EIROPA

1.1.4  IA un ES

1.1.4A  IA- ES politikas sastāvdaļa.

ES mājas lapa satur ES sagatavotos un ES saistošos IA politiskos dokumentus, pārskatus, indikatorus utt. Aprakstīti procesi (robežstabi) ceļā uz ES vides un IA politiku.Vides sadaļa pirmoreiz ES pamatdokumentā parādās Vienotās Eiropas aktā 1987.gadā, 1994. gadā Amsterdamas akta jaunajā variantā vides joma ietverta kā viena no prioritātēm. Galvenie ES vides politikas principi minēti līguma 130.(2) pantā: augsts aizsardzības līmenis, piesardzība, iepriekšēja novēršana un piesārņotājs maksā uc. Kā viens no principiem (nevis apvienojošais) minēts IA princips, kas parāda paradigmatisko pieeju IA lomai kā vides politikas sastāvdaļai (lai gan būtu jābūt saskaņā ar Rio IA izpratni otrādi).  3c pantā noteikta vides politiku obligātā integrēšana citās ES politikās un to centrā. Bet tikai 1998.gadā sākās Kārdiffas process, kad Eiropas Komisija praktiski uzdeva Lauksaimniecības, Transporta un Enerģijas padomēm izstrādāt vides un IA aspektu integrēšanas stratēģijas savās nozarēs, taču pēc būtības neatbilstība joprojām ir viens no galvenajiem IA traucēkļiem gan ES kopumā, gan tās dalībvalstīs. Vadošais ES vides politikas un IA stratēģijas analīzes centrs ir Eiropas Vides politikas institūts (The Institute for European Environmental Policy). Tā sevi prezentē kā neatkarīgu bezpeļņas organozāciju. Darbību apmaksā sponsori un klienti. Tā darbība tiek veikta gan savienības, gan valstu līmenī. Tā mērķgrupas in gan līmumu pieņēmēji, gan zinātnieki (akadēmiskie žurnāli, konferences, datubāzes), gan visa sabiedrība (caur plašsaziņas līdzekļiem). Institūts veic pētījumus, analizē ES politikas, normatīvo aktu īstenošanu, konsultē to izstrādē, informē, piedalās projektos, strādā ar savām iniciatīvām. Taču gan Eiropā, gan citur pasaulē ir līdzīgi institūti, kas kooperējas sadarbības tīklos.

Atšķirībā no ES Amsterdamas līguma 5. ES Vides Pasākumu programmā tiek definēts, ka ES vides politika ir IA politika, dots ES paradigmatiskais skatījums uz to. Savukārt 6. ES Vides pasākumu programmā ,, Mūsu nākotne, mūsu izvēle’’ periodam no 2000- 2010.gadam tika noteikta koncentrēšanās uz atsevišķām izšķirošām vides prioritātēm: klimata izmaiņas, bioloģiskā daudzveidība, vides veselība, resursu izmantošana/atkritumu apsaimniekošana. Kā vides mērķu sasniegšanas ceļi minēti efektivitātes un produktivitātes paaugstināšana (mazāk resursu- vairāk galaprodukta), komerciāli izdevīgas biznesa inovācijas, aizstājot videi nedraudzīgas tehnoloģijas un produktus, spiediena izdarīšanu uz dalībvalstīm normatīvo aktu uzlabošanā un ievērošanā, uz videi draudzīgāku patēriņa modeļu iedzīvināšanu, izmantojot Vienoto produkcijas politiku (tirgus atvēršana ,,zaļajiem’’ produktiem). Diemžēl programmas daudziem uzdevumiem pārāk nekonkrēti  noteikti sasniedzamie galarezultāti.

