1.1.3 IA jomas.

1.1.3A Ilgtspējīga dzīvesdarbība.

Dzīvesdarbības termins, tās loma IA.

Dzīvesdarbība ietver visas indivīda un ģimenes aktivitātes, to mijiedarbību ar dabas un sociālo vidi. Dzīvesdarbība ietver gan cilvēka profesionālo un sabiedriski-politisko aktivitāti, gan dzīvesveidu, kas savukārt iekļauj mājsaimniecību, ieradumus, patēriņu. Dzīvesdarbības abpusējās ietekmes ar dabas vidi pēta sadzīves vides pārvaldības nozare, kas ir viena no vides zinātnes vides pārvaldības jomām. Dzīvesdarbība ietver dzīvesveidu (ieradumus un mājsaimniecību (household), kas daļēji pārklājas), sabiedriski- politisko aktivitāti (pilsoniskās sabiedrības joma) un profesionālo darbību. Ilgtspējīgs dzīvesveids ir arī veselīgs dzīvesveids, jo tas nosaka gan indivīda ilgt spēju kvalitatīvai dzīvei, gan atteikšanos no pārmērīga, neveselīga patēriņa, piesārņošanas (transports, cigaretes uc.), kas būtiski sabiedrības kopējai IA. Dzīvesveids nosaka (ne)ilgtspējīgu preču un pakalpojumu patēriņu.Taču šis jēdziens tiek attiecināts arī uz sabiedrisko sfēru: pašvaldības un valsts iestāžu patēriņu. Patēriņš ražošanā tiek attiecināts uz jēdzienu ,,(ne)ilgtspējīga ražošana’’.

Vai ilgtspējīgai dzīvesdarbībai, ņemot vērā nākošajā sadaļā motivācijas minētos līkločus, ir izšķirošā pārejai uz IA Latvijā, Eiropā? Pēc autora domām- jā. Bet, ja skatās tikai no dzīvesveida, ilgtspējīga patēriņa aspekta?  Ilgtspējīgam patēriņam ir liela nozīme būtiska loma, lai sasniegtu IA kopumā (Consumption: From Sustainable Europe Research Institute (SERI), 2008).

Vai dzīvesveida ietekme uz kopējo antropogēno slodzi atstāj dominējošo iespaidu? Atbilde ir diskutabla. Taču, ja vērtē no dzīvesdarbības visiem aspektiem kopā, piemēram, tikai IA atbalstošu politiķu iespēju nākt pie varas, izmaiņas profesionālā darbībā savas kompetences robežās, tad sabiedrības vērtību orientācijas maiņa var būt izšķirošais faktors pārejai uz IA, un secinājums par IA garīguma principu IA ir pamatots.

Ja daļēji pamatoti tiek uzskatīts, ka videi draudzīga dzīvesdarbība, dzīvesveids, patēriņš ir dārgāki nekā patreiz vairākuma ierastais, tad ilgtspējīgam dzīvesveidam jābūt lētākam priekš indivīda vismaz vidējā termiņā, vismaz caur citiem papildus labumiem. Lētākam- pat neievērtējot sabiedrības kopumā ieguvumus (skābie lieti), neskatoties 30- 50 gadu ilgtermiņā (klimata izmaiņas). Taču tas nenozīmē, ka cenai jābūt zemākai: X mazgāšanas līdzekļa 1kg var būt 2x dārgāks, bet, ja to jālieto 4x mazākās devās...; siltumsūkņa ierīkošana var būt 5x dārgāka nekā apkures sistēma ar gāzi, bet ja, ņemot vērā kredītu %, 8 gados ar lētāku ekspluatāciju kopējie izdevumi būtu 2x mazāki...; braucot uz darbu prom un atpakaļ 1stundu ar velo pa tīru, drošu vidi, var ietaupīt laiku un naudu trenažieru zālei, citām izmaksām labai pašsajūtai un veselībai... IP mūsdienās (1.etapā ceļā uz IA) var konstatēt pēc rezultāta: vienlaicīgas atbilstības vides un sociālajam izdevīgumam, bet videi draudzīgu patēriņu- pēc motivācijas- ideālistiskas rūpes par dabu, Zemi, citiem cilvēkiem, bieži apzināti izvēloties sev finansiāli neizdevīgāku risinājumu.Tādēļ ir jānovelk trekna atšķirības līnija starp terminiem ,,videi draudzīgs dzīvesveids/patēriņš’’ un ,,ilgtspējīgs dzīvesveids/patēriņš’’. Nav reāli patreizējā reālpolitikā ne no valsts, ne pašvaldības, ne ģimenes prasīt videi draudzīgākus risinājumus, ja tie dārgāki kā patreiz plaši lietotie, reāli būtu jāpanāk, ja IA preču un pakalpojumu, plānojuma, normatīvo aktu utml. izvēles būtu vienlaikus videi un sociāli izdevīgas attiecīgi sabiedrībai vai mājsaimniecībai, nevis kā bieži patreiz valsts/pašvaldību gadījumā- ,,labākas’’ nekompetentai vai šaurai valdošai kliķei, to manipulatoriem.

