BALTIJA

1.1.5  IA Baltijas jūras baseinā.

1.1.5A  HELCOM

Vides aizsardzība un IA it kā likta arī Baltijas jūras baseina valstu sadarbības pamatā. 1960- 70-tos gados Baltija jūrā saasinājās tādas ekoloģiskās problēmas kā eitrofikācija, ķīmiskais piesārņojums un to draudi (nogremdētie ķīmiskie ieroči), zemais skābekļa daudzums apakšējos slāņos uc., kā rezultātā strauji samazinājās zivju krājumi, pasliktinājās rekreācijas resursi utt. Bija redzams, ka izjaukts jūras ekoloģiskais līdzsvars, ko var atrisināt tikai visas baseina valstis kopā.1974.gadā Helsinkos Baltijas jūras piekrastes valstu parakstīja konvenciju Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzībai (Helsinku konvenciju). Tā paredzēja 20 gados jūras ekoloģisko stāvokli atjaunot 1940.gada līmenī. Konvencijas mērķu īstenošanai nodibināta Baltijas jūras aizsardzības komisija- Helsinku komisija (HELCOM). Tā ietvaros tiek apstiprinātas tā saucamās HELCOM rekomendācijas-risinājumi dažādu tautsaimniecības nozaru konkrētās jomās. Atsevišķā izdevumā latviešu valodā apkopotas HELCOM rekomendācijas no 1980- 1998gadam, kas dot praktisku  ieskatu uz Baltijas jūras vides (faktiski IA) politikas īstenošanu. Rekomendācijas iedalās aizliedzošās un ierobežojošās. Tās aptver plašu problēmu loku: piesārņojuma samazināšana uz sauszemes, piesārņojumu no kuģiem, dabas aizsardzību, avārijas seku likvidēšanu, vides monitoringu, labākās pieejamās tehnoloģijas uc. Neskatoties, ka vēlāk pasākumus attiecināja ne tikai uz jūras akvatoriju un piekrasti, bet arī iekšzemi, gaidīto rezultātu nebija. Tad Gdaņskā puses vienojās par finansēšanas avotiem piesārņojuma novēršanai visbīstamākajos punktos (Hot spots). Redzot darbības neefektivitāti un imitāciju no valstu puses, izveidojās nevalstisko organizāciju Koalīcija par tīru Baltiju, ko no Latvijas pārstāvēja Vides aizsardzības klubs. Tā konstruktīvi kritizēja valstu piedāvātos pasākumus, ieteica tām savus un ar projektu palīdzību daudzus realizēja paši. Helsinku konvencijas 20 gadu darbības izvērtēšanas dokumentā konstatēts, ka nospraustais mērķis nav sasniegts. Tomēr atzīmēts, ka tas ir bijis labs sadarbības modelis, ko pēc tam piemēroja Melnās, Vidusjūras uc. aizsardzībai. 1992. gadā tika parakstīta jauna, būtiski papildināta konvencija. To parakstījusi arī Latvija.

1.1.5B   Baltic 21

1996. gadā pēc Rio samita Visbijā (Zviedrija) 11 Baltijas jūras reģiona valstu premjeri vienojās par kopēju šī reģiona Agenda 21 izstrādi. Baltic 21 parakstīja ārlietu ministri 1998.gadā. Tas ir oficiāls 11 valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija, Islande, Norvēģija, Dānija, Somija, Vācija, Polija, Zviedrija, Krievija) rīcībpolitisks dokuments ,,Agenda 21 for the Baltic Sea Region (Baltic 21) Baltijas jūras baseina IA veicināšana. Dokuments tika sagatavots ar 30 gadu perspektīvu. Tas paredzēja integrēt vides, ekonomiskos un sociālos aspektus. Dokumenta mērķis ir reģiona IA. Tika izdalīti sākotnēji 6, tad 7 svarīgākie sektori: lauksaimniecība, enerģētika, zvejniecība, mežsaimniecība, rūpniecība, tūrisms, transports. Izglītība un teritoriālā plānošana bija izvēlēti kā galvenie Baltic 21 īstenošanas instrumenti. Tomēr 2000. gadā izglītība tika papildināta kā 8 sektors, nosaucot to par Baltic 21E. Tika sagatavota rīcības programma ar 21 mērķuzdevumu, indikatoriem panākumu novērtēšanai. Baltic 21 īstenošanas uzdevumi tika uzticēta gan starpvalstu organizācijām, gan nozaru ministrijām, gan pašvaldībām (to sadarbības tīkliem), gan NVO un biznesam.

 2004. gada Baltija attīstības forumā Hamburgā tika pasludināta jauna kopēja stratēģija, lai Baltijas jūras reģions kļūtu par vadošo Eiropas IA un inovāciju pieauguma reģionu. 2004. gadā arī Laalasmā (Igaunija) notika 5. Baltijas valstu samits, kurā Baltijas jūras reģionu definēja par ,,Ekoreģionu, ietverot abus jēdzienus ,,ekoloģija’’ un ,,ekonomika’’. Tika pieņemts lēmums stingri pieturēties pie IA, lēmumos ievērtēt sociālo dimensiju, taču rediģēta ilgtspējīga pieauguma- gudrās attīstības (smart development) paradigmas ietvaros. 2004. gadā notika arī ,,4. Koalīcijas par tīru Baltiju’’ forums, kas konstatēja lielu neatbilstību starp valstu politiskajām ambīcijām un to ministriju un pašvaldību negatavību to pildīt, taču atzīmēja, ka faktiski tiešām Baltijas jūras baseinam būtu iespēja kļūt par IA paraugreģionu.

Izveidots Baltijas jūras baseina valstu pilsētu Agenda 21 tīkls un rīcības programma, kas vērsta uz telpisko kohēziju (neatbilstību, nepamatotu atšķirību izlīdzināšanu), attīstības potenciāla kopēju efektīvāku izmantošanu, videi labvēlīgu attīstību. Uz tā pamata veidotajai Baltijas jūras baseina pilsētu savienībai ir būtiska nozīme vides politikā un vietējo Agendu 21 izstrādē. Tomēr realitātē lielā mērā pilsētu savienība kļuvusi nevis par jaunas IA ētikas, uzskatu un attieksmes izplatības, alternatīvā (IA) domāšanā balstītas rīcības instrumentu, bet gan par veidu, kā iegūt līdzekļus pašvaldību komunālās un citas infrastruktūras renovācijai.

1.1.5C  VASAB

Integrālu skatījumu uz Baltijas jūras baseina attīstību, taču pilsētu tīkla izveides aspektā dod arī 1994. gadā pieņemtais stratēģiskais kopīgas rīcības dokuments ,,Vīzijas un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai 2010 (VASAB), kurai 2001. apstiprināta rīcības programma. Tajā ieteikts neitralizēt pieauguma koncentrēšanos apdzīvotu vietu centros, veicināt tādu lauku attīstību, kas apvieno lauku un pilsētu elementus. Uz lauku IA vairāk orientēts ir Baltijas jūras ministru konferences ,,Stokholmas deklarācija’’

LATVIJA

1.1.6  IA  Latvijā- no pagātnes uz tagadni

1.1.6A   IA koncepta veidošanās un attīstība Latvijā

Latvijā, tāpat kā visā Austrumeiropā, no sociālisma režīma atbrīvojošās valstis palaida garām lielisku iespēju celt jaunu dzīvi uz IA principu pamatiem, tā vietā atkārtojot daudzas Rietumeiropas vecās kļūdas, veidojot patērētājsabiedrību. Redzamākie piemēri vides jomā: atkritumu, iepakojuma pieaugums, atteikšanās no pudeļu depozīta- savākšanas, vieglo auto izmantošanas bums, Baltijas jūras un iekšējo ūdeņu piekrastes apbūve, izbraukāšana..., sociālā jomā: nabadzības plaisa, manipulatīvā demokrātija, faktiska divkopienu valsts, ekonomikā: korupcija, prihvatizācija saprātīgas privatizācijas vietā, latvisko lauku ekonomiskais panīkums, balstoties tautsaimniecībā uz ārvalstu loģistiku un šaubīgas izcelsmes lielu finansu plūsmu, starptautiski atpazīstamu rūpniecības flagmaņu VEF, RAF uc. darbības pārtraukšana... Latvijā līdz šim gadsimtam valsts nacionālā līmenī faktiski ignorēja ilgtspējīgas (sākumā to sauca- līdzsvarotas) attīstības jēdzienu un būtību. Tā bija dažu VidM entuziastu, NVO un Latvijas Zaļās partijas rūpe. LR bijusi ar savu savdabīgu IA skatījumu, kuru nosacīti varētu iedalīt 3 etapos: a) IA kā jēdziens mums nav vajadzīgs- veidojam spēcīgu vides politiku, likumdošanu, izglītību, b) formāli izpildīsim Rio saistības pirms Johannesburgas samita (Rio+5 konference), c) tagad- veidosim paši savu unikālu IA stratēģiju Latvija 2030 ar savu izpratni.

