitātes. Par ICLEY organizācijas galvenajiem mērķiem minēts palīdzēt pilsētām atrast savus aktuālākos IA aspektus un tos īstenot. Pievēršu uzmanību- nevis padarīt pilsētas patiesi ilgtspējīgas visā šī ceļa daudzveidībā, bet faktiski risināt dažas videssaimniecības komunālās aktivitātes. Tā nav IA pēc būtības.

*4. nodaļa ,,Patēriņa ieradumu maiņa

Valstīm, kam jāpalielina labklājības apjoms (varētu attiecināt uz Latviju ES integrācijas procesā), jāpanāk  ilgtspējīgi iedzīvotāju patēriņa ieradumi.

* 14.nodaļa ,,Ilgtspējīgas lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšana’’

C apakšnodaļā minētas aktivitātes, kas jāatbalsta, un kas būtiskas vietējai ekonomikai, piemēram, lauku savstarpējā finansu atbalsta sistēma (Latvijā- krājaizdevumu sabiedrības), mazi lauku vietējie lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumi, seno un jauno videi draudzīgo tehnoloģiju pielietošanas veicināšana lauksaimniecībā utt.;

5. nodaļas C apakšnodaļa ,,Integrētu vides un attīstības programmu īstenošana vietējā līmenī’’ kā arī daudzas citas, jo katrā nodaļā ir arī būtiski vietējās IA jautājumi.

Pēc Rio

Johannesburgas sammits par ilgtspējīgu attīstību

Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību, kas notika Johannesburgā starp 2002. gada augustu un septembri, pulcējās pārstāvji no 190 valstīm, 104 valstu galvas un turpat 12 000 nevalstisko organizāciju pārstāvji, lai izvērtētu Rio sammitu un nospraustu jaunus mērķus nākamajai desmitgadei.Johannesburgas sammits sevi centās pasniegt kā globālu ceļa rādītāju ilgtspējīgasattīstības vadībai. Nevalstiskās organizācijas uz Johannesburgu devās daudz labāk sagatavojušāsnekā uz Rio. Tās cerēja, ka Johannesburgā tiks ievērota demokrātija un nozīmīgākie sabiedrības pārstāvji varēs piedalīties globālo problēmu risināšanā saskaņā ar ANO mērķiem. Neatjaunojamu energoresursu, piemēram, naftas, dabas gāzes, ogļu paātrinātu aizstāšanuar tīriem energoresursiem: vēju, sauli, ūdeni, biomasu un ģeotermālo enerģiju principiāli bloķēja ASV un Japāna, un nākamajos gados to bloķēs arī Ķīna.No šī viedokļa Johannesburgu kā “pilnīgu katastrofu” kvalificēja Enerģijas un klimata asambleja- grupa, kas sammitā pārstāvēja daudzas vides aizsardzības organizācijas, kā arī sammitā klātesošā pilsoniskā sabiedrība. Asambleja atzina:“Kļuvis skaidrs, ka ASV un OPEC alianse bloķē jebkādu virzību globālajā enerģētikas politikā.”Neraugoties uz Kofi Annana optimismu, ikviena nozīmīga NVO, kas piedalījās sammitā, t.sk.Greepeace, Oxfam International, EURODAD, 107 Worldwatch Institute, Friends of the Earth Internationalun World Resources Institute, nosodīja sammita rezultātus. Vislielāko kritiku izpelnījās Amerikas Savienotās Valstis, Austrālija un Kanāda, kuras tika nosauktas par vides “ļaunuma asi” tāpēc, ka tās bloķēja priekšlikumus noteikt stingrus izpildes termiņus gaisa attīrīšanai, nabadzīgo valstu nodrošināšanai ar tīru ūdeni un fosilā kurināmā atvietošanai ar tīrākiem, atjaunojamiem energoresursiem.Sammits tika sasaukts, “lai garantētu Rio kontekstā panākto, īpaši finansiālo, vienošanos izpildi,” tomēr “šodien saprotam, kas tas nav noticis un arī nenotiks,” rezumēja respektablās NVO Third World Network.

VISPASAULES SAMITS par ILGTSPĒJĪGU ATTĪSTĪBU (Johansesburga) IEVIEŠANAS PLĀNS

6.    Nabadzības izskaušana ir gan lielākais izaicinājums, ar ko pašlaik pasaule saskaras globālā mērogā, gan arī  obligāta prasība ilgtspējīgai attīstībai, īpaši jaunattīstības valstīm.

       (a)     Līdz 2015. gadam par pusi samazinātu to pasaules iedzīvotāju īpatsvaru, kuru ienākumi ir mazāki par 1 dolāru dienā un to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri cieš badu, un uz šo pašu laiku par pusi samazinātu to iedzīvotāju īpatsvaru, kuriem nav pieejams nekaitīgs dzeramais ūdens;

     (b)     Izveidotu pasaules solidaritātes fondu, lai izskaustu nabadzību.