Patēriņam ir arī būtiska IA sociāli ekonomisko problēmu dimensija: nabadzība un sociālā nevienlīdzība. 86% pasaules preču/pakalpojumu patērē 20% pasaules iedzīvotāji [ANO Attīstības programma, 2004)

 (Ne) ilgtspējīgs patēriņš (IP).

Uz vidi vislielāko iespaidu atstāj trīs dzīvesveida patēriņa veidi [Sustainable consumption]: pārtika, pārvietošanās un tūrisms. Tās dod 80% no kopējās dzīvesveida antropogēnās slodzes. Pavirši vērtējot, individuālai IP izvēlei vien ir gandrīz dominējoša loma neIA vai IA. Taču pēc problēmu cēloņu- mērķu/risinājumu sistēmanalīzes var atrast neilgtspējīga dzīvesveida, t.sk.patēriņa dziļākus cēloņus, kas atrodas ārpus privētās dzīves sfēras. Ķēde ir sazarota, taču, lineāri vienkāršojot, to varētu ieskicēt šādi: neilgtspējīgs patēriņš- cēlonis: reklāma (izmanto psiholoģijas likums)- cēlonis: vēlme vairāk saražot un pārdot (neskatoties vai tas vispār un tik daudz vajadzīgs)- cēlonis: vēlme nopelnīt pēc iespējas vairāk (kaut arī reāla labuma ikdienas dzīvē, dzīves kvalitātē firmu īpašniekiem (varbūt apmierina vienīgi godkāri) no tā parasti būtiski nemainās, tie ir vienkārši skaitļi banku kontos, kuru dēļ upurē savas un daudzu citu cilvēku dzīves, vidi)- cēlonis: patreizējā modeļa tirgus ekonomikas pamats un mērķis- pelnīt (tas nav atkarīgs no biznesā iesaistīto subjektu uzskatiem, vajadzībām utml.). Taču iespējams ieskicēt arī lineāru ķēdi, kas paliek personīgās dzīves ietvaros: neilgtspējīgs patēriņš- cēlonis: konkrētas jaunas vajadzības apmierināšana- cēlonis: kaimiņam/ ,,visiem’’ tāda ir- cēlonis: prestižs- cēlonis: vērtību orientācija. Abas šīs sistēmas darbojas mijiedarbībā, piemēram, konkrēto pirkšanas gadījumu, lai ,,būtu kā visiem’’, nosaka atlaižu reklāma.

Latvijas IA stratēģijas izstrādes ietvaros tika veikts pētījums par ilgtspējīgu patēriņu Patēriņa procesā Latvijā iesaistītas dažādas ietekmīgas grupas (stakeholders): indivīdi, mājsaimniecības, kopienas/pašvaldības, valsts, bizness. Šinī pētījumā ilgtspējīgs patēriņš (IP) analizēts no patērētāja redzes viedokļa. Pētījuma mērķis ir bijis noskaidrot, kādi motīvi varētu veicināt IP Latvijā, kādas ir galvenās barjeras, kas ietekmē mūsu patērētāju vēlmi vai atturēšanos patērēt ilgtspējīgi.

 Metodoloģijā galvenā metode ir anketēšana. Atbildes tiek uzskatītas par pilnīgi atbilstošām respondentu faktiskai vai iespējamai rīcībai. Jautājumos, kas neattiecas tik daudz uz zināšanām, cik vērtībām, attieksmēm, rīcības izvēli, ir būtiskas atšķirības, ko cilvēks domā par savu izvēli un kāda tā būtu īstenībā. Psiholoģiski pētījumi pierādījuši, ka nereti pat savās acīs cilvēks grib izskatīties labāks, atbildēt to, ko no viņa gaida; rezultātus ietekmē noskaņojums (prieks, depresija) uc.subjektīvi faktori. Piemēram, 60,5% anketēto mutiski apliecinājuši gatavību tūlīt šķirot atkritumus (kāpēc viņi to jau nedara? Kādi ir statisikas dati?), 48,6% turpmāk tūlīt vairāk lietot sabiedrisko transportu bez kādām izmaiņām tā kvalitātē un pieejamībā (Kāpēc nelieto patreiz?), 36,6%- tūlīt samazināt enerģijas patēriņu (Vai viņi zin kā, ko tas dotu un kādus ieguldījumus prasītu?), 36% turpmāk pirkt videi draudzīgākus produktus, pat ja tie dārgāki (jau patreiz ir lielākas vai mazākas iespējas) utt. Ja katram respondentam pēc anketēšanas izdalītu pa 10000 latiem un veiktu izpēti par šīs naudas izlietojumu, tad redzētu gan šo nesaisti, gan reālo atbilstību IP. Pētījumā nav lietota sistēmanalīze, cēloņu- seku, problēmu- mērķu (uzdevumu) pieeja, bez kā ieteikumi nav kompleksi, prioritāri, bet tikai kā piemēri. Pētījumā, atšķirībā no grāmatas autora viedokļa, likta vienlīdzības zīme starp izpratni ,,videi draudzīgs patēriņš’’ un ,,ilgtspējīgs patēriņš’’. Tekstā par šo pētījumu lietoju pētnieku terminoloģiju.[Sustainable consumption]. Lai gan pētējumā ir atsauce uz citu zemju publikācijām, ka pozitīvai attieksmei pret ilgtspējīgu patēriņu par cēloni obligāti nav jābūt vides apziņai un otrādi- ne vienmēr videi draudzīga apziņa un IA izpratne rada atbilstošu darbību- IP, tomēr pētījuma autori pieņemēmuši, ka personas attieksme pret vides aizsardzību ir indikators attieksmei pret IA. Tam grāmatas autors kategoriski nepiekrīt, viens no tās uzdevumiem ir lauzt šo stereotipu un pierādīt atšķirīgu viedokli. Patreizējā etapā- patērētāju sabiedrībā tirgus ekonomikas apstākļos izdevīgums ir galvenais reālais ,,motors’’, lai veicinātu IA patēriņu un IA ražošanu. Pretrunīgi ir pētījumu autoru secinājumi dažādās publikācijas vietās, piemēram, ka IP patreiz nosaka tas, vai patērētājs saskata savas rīcības efektivitāti un zaļā domāšana. Tomēr citur tekstā vai kontekstā parādās secinājumi par sociālo un vērtību determinējošo nozīmi.