LR Satversmes 115.pantā teikts: Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

Likums ,,Par vides aizsardzību’’ ir jumta likums vides jomā. Tas 6.panta 1.punktā precizē cilvēku tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē: prasīt izbeigt darbību vai bezdarbību, kas pasliktina vides kvalitāti, kaitē veselībai, īpašumam, apdraud dzīvību. Taču likumā nav noteikts, kas ir labvēlīga vide. VidM atbildīgā amatpersona to interpretēja kā situāciju, kad attiecīgā teritorijā nodrošinātas visu normatīvo aktu prasības, kas ietekmē cilvēku. Taču vides veselības jomā tik daudz nezināma. Bet galvenais- vides monitorings nav tik visaptverošs, lai varētu atbildēt par visu normatīvu ievērošanu konkrētā vietā. Likums integrē arī Orhūsas konvencijas par prasības par sabiedrības pieeju informācijai, tam veltīta vesela nodaļa. Definēts arī IA princips. Taču tā vieta likumā raksturo ačgārno paradigmatisko pieeju, it kā tā būtu kāda detaļa, nevis valsts attīstības (ne tikai vides politikas) kopsaucējs. IA integrēta arī pantā, kur noteikta indivīda tiesību samērojamība ar sabiedrības ieguvumiem, kā arī iedzīvotāju iesaistīšana vides stratēģiju realizēšanā (ne tikai apspriešanā), kas ir viena no autora piedāvātajām paradigmatiskajām pieejām.

Latvijas Vides politikas plāns 1995. gadā ir pirmais stratēģiskais dokuments vides politikā Latvijā, ar atrunām var nosacīti kalpot arī kā nacionālā Agenda 21, lai gan sociālās dimensijas praktiski nav. Joprojām izmantojami gan tajā definētie vides politikas principi, priekšnosacījumi, instrumenti (politikas līdzekļi), daļēji- prioritāro vides problēmu apskats. Taču novecojis ir uz šī plāna pamata izstrādātā rīcības programma. Nepieņemami, ka šo plānu uzskatīja par Latvijas IA programmu, tās paradigmu pēc formulas ,,vide=IA’’

Jaunais, tagad spēkā esošais Vides politikas plāns aizstāj augšminēto Plānu, taču pēc reālās uzbūves nav stratēģiskais plāns, bet programma. Tajā vides apakšsektori (Gaisa piesārņojums, Atkritumu apsaimniekošana utml) analizēti sekojoši: situācijas raksturojums, būtiskākās problēmas, politikas mērķi, prognozējamie rezultāti. Pēc tam seko dažu tautsaimniecības nozaru analīze (Vide un enerģētika, Vide un rūpniecība utml.) pēc tās pašas shēmas. 3. nodaļa ,,Vide un sabiedrība’’ un tikai zem tās kā apakšapakšsektors iestarpināta ,,Rīcības programma 21.gadsimtam’’. Virsraksts un saturs, kam bija jāvieno visu šo dokumentu, ,,noslēpts’’ kaut kur, lai tikai skaitītos, ka Agenda 21 tur ir. Tas raksturo valsts paradigmatisko pieeju Agenda21 procesam. Tas programmas rīcībās noslēpts vēl pamatīgāk (4.23 grupas 7.pasākums), bet paredz, ka visās (!!!) pašvaldībās vietējās Agendas 21 jāizstrādā 2005.gadā. Par to pašvaldības nav informētas, finanses no valsts budžeta tam nav piešķirtas, speciālisti nav sagatavoti. Tā ir Latvijas valsts ignorējoši formāla attieksme pret  IA šajā periodā.

 Ekonomikas attīstības jumta stratēģija (pirms NAP 2006.gada modeļa) formulēja, ka Latvijas mērķis ir pēc iespējas ātrāk sasniegt attīstīto valstu labklājības līmeni, tam liekot pamatā ilgtspējīgas izaugsmes paradigmu. Tā kā sociālajā jomā nav ,,jumta stratēģijas’’ un ,,jumta likuma’’, tad Labklājības ministrijas plāns ir vienīgais integratīvais dokuments, kas skatīts no IA sociālā aspekta. 2000. gadā izstrādātā „Ilgtspējīgās attīstības koncepcija Latvijā: no vīzijas uz darbību” nav uzskatāma par alternatīvu risinājumu, jo tajā ļoti nedaudz apskatītas vides prasības, un ne tādā kontekstā, kā tas pieņemts starptautiskajā „Agenda 21” . Gandrīz pilnīgi neskarti paliek arī sociālie jautājumi. Šo dokumentu drīzāk var uzskatīt par plānu tautsaimniecības attīstībai ar nepietiekamu vides aizsardzības prasību integrāciju. LR galvenais stratēģiskais dokuments IA jomā līdz 2008.gadam ir IA pamatnostādnes. Tas sagatavots īsi pirms Johannesburgas samita, lai atskaitītos par LR starptautisko saistību (ANO speciālās sesijas Rio+5 1997.gadā lēmums) izpildi. Iepazīstoties ar tā saturu redzams, ka tas paredzēts tikai ārējai lietošanai, ko apliecina fakts, ka nav Pamatnostādņu īstenošanai izstrādāts rīcības plāns, to pēc savas (ne)saprašanas un (ne)gribēšanas atstājot nozaru ministriju ziņā. Sabiedrība dokumenta izstrādē faktiski netika iesaistīta. MK ziņojumā par IA pamatnostādņu īstenošanu minētas aktivitātes bez sinerģijas, kam būtu jāraksturo IA. NVO ziņojumā par Latvijas IA bez visa cita profesionālā kritiskā vērtējuma atzīmējams tur pamatotais patēriņa- ražošanas modeļa maiņas sistēmas trūkums. Taču ārpus ziņojuma par būtībā valsts atbildību palicis cilvēks- tā vērtību, motivācijas, psiholoģijas maiņa, kas determinējoša autora piedāvātajā paradigmā. Vides ministrijas mājaslapā līdz 2006.gadam varēja izlasīt LR ,,jaunākos’’ vecus politiskos dokumentus par IA un IA padomes sēžu protokolus, bet neko par IA procesu Latvijā pēc būtības. IA kā koncepts un integrāla politika faktiski ignorēta Saeimas 26.10.2005 pieņemtajā valsts stratēģiskās attīstības pamatdokumentā ,,Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā’’. Pirmajā vietā ir liktas cilvēka materiālās vajadzības, lai gan minēts, ka jāattīsta visi dzīves kvalitātes aspekti, taču par garīgajām, ētiskajām, etniskajām utml. Vērtībām dokumentā nav runas.Uz tā pamata tika sagatavots Nacionālais attīstības plāns (NAP), kurā ilgtspējība pieminēta garāmejot, nevis likta pamatos. MK 2005. gadā apstiprināta koncepcija ,,Kā dzīvosim Latvijā 2015.gadā? Ar to tiek pēc būtības nomainīta līdzšinējā Latvijas IA paradigma, lai gan esošie dokumenti IA jomā netiek grozīti. Šis dokuments balstīts ,,ANO Tūkstošgades mērķos’’, tikai vietējā izpildījumā. Absolūta prioritāte tajā sociālajiem aspektiem, īpaši nabadzībai. Vides aspekti zemu lejā prioritāšu skalā, pie tam tikai ar veselību, klimatu, resursiem saistītie.