III.  Ilgtnespējīga patēriņa un ražošanas modeļu nomaiņa

Globālās ilgtspējīgās attīstības panākšanai obligātas ir fundamentālas izmaiņas sabiedrības ražošanas un patēriņa ieradumos. Visām valstīm jāveicina ilgtspējīga patēriņa un ražošanas modeļi

 38.punkts    (r)      Veicinātu tradicionālo un vietējo lauksaimniecības sistēmu saglabāšanu, ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldi, un nostiprinātu vietējos lauksaimnieciskās ražošanas modeļus.

46.p Pastāv neatliekama vajadzība nodarboties ar sliktas veselības cēloņiem, ieskaitot vides.

47.p       (e)     Veicinātu un attīstītu partnerattiecības veselības apmācības uzlabošanai, ar mērķi globālā mērogā panākt uzlabotu veselības prasmi līdz 2010.gadam.

109p.          (a)   Stiprinātu to izglītības infrastruktūras un programmas, ieskaitot tās, kas saistītas ar vides un sabiedrības veselības izglītību.

114.   Integrēt ilgtspējīgu attīstību izglītības sistēmās visos līmeņos, lai veicinātu izglītības kā galvenā izmaiņu virzītājspēka propagandu.

127.   Ilgtspējīgas attīstības komisijai vajadzētu turpināt darboties kā augsta līmeņa ilgtspējīgas attīstības komisijai Apvienoto Nāciju sistēmā un kalpot kā forumam jautājumu, kas saistīti ar ilgtspējīgas attīstības trīs dimensiju integrāciju, apspriešanai. Kaut gan komisijas loma, funkcijas un pilnvarojums ir noteikti 21. Rīcības plāna attiecīgajās daļās un tie ir pieņemti Ģenerālās Asamblejas rezolūcijā 47/191, tie vēl joprojām ir būtiski, komisija ir jānostiprina, ievērojot attiecīgo institūciju un organizāciju lomu. Paplašinātajai komisijas lomai ir jāietver 21. Rīcības plāna realizācijas procesa pārskats un uzraudzība un jāveicina realizācijas, iniciatīvu un partnerattiecību saistība.

Pasaules sammits sabiedrības attīstībai, Kopenhāgenā 1995. gadā

1995. gada martā Kopenhāgenā, Dānijā, notika Pasaules sammits, veltīts sociālajiem jautājumiem. Tas valdībām visā pasaulē norādīja uz nepieciešamību veicināt uz cilvēka vajadzībām orientētu sabiedrības attīstības plānu. Sammitā piedalījās 186 valdību pārstāvji; 117 valstis pārstāvēja valsts galvas. Piedalījās arī 2 315 pārstāvji no 811 nevalstiskām organizācijām. Diskusijas bija par jautājumiem, kas skar nabadzības izskaušanu, sociālo integrāciju un bezdarba mazināšanu ar produktīvas nodarbinātības palīdzību. Diskusiju rezultātā tika izstrādāta Kopenhāgenas deklarācija par sabiedrības attīstību, kā arī Rīcības programma, ko apstiprināja visas klātesošās valstis, tādējādi demonstrējot lielāko jebkad starptautiskā līmenī sasniegto vienprātību.

ANO Pasaules konference par dzīves telpu, Stambulā 1996. gadā

Konferenču rezultāti integrēti Dzīves telpas rīcības plānā (Habitat Agenda).”

Apvienoto nāciju Tūkstošgades attīstība

Pamatojoties uz ANO Tūkstošgades sammitā 2000. gada septembrī Ņujorkā pieņemto Tūkstošgades

deklarāciju, Apvienoto Nāciju Ģenerālasambleja 2000. gadā pieņēma Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), kurus parakstīja aptuveni 150 valstu vadītāji. Gan bagātās, gan nabagās valstis ar savu parakstu apliecināja, ka apņemas darīt visu iespējamo, lai izskaustu nabadzību, aizstāvētu cilvēcisko cieņu, atbalstītu dzimumu līdztiesību, nodrošinātu mieru un demokrātiju un – pēdējais, bet ne mazāk svarīgais punkts – lai panāktu ilgtspējīgu attīstību. Šos ambiciozos TAM, kurus ierosināja OECD Attīstības palīdzības komiteja (APK), paredzēts realizēt līdz 2015.gadam. Lai veicinātu ANO Tūkstošgades deklarācijas īstenošanu, prioritāte tika piešķirta šādiem īpašiem uzdevumiem:

Miers, drošība un atbruņošanās

“Nežēlosim pūles, lai atbrīvotu mūsu tautas no posta, ko izraisījuši kari gan valstu iekšienē, gan valstu starpā, kas pēdējās desmitgadēs ir prasījuši vairāk nekā piecus miljonus dzīvību.”

Attīstība un nabadzības izskaušana

“Nežēlosim pūles, lai atbrīvotu mūsu līdzcilvēkus - vīriešus, sievietes, bērnus - no galējās nabadzības,

nožēlojamiem un necilvēcīgiem apstākļiem, kādos šobrīd dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku. Apņemamies padarīt par realitāti katra cilvēka tiesības uz attīstību un atbrīvot visu cilvēci no trūkuma.”