 Minēts, ka citās zemēs citos pētījumos IP analizēts, dalot sabiedrību pēc dažādām pazīmēm:

-sociāli demogrāfiskiem (vecums, ienākumi, dzimums, izglītība), raksturīgākie secinājumi pēc šī dalījuma: jo bagātāks, izglītotāks, jo patēriņs ilgtspējīgāks (aut.- arī pēc apjoma? Vai tikai nav domāta videi draudzīgāku/veselīgāku preču izvēle? Cik reāli ilgtspējīgs ir patēriņš, ko uzskata par ilgtspējīgu?),

-pēc attieksmes pret zaļo ideju,

-pēc vērtībām, secinājums- ,,mazāk materializētas’’ vērtības, ilgtspējīgāks patēriņš.

Pie citās valstīs konstatētajiem nePI iemesliem min informācijas trūkumu un grūtības mainīt ieradumus, viedoklis, ka dzīvot zaļi ir dārgi.

No dažādiem citiem pētījumiem Latvijas autori apkopojuši IP rraksturojumu:

-cilvēku pamatvajadzību apmierināšana,

-priekšroka tiek dota (favouring) dzīves stilam, kas uzsver nemateriālas vērtības,

-minimalizēt resursu lietošanu, atkritumus un piesārņojumu (aut.- kāpēc ne optimalizēt, jo arī ,,minimāls’’ var būt par daudz),

-lēmumus pieņemt saskaņā ar produktu dzīves cikla novērtējumu,

-ņemt vērā nākošās paaudzes.[ (What Is Sustainable Consumption?: From United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, 2008).]

Latvijas pētījumu rezultātā no sākotnējām četrām mērķgrupām nosacīti izveidojās 3 grupas: ,,zaļie’’ (7%- pasaules piemērā, 6,7% Latvijā), sabiedrības vairākums (mainstream) (90% pasaulē, 71,3 Latvijā) un ne-zaļie (3% pasaulē, 22,0% Latvijā).  ,,Zaļo’’, kuru patēriņš ilgtspējīgāks (pēc atbildēm, bet kā būtu, ja rēķinātu ekoloģisko pēdu?), pazīmes: bagātāki par vidusmēru- vairāk tērē (palikuši zaļi no labklājības), retāk dzīvo laukos, vairāk ticīgo (garīguma efekts), sabiedriski aktīvi un visā ieinteresēti (patērētājum sabiedrība), viņi arī palīdz citiem (altruisti- garīguma princips), taču mazāk par citām grupām vēlas lietot sabiedrisko transportu (autokultūrai- car culture) piederīgie, nevēlas mainīt ieradumus, atteikties no komforta vides ideju labā, garīgums- bauslības līmenī, nevis pārliecība), viņu vidū mazāk jauniešu un izglītotu cilvēku. Sabiedrības lielākajai daļai pieslejas jaunatne, izglītotākie. IP viņi izvēlas, ja tam par labu sociāli un ekonomiski apsvērumi, bet loģiski netic indivīda apzinīgas rīcības efektivitātei, devumam globālo vides problēmu risināšanai (attieksme- tas ir piliens jūrā), jo visu izšķir lielā ražošana, transporta sistēmas utml. Iedziļināties IA jomā viņus traucē laika zināšanu un finansu trūkums. Vairāk kā citas grupas lieto sabiedrisko transportu. Ne-zaļajos ir visvairāk laucinieku ar zemu izglītību, zemiem ienākumiem, galvenokārt sabiedriski- politiski neaktīvi, jo viņus nodarbina pašu izdzīvošanas problēmas, pat neuztraucas par pārtikas veselīgumu. Bet varbūt šai grupai piederīgajiem ir pat mazāka ekoloģiskā pēda nekā zaļajiem bagātniekiem? Varbūt viņi būtu visefektīgākā auditorija sociāli izdevīgiem IA ikdienas risinājumiem? Viņiem noteikti nederētu vides argumenti. Grāmatas autors uzskata, ka pētījums apliecina, ka visām grupām galvenie ir sociālie argumenti (zaļajiem: veselīgums, kvalitāte, stils utml), nevis zaļie ideāli.