1.1.6 B  IA principi,  kritēriji un indikatori: situācija Latvijā

No NVO ziņojuma par Latvija IA:

Vēl viens līdzīgs rādītājs ir Tautas attīstības indekss – TAI (Human development index), ko veido ANO Attīstības programma. TAI veido vairāku indikatoru (dzīves ilgums, izglītība (kas sevī ietver pieaugušo lasītprasmi un vidējo izglītošanās periodu), kā arī ienākumus uz vienu iedzīvotāju) kopums. Latvijas vieta TAI ir maz mainīga: 2002- 53. vieta pasaulē, 2003-48. Latvijas savas pozīcijas TAI pēdējo 5 gadu laikā ir būtiski uzlabojumi, jo palielinājies jaundzimušo paredzamais mūža ilgums (71,8 gadi), salīdzinoši strauji audzis iekšzemes kopprodukts un izglītības līmenis valstī.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2006.

Pārskats sagatavots atbilstoši IA pamatnostādnēm, Nacionālajam attīstības plānam un nozaru stratēģijām, to mērķiem, rīcībām. 3 sadaļas: vide, ekonomika, labklājība (no pārskata ievada)

Gatavojot 2. IA indikatoru pārskatu par 2006.gadu, kuram ir jākalpo par pamatu valdības IAP ieviešanas izvērtējumam, tika uzdots to veidot pēc iespējas īsu, konkrētu un orientētu uz IAP nospraustajiem mērķiem. Pārskatā iekļauti 35 prioritārie indikatori un 73 pamatindikatori (ekonomika (45 indikatori, 15 – prioritārie); vide (36 indikatori, 15 – prioritārie); labklājība (24 indikatori, 6- prioritārie). Indikatori tika atlasīti ņemot vērā datu pieejamību un izmantojamību. 2006.gada nogalē indikatoru pārskata uzmetums tika publicēts Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas mājas lapā, lai tas būtu pieejams plašai sabiedrībai un tā varētu sniegt komentārus. LVĢMA apgalvo, ka pārskata struktūra tika izstrādāta tā, lai tā atbilstu politiskajos dokumentos (piem. Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs, Nacionālajā vides politikas plānā 2004-2008, Latvijas nacionālajā attīstības plānā 2007-2013, ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijā u.c. dokumentos) noteiktajiem mērķiem. IA indikatori ir minēti arī pašās IAP, taču to ir salīdzinoši daudz, un tie visi nav atspoguļoti aģentūras sagatavotajā indikatoru pārskatā.(NVO ziņojums). Konkrētais indikatoru pārskats ir multisektorāls, nevis integratīvs, kas parāda sinerģiju- mijiedarbības procesus starp atspoguļojamām jomām, kāda pēc būtības ir IA. Šādu rezultātu nosaka nepieciešamība pielāgoties IA pamatnostādnēm un papildus pētījumu trūkums. Liels indikatoru skaits, kā Latvijas indikatoru ziņojumā, ir labs, lai novērtētu dažādu IAP izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet nedod nekādu priekšstatu par kopējo situāciju IA un progresu.

LR Prezidentes Stratēģiskās analīzes komisijas veiktais pētījums, kas publicēti izdevumā „Dzīves kvalitāte Latvijā”. Šajā pētījumā tiek analizēta materiālā labklājība, nodarbinātība, ienākumi, mājokļa apstākļi u.c. sociālie un ekonomiskie rādītāji. Taču nepietiekama uzmanība tiek pievērsta vides rādītājiem. Šī pētījuma autori norāda, ka Latvijā uzlabojas dzīves kvalitātes objektīvie rādītāji, ienākumi, algas, nodarbinātība, pirktspēja un sociālie pakalpojumi.

Latvija Vides risku indeksā ir ievietota viegli ievainojamo valstu vidū, vārīgākās jomas:

• jūras temperatūras svārstības pēdējos 30 gados, kas var novest pie izmaiņām jūras straumēs, ūdens līmenī, laikapstākļos un klimatā, negatīvi ietekmējot gan ekosistēmu, gan cilvēku vidi;

• zemienes – Latvija ir salīdzinoši līdzena valsts ar lielu daļu teritorijas, kas nepārsniedz 10m augstumu virs jūras līmeņa. Līdz ar to ir vairāk pakļauta plūdiem un piesārņojumam, kas veidojas ūdens notecēs.

• jūras ekosistēmu disbalanss parāda ekosistēmu stresu – trofiskā līmeņa izmaiņas, kas norāda uz biomasas un trofiskās struktūras defektiem. Tas var novest pie kādas sugas vai parazītu pārmērīgas izplatības, atsevišķu sugu monopolu veidošanās un atsevišķu ekosistēmas elementu izzušanas.

• vides atvērtība ir izteikta importētās produkcijas (fiziskā, ķīmiskā vai bioloģiskā) apjomā uz kopējo teritoriju. Latvija ar lielu importa īpatsvaru (vietējais patēriņš un tranzīts) ir pakļauta invazīvo sugu, slimību un ģenētiski modificētu organismu nonākšanai vidē. Kravu pārvadāšana arī saistās ar fizisko piesārņojumu kas var nonākt vidē avāriju vai noplūžu gadījumā. 

Degradētās teritorijas – norāda degradēto teritoriju (tādas, kas pašas nespēj atjaunoties) īpatsvaru valstī. Degradācijas veidi var būt ūdens un vēja erozija, ķīmiskais piesārņojums un fiziskie bojājumi, kā arī lauksaimniecības un mežsaimniecības radītie postījumi. Tā rezultātā var veidoties ekosistēmu segmentācija, kas noved pie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, augsnes kvalitātes, izturības pret dabas parādībām un vides pielāgošanās spējas pasliktināšanās.

