1.3.4 Latvijas lauku attīstības jomas, lauksaimniecības nozares.

Lauksaimniecības nozares šīs grāmatas kontekstā ir laukkopība, lopkopība, dārzkopība, biškopība, mežu apsaimniekošana, nekoksnes meža resursu ieguve, lauku, dabas un ekotūrisms, piekrastes zveja, akvakultūra, amatniecība, naturālā zemnieku saimniecība, piemājas saimniecība vai piepilsētas dārziņi. Politiskajos dokumentos ir jēdzieni ,,lauksaimniecība’’ un tā alternatīva- ,,lauku attīstība’’, kā arī ,,agrovide’’[Dabai draudzīga saimnlaukos]. Ar lauku attīstību apzīmē citus nodarbošanās veidus laukos bez lauksaimniecības. Agrovide kā Lauksaimniecības attīstības programmas 2.ass nozīmē vides un lauku ainavas uzlabošanas pasākumu kopumu, kas var daļēji būt gan lauksaimniecības, gan lauku attīstības sastāvdaļa valsts politisko dokumentu izpratnē. Tas paredz veicināt pasākumus, kas pārsniedz dabas aizsardzības normatīvo aktu prasības. 2.ass ietver šādus apakšpasākumus: bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos, integrētās dārzkopības ieviešana un veicināšana, bioloģiskās lauksaimniecības attīstība, rugāju lauks ziemas periodā. Dabai draudzīga saimnlaukos].

Pieņemot, ka lasītāju lielākā daļa ir cieši saistīti ar lauku dzīvi, lauksaimniecībai autors pieskarsies tikai konspektīvi.  Piebildes skars tikai dažus nozares IA aspektus. Laukkopībā kā būtiska var kļūt biodegvielas izejvielu ražošana, bet kas var būt saistīta ar pārtikas sadārdzināšanos, lielāku piesārņojumu no paaugstinātām pesticīdu, minerālmēslu devām, ietekmi uz biškopību. Līdzīgs efekts var būt no ĢMO audzēšanas plus iespējamā ietekme uz savvaļas augiem, tai skaitā ,,supernezāļu’’ veidošanos. Biodegvielas kontekstā nepārdomāta varētu būt bijusi cukurbiešu audzēšanas nozares likvidēšana. Jādomā, kā apturēt ārvalstu un pašmāju bagāto zemnieku izvērsto intensīvo lauksaimniecības metožu lietošanu, lai Latvija nepazaudētu galveno savas iespējamās specifisko lauksaimniecības resursu un zīmolu- tīru vidi. Arī lopkopībā lielu ietekmi var atstāt ĢMO organismu, biotehnoloģiju lietošana. Dārzkopībā varētu tikt atrastas tās šaurās nišas (vide, roku darbaspēka izmaksas) specifiskai produkcijai ārvalstu tirgiem, ja tiks nodrošināta pietiekoša kooperācija un mārketings. Līdzīgi tas ir ar akvakultūru un amatniecību. Amatniecībai būs liela loma arī ilgtspējīgā vietējā pašuzturošā ekonomikā (lietu labošana izmešanas vietā, roku darba augsta kvalitāte kvantitātes vietā utt.) un tūrismā. Dabas tūrismam jākļūs par ekotūrismu. Tagad nereti peļņu gūst laivu, kvadraciklu u.c braucamrīku nomas firmas, tūristiem dabā aiz sevis atstājot atkritumus, degradētu privāto teritoriju zemes īpašniekam, vietējiem no tā negūstot peļņu. Ekotūrisms veicina arī vietējiem ekonomiski izdevīgu dabas un vietējās kultūras tradīciju saglabāšanu. Sakarā ar ES veicināto kuģu sagriešanu, jauniešu neiesaistīšanos, piekrastes zveja lauku apvidos jau lielā mērā kļuvusi no biznesa par pašapgādes, vaļasprieka paveidu vai papildus tūrisma produktu. Naturālā saimniecība, piemājas saimniecība un pilsētu dārziņi (kas sāk pārvērsties daudzviet par dzīvojamiem rajoniem) nav iznīdējamas vai iznīkstošas pagātnes paliekas, bet ļoti nozīmīgas, transformējamas vietējās IA ekonomikas un pārtikas drošības sastāvdaļas, ko pašvaldībām jāatbalsta savu kompetenču robežās: saglabājot to, kas uz pašvaldības zemes, atpērkot to platības no privātajiem, ietverot teritoriju plānojumos un citādi.