Citi pētījuma secinājumi no anketām.

Patērējot nav pieņemts domāt ilgtermiņā, kāds labums var būt nākotnē, ja šobrīd ierobežo patēriņu. Cilvēki apzinās (bet tas nenozīmē, ka tāpēc attiecīgi dara) savas rīcības ietekmi uz vidi. 73% saprot, ka piesārņojums ietekmē viņu dzīves kvalitāti, 85% zin, ka ķīmiskās vielas ikdienā lietojamos produktos ietekmē veselību (zin, bet lieto, tātad ar informatīvu izglītību vien rīcību nevar mainīt). Lai gan cilvēki vairāk uztraucas par to, kas ietekmē viņu ikdienas dzīvi, nevis globālām vides problēmām (piemērs pretrunīgam citam pētījumu autoru secinājumamn, ka IP nosaka vides apziņa). 

Grupas diskusiju secinājumi: plaisa starp izpratni par vidi (vērtībām) un rīcību- neIP (value- action gap), cilvēki vairāk ieinteresēti par tām vides problēmām, kas skar viņu ikdienas dzīvi, Latvijas ,,zaļo’’ mērķgrupa ir reliģiozāka un altruistiskāka nekā citās zemēs (garīguma princips- Latvijas būtiska priekšrocība kļūt par IA jaunu modeli, ja/kad patērētāju sabiedrība vairs nebūs iespējama), citos jautājumos pētījumi Latvijā dod līdzīgus rezultātus kā citur.

Fokusgrupas (tajā neviens neprata izskaidrot, kas ir IA) diskusijas secinājumi: Latvijas valstij nav vēlēšanās, lai cilvēki (ikdienas līmenī) dzīvotu videi draudzīgi un būtu sadzīves IA; cilvēkiem nav būtisku iespēju IP, videi draudzīga rīcība tiek uzskatīta par dārgāku (malds, kas jālauž, jo liela daļa no aktivitātēm tāda nav, ilgtspējīga dzīvesdarbība kopumā kompleksi vērtējot ir lētāka). Ekspertu interviju secinājumi: izglītība IA, IP būtu visefektīvākā caur plašsaziņas līdzekļiem, kas nereti patreiz veicina pretējo, jo sabiedrības vairākums nemeklēs informāciju par IA un IP mājaslapās, speciālā literatūrā utml. (kā ietekmēt ,,neatkarīgu’’ plašsaziņas līdzekļu ziņu un problēmrakstu, reklāmu izvēli?), patreiz bez piepūles nevar nopirkt videi draudzīgas/veselīgas preces, īpaši laukos (Vai to atrisinās pieprasījuma- piedāvājuma likums, vai vajadzīgas kampaņas kā ar energoefektīvajām spuldzēm, valsts /pašvaldību (sociālais fonds) finansiāli pasākumi utml?)

Pētījumā vairākās vietās kā secinājumi uzskaitītas IP barjeras. Viena grupa: nevēlēšanās mainīt apziņu (aut: tieši tas, manuprāt, nedod iespēju patērētāju sabiedrības apstākļos īstenot IA- optimākla patēriņa izpratnē pēc būtības), nepietiekoša informācija (kāda?), nevēlēšanās mainīt ieradumus, neērtības, nav pieejams, par dārgu, uzskats- es nevaru ietekmēt pasauli. Beigu diskusija barjeras prioritizēja šādi: informācijas trūkums, neticība indivīda rīcības efektivitātei, grūtības mainīt ieradumus, uzskats, ka videi draudzīga rīcība ir par dārgu, neticība videi draudzīgo preču piedāvātāju godīgumam. Grāmatas autors uzskata, ka galvenais ir motivācijas un argumentācijas jautājums, kas jārisina kā izklāstīts sadaļā ,,IA pieejas’’.

Patērētāju sabiedrība

Dr. Joachim H Sprangerbergs definējis patērētāju sabiedrības būtība; ,,Šodien daudzi cilvēki tērē naudu, kuras viņiem nav (kredītus, neapmaksātus zaudējumus sabiedrībai, piemēram, no piesārņošanas), lai

-nopirktu lietas, kas viņiem nevajag,

-atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk.