Latvijas Republikas nacionālais pārskats par ilgtspējīgas attīstības īstenošanu apstiprināts MK 2007.gadā. Par Latvijas dabu, ainavu, laukiem, lauksaimniecību tajā nav pat apakšnodaļas; kaut nedaudz par to ir minēts pie dabas resursiem. Pārskatu detalizēti analizēju tāpēc, ka tad redzams, ka tas pēc būtības nav Latvijas IA pārskats, ka Latvijā nav IA un nav bijusi virzība uz to (cits stāsts ir jaunā IA stratēģija), izņemot nelieli solīši IA virzienā, bet daudz lielāki atpakaļ, ka Latvijas lauki un daba, pat vides aizsardzība IA politikas pārskatā bijusi nebūtiska. Tā ievadā teikts, ka kopš 1992.gada IA kļuvusi par valsts politikas būtisku sastāvdaļu, ka kopš IA pamatnostādņu apstiprināšanas 2002.gadā piecu gadu laikā gūti nozīmīgi panākumi IA īstenošanā. Autors šādiem apgalvojumiem nepiekrīt. Tas izriet arī no pārskata satura. Terminu IA tiešām lieto aizvien biežāk, pieņemti daudz ar to saistītu dokumentu, normatīvo aktu, īstenotas dažādas rīcības un sasniegti praktiski rezultāti, no kuriem daļu var attiecināt uz IA, bet kopumā apgalvot, ka tas ir ,,būtiska sastāvdaļa’’, ,,nozīmīgi panākumi’’ nav pamata, un to nevar konstatēt arī pēc pārskata izklāsta. Nav secinājumu. Nodaļu, indikatoru daudzveidība bez prioritizēšanas, nav kopsavilkuma, dokuments nedod atbildi uz jautājumu, vai Latvija kopš 1992.gada, 2002.gada (ievadā minētie atskaites termiņi) kļuvusi ilgtspējīgāka, jo daudzi būtiski kritēriji pretēji: plaisas starp bagātajiem un nabagajiem palielināšanās, individuālā un aviotransporta straujš pieaugums, patēriņa pieaugums (nelabvēlīgie dati ne visi ziņojumā). Nav fiksētas un prioritizētas IA problēmas un to cēloņi, iespējas, sekas, varbūtējās iespējas un risinājumi. Tad būtu iespējams to apstiprinājums ar dotajiem datiem, kas raksturo procesus, politiskajiem un juridiskajiem dokumentiem. Pārskats piesātināts ar ,,papīra panākumiem’’: stratēģijām, programmām, normatīvajiem aktiem, daudzās sadaļās maz par to efektivitāti, par attiecīgā jomā notiekošo vispār. Šis pārskats kopumā nevar raksturot Latvijas IA vai neIA. Piemēram, kas ir pārskatā galvenais IA īstenošanā Latvijā? 2.nodaļas preambulā: ES struktūrfondu mērķa 1.programmas ieviešanas Latvijā 2004-2006.gadā viena no prioritātēm bija IA veicināšana, konkrēti: piesārņojuma samazināšana, dabas resursu racionāla izmantošana, vides apsaimniekošana. Vēl minēts nacionālais rīcības plāns nabadzības un atstumtības ierobežošanai, Latvijas nacionālā Lisabonas programma 2005-2008.gadam. Vai tiešām nav nekā vienojoša, integratīva, kas raksturo vērtību, domāšanas, pārvaldības, tautsaimniecības modeļa maiņu? Nav. Nav tāpēc, ka Latvijā IA par būtisku izmaiņu relatīvi īsā vēstures periodā līdz šim neuzskatīja. Tāpat kā reālpolitikā daudzkur. Kādus tad galvenos Latvijas IA indikatorus pārskats piedāvā? Pirmkārt, iekšzemes kopprodukta pieaugums (IKP) 2002- 2006.gados 9% un IKP uz vienu iedzīvotāju. Komentārs- pieaugums pats par sevi ir neIA kritērijs, ja pārsniegts optimālo vajadzību līmenis, ja palielinās plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Sociālā budžeta pārpalikuma pieaugums no 0,3% (2002) uz 1.3% (2005) gadā raksturo neIA, ja ņem vērā ziņojumā neminēto, ka šis pārpalikums netika uzkrāts ilgtermiņā periodam, kad pensionāru īpatsvars pieaugs. Arī dati par nodokļu proporciju: darbam 51%, patēriņam 37%, tikai 12% kapitālam (ES-22%), bet dabas resursiem/piesārņojumam pat neminot, jo pārāk niecīgs %, neliecina par zaļo nodokļu reformu, fiskālo ceļu uz IA. Pārskatā par nepieciešamu analizēt atzītas šādas jomas (nozares): enerģētika, rūpniecība, mājokļu politika, reģionu attīstība, tūrisma attīstība. Vides aizsardzība, sociālā joma, kas ir IA pīlāri, nav analizēti, tie parādās kaut kur integrēti. Ļoti profesionāli izvērsts enerģētikas sektors: neIA raksturo atkarība (64% primārie resursi, 30% elektroenerģija), savukārt atjaunojamie energoresursi (HES, 46%) šķiet ļoti ilgtspējīgi, ja nezinātu kādas vērtības HES būvniecībā tika iznīcinātas. Komentārs- vai IA raksturo enerģijas pieprasījuma pieaugums (1,2% primārie, 5-7% gadā elektroenerģijas)? Nav par jauno ieceru: ogļu TEC, AES, ,,attīstībai’’ plānoto elektroenerģijas patēriņa būtisku pieauguma atbilstību IA. Kādi ir argumenti no IA aspekta, ka izmaksas par to, ka kāds no tā iegūs peļņu, jāuzveļ visai sabiedrībai (vai tās patēriņam, uzlabojot energoefektivitāti, nepietiktu ar esošām ražošanas jaudām, plus vietējie risinājumi ar vietējo kurināmo- nav sabiedrībā izdiskutēta alternatīva, kādas sociālas (nevis ekonomiskas) sekas būtu bez lielu jaunu spēkstaciju būvniecības, vai tautsaimniecību nevar (pār)veidot energoneietilpīgu?). Nav raksturota energoefektivitāte, bet minēts, ka siltumapgādes sistēmu energoefektivitātei no valsts budžeta 2007.gadā piešķīra 5 miljonus LVL plus ēkām 9,3miljoni LVL. Cik % tas ir no valsts budžeta, no reālajām vajadzībām šim mērķim? Jāņem vērā, ka siltums ir tas komunālais pakalpojums, kur vistiešāk savijas visi IA aspekti: vide, sociālā sfēra (liels īpatsvars ģimeņu budžetā, nozīme pie komforta) un ekonomikā. Nozīmīgai kurināmā pārejai no mazuta uz vietējo biomasu atvēlēti 3.1 miljoni LVL... Rūpniecības sadaļā dominē inovāciju tēma, bet nav ne par rūpniecības radīto piesārņojumu, par darba vietām, mazo, vidējo un lielo uzņēmumu vērtējumu no IA aspekta, lomu Latvijas tautsaimniecībā kopumā. Reģionu IA sadaļā 3 tēmas: analizēts atbalsts atbalstāmiem reģioniem (2,7milj.LVL), radītas 1,8 tūkst darba vietas (autors-cik % tas ir no vajadzīgā?), minēts, ka teritorijas plānojumi bija jāpabeidz līdz 2008. gadam (daudzi līdz 2008.gada vidum nav apstiprināti, jo pretrunā ar Aizsargjoslu likumu), pieminētas dotācijas novadu izveidei. Nav galvenās IA tēmas/problēmas reģionālajā attīstībā: novadu izveides analīze no IA aspekta, nozaru un vietējās attīstības plānu integrācijas trūkums, piekrastes attīstība kā specifiska joma uc. Mājokļu politikas sadaļā minēts, ka saskaņā ar ,,Daudzdzīvokļu māju renovācijas veicināšanas valsts atbalsta programmu 2007-2010gadam’’ tiktu palielināta ilgmūžība 310 mājām (Autora komentārs: no Latvijas 337888mājām, kā minēts ziņojumā citur, tas ir 0,09%, šādā tempā visu māju renovācija tiktu veikta 3270 gados, nepieciešamība saskaņā ar dažādiem pētījumiem ir padomjlaika būves renovēt padsmit gados). Šajās 310 ēkās siltuma patēriņu plānots pazemināt par 20%, bet valstī kopumā līdz 2017.gadam par 9%  (komentārs- vai saskaņā ar energoauditu tik mazs % tiešām ir ekonomiski pamatots, optimāls mājsaimniecībai un no vides aspekta pietiekošs?). Šis piemērs apliecina pārskatā minētās veiktās un plānotās darbības kā formālu pasākumu, lai atskaitītos, ka kaut kas tiek darīts, nevis reālu IA procesu. Šī sadaļa ir tikai viens no šīs atziņas iespējamiem piemēriem. Ziņojuma 3.nodaļā aprakstīts, kā Latvija īsteno ES  IA stratēģiju, tās noteiktos septiņus galvenos mērķus, attiecīgos darbības uzdevumus un pasākumus, kā arī nacionālās IA pamatnostādnes šajās jomās.  Klimata pārmaiņu un tīrās enerģijas sadaļa ir viena no profesionālāk un daudzpusīgāk sagatavotajām, tā atsedz erozijas draudu apjomu pie Baltijas jūras klimata izmaiņu rezultātā. Transporta sadaļa parāda neIA: Rīgas lidostā četrkāršojies pasažieru skaits (aviotransporta pieaugums tiek saistīts ar neIA kā tāds pakalpojums, kura apjomi iziet ārpus optimāla patēriņa robežām, kam nav piemēroti līdzvērtīgi nodokļi par ietekmi uz vidi tāpat kā citiem transporta veidiem, nerunājot par pilnu vides un sociālo zaudējumu samaksu). Pozitīvs īpatsvars ir 70% kravas pārvadājumu pa dzelzceļu, bet par sabiedriskā transporta un jo sevišķi velotransporta (ne)atbalstīšanu varētu lietot arī pretējus kritiskus argumentus. Ilgtspējīga patēriņa un ilgtspējīgas ražošanas sadaļa vēsta par daudziem IA instrumentiem, bet vienlaikus parāda to nelielo iespaidu uz IA procesu: brīvprātīgās iniciatīvas (komentārs- cik ISSO14001 samazinājis atkritumu, piesārņojuma slodzi uz vidi Latvijā?), dabas resursu nodoklis (niecīgs), videi draudzīgs iepirkums (nav mehānisms, lai tas kļūtu visaptverošs valsts/pašvaldības iestādēs, ir tikai radītas iespējas to kā būtiski ,,dārgāku’’ lietot), videi draudzīgas inovācijas, ekomarķējums-130 produkti (komentārs, cik tas % no pārdoto produktu/pakalpojumu apjoma Latvijā?). Par ilgtspējīga patēriņa ieradumiem- ne vārda. Bet tieši tas ir pārejas uz IA priekšnoteikums. Dabas resursu sadaļā parādās lauku un dabas aizsardzības tēma. Kaut arī 633 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kas aizņem 11.9% Latvijas, 336 NATURA2000 teritorijas var šķist daudz. Komentārs- bet kur ir dati, cik būtu nepieciešams? Vai Latvijas mežu un pļavu, piekraste, pat ezeru un upju lielākā daļa nav pilna ar neaizsargātiem aizsargājamiem biotopiem un sugām? Vai šīs teritorijas, tāpat jebkurš tīrums, mežizstrādes iecirknis nebūtu jāapsaimnieko videi draudzīgi, nenoplicinoši- ilgtspējīgi? Atbalsts zemniekiem dabas aizsardzībā ziņojumā gan pieminēts, bet ja kompensāciju, atbalsta īstenošanu paanalizētu realitātē, konkrēti, vai zemes īpašniekam/apsaimniekotājam dabas aizsardzība, bioloģiskā lauksaimniecība, nenoplicinošā mežsaimniecība ir ekonomiski izdevīgāka? Pārskatā teikts, ka lauksaimniecībā galvenās problēmas esot augsnes degradācija erozijas rezultātā un tās skābums, kā arī aizaugšana, pārpurvošanās. Par piesārņošanu no lopkopības un laukkopības ne vārda. Meža nekoksnes resursi arī analīzē izpaliek. Ziņojuma nobeigumā aprakstīts, kā īstenojas Ziņojums par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem „Kā dzīvosim Latvijā 2015. gadā ?”, kas tika publicēts 2005. gadā- tajā minēts, ka Latvijā lauksaimniecībā ekoefektitāte nav sasniegta. Dabas resursu sadaļā par derīgajiem izrakteņiem minēts, ka tie pietiekoši, kaut ieguve kopš 1995.gada palielinājusies 4 reizes. Cik gadiem pietiekoši? Kā ar veco karjeru rekultivāciju? Ilgtspējību bez šīm atbildēm nevar novērtēt. Sabiedrības veselības sadaļā uzsvars uz ārstēšanu. Nedaudz par pārtikas drošību, taču bez analīzes, cik ļoti tā Latvijā, iespējams, pasliktinājusies, ieejot globālajā pārtikas tirgus apritē. Pie vides faktoriem minētas ķīmiskās vielas, normatīviem neatbilstošs dzeramais ūdens, neapmierinošā gaisa kvalitāte pilsētās. Pieminēta profilakse. Komentārs: no IA aspekta būtu jāmobilizē vērtējums un rīcība no pretējā skatpunkta: veselības (ne slimību- end of pipe) cēloņi, veselības izglītības/treniņu centri, veselīgs dzīvesveids, ieradumi, kas vienlaikus videi draudzīgi, optimistisks skatījums uz dzīvi. Tas saistīts ar fundamentāliem IA principiem: pašuzturēšanu, piesārņotājs maksā, psiholoģiska saskaņa ar sevi un pasauli cilvēkā utt. Sociālās integrācijas sadaļā ir atsauce uz Nacionālo ziņojumu par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006- 2008gadiem, kurā kā prioritāras problēmas idenficētas nabadzība un sociālā atstumtība. Prioritārie uzdevumi: izglītības un nodarbinātības nodrošināšana bērniem un jauniešiem, resursu un pakalpojumu pieejamība- pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm. Citā ziņojumā nodaļā par ANO Johannesburgas konferences lēmumu īstenošanu teikts, ka Latvijā nav apturēta ienākumu atšķirības palielināšanās starp bagātajiem un nabagajiem. (Komentārs- pretēja tendence ir priekšnoteikums, lai sabiedrību uzskatītu par stabilu, līdzsvarotu- ilgtspējīgu). Nav pārskata sociālajā sadaļā par paradoksu, ka pensija zem oficiālā iztikas minimuma. Minēti invalīdi. 4.pārskata nodaļā par savstarpēji saistītiem IA pasākumiem izglītības sadaļā. Būtiski, ka minēts-  vides zinātne iekļaujama visu augstskolu un koledžu programmās atbilstoši specifikai, bet pedagogiem jāmāca IA. Komentārs- par ,,Mūžizglītības pamatnostādnēm’’ gan nav piebilsts, ka šajā dokumentā piemirsta izglītība IA, tā pārkāpjot Latvijas saistības Baltic21E. Par (ne)IA liecina arī finansējuma izmaiņas zinātnei no IKP: no 5% (1988) uz 0,42% (2004) . Finansu sadaļā pārskatā minētas tikai 4 jomas: vide (atkritumsaimniecība un ūdenssaimniecība), transports (arī sabiedriskais), izglītība, veselības aizsardzība. Komentārs- kur budžeta, nodokļu sistēmas veidošana atbilstoši IA? Pie saziņas, sadarbības sadaļas tikai par naudas piesaisti, projektiem. Komentārs- kur Arhūsas konvencijas par vides informācijas pieejamību, sabiedrības iesaisti un pieeju tiesai vides jomā? 