Kā citas lauku dzīves jomas skatīti pakalpojumi, infrastruktūra, telpiskā attīstība. Lai īstenotu ES un Latvijas lauku attīstības uzdevumu- nodrošinātu lauku apdzīvotību, iedzīvotājiem savas dzīvesvietas tuvumā jāsaņem pietiekoši kvalitatīvi pakalpojumi: transports (ceļi, sabiedriskais transports), pietiekošas jaudas un stabila elektroapgāde, kvalitatīvs dzeramais ūdens, veikals, skola, sakari (telefons, pasts, internets), kvalitatīva dabas vide, administratīvie (dokumentu kārtošanas) pakalpojumi. To vajadzētu nodrošināt ar obligāti īstenojamu telpiskās attīstības plānojumu- reģionālās attīstības plānu, kas integrē teritorijas un nozaru plānu uz vietām (nejaukt ar reģionu teritoriju plānu) un uzņēmējdarbības šajā jomā veicināšanu. Tā vietā realitātē valsts līmenī katra ministrija ,,optimalizē’’ savu nozari, likvidējot skolu, pastu, ierobežojot sabiedrisko transportu... Kāds ir šīs darbības kumulatīvi sinerģiskais efekts, kas veicina depopulāciju x pagastā un urbanizāciju pilsētās, kas pretēji IA.  

1.3.5 Normatīvie akti

Būtiskākās Latvijas normatīvo aktu prasības, salīdzinot ar periodu pēc neatkarības atjaunošanas, ir saskaņotas ar ES direktīvām, bet ES regulas darbojas nepastarpināti. Ņemot nereti vērā vietējās iespējas un tiesisko nihilismu, galvenā problēma bieži ir nevis normatīvā akta kvalitāte, bet tā īstenošana. Lauku teritoriju attīstību būtiski ietekmē plašs normatīvo aktu loks, sākot ar tiem, kas regulē produkcijas konkurētspēju: muitas, tirdzniecības, nodokļu, nodarbinātības, pārtikas uzraudzības, teritorijas plānošanas, būvniecības, sociālajā, izglītības, kultūras, mežsaimniecības, zvejniecības, dabas un vides aizsardzības (ĪADT, aizsargjoslas) uc.jomās, kam var būt pat lielāka ietekme nekā tieši attiecināmajam ,,Lauksaimniecības un lauku attīstības likumam’’ (2004.g) un uz tā pamata izstrādātajiem MK noteikumiem, kas saistīti ar augšminētajiem programmatiskajiem dokumentiem. Tajā starp pamatprincipiem minēta arī lauku vides saglabāšana (4.panta 2.daļa], skaidri pateikts, ka valsts un ES atbalsts pienākas ne tikai lauksaimniecībai, bet arī būtiski atšķirīgām lietām- lauku attīstībai (skat. sadaļu- Definīcija) un pat dzīves līmeņa paaugstināšanai lauku teritoriju iedzīvotājiem (5.panta 1..daļa]. Likumā definēti un izklāstīti lauku politikas īstenošanas veidi: valsts un ES atbalsts, kredītu un nodokļu politika, tirgus intervence, kvotu piemērošana, ārējās tirdzniecības režīma piemērošana, atsevišķu ražotāju grupu atbalstīšana uc.( 4.panta 2.daļa un 5-9.panti).Tāpat tieši saistīts ar lauksaimniecību un lauku attīstību ir ,,Lauku atbalsta dienesta likums’’. Lauku atbalsta dienests ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde. Caur to tiek novirzīts valsts un ES finansiālais atbalsts, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā, izvērtēti projektu pieteikumi, uzturēta informācijas sistēma, izsniegtas atļaujas, atzinumi par zemju transformāciju, veicināta meliorācija. Pārējās normatīvo aktu būtiski ietekmētās lauku IA jomas:

-nebrīvā ,,brīvā’’ tirdzniecības- ES brīvā preču plūsma, ,,brīvā tirgus’’ cenās neiekļaujot zaudējumus videi un veselībai, transportam, ekonomiski tiek padarīts par grūti īstenojamu vietējās kopienas ekonomikas, pašuzturošas ekonomikas (IA) princips; no otras puses, Latvijai ir lielas iespējas videi un veselībai draudzīgas produkcijas piegādēm Eiropas valstu tirgum: bioloģiskās lauksaimniecības produkcija, ogas, akvakultūras vēži/zivis uc.;