No savas puses varētu papildināt- lai aizpildītu tukšumu, tas ir kompensētu galveno vajadzību deficītu: jūtu (pēc mīlestības), saskarsmes (patiesi draugi, attiecības ģimenē), pašizteikšanās/pašpilnveides/radošuma (interesanta, lietderīga darba), un visbeidzot- dzīves jēgas. Patērētāju sabiedrības definīcija ir, pēc autora domām ļoti nozīmīga, jo kā galveno postmodernās neilgtspējīgās sabiedrības pazīmi uzskatu patērētāju sabiedrību. Autora definīcija: ,,Patērētāju sabiedrība ir sabiedrība, kuras galvenais darbības saturs ir patērēt materiālos labumus preču un pakalpojumu veidā un kas to var izdarīt ārpus ekoloģiskās kapacitātes robežām.’’ Tas nozīmētu, ka IP iekļaujas ekoloģiskajā pēdā, nepārsniedz dzīves kvalitātes robežu, kad labklājības pieaugums apmierinājumu ar dzīvi sāk samazināt (skat. Sadaļu ,,Dzīves kvalitāte’’), pirkt preces un pakalpojumus, kuru dzīvescikls videi draudzīgs, sociāli atbildīgs un ekonomiski izdevīgs, uz pašuzturēšanu un vietējo ekonomiku saprātīgās proporcijās orientēts.

Dzīvesveids

Dzīvesveids ietver ieradumus un mājsaimniecību. IA visvairāk ietekmē šādi dzīvesveida aspekti: mājoklis (ekoekonomisks: siltuma, elektrības, ūdens patēriņa minimalizēšanas iespējas, ēkas un mēbeļu materiāli), transports/pārvietošanās, atkritumu neradīšana (iepirkšanās procesā) un dalīta savākšana/kompastēšana, preču un pakalpojumu izvēle, pašuzturoša lauksaimniecība (ja ir dārziņš, kūtiņa, zivīm dīkis/ezers, medības, ogu lasīšana mežā utml.), optimāla lieluma dzīvojamā platība, vaļasprieki un (fiziski aktīva) brīvā laika pavadīšana, nesmēķēšana utml.

Dzīvesveids vienlaikus ar dzīvesveida/ieradumu maiņu ir izšķirošais pārejai uz IA, pie tam gan patreizējās patērētāju sabiedrības, gan ,,zaļās’’ vērtību sabiedrības apstākļos. Tas slēpj milzīgas vietējo iedzīvotāju, lēmumpieņēmēju neapzinātas rezerves vienlaicīgā sociāli-ekonomiskā stāvokļa un vides stāvokļa uzlabošanā, pat nemainoties materiālistiskai vērtību un vajadzību sistēmai: energoefektivitātē, citu resursu (tai skaitā privātās zemes, mežu) racionālākā izmantošanā, vajadzības pēc individuālā autotransporta samazināšanā. (skat. 5.nod. 1.etaps). Tomēr izšķirošā pāreja uz IA notiks, kad kopiena/ mājsaimniecība pāries uz optimālu patēriņu, orientāciju uz pilnvērtīgu attīstību.

Galvenā ārēji pamanāmā ietekme dzīvesveidam ir uz veselību un labklājību. Veselīgu vai neveselīgu dzīvesveidu var piekopt gan pilsētā, gan laukos, pie tam atkarībā no konkrētās situācijas. Īpaši tas attiecas uz jauno paaudzi. Pilsētā pieejami baseini cauru gadu, treniņi speciālistu vadībā, lielāks veselīgas pārtikas piedāvājums tirgū un atsevišķās citās tirdzniecības vietās utt., taču arī nežēlīgākas attiecības skolā, pagalmā, piesārņotāks gaiss, transporta negadījumu iespējas utml. Laukos nereti ir iespējama bērnu darbaudzināšana svaigā gaisā, upe un dabiskās ,,šķēršļu joslas’’ spēlēm bez maksas... Pēc neatkarības atjaunošanas daudzās nelabvēlīgajās ģimenēs stāvoklis saasinājās tieši laukos: bezdarbs, kas izsauca pastiprinātu alkoholismu, vardarbību. No otras puses, no pilsētām lauku īpašumos atgriezās daudz intelģeces, kas ar savu dzīvesveidu un uzskatiem uzlaboja vietējo sabiedrību.

Ieradumi- pārbaudīt, vai videi draudzīgi un veselīgi, savai dzīves kvalitātei izdevīgi:

-iepērkoties izvēlas vienlaikus veselīgāko un videi draudzīgāko, atsakās no nevajadzīga iepakojuma;

-alkohola personīgie lietošanas ieradumi (kad, ko, ar ko, kā, kāpēc, cik utt.) nav pretrunā ar personīgās dzīves kvalitātes izpratni;

-atteikšanās no smēķēšanas, narkotikām,

-pārbaudīt, vai nakts izpriecas samērojamas ar personīgo morāli un atpūtas iespējām,

-no ceļojuma veidiem nodarboties tikai ar ekotūrismu (tas nenozīmē tikai dabā), vēlams vairāk aktīvo tūrismu,