1) Pārskata uzbūve, struktūra un apjoms, rezultējošo kritēriju un dažu galveno izmērāmu rādītāju, secinājumu un priekšlikumu neesamība un citas neskaitāmas nepilnības sadaļās  nedod iespēju to uzskatīt par dokumentu, kas raksturo IA Latvijā.

2)Pārskata trūkumu iemesls ir tas, ka valsts sevi grib parādīt no daudz labākas puses nekā ir patiesībā. Bet reālu būtisku sasniegumu IA nav tāpēc, ka Latvijas sabiedrība kopumā (tāpat kā citur) un ietekmīgie cilvēki jo īpaši, grib ,,dzīvot labāk’’ (viņu izpratnē) ar vairāk mantām, ērtībām, naudas, varas- vairāk patērēt, saimnieciskā darbība pamatā orientēta uz peļņas gūšanu, tās pieaugumu. Garīgam pamatlikumam atbilstoša dzīves jēga, vērtību orientācija: vairāk no sevis dot un pašam pilnveidoties ir sabiedrības absolūtam mazākumam. Tādēļ IA pēc būtības pašreiz un bez garīgās dimensijas neīstenojama. Šim pārskatam un līdzīgiem ziņojumiem Latvijā, citās valstīs, ES, ANO faktiski jānoslēpj, ka ,,karalis ir kails’’, faktiski IA vai kāds cits sociāls process (nabadzības apkarošana, bada novēršana, sabiedrības veselības, drošības paaugstināšanās utml.) nenotiek, lēmumi un vienošanās ne tikai netiek izpildīti, bet stāvoklis kļūst sliktāks, tādēļ ar frazeoloģiju (nepamatoti optimistiskiem secinājumiem, atlasītiem faktiem), konferencēm, izpēti, komisijām, dokumentiem tiek priekš sabiedriskās domas, NVO un starptautiskajām institūcijām (līgumiem) rādīta darbības imitācija, kas tik raksturīga bija PSRS laikā periodā, kad PSKP ģenerālsekretārs bija L. Brežņevs. Tikai PSKP bija jāpierāda nepierādamais, ka tuvojas komunisms, bet ANO, ES- ka virzāmies uz IA (tās piedāvātajā interpretācijā).