-IA neveicinoša nodokļu politika- tā kā darbs laukos, īpaši augšminētajās videi draudzīgās nozarēs ir ļoti darbietilpīgs, ļoti būtisks labums būtu nodokļu (politikā) likumdošanā veikt tā saucamo Zaļo nodokļu reformu- būtiski samazinot nodokli par darbaspēka izmantošanu un darījumiem, to paaugstināt par dabas resursu izņemšanu no dabas un piesārņošanu; to paredz ES 10 gadu programma par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu (SCP);

jāpiebilst, ka nodokļu jomā Latvijai nav jumta likuma kā daudzās citās nozarēs, kur noteikta stratēģija, principi, par kuru mainīšanu varētu cīnīties, debatēt;

-pārtikas uzraudzības neefektivitāte- no vienas puses veicina pārtikas drošību, bet no otras, ar procedūru sarežģītību un dārdzību bremzē zemnieku un zvejnieku produkcijas pārstrādi vietējā līmenī, pašuzturošu un tiešo sakaru zemnieks- patērētājs (indivīds, vietējā skola) IA modeli; pēdējos gados atviegloti noteikumi daļai mājražošanas produkcijas realizācijas; to vietēji ražotās pārtikas tirgu veicina arī SCP;

-teritorijas plānošanas nepilnības un iespējas- nosaka lauku teritorijas atļauto izmantošanu, tās normatīvajos aktos nav iestrādātas neapstrīdamas tiesības noteikt ekoloģiski ietekmējamākās teritorijās kā vienīgo atļauto bioloģisko lauksaimniecību, samazinātu lopu skaitu un ganību ha, kvalitatīvas un pievilcīgas dzīvesvides teritorijas, ierobežot loģistiku, ķīmisko vielu lietošanu rūpnieciski/ tehniskajās teritorijās (ja to neierobežo aizsargjoslu likums) utml.; no otras puses, teritoriālās plānošanas normatīvie akti paredz plašu sabiedrības iesaistes iespēju, interešu un zemes izmantošanas sabalansēšanu ar vajadzībām un vides/dabas aizsardzību, kas ir būtisks solis IA virzienā,

-problēmas būvniecībā- būvniecības normatīvie akti un jo īpaši- to īstenošanas iespējas ir neefektīvas, lai novērstu samērā plaši izplatīto nelikumīgo apbūvi dabas aizsardzības teritorijās un aizsargjoslās; bet tie paredz būtisku ēku un siltumapgādes sistēmu energoefektivitātes paaugstināšanu (tikko pieņemts Energoefektitātes likums), vietējās biomasas, gāzes un siltumsūkņu izmantošanu, kas laukos ir nozīmīgākais mājsaimniecību IA pasākums sociāli- ekonomiskā un vides aspektā;

-kultūra- normatīvo aktu pietiekamība, lai dotu iespēju uzturēt pašdarbību, organizēt pasākumus ir ļoti būtiska pilnvērtīgā lauku dzīves kvalitātē;

-dabas aizsardzība ir kļuvis būtisks faktors stingro normatīvo aktu par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, biotopiem, aizsargjoslām, lopu novietnēm utt. un to samērā efektīgā kontroles mehānisma (zemniekiem nepieciešami atzinumi finansējuma saņemšanai) dēļ; tas ir būtisks solis lauku IA virzienā.

1.3.6 Latvijas lauku problēmu un to risinājumu dažādi redzējumi

Latvijas lauku problēmu un to risinājumu redzējumi var būt no tradicionālā (ierastā) un autora piedāvātā IA skatpunkta. Problēmu definējumi atšķirsies pēc vērtētāja skatpunkta: LR/ES (valsts), lauku iedzīvotāju sabiedriskās domas (galvenā problēma un risinājums ir valsts un ES), komunālais un individuālais līmenis.

Lauksaimnieks, bijušais premjers un Tautas partijas līderis- ierindas biedrs Andris Šķēle Tautas partijas 11. kongresā referātā teica: ,,Lauksaimnieku zemais darba ražīgums un sīksaimniecību lielais īpatsvars ir galvenā mūsu lauksaimniecības problēma. Pārāk maz industriālo zemnieku.’’ Ne dzīves kvalitātes joma, ne videi draudzīga saimniekošana, ne vietējā ekonomika un pašuzturoša saimniecība A. Šķēles definēto problēmu risināšanai neder, pat ir tam pretēja.