-visur, kur droši un veselīgi, pārvietoties ar velosipēdu (ja iespējams),

-priekšroku salīdzinājumā ar personīgo auto, ja iespējams un finansiāli lietderīgi, dot sabiedriskajam transportam, apsvērt kombinēšanas iespējas,

-nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, vēlams dabā,

-izvairīties no sliktu ziņu un reklāmas uzklausīšanas plašsaziņu līdzekļos, no konfliktiem,

-minimalizēt TV, mobilā telefona un datora lietošanu,

-izvairīties no steigas, likvidējot ,,laika zagļus’’ un ievērojot savas darbības prioritātes,

-cilvēciskās attiecības ir prioritāras, nevis tām vienkārši jāvelta laiku,

-izmantot kādu no psihoterapijas veidiem,

-vērot dabu: putnus, augus, zvaigznes, ūdeņus utt.

Mājsaimniecība (household)

IA jāveicina uz dzīves kvalitātes paaugstināšanās, ne otrādi. Zināšanas gan pašas par sevi vēl automātiski uzvedības izmaiņas neizraisa. Noteicošais ir motivācija.

 Ģimenēm ir būtiska ietekme uz vidi: tās rada pusi no slāpekļa un fosfora sāļiem, kas izraisa ezeru un upju eitrofikāciju, trešdaļu siltumnīcas efekta (klimata izmaiņu) gāzes utt. Mājsaimniecībai laukos ir būtiskāka loma nekā pilsētai, jo šeit tai ir gan lielākas iespējas komunālo jautājumu risināšanā (siltumsūkņi apkurei, izvedamās krājtvertnes vai iesūcināšana notekūdeņiem, organisko atkritumu kompastēšana/ izmantošana uc), gan tai ir nozīmīgāka loma pašuzturošā ražošanā/ pakalpojumu sniegšanā. Ilgtspējīga mājokļa izpratne balstās uz 1996.gada Stambulas samita (ANO konferences augstākajā līmenī) ,,Habitat II’’ atziņām. Savas kopienas veidošana ir atzīta par vissvarīgāko uzdevumu ilgtspējīga mājokļa politikas ieviešanā, vienlaikus risinot sociālās, ekonomiskās un vides problēmas.

Habitat II izpratnē kopienu veidi ir

• ģimene (mājsaimniecība),

• vistuvākā apkārtne, kaimiņi,

• ciemata iedzīvotāju kopums,

• ekopilsēta vai ekociemats

Mājoklim IA izpratnē jābūt ne tikai videi draudzīgam , bet arī drošam, jāsniedz miera sajūtu, veselību veicinošam, jābūt nodrošinātam ar pietiekošu un noturīgu infrastruktūru (ūdensvads utml.), ar patīkamu ainavu un apkārtējās sociālās (kaimiņi), dabas vides kvalitāti, veselību veicinošam (materiāli, izvietojums), ar sakārtotām un  aizsargātām īpašumattiecībām, piemērotu apgaismojumu, siltumu, ventilāciju… Habitat II izpratnē mājoklis: apdzīvota vieta, māja, dzīvoklis, pajumte; tā ir vieta, kur notiek (ne)ilgtspējīga resursu pārvaldīšana, rit sociālā dzīve un norisinās ekonomiskā darbība. Habitat II: mājoklis ir IA kodols. Retāk IA mājokļa izpratnē runā par tēmu ,,Mājoklis un cilvēku attiecības tajā’’, taču viennozīmīgi tas arī ir būtisks aspekts. Cik ļoti cilvēku attiecības ietekmēja slavenie padomju laika komunālie dzīvokļi, lielas ģimenes saspiestība vienistabas dzīvoklī, jaunās ģimenes bezcerība iegūt savu dzīvokli un dzīve kopā ar vecākiem. Pašreiz acīmredzamas izmaiņas manāmas tajās daudzdzīvokļu mājās, kur izveidotas apsaimniekošanas sabiedrības. 

Ilgtspējīgs mājoklis nav jāsaprot kā ēka, kura kalpo ļoti ilgi, atbilst gandrīz visiem ilgtspējīgas būvniecības aspektiem. Tā var būt arī salmu būdiņa, kurai palmu jumts jāatjauno pēc katra ciklona. Noteicošais ir saskanīgums ar IA procesu: cilvēkam saprātīgi nepieciešamu vielu un resursu optimālu apriti dabā un saimnieciskajā dzīvē, cilvēka  pamatvajadzību apmierināšana.