3)Ir ļoti daudz politisku dokumentu par IA pasaulē, Eiropā, Latvijā un vēl vairāk tādu, kuros minēta IA. Ir daudz zinātnisku pētījumu IA jomā, kas parādu politiskās rīcības nepietiekamību. Papīru saražots daudz. Tie līdzīgi kā PSRS laikā sadala reālo dzīvi un izlikšanās spēli, kurā iesaistīti tie, kas šos dokumentus gatavo.

4)Politiskajos dokumentos ir stipri atšķirīga IA vieta un izpratne par IA, kas nav samērojamas tiem radikālajiem pārkārtojumiem samērā īsā laikā, kuru nepieciešamība izriet no zinātniskiem pētījumiem par stāvokli un iespējamiem attīstības scenārijiem, modeļiem. Šī gadsimta ziņojumos par (ne)paveikto IA ir uzskaitīti pieņemtie dokumenti, bet ne to īstenošanas rezultāti, daudzas rīcības, bet nav redzams, cik maz tas ir no nepieciešamā, kas būtu jāveic, nav atsegti dziļākie cēloņi. Novārtā atstāta vērtību un morāles joma, kam ir centrālā vieta IA motivācijā. Nevienā izskatītajā politiskajā dokumentā un pētījumā nav redzama ideja, ka praktiskās izmaiņas saistītas ar garīgās vides (nejaukt ar reliģiju tās institucionāli-konfesionālā izpratnē) izmaiņām, garīgā un konkrētā vienotību, kas, pēc autora domām, būtu jāliek IA pamatā.

Citu valstu starpā Latvijas attīstības raksturu iespējams vērtēt izmantojot Vides ilgtspējības indeksu, kuru veido Pasaules Ekonomikas forums un Jēlas universitātes Vides tiesību un politikas centrs. Latvija 2002. gadā pēc šī rādītāja bija ierindota augstajā 10. vietā ar 63 punktiem, bet 2005. gadā – 15. vietā ar 60,4 no 100 iespējamajiem punktiem. Šie labie rādītāji ir sasniegti pārsvarā pasīvas darbības rezultātā, pateicoties iedzīvotāju skaita samazinājumam un rūpnieciskā piesārņojuma kritumam, salīdzinājumā ar padomju periodu. Arī tāds nozīmīgs ilgtspējības rādītājs kā ekoloģiskā pēda rāda to, ka pasaulē vidēji uz vienu iedzīvotāju ir pieejami 2,2 ha. Latvijas vidējais ekoloģiskās pēdas nospiedums pēc 2003. gada datiem ir 2,3 ha uz cilvēku. Latvijas ekoloģiskā pēda ir salīdzinoši maza (ES vidēji 4,8 ha uz cilvēku) un tas ir galvenokārt pateicos tam, ka Latvija lielā mērā izmanto atjaunojamos energoresursus (hidroenerģiju elektrības ieguvei un biomasu apkurei). Taču lielāko īpatsvaru Latvijas ekoloģiskajā pēdā veido pārtikas preču patēriņš.

Pēc autora domām indikatoru pārskatam:

• Jānosaka skaidrs laika grafiks un atbildīgo efektivitāte IA stratēģijas izvērtēšanai.

• IA indikatoru pārskatiem ir jāspēj parādīt kopējās tendences ceļā uz IA, līdz ar to ir jāizvēlas vairāki būtiskākie indikatori, vai jāizveido IA indekss, kas parādītu progresu ceļā uz IA.

• Jāpievērš lielāku uzmanība kvalitatīvajiem indikatoriem un tādiem, kas atspoguļo izmaiņas patēriņa un ražošanas modeļos. Tāpat ir jāattīsta arī indikatori, kas atspoguļotu sabiedrības vērtību izmaiņas un tradicionālās zināšanas.

1.1.6C  Vai notiek  IA īstenošana Latvijā nacionālā līmenī?

Latvijas valsts varas augstāko institūciju darbības motīvus pašreizējā vēstures periodā nosaka: ES prasības, partiju un tās finansētāju (savtīgās) intereses, ar augšminētajiem faktoriem saistīto ārvalstu biznesa tīklu vēlmes, atsevišķu valstu ietekme (Krievija, ASV uc.), plašsaziņas līdzekļi un spēki, kas aiz tiem stāv, aktīvākās sabiedrības daļas noskaņojums un visbeidzot dažreiz arī Latvijas tautas patiesās intereses. Raksturīgākās pazīmes ir plaisa starp varu un tautu, ,,valsts nozagšana’’, kad korupcija vairs nav atsevišķu projektu līmenī, bet kad tiek izveidota ietekmīgām aprindām izdevīga normatīvo aktu sistēma, tās īstenošanas vai nereti tieši neīstenošanas iespējas ar valsts aparāta (tai skaitā tiesu) palīdzību. Ja valsts pārvaldes pamatā nav sabiedrības intereses un godīgums, IA pēc būtības nav iespējama. Pārējo ,,lielo spēlētāju’’ intereses vienmēr ir nesabalansētas ar kopējo labumu, bieži- īstermiņa. Gaidāmā Administratīvā reforma nodrošinās šādu pārvaldību lielā mērā arī vietējā līmenī.Vērtējot Latviju pēc galvenajiem IA kritērijiem, indikatoriem, bez kuriem nevar apgalvot, ka valstī ir IA,  (piemēram, ekoloģisko pēdu, Džini indeksu uc), Latvijā nav IA. Tā uzskata arī daudzi intervējamie maģistra darba pētījumā. Latvijas IA pārskatā tik daudz indikatoru bez prioritizēšanas, ka galveno secinājumu- ir vai nav IA Latvijā nevar izdarīt.

Tajā pat laikā daudzos dokumentos minēts, ka tie veidoti uz IA principiem, bet to saturs liecina par pretējo. Visplašāk IA elementi tiek īstenoti vides politikā, plānošanā, daļēji lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, tūrismā, enerģētikā.

1.1.6D IA īstenošana Latvijā vietējā līmenī.

Kāpēc  laukos aktuāla ilgtspējīga attīstība (IA)?

Šis jautājums sadalāms 2 daļās:

*kāpēc Latvijai aktuāla lauku IA?

*ko IA pašreiz var dot laukiem?

,,Galvenās vides, sociālās un ekonomiskās problēmas Latvijā ir un tiek risinātas Rīgā un vēl dažās lielpilsētās. Lauki ir ,,dabiski relatīvi ilgtspējīgi.’’ Šīs pareizās tēzes izmanto, lai argumentētu, ka IA priekš Latvijas valsts lauku apvidos nenozīmīga. Bet… Lielās naudas un politiskās un ekonomiskās varas pretdarbība patiesai IA lielpilsētās ir pārāk spēcīga. Tur var realizēt peļņu nesošus vides projektus, bet ne panākt citu vērtību dominanti.

Neidealizējot mantrausības un bezcerības ainu laukos, tomēr jāsaka, ka vienīgi tur ir relatīvi daudz ietekmīgu lēmumpieņēmēju un aktīvistu/entuziastu, kas var reāli būt motivēti pagriezt vietējo attīstību ilgtspējas virzienā, tas ir domā par sabiedrības, ne personīgo (partijas) labumu. Lauku pašvaldības vēl nevada centralizēta manipulatīvā polittehnoloģiju demokrātija

 Un lauki ir Latvijas lielākā teritorija, kuras ,,dabiskā ilgtspēja’’ ES zemes tirgus ietvaros nemaz nav tik neapdraudēta. Tādēļ pēc manas pārliecības Latvijas ofensīvu uz patiesu IA  jāsāk ar laukiem un jāturpina ar pilsētām. Lauku apvidi ir tas izšķirošais posms, ,,aiz kura izcelt no ūdens IA ķēdi’’, izkustināt ,,IA vezumu’’ Latvijā. Protams, arī laukos sākumā ir un būtu tikai dažas pašvaldības, kas nopietni pievērstos IA. Bet jebkurš ceļš sākas ar pirmajiem soļiem, un tie jau ir sperti: Dundaga, Bārta…

Ko IA var pašreiz dot lauku apvidiem?