 Latvijas lauku attīstības valsts stratēģijas plānā 2007-2013.gadam problēmas nav uzskaitītas, bet tās var atvasināt no galvenajiem uzdevumiem, kas sastādīti atbilstoši SVID analīzei. Tad tās varētu prioritārā secībā formulēt sekojoši:

* Nepietiekoša lauksaimniecības nozares konkurētspēja,

* Nepietiekošs lauku iedzīvotāju ienākumu līmenis,

* Nepietiekoši kvalificētu darbinieku pieejamība uzņēmējdarbībā,

* Neapmierinoša lauku infrastruktūra,

* Apdraudēta bioloģiskā daudzveidība,

* Vides piesārņojums,

* Dabas resursu (īpaši augsnes) degradācija un neracionāla izmantošana.

Saskaņā ar ,,Science for Environmental Policy’’ N.119 rakstu ,,Is farming becoming more environmentaly sustainable?’’, kurā apkopoti pētījumi par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization for Economikcal Cooperation and Development) 4 valstu (ASV, Brazīlija, Japāna, Nīderlande) ES lauksaimniecība kļūstot videi draudzīgāka kopš 1990.gada. Tomēr pusē no valstu virsūdeņi piesārņoti virsnormatīvi utml. Kā galvenās lauku vides problēmas atzīmētas ūdens resursi (piesārņojums, nepietiekamība, liels neracionāls pazemes ūdens patēriņš lauksaimniecībā), enerģētika (pieaugums, subsīdijas degvielai, kas kropļo vides ekonomiskos regulēšanas nosacījumus), gaisa piesārņojums, bioloģiskā daudzveidība.

IA problēmu kritēriji: vispārpieņemtie un autora ierosinātie Latvijas lauku patreizējiem apstākļiem doti sadaļās ,,IA principi, kritēriji un indikatori’’ un pēdējā nodaļā priekšlikumos.

Autors kā lauku iedzīvotāju izglītotājs mācību laikā Latvijas lauku IA problēmas apskata no cita redzes viedokļa nekā valsts lauku politiku nosakošie dokumenti, kas saskaņoti ar ES atbilstošo redzējumu. Šeit dots redzējums no lauku iedzīvotāja, pašvaldības, zemnieka, mazā un vidējā uzņēmēja iespējamā skatījuma, jo tieši uz tiem tiek balstīta iniciēšana lauku IA. Autors nodarbībās par IA piedāvā dalībniekiem sagrupēt lauku problēmas sociālajās, ekonomiskajās un vides, pēc tam atrodot no tām integrālās un vienlaikus eksistenciālās- IA problēmas. Biežāk minētās sociālās problēmas: uzskats, ka ir nepietiekoša labklājība (neatkarīgi no reālā turīguma vienmēr šķiet, ka par maz), nelabvēlīgās ģimenes, pārmērīga noslogotība, neapmierinošs veselības stāvoklis, nepilsoniska sabiedrība, neapmierinātība ar dzīvi, pesimisms, depresija, alkoholisms, cilvēki, kas nevar atrast savu vietu dzīvē. Ekonomiskās problēmas: vienlaikus bezdarbs un nekvalitatīvs darbaspēks, birokrātiskie šķēršļi uzņēmējdarbībai. Vides problēmas parasti saskata komunālajā saimniecībā, piedrazošanā. Pie kopējām risināmām nozīmīgām vietējām IA praktiskām problēmām studiju dalībnieki atzīmē energoefektivitātes paaugstināšanas dažādus pasākumus, dzīvesveida korekcijas (veselīgi ieradumi, transports, pārtika), darbavietas (bioloģiskā lauksaimniecība, pārstrāde, nenoplicinoša mežsaimniecība...)... Problemātika no lauku iedzīvotāja, uzņēmēja, pašvaldības skatpunkta ietver kritērijus ,,mazāki izdevumi- lielāki ieņēmumi+ finansējuma piesaiste’’, ,,ja prasa- izpildīt normatīvo aktu prasības’’, ,,komfortabla  (arī daļai veselīga un droša) dzīve’’...

Autors piedāvā arī savādāku teorētisko lauku problēmu skatījumu caur IA prizmu. Visas lauku problēmas būtu sagrupējamas nosacīti dzīves kvalitātes un dabas kvalitātes problēmās. Ienākumu līmenis, konkurētspēja būtu tikai kā daļa atvasināti no dzīves kvalitātes problēmām. Dzīves kvalitātes problēmas izriet no tā, ka ne jau cilvēkam trūkst naudas vai laika, bet viņš nevar apmierināt kādu viņam būtisku vajadzību, piemēram, ne jau pēc alkohola, bet tā, ko šis alkohols viņam kompensē.