Autora viedoklis, ka ilgtspējīgs mājoklis ir ne vien vispārpieņemtie priekšstati: energoefektivitāte, videi draudzīgi materiāli, pakalpojumi utml., bet, pirmkārt, mājokļa ilgtspēju nosaka cilvēks/ģimene, kopiena, kas tajā dzīvo- tās garīgais pamats (dzīves jēga, attieksme pret savu dzīvi, dabu, apkārtni, psiholoģiskā saskaņa ar sevi utt), kas viss kopā nosaka vērtību orientāciju; ģimenes locekļu vai kopienas (daudzdzīvokļu mājas) cilvēku savstarpējās attiecības. Gaišas domas, vēlmes un attiecības veido netveramu vērtību- mājokļa pozitīvu auru. Tas viss nosaka reālo rīcību vai bezdarbību mājokļa ilgtspējas praktiskajos jautājumos, pieticības (optimuma) principa ievērošanu (resursu patēriņš uz 1 cilvēku). Sakārtots cilvēks arī sakārto savu dzīvesvietu, savukārt sakārtota vide veicina cilvēka harmonizāciju, izglīto sabiedrību. Pirms cilvēks kaut ko dara ilgtspējas paaugstināšanā, viņam vispirms vajag gribēt zināt par to, tad- gribēt darīt. Otrkārt, autora ilgtspējīga mājokļa izpratnē ietilpst arī ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids tajā: sadzīves ķīmijas (ne)lietošana,  pārtikas produktu izvēle un daudzi citi. Mājokļa ilgtspēja vērtējama pēc nevis tik daudz tehniskajiem parametriem, cik ,,ilgtspējīga cilvēka’’. Nav iespējams pēc būtības būt no globālās ilgtspējas viedokļa ilgtspējīgs, dzīvojot viens pats milzīgā perfekti siltinātā mājā.                                                                           

Mājoklis- lētāk, komfortablāk un videi draudzīgāk:

-ēkas vai dzīvokļa siltināšana (konkrētie darbi ēkā saskaņā ar auditu- ar atmaksāšanās periodu 3-5 gadi vai būtisku komforta paaugstinājumu), iespēja- kreditē pašvaldības specializēts sociālais fonds, ieziemošana, ventilācija;

-energoekonomijas lampas telpās, kur tās pietiekoši bieži lieto;

-patērētā siltuma uzskaite un maksa pēc tā (ja iespējams);

-individuālā malkas apkure (var būt),

-saules kolektori (ja atmaksājas);

-siltusūkņi apsildei (ja pieejami līdzekļi, tehniski iespējams un atmaksājas vismaz 5-8 gados);

-patērētā ūdens uzskaite un maksa pēc tā;

-seperātā tualete un pelēkā ūdens iesūcināšana (ja iespējams)

-sadzīves atkritumu šķirošana un virtuves, dārza atkritumu kompastēšana, ja tas samazina maksu par nešķirotu atkritumu savākšanu;

-veselīgi, ja par pieņemamu cenu pieņemami- tradicionāli mēbeļu un ēkas materiāli (ja iespējams);

- ēka un gultas ievietotas saskaņā ar āderu tīklu (ja iespējams);

- ēku izvietot, lai minimāli eksponēta vējam un maksimāli saulei (ja iespējams);

-ap māju- daba un skaista ainava (ja iespējams);

-TV, datoru uc. elektromagnētiskā starojuma avotus neizvietot atpūtas un guļamistabā vai pāc iespējas tālāk no dīvāniem, gultām (ja iespējams);

-dabisks pagrabs (ja iespējams);

- avots vai aka ar tīru ūdeni (ja iespējams), tālu no kūts un citiem piesārņojuma objektiem;

-piemājas sakņu un augļu dārziņš (ja iespējams), var būt arī pašuzturoša saimniecība.

Pirkumi:

-pirkt, gatavot, labot izturīgas lietas, nemainīt, ja esošā kalpo, kaut arī ir jaunāki modeļi,

-iespēju robežās pirkt tos bioloģiskās lauksaimniecības pārtikas produktus, kas atmaksājas no veselības viedokļa ilgtermiņā;

-pirkt tieši no zemniekiem (ja iespējams);

-pērkot konvenciālo pārtiku, cenu saprātīgas starpības robežās izvērtēt to veselīgumu;

-ņemt uz veikalu līdzi iepirkuma maisiņu, nemaksāt par pārmērīgu iepakojumu;

-neveikt spontānus pirkumus;

-iepirkties mazajos vietējos veikalos, nevis lielveikalos (ja iespējams, ja cena apmierina);

-lietot videi draudzīgāku sadzīves ,,ķīmiju’’ (piemēram, veļas pulveri), ja, ņemot vērā, ka tam vajag mazāku devu, tas iznāk lētāk, tāpat kosmētiku uc.

Mājsaimniecība nav tikai privātā izvēle. Tā ir arī valsts un sabiedrības mājokļa politikas sekas.