Kopējās vides aizsardzība

“Nedrīkstam žēlot pūles, lai atbrīvotu visu cilvēci - vispirms jau mūsu bērnus un mazbērnus - no briesmām,ka būs jādzīvo uz planētas, kuru neatgriezeniski sabojājusi cilvēku darbība un kuras resursu

vairs nepietiktu viņu vajadzībām.”Vēlreiz apstiprinām mūsu atbalstu ilgtspējīgas attīstības principiem, t.sk. tiem, kas noteikti Rīcības plānā 21. gadsimtam un saskaņoti Apvienoto Nāciju konferencē par vidi un attīstību.”

Cilvēktiesības, demokrātija un laba pārvaldība

“Nežēlosim pūles, lai veicinātu demokrātiju un stiprinātu gan tiesiskumu, gan cieņu pret visām starptautiski atzītām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, t.sk. tiesībām uz attīstību.”2005. gadā (no 21. līdz 25. februārim Nairobi, Kenijā,) pulcējās vairāk nekā 100 vides un attīstībasministru, lai apspriestu konkrētos rezultātus, kādi ar Tūkstošgades stratēģiju panākti videsaizsardzības un attīstības jomās. Pēc ministru domām Nairobi tikšanās vēstījums ANO sammitam 2005. gada septembrī bija skaidrs: attīstība un vide ir cieši saistītas. Veselīgāka vide, mazāka nabadzība un drošāka pasaule ir mērķi, kas mijiedarbojas. ANO sammitam ir jāveicina sapratne par to, ka vide ir viens no pīlāriem, uz kuriem turēsies – vai kritīs – daudzi 2015. gadam izvirzītie mērķi.No 2005. gada sammitā sniegtajiem ziņojumiem redzams, ka attiecībā uz vidi virkne attīstības valstu virzās nepareizā virzienā un ka klimata pārmaiņas šo problēmu varētu vēl saasināt. Nabadzīgās attīstības valstis lielā mērā paļaujas uz dabas resursiem.

Mūsdienās biežāk lietotās IA koncepcijas.

Gadu gaitā notiek mēģinājumi nomainīt IA terminu ar ,,pievilcīgākiem’’.

Apmēram tūkstošgades mijā ekonomisti un politiķi aizvien biežāk sāka nomainīt terminu IA pret ,,ilgtspējīgs pieaugums/izaugsme’’ (sustainable grow), lai norobežotos no IA sākotnējās ieceres par izaugsmes robežu noteikšanu. Šāds jēdziens tika radīts, lai attaisnotu ražošanas pieaugumu Rietumeiropā, ES, īpaši Lisabonas ,,deklarācijas’’ sakarā, ka Eiropai 20gados jākļūst par pasaules vadošo ekonomiku (bet kam traucē stingrās vides prasības un IA principi). Jaunais termins rada ilūziju, ka nemitīgs pieaugums ir iespējams, lai gan, pēc autora domām, vienīgi ātra atteikšanās no šī malda varētu mazināt ekoloģiskās katastrofas dramatiskās sekas. Ilgtspējīgs pieaugums balstās uz ticību ekoefektivitātei un jaunajām tehnoloģijām, cerot, ka iespējams mazāk patērēt resursus, bet vairāk- produktus: pakalpojumus un preces. Bet nozares speciālistu prognozes liecina par aizvien lielāku stratēģisko dabas resursu patēriņa pieaugumu un izsīkšanu (nafta, ūdens), vides piesārņošanu un degradāciju (klimata izmaiņas, pārtukšnešošanās, tropisko mežu, bioloģiskā daudzveidības samazināšanās utml.). Cilvēks, valsts ieekonomējot naudu, piemēram, par siltuma patēriņu (ēku siltināšana), to iztērēs citur. Uzlabot attīrīšanas ietaises ir lietderīgi tiktāl, kamēr tām izlietotie materiāli un darbs nerada lielāku vides piesārņojumu nekā šīs ietaises samazina, un jau tagad ,,attīstītās’’ valstīs ir tuvu šai robežai, piemēram, tām obligāto klimata izmaiņu izraisošā piesārņojuma samazināšanu veic ārvalstīs ar zemāku energoefektivitāti.

Ilgtspējīga pieauguma jēdziena atvasinājums Baltijas jūras baseinam ir ,,viedā jeb gudrā (smart) attīstība’’, lai pamatotu aiz ES Lisabonas stratēģijas sekojošo nākošo utopiju (to pierāda daudzi pētījumi ekonomikā un dati) par Baltijas jūras baseinu- ekoreģionu (ekonomiski un ekoloģiski visizcilāko) kā pasaules visatīstītāko un straujāk augošo ilgtspējīgo ekonomiku (zaļo tīģeri), kas balstīsies uz augstajām, īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, tīrajām ražošanas tehnoloģijām. Pat, ja tas realizētos ekonomiski un ekoloģiski (ilgtspējība tiktu nodrošināta reģionālā mērogā), Baltijas patērētāji (pircēji) ar saviem pārpatēriņa finansiālajiem resursiem iztukšos netaisnīgi citu zemju resursus (ja IA ietvaros uzskata, ka katram Zemes iedzīvotājam pienākas vienāds dabas resursu un antropogēnās slodzes lielums), atstājot jaunattīstības zemēs savu ekoloģisko pēdu, tāpēc ,,gudrā attīstība’’ nevar būt IA globālā mērogā. Mūs ne tik daudz apdraud reģionāla- Baltijas jūras baseina, cik globāla ekoloģiskā krīze. Bez tam, kā ietekmēt Krievijas IA pie Baltijas jūras un tajā (naftas transports, gāzes vads, zveja, piekrastes piesārņojums, atomelektrostacijas, sabiedrības vides izpratne un iesaistīšana utt.)?