Eiropas Komisijas ziņojumā par stāvokli IA jomā uz gadu tūkstoša sliekšņa tika izanalizēta arī 5.rīcības programmas izpilde un secināts, ka, neskatoties uz paveikto, vides stāvoklis Eiropā turpina pasliktināties [4,7lpp]. Konstatēts, ka ES nav instrumenti, lai padarītu sociāli- ekonomisko sistēmu atbildīgu vides jomā un IA kontekstā [5lpp]. Galvenais stratēģiskais uzdevums- vides prasības jāintegrē ciešāk ekonomiskajos pasākumos (9lpp). Prognozēts neilgtspējīgs mājsaimniecības patēriņa pieaugums par 50% no 1995- 2010.gadam.[24lpp], transporta emisijas par 39% no 1990- 2010.gadam. Konstatētas negatīvās tendences: vides slodzes pieaugums no ceļiem un gaisa transporta, vispārējas urbanizācijas un suburbanizācijas (laukos apdzīvotām vietām izzūd robežas), lauku vides degradācija, milzīgs riska pieaugums Austrumeiropas jaunuzņemamo valstu bioloģiskajai daudzveidībai, arī vecajās valstīs [4lpp].  Kā pozitīvi signāli atzīmēti vēja enerģijas plašāka izmantošana, atkritumu pārstrāde, velotransporta paplašināšanos dažās pilsētās, bioloģiskās lauksaimniecības teritoriju paplašināšanās, energoefektivitātes paaugstināšanās, vietējo Agenda 21 procesu [4lpp]. Kopumā gan ar daudziem piemēriem konkrētās jomās, gan pat virsrakstu (Neliels progress, bet kopaina slikta- [7lpp] ziņojums uzskatāmi demonstrē, ka faktiski ES notiek neIA.

ES prezentējas kā globālas IA virzītājspēks.

Vislabāk sakarību starp ilgtspējīgu attīstību un globalizāciju droši vien ir parādīt ar piemēru. OXFAM aprēķini rāda, ja jaunattīstības valstis palielinātu savu eksporta daļu par 1%, tas palīdzētu 128 miljoniem cilvēku izkļūt no nabadzības. Tā kā 75% no pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem dzīvo laukos, tieši lauksaimniecība ir nozare, kas būtu jāattīsta. Taču attīstīto valstu spēcīgi subsidētā lauksaimniecība neļauj tam notikt. ES ienākumi (valsts subsīdiju veidā) uz vienu govi ir trīs reizes lielāki nekā vidējie ienākumi uz vienu Āfrikas iedzīvotāju. OECD jeb 32 pasaules bagātākās valstis vienā dienā lauksaimniecības subsīdijās izmaksā 1 miljardu USD.Šīs subsīdijas liedz jaunattīstības valstīm, kuras nespēj subsidēt savus zemniekus, konkurēt globālajā tirgū. Līdz ar to lauksaimniecības sektors jaunattīstības valstīs ir nonācis panīkumā un daudzi lauku iedzīvotāji - nabadzībā. Tie ir spiesti meklēt labāku dzīvi citur, vai, piemēram, izcirst mūžamežus, kas ir lielākais dabīgais skābekļa ražotājs un bioloģiski daudzveidīgākā ekosistēma uz planētas.

Cita joma- ,,vecās’’ ES dalībvalstis (ES 15) ir tālu no Kioto protokola par klimata izmaiņām saistību izpildes- samazināt siltumnīcas efekta gāzes par 8%, lai gan to prasīja Kioto citiem. Lisabonas stratēģija ir ES rīcībpolitikas (policy) pamatdokuments, tā definē ES mērķi ilgtermiņā (atlikušajos nepilnos 10gados) kļūt par pasaules konkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas balstās uz ilgtspējīgu pieaugumu ar vairāk un labākām darbavietām un lielāku sociālo kohēziju (izlīdzināšanos). Tas sagrauj IA paradigmu kā orientāciju uz optimālu ražošanu, uz globālo taisnīgumu, globālas ilgtspējas prioritāti mēģinot aizstāt ar reģionālu (klimata izmaiņās noteicošie būs globālie procesi!).. Tiek nomainīts jēdziens ,,IA’’ ar ,,ilgtspējīgu pieaugumu’’. Reālpolitika ved prom no ilgt spējīgas planētas, cilvēces un pat ilgt spējīga ekonomikas pieauguma, par neizbēgamu padarot X dienu, kad sāksies ekonomiskā un ekoloģiskā krīze.