Apdzīvojuma jomā laukos galvenās problēmas 90 gados bijušas nespēja/nevēlme maksāt par komunālajiem pakalpojumiem, pašvaldības nespēja ko mainīt šajā jomā, tāpat iespēju trūkums nodrošināt ar apdzīvojamo platību tos, kam pēc likuma tas pienākas, organizēt kvalitatīvus komunālos pakalpojumus, nepietiekoši racionāla un policentriska apbūve, apdzīvoto vietu struktūra, nelikumīgās celtniecības novēršana uc. Šinī gadsimtā aktualizējies energoefektivitātes jautājums. Izdevumi par siltumu, arī ūdeni ir kritiski lieli ļoti daudzām lauku ģimenēm, vienlaikus pastāvot milzīgā ekonomijas iespējām, nozīmīgai pozitīvai ietekmei uz vidi. Tas būtu visefektīgākais un uzskatāmākais abpusēja vides un sociālekonomiskā ieguvuma (Vin- vin) pasākums autora piedāvātajā risinājumā lēmumpieņēmēju mācībās, kuru rezultātā tiktu radīti konkrēti projekti. Ir pieejami finansējuma avoti (Mājokļu attīstības kreditēšanas programma- MK 13.06.2000 [51] uc), attiecīgas energoefektivitātes paaugstināšanas prasības normatīvajos aktos, Enerģētikas stratēģijā energoefektivitātes paaugstināšana minēta kā pirmais prioritārais uzdevums, sagatavoti informatīvie materiāli pašvaldībām un iedzīvotājiem ,,Kā panākt siltuma taupīšanu ar maziem ieguldījumiem?’’ [3], pieejams energoaudits, kura rezultātā var noteikt ekonomiski izdevīgākos siltināšanas risinājumus,  pat iespējams pašvaldībām lietot sociālās kreditēšanas metodes, lai iedzīvotāji, kam nav brīvu līdzekļu un kredītu ņemšanas iespēju, varētu veikt ēku siltināšanu, kredītu pašvaldībai atmaksājot no ietaupītās maksas par siltumu. Tikko pieņemts Energoefektivitātes likums. ANO Attīstības programmas un Pasaules Vides fonda projekts Kā panākt siltuma taupīšanu ar maziem ieguldījumiem? Pašvaldību rokasgrāmata energotaupības atbalsta programmu izstrādei BO valsts SIA ,,Vides projektu’’ Rīga 2004  dod konkrētas zināšanas, kā ar sociālo kompensācijas mehānismu palīdzību nevienam neko nezaudējot var Latvijas apstākļos atrisināt dilemmu, ka visvairāk energoefektivitātes paaugstināšana nepieciešama tiem, kam nav tam finansu iespējas. Lai gan šis nav stratēģisks materiāls, tā ir ,,atslēga’’, kā atslēgt ,,durvis’’ uz manis grāmatā piedāvāto ofensīvu uz IA lauku apvidos Latvijā.

IA sākotnējās aktivitātes gan pašvaldību, gan iedzīvotāju iesaistīšanas mājsaimniecības pārmaiņās reāli varētu būt visizdevīgāk sākt ar ēku energoefektivitātes paaugstināšanu, jo tā ir mijiedarbībā cieši saistīta un ļoti būtiska sociāla, ekonomiska un vides problēma, kur var realizēt vin-vin (iegūst visi un visas jomas, nezaudē nekas un neviens) principu. Šī MK programma dod iespēju sekmīgi uzsākt praktiski IA lauku apvidos. Ļauj realizēt paradigmatisko pieeju par IA uzsākšanu, kā motivāciju lietojot izdevīgumu.

Sabiedriski- politiskā aktivitāte. Pilsoniskā sabiedrība.

Pilsonisko sabiedrību raksturo

-iesaistīšanās aktuālu vietējo problēmu diskustēšanā (darba grupas pie pašvaldības, tās sēdes, sabiedriskās apspriešanas, iesniegumi utt.) un risināšanā (akcijas, brīvprātīgo darbs uc), ja tas pašam izdevīgi,

-darbība NVO, ja tas izdevīgi,

-līdzdalība vēlēšanās, referendumos, atbalstot savas intereses un IA principus.

Gan globālajā Agenda 21, bet jo īpaši Arhūsas konvencijā akcentēta sabiedrības iesaistīšanās iespēja un nepieciešamība vides jautājumu risināšanā.

IA īstenošana darbavietā:

-neizvēlēties darbu pretrunā ar IA (neizdevīgs no ekonomiskā, sociālā un vides aspekta vienlaikus),

-būt kompetentam IA savā nozarē,

-izvērtēt, vai nav izdevīgi un pieļaujams veikt kādus uzdevumus saskaņā ar IA.

Kultūrvide

Tradicionāli ar kultūru saprot mākslu. Bet pēc definīcijas kultūra ir viss, ko radījis cilvēks: materiāla un nemateriāla. Visu vidi it kā varētu iedalīt dabas vidē un kultūrvidē- cilvēka un dabas mijiedarbībā pārveidotā vidē- kultūrainavā. Visa IA, sākot no idejas, ir kultūra. Kas šajā terminā specifisks, nozīmīgs IA? Nacionālās identitātes, seno tehnoloģiju saglabāšana un integrēšana mūsdienās. Visu kultūras elementu: attiecību, ainavas, dzīvesveida utt. ietekme uz personības veidošanos- tās izglītojošā funkcija.Māksla ir viens no IA izziņas ceļiem individuālā līmenī.