Citas ,,klasiskās’’  IA definīcijas.

Izplatītas arī vairākas vispāratzītas IA definīcijas.

1)IA ir optimāla dabas (vides) kapitāla, ekonomiskā kapitāla, cilvēku kapitāla izmantošana.

 Vides kapitāls: vides kvalitāte, dabas resursi. Ekonomiskais kapitāls: ražošana, pakalpojumi, nodarbinātība, finanses, infrastruktūra uc. Cilvēku kapitāls: veselība, prasmes un zināšanas uc.

IA kapitāli

Tā nosaka, ka ilgtspējīgā attīstība pastāv tad, kad kopīgie zemes kapitāla krājumi paliek nemainīgi vai turpina augt. Ar kopējiem zemes kapitāla krājumiem šajā gadījumā saprotot 3 galvenās kapitāla formas:

·       ekonomiskais (cilvēku radītais) kapitāls – kapitāls, kas tradicionāli tiek uzskatīts par kapitālu, tās ir iekārtas, tehnika, celtnes un infrastruktūra, kas tiek izmantota preču un pakalpojumu ražošanā.

·       sociālais kapitāls – saistīts ar cilvēku labklājību, gan sociālā, gan individuālā plāksnē. Tas sastāv no sociālajām normām, kā arī no formālām un neformālām struktūrām, kas nodrošina pieeju resursiem, palīdz risināt kopējās problēmas un veicina sociālo kohēziju. Bet individuālajā pakāpē balstās uz cilvēku garīgo un fizisko veselību, izglītību, motivāciju, talantu, prasmēm un iemaņām.

·       dabas kapitāls – visas ekosistēmas un dabas resursi (atjaunojamie un neatjaunojamie). Papildus tradicionālajiem dabas resursiem (koksne, ūdens, enerģija, minerāli u.c.) dabas kapitāls sevī iekļauj arī dabas vērtības, ko ir grūti izteikt monetārās vienībās, tādas kā: bioloģiskā daudzveidība, apdraudētās sugas un ekosistēmas, kas nodrošina ekoloģiskos pakalpojumus (piem., gaisa un ūdens attīrīšanu). (no NVO ziņojuma).

2)IA palielina dabas un cilvēka radītā kapitāla vērtību tādā veidā, kurš ir savienojams ar sekojošiem principiem:

-vielas, kas iegūtas no litosfēras, nedrīkst uzkrāties ekosfērā;

-cilvēku radītās vielas nedrīkst sistemātiski uzkrāties ekosfērā;

-nedrīkst tikt sagrauti fizikālie nosacījumi, kuri nodrošina produktivitāti un daudzveidību ekosfērā;

-resursu izmantošanai jābūt efektīvai un jānodrošina sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Daļa IA pasākumu ir izdevīgi visām mērķgrupām, arī biznesam (peļņa: jaunu produktu iespējas. 

4) Stingrās un mīkstās ilgtspējas koncepcija

Agrākam IA modelim, kad vides, ekonomikas un sociālos aspektus uzskatīja par vienādi nozīmīgiem, tiek pretstatīts stingrās IA modelis, kas par nozīmīgākiem uzskata sociāli-ekonomiskos aspektus, ievērojot vides limitus.

 

 Moving from weak form of sustainable development to strong form of sustainable development – Venn diagram and Russian doll approach.

 

 

The Centre for Sustainable Development, University of Westminster and the Law School, University of Strathclyde. (2006, 24 May). Sustainable Development: A Review of International Literature. Retrieved 11 January, 2008 from the Scottish Government Web site: http://www.scotland.gov.uk/Publications/2006/05/23091323/0

8.attēls. Stingrā un mīkstā ilgtspēja.

Vai kopš Rio pasaule virzās uz IA?

Ja līdz 2030. gadam Ķīnas un Indijas ekoloģiskās pēdas sasniegtu izmērus, kas būtu ekvivalenti šodienas Japānas pēdai, kopējo vajadzību apmierināšanai tām būtu nepieciešama visa planēta. Globālajos forumos mēs joprojām esam tālu no tādiem risinājumiem, kas virzītu pasauli uz ilgtspējīgu attīstību. Lielākais globālais izaicinājums ir saistīts ar iespējamo Ķīnas un Indijas milzīgo pieprasījumu,kas radīsies tad, kad pašreizējā paaudze centīsies sasniegt Dienvidkorejas vai pat Japānas dzīves līmeni. Kāpēc nav globālos forumos panākta IA?

•• Nacionālo valstu saskaņotības (koherences) zudums globalizācijas ietekmē.