Gēteborgā ES padome (2001. gadā) pieņēma pirmo ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Tā apstiprināja ES deklaratīvās ambīcijas būt par planētas IA procesa līderi un dzinējspēku. Tās saturā atspoguļojas ES IA paradigma. Tā turpina Lisabonas stratēģijas attīstības izpratni. Notiek atteikšanās no sabiedrības vērtību, vajadzību sistēmas orientācijas maiņas, ieradumu, dzīvesveidu ietekmējošām rīcībām kā prioritārām, koncentrējoties uz ekonomiskiem, politiskiem, tehniskiem utml. pasākumiem, tai skaitā, lai mainītu ieradumus un dzīvesveidu (cerības, ka to noteiks cenas, nevis apziņa- no Rio atšķirīga paradigmatiskā pieeja, kas balstīta uz izdevīgumu, nevis globālo zaļo ideālismu). Gēteborgas stratēģija ir nevis stratēģija pēc būtības, bet visaptverošs ES IA politikas plāns, tā koncentrējas uz neliela skaita galveno problēmu risināšanu, kas Eiropā sagādā galvenās bažas ne tikai vides, bet arī sociālā aspektā. Eiropas IA paradigmā sociālā sektora uzsvēršana ienāk ar šo dokumentu. Gēteborgas stratēģijā minētās galvenās bažas ir klimata izmaiņas (emisijas, kas izraisa  siltumnīcas efektu un cīņa ar tā sekām), vides veselība (ķīmisko vielu ietekme, pārtikas drošība), nabadzība (plaisas starp nabagiem un bagātiem pieaugums, tā pāreja dzimtā no paaudzes uz paaudzi, bezdarbs, vientuļās mātes), vecu iedzīvotāju īpatsvara pieaugums, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, augšņu zaudēšana un degradācija, atkritumu apjomi, transporta korķi. Stratēģija paredz ātru konkrētu uzdevumu izpildi, to politiskās vadības procesa (policymaking) maiņu, kad, izdarot izmaiņas vienā politikā, tiek mainītas arī citas ar to saistītās. Stratēģija ietver konkrētu pasākumu plānu, to veikšanas un neveikšanas ekonomisko novērtējumu. No vienas puses, paradigmatiskā pieeja pārejai no vārdu un papīru plūdiem par IA uz konkrētiem darbiem būtu apsveicama, ja nebūtu notikusi stratēģiska atteikšanās no sakārtota (ilgtspējīgi domājoša) cilvēka kā IA garanta. Manuprāt, ilgtspējīgas fiziskās (ražošanas, infrastruktūras), ekonomiskās, politiskās utt. sistēmas bez ilgtspējīga cilvēka var pastāvēt īslaicīgi, bet nevar būt ilgtspējīgas. Tagad, redzot, ka Lisabonas stratēģijas realizācija ir gandrīz nereāla, politiķu dienas kārtībā ir vides aspekta ,,pārspīlēšana’’, uz tā balstīta IA Gētegorgas stratēģijas revīzija, kas var padarīt ES ceļu vēl vairāk neilgtspējīgāku. Tas palielina nepieciešamību pēc sekmīga IA valsts modeļa ( valsts pilotprojekta) Eiropā.

 1.1.4B Atjaunotā ES IA stratēģija

 ES Gēteborgas stratēģiju revidēja 2002. gadā Barselonas ES padomes sēdē, gatavojoties Pasaules samitam par ilgtspējīgu attīstību Johanesburgā. Neformāli pastāv viedoklis, ka tas darīts, lai mīkstinātu vides prasības, kas traucē ES konkurētspējai pasaulē. Oficiāls formulējums: ,,Kā izmantot sinerģiju starp ES IA stratēģiju un Lisabonas izaugsmes (pieauguma) un nodarbinātības stratēģiju.’’ Autora komentārs: vienkārši sakot- kā savienot nesavienojamo, pretējo: vienlaicīgu gāzes un bremzes pedāļu spiešanu- pieaugumu un tā optimālu ierobežošanu.