Pašreiz laukos ir uzkrītoši daudz problēmu, kurās pašvaldību vadītājiem, darbiniekiem un iedzīvotājiem nereti trūkst sapratnes, kā, risinot problēmas vai aizstāvot savu viedokli atbilstoši IA principiem, varētu labāk atrisināt sociāli ekonomiskās problēmas, vienlaikus nodarot mazāku ļaunumu videi. IA aktuālo nepieciešamību lauku apvidos nosacīti varētu iedalīt 4 izpratnes līmeņos:

 Klasiskajā- atbilstošs vispārpieņemtajai IA izpratnei Latvijā- vides problēmas (kas saistītas arī ar to sociālo un ekonomisko ietekmi), taču kas ne vienmēr ir iedzīvotāju galvenās rūpes, piemēri: ēku energoaudits un tam atbilstoša siltināšana/vēdināšana, augu attīrīšanas un citu inženierekoloģijas metožu lietošana notekūdeņu attīrīšanā, siltumsūkņu pielietošana apsildīšanai, energoekonomisko lampu ieviešana apdzīvoto vietu apgaismošanā, biodegradējmo atkritumu kompastēšana privātajās un daudzdzīvokļu mājās utt.; Visās jomās jāpārzin tehniskos, finansiālos (izmaksu optimalizēšana, naudas piesaistes specifiskas iespējas), juridiskos, sabiedrības iesaistes (pārliecināšanas, koordinēšanas) uc. aspektus;

 Sociālajā- prioritāte sociālo problēmu risināšana, integrējot vides aspektus, piemēram, kaut vai agumentējot ēku siltināšanu nesākt ar globālajām klimata izmaiņām, bet iedzīvotāju personīgo maciņu, vai kā izšķirošas vietējai ilgtspējai ir gatavība izmantot ES labumus un novērst tās negatīvo ietekmi, vai ģimeņu pašuzturēšanas iespēju saglabāšana (dārziņi, kūtiņas), vai nabadzības sašaurināšana, vai reālu cita dzīvesceļa piedāvājumu nelabvēlīgo ģimeņu bērniem utt ;

Visas dzīves jomas IA- jebkuras dzīves jomas problēmas, kas nozīmīgas globālai vai vietējai izdzīvošanai, piemēram, kristīgo nometņu, salidojumu, koncertu veicināšana, 3X3 nometnes, jo tas vairo tās sabiedrības daļas īpatsvaru, kam galvenais nav materiālie labumi;

 Garīgajā – iedzīvotāju rīcības (aktīva pilsoniska līdzdalība, personīgā dzīvesveida izmaiņas) ietekmēšana (MOTIVĒŠANA), piemēram, Pieaugušo Izglītības apvienības izstrādātās un aprobētās pilsoniskās izglītības programmas realizēšana (kas vērsta uz sociālpsiholoģiskās depresijas pārvarēšanu) vai komandas veidošana pašvaldībā, vai personības veicinošas tautskolas, studiju apļa organizēšana un atbalstīšana. Nenovērtēts ceļš IA virzienā ir nemateriālistskās dzīves jēgas meklējumi caur ticību (tam atbilstošs dzīvesveids).

IA laukos patreiz ir divi aktuālie šķēršļi (traucē to strauji izvērst):

*lauku lēmumpieņēmēju nezināšana par IA,

*IA nepieciešamības argumentācijā dominējošā ir vides, nevis sociāli- ekonomiskā argumentācija

,,Mūžīgie šķēršļi”’:

*iedzīvotāju atbalsta trūkums, kura cēloņi ir sākot no nabadzības izraisītas depresijas līdz bailēm no jau sasniegtās labklājības apdraudējuma, konservatīvisms ieradumos un uzskatos;

*lēmumpieņēmēju viedoklis, ka mēs (ģimene, pagasts, Latvija) esam maziņi un neko nevaram izmainīt- to visā pasaulē kultivē spēki, kas ir pret cilvēku patiesajām interesēm; to var pārvarēt ar SADARBĪBU(to apliecina daudzi piemēri)- stiebru var viegli salauzt, kūlīti-nē.

IA  rīcības pašvaldībām, IA iniciatīvas grupām varētu pēc sarežģītības iedalīt 4 pakāpēs:

*plānošana/projektu-  programma (attīstības plāns) un tam atbilstoša projektu pakete, *pašvaldības  funkciju ikdienas problēmu/uzdevumu risināšana pēc IA principiem videi draudzīgu preču/pakalpojumu iepirkums pašvaldības un to funkciju pildošajām organizācijām: skolām, bērnudārziem, slimnīcām utt;

*. brīvprātīgo vienošanās pielietošana (vietējā Agenda21) starp pašvaldību, sabiedriskajām organizācijām un biznesu (t.sk.zemniekiem), kuru rezultātā var atļauties tādus risinājumus, uz ko likumdevējs nedod pašvaldībai tiesības (,,komandēt’’ uzņēmējdarbību, sabiedriskās organizācijas, draudzes utm.), bet ko var ,,sarunāt’’;

* kooperācija praktisko uzdevumu risināšanā ar kaimiņiem, citiem partneriem Latvijā un ārzemēs vietējo Agendu21 tīklā, piemēram, IA argumentu pielietošana teritoriāli-administratīvās reformas un varas decentralizācijas jautājumos Pašvaldības Savienības un valsts sarunās.

Vietējā attīstība (local development)

Tā ir cieši saistīta sadaļā par globalizāciju, reģionalizāciju, lokalizāciju minēto. Lielu daļu pagasta, pilsētu dzīves nosaka lēmumi, ko pieņem lēmumu pieņēmēji (tai skaitā privātā biznesa sfērā) Ņujorkā, Briselē, Rīgā un dažkārt rajona centrā (sabiedriskā transporta kustība). Vietējo dzīvi var mainīt kāda privāta uzņēmēja iecere atvērt vai slēgt kādu lielāku uzņēmumu. Bet nereti pašvaldība un iedzīvotāji uzskata, ka nevar to ietekmēt. Kā tad viņi var veidot un veicināt vietējo attīstību- pašiniciatīvas pasākumu kompleksu dzīves kvalitātes paaugstināšanai vietējai kopienai? Tomēr ir apstiprinājies ar daudziem piemēriem, ka vietējā attīstība ir gan iespējama, gan nepieciešama, un pirmkārt, ja izvēlas IA. Tieši globalizācijas negatīvo seku novēršanai paralēli jāveicina reģionālā un vietējā attīstība. ASV Klinšu Kalnu institūts izstrādājis vietējās ekonomikas atveseļošanas modeli (pieeju), kas kopš 1986. gada pielietots daudzos desmitos Amerikas un Eiropas pilsētu. Tās pamatā ir netradicionāls uzskats, ka noturīga attīstība, kas nozīmē būt nevis lielākam, bet labākam, bieži prasa nevis pieaugumu, bet pilnveidi. Ceļvedis, kas ietver gan teoriju, gan detalizētu vietējās ekonomikas prakses ieteikumu aprakstu (know-how), pārtulkots arī latviski. Šī grāmatas- metodiskā materiāla nostādnes ir manas piedāvātās IA paradigmas lauku apvidiem Latvijā viens no stūrakmeņiem.Tajā pamatoti un parādīti kā darbojas vietējās ekonomikas instrumenti (pat vietējā ,,nauda’’- virtuāli punkti par pakalpojumiem/precēm), redzams sadarbības mehānisms, pamatots, kāpēc no dzīves kvalitātes viedokļa pilsētām nav nemitīgi jāattīstās (precīzāk-jāaug).. Vietējās attīstības pamatā ir partnerība, tas ir institucionalizēta sistēma, kā pašvaldība, uzņēmēji (tai skaitā zemnieki), NVO, sabiedrībā aktīvi un ietekmīgi cilvēki brīvprātīgi vienojas un kopā realizē pasākumus, kas nebūtu juridiskās kompetences ietvaros realizējams vieniem pašiem ne pašvaldībai, ne uzņēmējiem, ne NVO, piemēram, vietējās ,,naudas’’ ieviešana. Citi biežāk lietoti instrumenti: stratēģiskā un teritoriālā plānošana, tai skaitā Agenda21, kopīgi projekti, tīklošana, pieaugušo izglītība, īpaši pilsoniskās sabiedrības veidošanas aktivitātes, infrastruktūras izbūve, saistošie noteikumi uc.   