•• Ierobežota pilsoniskās sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos.

•• Dažu transnacionālo dalībnieku, globalizācijas virzītāju, milzīgā ietekme.

•• Atsevišķu ieinteresēto pušu vērtību augstākstādīšana par atbildību sabiedrības priekšā.

•• Militāri industriālā kompleksa dominance.

•• Daudzpusējo (multilaterālo) instrumentu nespēja veicināt globālu iekļaušanu.(G)

Pirmais ilgtspējas vilnis, kas sākās 1992. gada Zemes sammitā, nav spējis mainīt pašnāvniecisko globālo attīstību. Ir jānāk jaunam vilnim, iedarbīgākam par līdzšinējām paliatīvajām darbībām un reformām, kas varbūt ir mazinājušas ilgtnespējas simptomus, bet nav ārstējušas pašu slimību iedīglī. Jaunai ilgtspējas paradigmai ir jāapstrīd gan neoliberālo vērtību dzīvotspēja, gan vēlamība, ir jāatgriežas pie efektīvi noregulētas globālās ekonomikas, kā arī pie sociālā nodrošinājuma politikas, kas atjauno valsts līdzatbildību par savu iedzīvotāju dzīves apstākļiem.

Kādi ir cēloņi, ka līdzšinējie globālie pūliņi nav nodrošinājuši, ka pasaulē notiek virzība uz IA? Cēloņi ir dažādās jomās (politikā, demokrātijā, tehnoloģijās, zinātnē, ekonomikā/finansēs utt. Katram cēlonim ir atkal savs cēlonis.

Lūk, viena pārdomāta versija.

Meklējot atbildes,  [kāpēc neīstenojas IA- aut.] jāpievērš uzmanība četrām galvenajām tēmām:

•• Globālās kopdzīves strukturālās nepilnības, kas liedz pieņemt sabiedrības attīstību saskaņā

ar globālo vidi.

•• Minēto nepilnību vadība atsevišķu ietekmīgu spēlētāju rokās, kuri darbojas globāli, ir ļoti

spēcīgi, bet lielā mērā autokrātiski.

•• To dalībnieku, kuriem jāsadarbojas attiecīgajos procesos, lai apkarotu vides un cilvēces

iznīcināšanu globālā līmenī, redzesloks, stratēģija un koncepcijas.

•• Uzkrātā pieredze, kas varētu līdzēt ilgtspējīgākas attīstības meklējumos (G)

Radikālas IA koncepcijas

Antropocentriskais uzskats nozīmē, ka vide un daba ir jāaizsargā cilvēka dēļ, ka IA nepieciešama galvenokārt cilvēka izdzīvošanai un dzīves kvalitātei. Šis uzskats ir vispārpieņemts un visu dokumentu pamatā. Eko (bio)centriskais IA uzskats nozīmē, ka visām sugām, tai skaitā cilvēkam, uz planētas tiek piešķirta vienāda nozīme vai vismaz to saglabāšanai- ļoti liela vērtība. Interesanti piezīmēt ka vides ētika ir XX gadsimtā radusies intelektuālā parādība, šo tematiku nav diskutējuši  ne  Aristotelis, ne Akvinas Toms, ne arī Kants.  Pirmais moderno ekocentriķu uzskatus 1930.gados formulējis zinātnieks Aldo Leopold savā  darbā The Land of Ethics. Tālāk šīs idejas ieguva popularitāti daudzās universitātēs un mūsdienās var runāt par neskaitāmiem zinātniskajiem pētījumiem šai laukā, īpaši sociālajā, dziļajā ekoloģijā un vides ētikā.  
Dziļā ekoloģija meklē jaunu paradigmu, kas nomainīs dominējošo mehānisko paradigmu reizē ar to pieejas un uzskatus vides pārvaldības jomā. Arne Naess,  Bill Devall un George Sessions  postulēja jaunu metafiziku, kur cilvēks ir dabā ne pāri tai.  Jauna domāšana dziļās ekoloģijas formā  pētīja antropoloģiju, nevardarbības idejas un metodes, miera saglabāšanas iespējas pasaulē. Terminu ,,dziļā ekoloģija’’ vai ,,ekosofija” 1972.gadā  ieviesa norvēģu filosofs Arne Naess, lai skaidrotu filosofisko ekoloģiju, kuras daļa ir dziļā ekoloģija. Ekosofijas satvars veidots no  ekoloģijas zinātnes un sistēmu teorijas, kā arī daudzām filosofiskām un reliģiskām tradicijām. Ekosofijas oriģināldefinīcija:  “Ar ekosofiju es izprotu ekoloģiskās harmonijas vai līdzsvara filosofiju. Filosofija kā sofijas gudrības veids ir atklāti normatīva, tā satur kā normas, likumus, postulātus, prioritāro vērtību izsludināšanu un hipotēzes attiecībā uz mūsu Visuma stāvokli. Gudrība ir gudrības politika, priekšraksti, ne tikai zinātniski apraksti vai paredzēšana’’.     Spinoza, Thoreau, Leopolds un  Gandhi  visi ir ietekmējuši Dziļo ekoloģiju.
Dziļā ekoloģija ir pretstats reformistiskai “seklajai ekoloģijai” , kura satur  utilitāru un antropocentrisku attieksmi pret dabu un ir tendēta vairāk vidi skatīt tehnoloģisko problēmukontekstā. Dziļa ekoloģija mūs izaicina ar dziļiem jautājumiem par personīgo un sabiedrības dzīves stilu un pieredzi.  Ar dziļāku procesu izzināšanu mēs varam atklāt mūsu patieso vietu dabā. Edward Lorenz  izvirzīja hipotēzi par iespējamo tauriņa spārnu vēziena sakarību ar  izraisīto tornado, pielietojot pilnīgi netradicionālas un šķietami absurdas apgalvojuma formas. Atmosfēras ķīmiķis James Lovelock izvirzīja Gaja hipotēzi,  ka biosfēra ir pašregulējoša sistēma un dzīvā matērija. Okeāns, gaiss, zemes virsma veido kompleksu sistēmu, ko var uztvert kā vienu veselu organismu, un kas uztur dzīvību. Dziļā ekoloģija ir holistiska pieeja saistot kopā domāšanu, izjūtas, garīgumu un darbību saskaroties ar pasaules problēmām. Sociālā ekoloģija ir balstīta radikāli kreisās idejās, centrā liekot sociālo vienlīdzību, sociālās problēmas. Radikālā ekoloģija uzsver modernās ekonomikas orientēšanu vairāk uz cilvēka vajadzībām nekā uz peļņas gūšanu  un šo procesu demokrātisku kontroli,  demokrātijas paplašināšanu ar piedalīšanos ne tikai ne tikai balsošanā,  bet arī ikdienas politiskajā dzīvē.Savukārt garīgās ekoloģijas (spiritual ecology)  aicinājums ir piepildīt reliģijas mācības ar ekoloģiskiem uzskatiem un atjaunot senās vides kopšanas tradīcijas.