Barselonas dokumentā minēts, ka vēl aizvien pastāv tendences, kas nav ilgtspējīgas, saistībā ar klimata izmaiņām un enerģijas izmantošanu, sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējumiem, nabadzību un sociālo atstumtību, sabiedrības novecošanos, dabas resursu apsaimniekošanu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, zemes izmantošanu un transportu, kā arī rodas jaunas problēmas. Tā kā šīs negatīvās tendences padara risinājumus steidzamus, ir nepieciešamas īstermiņa darbības, vienlaikus saglabājot perspektīvu ilgtermiņā. Galvenais uzdevums ir pakāpeniski izmainīt pašreizējos patēriņa un ražošanas modeļus, kas nav ilgtspējīgi. Tika apstiprināti ES IA rīcībpolitikas pamatprincipi: pamattiesību veicināšana un aizsardzība, solidaritāte paaudžu vidū un starp tām, atklāta un demokrātiska sabiedrība, iedzīvotāju līdzdalība, uzņēmumu un sociālo partneru līdzdalība, rīcībpolitiku vienotība un pārvaldība, to integrācija, labāko pieejamo zināšanu izmantošana, piesardzības un piesārņotājs maksā principi. Uzdots ES Komisijai izstrādāt konkrētu un reālistisku redzējumu par ES ceļā uz IA nākamo 50 gadu laikā.

ES IA atjaunotajā stratēģijā 13.punktā ir noteikti 7 galvenie uzdevumi un attiecīgi mērķi un darbības uzdevumi:

1. Klimata pārmaiņas un tīra enerģija: Virsuzdevums-ierobežot klimata pārmaiņas un to radītos izdevumus un negatīvo ietekmi uz sabiedrību un vidi.

Konkrētās darbības uzdevumi un mērķi

·       Kioto Protokolā noteiktās saistības, ko uzņēmušās ES-15 valstis un lielākā daļa ES-25 valstu, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2008. - 2012. gadam, ES-15 valstu mērķis ir samazināt emisijas par 8% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Nodoms ir nepieļaut planētas vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2ºC salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta.

·       Pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku samazināšana būtu jāiekļauj visās attiecīgajās Eiropas rīcībpolitikas nostādnēs.

·       Panākt kā kopēju, un tomēr diferencētu mērķi, lai līdz 2010. gadam 12% no vidējā enerģijas patēriņa un 21% no elektrības patēriņa veidotu neizsīkstošie resursi, apsverot to proporcijas palielināšanu līdz 15% līdz 2015. gadam.

·       Būtu jānosprauž indikatīvs mērķis (Direktīva 2003/30/EK): panākt, lai līdz 2010. gadam transporta degvielā būtu 5,75% biodegvielas, un būtu jāapsver iespēja līdz 2015. gadam palielināt biodegvielas daudzumu līdz 8%.

Pasākumos būtu jāietver:

·       iespēja līdz 2020. gadam paredzēt siltumnīcu gāzu samazinājuma gaitu no 15% līdz 30%, salīdzinot ar Kioto Protokolā paredzēto bāzes vērtību, vai pat pārsniedzot šo mērķi.

·       ES enerģijas ietaupījumu  20% apmērā līdz 2020. gadam,

·       Komisija un dalībvalstis veicinās biomasas izmantošanu, lai dažādotu ES degvielas piegādes avotus, samazinātu siltumnīcefektu izraisītāju gāzu emisijas un piedāvātu jaunas ienākumu un nodarbinātības iespējas lauku rajonos.