Nav informācijas par to, ka kāda Latvijas pašvaldība būtu izstrādājusi kompleksu vietējo sociālās politikas dokumentu. Ir atsevišķās pašvaldībās izstrādāti un tiek īstenoti sociālie programatiskie dokumenti un projekti, kas skar atsevišķas sociālās jomas: nabadzību, nodarbinātību, nacionālā integrācija, sabiedrības iesaistīšana, nelabvēlīgās ģimenes utt.

Atsevišķas pašvaldības izstrādājušas  un apstiprinājušas gan Vides politiku, gan īstenojušas vietējo Agenda 21, kas integrē vides, sociālo un ekonomisko sektoru (Cēsis, Talsi).

Diskutabla ir vietējās attīstības ietekme uz vides jomu. A. Vernera maģistra darbā anketēšana parādījusi, ka cilvēki neredz savu personīgo lomu vides aizsardzībā, noliedz vēlmi piedalīties vides problēmu risināšanā. Pēdējos gados straujas izmaiņas šajā jomā varētu būt ienesusi ES normatīvo aktu ieviešana un finansētie projekti (ūdenssaimniecība, atkritumsaimniecība, dabas aizsardzība, energoefektivitāte), gan arī tas parāda, ka aktuāls ir autora ierosinājums videi labvēlīgu iedzīvotāju rīcību motivēt ar sociāli-ekonomiskiem ieguvumiem, nevis globāliem vides argumentiem un zaļo ideju (ideālismu). Izstrādātas dažādas rekomendācijas vietējai attīstībai arī Latvijā. Par LU VZPI izstrādātajiem materiāliem par Agendu 21 nodaļā par IA. ,,Zaļās Brīvības’’ Rokasgrāmatā apkopoti daudzi veiksmīgi piemēri, taču ne visi ieteikumi patreizējos pakalpojumu un preču iepirkuma, biznesa uzpirkšanas apstākļos praktiski vairs realizējami. Patreiz Latvijā notiek vidējo (lauku) uzņēmumu pārdošana vai apvienošanās: ,,Preiļu siers’’, Valmieras piens’’ uc. Katrs šāds tīkls vai firma realizē unificētu ekonomisko stratēģiju bez vietējo sociālo aspektu dimensijas. Tāpēc par vietējo ekonomiku patreiz, bez radikāla pagrieziena uz IA, var runāt tikai kā par elementiem. Vietējā attīstībā liela nozīme ir labvēlīgai biznesa videi mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai. Neskatoties uz īstenoto valsts atbalsta programmu, pastāv liels apjoms birokrātisku un ekonomiski nepamatotu nelielam apjomam  kvalitātes kontroles ierobežojumu, kas to bremzē. Pārtikas ražošanā, tirdzniecības un pakalpojumu jomā tiek izspiests ne tikai vietējais, bet arī nacionālais kapitāls.

Vietējā kopiena. (local community)

Pēc mēroga vietējās kopienas iedalās šādos līmeņos: pašvaldības teritorijā dzīvojošie, ciemata (mazpilsētas), ciema, kaut kādā ziņā norobežotas/savdabīgas ciemata (pilsētas daļas (Kuldīgā Putnudārzs), vienkopus dzīvojoša dzimta, ģimene. Kopiena, tāpat kā (analogi kā kolektīvs, komanda) nav jebkurš vienkopus dzīvojošs ļaužu kopums, bet tāds ko veido kopējas sociālpsiholoģiskas saites, ikdienas saskarsme, problēmas, intereses, sadarbība konkrētās lietās. Kopienas pieeja ir IA priekšnoteikums lauku IA pat ES IA atjaunotajā stratēģijā.

  Tā kā lauku iedzīvotāji lēnāk piemērojas pārmaiņām, krīzes perodos laukos ir lielāka sociālpsiholoģiskā depresija, tur akūtāka ir pilsoniskā izglītība, kas saistīta ar iedzīvotāju atgriešanu aktīvā sociālā apritē, sociālo kohēziju Tādēļ lauku kopiena daudz efektīgāk dod izmantot pilsonisko izglītību, un laukos pēc tās lielāka vajadzība, un mācības var arī izmantot kopienas saišu pārveidei.

 Latvijas Lauku attīstības programmā vietējās iniciatīvas grupas atzītas par vienu no izšķirošajiem instrumentiem depresijas pārvarēšanā, sadarbībā un lauku attīstībā. Mūsdienās tiek veidotas arī uz zaļās idejas vai reliģiskajiem uzskatiem balstītas kopienas, kur uz dzīvošanu un dzīves organizēšanu vienkopus ierodas domubiedri no dažādām vietām. Unikāli piemēri ir kibuci (kopīpašuma kopiena) un mašavi (kopēja ciemata un iepirkuma-pārdošanas kopiena) Izraēlā, kur kopsaimniecībās augstāka dzīves kvalitāte nekā valstī kopumā, bet kas balstās nevis uz pragmātisku ieinteresētības principu, bet sadarbību lauku kopienā vieno ideja (reliģiskā, nacionālā vai cita) un kopienas solidaritāte- sociāli-psiholoģiskās vajadzības apmierinājums. Autors, iepazīstot tās vēsturi, teoriju un praksi, saskata daudz lietderīga un īstenojama arī Latvijā. Agrārai sabiedrībai raksturīga lauku un mazpilsētu kopiena, kurā katrs cilvēks, kultūras elements ir savstarpēji visiem zināmas attiecību sistēmas sastāvdaļa. Lauku IA būtu līdzsvars starp noslēgtu, ar spēcīgu sociālpsiholoģisku lontroli apveltītu kontroli un anonīmu individuālismu ekonomiskajās un cilvēku attiecībās. Lielākā daļa veiksmīgo vietējās IA vides kopieņu izveidojušies nevis no vietējiem iedzīvotājiem, bet vienkopus pulcējoties zaļi domājošajiem, bet Eiropā bijis arī sekmīgs reālas pašvaldības piemērs- Gomorsolas pārveide par IA kopienu. To var salīdzināt ar pētījumā aprakstītajiem piemēriem Rendā, Dundagā, Rožkalnos uc. Latvijā.

Teritoriju plānošana

Viens no veidiem, kā reģionu un vietējā līmenī nodrošinātu IA, būtu bijis jākļūst teritoriju plānojumiem. Sīkāk sadaļā par IA instrumentiem par ietekmes uz vidi novērtējumu. Saskaņā ar MK noteikumiem, to  izstrādes procesā jāiesaista sabiedrība. Taču nav dotas norādes, cik plaši izstrādes gaitā pētījumi par vietējo ilgtspēju jāveic, ne firmas, kas plānojumus izstrādā, ne pašvaldības nav tajā ieinteresētas un kompetentas, tam nav piešķirti pietiekoši līdzekļi, vietējo sabiedrību interesē dažas detaļas plānā, ne ilgtspējīgs redzējums. Praksē vides pārskati tiek rakstīti jau par gatavu teritorijas plānojuma dokumentu, tāpēc neietekmē būtiski tā saturu, priekšlikumi paliek ,,karājoties gaisā’’. Autors centies šo IA skatījumu ietvert, izstrādājot 5 teritoriālo plānojumu vides pārskatus, taču ,,tas nevienam nav bijis vajadzīgs’’.

gaisā’’. Autors centies šo IA skatījumu ietvert, izstrādājot 5 teritoriālo plānojumu vides pārskatus, taču ,,tas nevienam nav bijis vajadzīgs’’.