Teocentriskā IA izpratne nosaka, ka IA būs iespējama tad, ja būtisku (ietekmīgu) personību daļu iekšēji vadīs Dievs mūsos (internal God), ja sabiedrībā tiks realizēti Dievvadības principi (Israēls ķēniņu Dāvida un Zālamana laikā, augstāko brahmaņu sanāksmes lēmumi, kurus realizēja izpildvara- monarhs senajā Indijā, priesteru noteicošā loma pagānu ciltīs, kur varu realizēja virsaitis) utt. Tās nav demokrātiskas pārvaldes sistēmas. Pat saskaņā ar izziņas procesu nebūt vairākuma viedoklis nozīmē patiesību vai pareizāko rīcību. Taču pēcpostmodernajā sabiedrībā nav iespējama iepriekšējo tūkstošgažu Dievvadības pieredzes mehānisma pārņemšana. Tā var realizēties tikai caur indivīdu personīgo Dievvadību, vienlaikus apvienojot demokrātiju un globālo garīgo pamatlikumu (klātesošu reliģijās) ievērošanas Autoritāti (Dieva Vārda autoritāti), kura centrā ir Mīlestība (grieķiski- Agape).

Teocentriskais pasaules uzskats nosaka, ka pastāv nevis dabas likumi paši par sevi, bet, ka tie ir Dieva (Transcendentālā ārējā Dieva- External God) determinēti, ,,kontrolēti’’ likumi, jo katram likumam ir savs likumdevējs. Ideju par praktiskās dzīves organizēšanu uz garīgo un kosmisko, dabas likumu pamatiem Eiropā pirmais kā mācību formulēja Rūdolfs Šteiners, nosaucot to par teozofiju. ,, Cilvēka dzīve iegūst vērtību un nozīmi tikai ar ieskatu citā pasaulē... Viņš mācās izzināt dzīves cēloņus, nevis taustās pa sekām. Lai izprastu grūtības uz garīguma balstītas IA veicināšanā, noder citāts: ,,Iedomājieties pasauli ar cilvēkiem, kas kopš dzimšanas ir akli un kuriem tādēļ ir pazīstamas tikai tās lietas un savstarpējās attiecības, ko uztver taustes maņa. Stājieties viņu vidū un stāstiet par krāsām un citām parādībām, kas pastāv pateicoties gaismai un pieejamas tikai redzei.’’. Aklie teiktu- pierādi mums, ko tu saki. ,,Diskusijas ir neauglīgas ar tiem, kas pieļauj tikai viņu domāšanas veidā ietilpstošus pierādījumus’’. Autora definīcija tai: teozofija ir mācība par cilvēka dievišķo būtību un sūtību. Teozofija ir garazinātnes daļa. Tā ir zinātne par neredzamo pasauli un tās mijiedarbību ar redzamo. Neredzamā pasaule ir pārjutekliska, jo atrodas ārpus lielākās cilvēces daļas (garīgi aklo, pat nesensetīvo uz vājiem materiālistiskas dabas signāliem: starojumiem, vibrācijām). Taču, pat ja caur maņu orgāniem tos nevar atklāt, ikvienam ir ielikta spēja pārjuteklisko pasauli atpazīt un pieņemt caur spēju ticēt. Tas ir kanāls starp 6. maņu (kas nedaudziem) un piecām tradicionālajām maņām. Garīgums, ko pēta garazinātne, atrodas ārpus cilvēku vairākuma maņu orgānu uztveres iespējām. Bet faktiski ticība nav akla. Tā ir zināšanas par vairumam nezināmo.’’ Latvijā pazīstamākās teozofijas izpausmes ir biodinamiskā lauksaimniecība un Valdorfa skolas. Jēdziens permakultūra radās 1978.gadā austrāliešu ekologam Bilam Molisonam (Bill Mollison) un viņa studentam Deividam Holmgrenam (David Holmgren)  izveidojot specifisku lauksaimniecības un sadzīves sistēmu nosaucot to par permanento lauksaimniecību sapludinot vārdus "permanent agriculture"  vienā veselā “permaculture” - permakultūra. Tā veido cilvēku harmoniskas ekoloģiskās uzvedības normas un tradīcijas, pārtikas ražošanas sistēmas un komūnas. Viennozīmīgi, ka visi šie procesi balstās uz videi draudzīgo pieeju. Centrālā permakultūras tēma ir ekoloģiskā ainava, kas ražo pārtiku. Citi svarīgi komponenti permakultūrā ir cilvēku dzīvojamo māju un sadzīves veidošana atbilstoši vidi saudzējošiem principiem. Integrētā lauksaimniecība un ekoloģiskā inženierija ir plaši pielietota permakultūras ietvaros kā viensētās tā arī ciematos. Permakultūra ir radīta, lai veidotu sistēmu ilgtspējīgai cilvēka videi.
Ekoloģiska pieeja savukārt ir bāze, lai izveidotu integrētu sistēmu pārtikas ražošanai, dzīvojamām mājām, ekotehnoloģijām un kopienas attīstībai. Permakultūra ir būvēta uz tādu ētiku, kas izpaužas abpusējā izdevīgumā gan cilvēkiem, gan arī dabas resursiem veicinot stabilitāti sabiedrībā, saglabājot bioloģisko daudzveidību. Būtība ir atrast saskaņu starp visām dzīvām būtnēm un lietām, jo ilgtspējīga zemes izmantošana nevar būt atrauta no dzīves veida un ekofilosofijas. Permakultūru var pielietot, lai radītu produktīvas ekosistēmas, vai arī lai palīdzētu atjaunot degradētām ekosistēmām veselīgumu un dabiskumu. Permakultūru var pielietot attiecībā pret jebkuru degradētu ekosistēmu neatkarīgi no tās degradējuma pakāpes. Permakultūra izvērtē un stiprina tradicionālās zināšanas un pieredzi, inkorporē ilgtspējīgās lauksaimniecības un lauku pārvaldes tehnoloģijas no visas pasaules. Permakultūra ir tilts starp tradicionālām un mūsdienu uz zemes darbiem orientētām kultūrām. Permakultūra nepielietojot lauksaimniecības ķīmiju veicina bioloģiskās lauksaimniecības attīstību, maksimalizē simbiotiskās un sinerģētiskās attiecības starp komponentiem un ietver sevī kā lauku zemes izmantošanas, tā arī pilsētas apbūves plānošanu. Permakultūras praktiskā pielietošana neaprobežojas ar augiem vai lauksaimniecību, bet pievēršas arī kopienas plānošanai un attīstībai pielietojot videi draudzīgās tehnoloģijas - saules un vēja enerģijas ģeneratorus, kompostējošās tualetes un adoptējot attiecīgās vides filozofijas un koncepcijas, kas bāzētas uz zemi un centrētas uz cilvēkiem. Permakultūras ētika ir unikāla citu alternatīvo lauksaimniecības sistēmu starpā ar to, ka veido savu domāšanu un darbību izejot no individuālā patēriņa rāmjiem un veidojot saskaņu ar plašāku teritoriju globālā mērogā. Rūpes par zemi vērstas pret visiem augiem un lietām, dzīvām būtnēm  un nedzīvām lietām, dzīvniekiem, zemi, ūdeni un gaisu. Rūpes par cilvēkiem veicina pašpaļāvību un kopienas atbildību par pieeju eksistencei nepieciešamajiem resursiem un to izmantošanu. Permakultūras ētika nosaka morālās vērtības un rīcības kodeksu, tad tās veidošanās principi  dod universālas vadlīnijas ilgtspējīga dzīves veida attīstīšanai. Šie principi ir izkristalizēti no daudzām sfērām – ekoloģijas, enerģijas taupīšanas, ainavu veidošanas un vides zinātnes.