2. Noturīgs transports: Virsuzdevums: nodrošināt, lai mūsu transporta sistēmas apmierinātu sabiedrības ekonomikas, sociālās un vides vajadzības, vienlaikus samazinot to nevēlamo ietekmi uz ekonomiku, sabiedrību un vidi. Daži ,,neparasti’’ darbības uzdevumi un mērķi: nošķirt ekonomisko izaugsmi no pieprasījuma pēc transporta pakalpojumiem, panākt pāreju uz videi labvēlīga transporta veidiem.

3. Ilgtspējīgs patēriņš un ilgtspējīga ražošana: virsudevums veicināt atbilstošus modeļus.

Daži ,,neparasti’’ darbības uzdevumi un mērķi: Tiekties līdz 2010. gadam panākt tādu vispārējo Zaļā publiskā iepirkuma līmeni ES mērogā, kādu šobrīd ir panākušas dalībvalstis ar vislabākajiem sasniegumiem. Pasākumos būtu jāietver: līdz  2007. gadam ierosināt ES Ilgtspējīgas patēriņa un ražošanas rīcības plānu, kam būtu jāpalīdz apzināt un pārvarēt ilgtspējīgas ražošanas un ilgtspējīga patēriņa barjeras un nodrošināt labāku saskaņotību starp dažādām saistītām politikas jomām, un palielināt iedzīvotāju informētību un mainīt neilgtspējīga patēriņa ieradumus.

4. Dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana

5. Sabiedrības veselība

6. Sociālā integrācija, demogrāfija un migrācija

         7. Globālā nabadzība un ilgtspējīgas attīstības uzdevumi

Starpnozaru rīcībpolitikas: izglītība, finansējums un ekonomikas instrumenti, saziņa, aktīvo dalībnieku mobilizācija un sekmju vairošana. Neticami radikāli ekonomikas instrumenti: panākt, lai cenas atspoguļo produktu un pakalpojumu patiesās ekonomiskās, sociālās un ar vidi saistītās izmaksas (autors- patreiz caur dabas nodokļiem niecīga to daļa; kā sadārdzināsies resursi un transports!!!); novirzīt nodokļus no darba uz patēriņu un/vai vides piesārņošanu (zaļā nodokļu reforma!!!). Ar to sasaucas mobilizācijas ieteikumi: veidot ilgtspējīgas kopienas pilsētu un lauku teritorijās, kurās cilvēki dzīvotu un strādātu, un kopīgi  radītu augstu dzīves kvalitāti. Jāturpina stiprināt un sekmēt tādas pieejas kā rīcības programma Local Agenda 21 un citus procesus ar lielu sabiedrības līdzdalību. Autora komentārs- tas var sagraut patreizējo ekonomikas modeli par labu lokalizācijai.

1.1.4C  Vai ES virzās uz IA?

,,Taču Eiropa patlaban sastopas ar vēl nepieredzētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, jo mūsu attīstības modelis joprojām nav ilgtspējīgs.’’ (no Eiropas Komisijas ziņojuma)

To papildina secinājumi no augšminētās ES IA stratēģijas un ekoloģiskās pēdas nospiedumu pētījumi. To apliecina ES 5. vides politikas plāna par IA gala ziņojuma saturs un secinājumi.

ES apliecinājusi- tajā nav IA. Bet vai tā ir ceļā uz to? Ja pielieto mūsdienu Eiropā dominējošo izpratni par IA kā ilgtspējīgu izaugsmi- var diskutēt. Bet, ja sākotnējo 1980-to gadu IA izpratni par globālo nulles pieaugumu... Lisabonas stratēģija uz izaugsmi liecina par patērētāju sabiedrības (kaut ,,videi draudzīgu’’ preču un pakalpojumu) veicināšanu, kas nesavienojama ar šādu IA. Reālie vides, pat sociālie un IA indikatori ES liecina par attālināšanos no IA. Tomēr ES vajag un ir iespējama pašreiz ofensīva uz neIA bremzēšanu.