Alternatīvas IA izpratnes piedāvā ne tikai teorētiķi, bet tās izstrādā un īsteno reālas domubiedru kopienas: Finbornas, Aurovilles, Šumahera uc. Ekociemata modelis: 50 – 2000 iedzīvotāju, kurus apvieno uz kopīgu ekoloģisko un sociālo vērtību skalas bāzēts mērķis, un kurus vieno kopīgas garīgās vērtības, ļoti izsvērts patēriņš un līdzsvara meklējumi. Šāds sabiedrības modelis ir kontrasts pretstatā plaša patēriņa orientētai sabiedrībai
Ekociemats virzās uz ilgtspējīgu sabiedrību izvirzot sekojošās prioritātes - eko būvniecību, atjaunojošās enerģiju sistēmas, vietējā rakstura bioloģiskās pārtikas ražošanu, ilgtspējīgu ekonomiku, atbalstu sociālai videi un ģimenei ietverot kultūras daudzveidību, rituālus un svētkus. Findhorna  kopienā dzīvo ap 400 personas, kas šajā Skotijas ziemeļaustrumu nomalē jau kopš 1962.gada sākuši ierasties no turpat 40 valstīm. Viņi meklē harmonisku modeli savai sadzīvei, kas atbilstu kā cilvēciskajām vērtībām, tā arī šo vērtību saskaņai ar dabu un vidi. Findhorna  Fonda kopienas ekociemata projekts, kas aizsācies 1980.gados izsaka sevī garīgo, sociālo un ekonomiskos dzīves aspektus, sintezē cilvēka domu un sadzīves mūsdienu modeļus integrējot tajos risinājumus saistībā ar sadzīves un vides prasībām bāzējot tos uz ilgtspējīgiem risinājumiem. Findhorna kopiena gadā uzņem pāri par 4000 apmeklētāju, kuri apgūst šo modeli, mācās daudzos šeit organizētajos kursos un semināros, kuru dominējošā tēma ir ilgtspējīga attīstība savienota ar praksi.   Kopš 1980.gadiem Findhorna kopiena iegūst pasaules ievērību kā Ekociemata projekts un savā tālākajā attīstībā kā nevalstiska organizācija iekļaujas ANO Sabiedrības informēšanas departamenta darbā un arī strauji attīstošajā ekociematu sadarbības tīklā. Aurovilles projekts tiek nosauks par Rītausmas pilsētu, kura izvietojas Villupuram apgabalā Indijā. Aurovilla tika dibināta 1968.gadā pamestā un noplicinātā izcirstu mežu vietā ar mērķi reģenerēt vidi. Šobrīd tā ir apmežota un izteikti zaļa vieta ar 60,000 iedzīvotājiem 13 apkārtējos ciematos. Pašā Aurovillā dzīvo 1,500 cilvēku, no kuriem 30% ir indieši. Auriovillas kopiena savu darbību uzsāka ar vides stāvokļa uzlabošanu. Tagad te aug vairāk nekā 300,000 koku. Zaļā tūrisma attīstība ir viens no darbības veidiem šajā ekopilsētā, kas ieguvusi pasaules slavu kā unikāls sociāls veidojums bāzējoties uz ekoloģisko domāšanu un cieņu pret garīgumu un ekumēnismu visplašākajā nozīmē. Projektā iesaistījušies kā vietējie iedzīvotāji, tā arī šīs kopienas locekļi. Kopienas darbos tiek nodarbināti ap 5000 vietējo iedzīvotāju. Lai kļūtu par kopienas locekli ir jāuzņemas zināmas saistības. Kopienā neeksistē privātīpašums. Struktūru veido starptautiskā, kultūras, industriālā zona un dzīves telpa. Aurovillē vietējie iedzīvotāji apgūst videi draudzīgus amatus un zināšanas, ko tālāk pārnes uz saviem ciemiem. Auroville pati par sevi ir kaut kas vairāk nekā eksperiments cilvēku vienotībai. Šeit izpaužas ilgtspējīgas attīstības modeļa realitātes izpēte. Sistēma kopienā radīta, lai aptvertu visu dzīvības tīklu- cilvēkus augus, dzīvniekus, lai redzētu faunas, floras un kultūras mijiedarbību un sniegtu jaunas atziņas zemes civilizācijas tālākajā attīstībā. Auroville savā specifikā ir interesanta ne tikai kopienas locekļiem, bet to ir interesanti apmeklēt arī tūristiem ar speciālu ekotūrisma meklējumiem atbilstošu misijas apziņu. Šumahera koledža dibināta 1991 gadā ar mērķi veidot ilgtspējīgu sabiedrību kas sekmētu šādas sabiedrības harmoniskas attiecības ar mūsu planētu, veicinātu ekoloģijas, vides un veselību aizsardzības,  alternatīvās ekonomikas, filozofijas,  ekoarhitektūras, atjaunojamo enerģiju un ekotehnoloģijas padziļinātu izpēti. Šumahera idejas iedvesmojošas tādu organizāciju izveidošanu kā Starpposma tehnoloģiju attīstības grupa, Augšņu asociācija, Jaunās ekonomikas fonds, Šumahera koledža, Zaļā grāmata un  Alternatīvās tehnoloģijas centrs.  Šumahers ir saskatījis, ka vides krīzes pamatā ir garīgā krīze un tā skar visu planētu. Lai to risinātu, pirmkārt ir jāvirzās no egocentriskās pieejas uz ekocentrisko pasaules uzskatu, kur visas dzīvības formas uz šīs planētas ir savstarpēji atkarīgas viena no otras.