Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Nācaretē satiku Kristu.

Kad aprīlī ar velosipēdu ar dēlu braucām cauri Nācaretei, satiku Kristu. Tas nav domāts tēlaini salīdzinošā, emocionālā, garīga pārdzīvojuma līmenī. Nē. Viņš mums gan deva pajumti un paēdināja, dziedēja manu brūci kreisajā kājā, ko biju guvis, sperot kļūmīgu soli krustnešu pilsētā Akko, gan sarunāja velomeistaru remontiem, gan pieteica naktsmītnes tālākam ceļam. Un pavēra priekškaru vietējiem ticības noslēpumiem, pēc kuriem biju posies ceļā.

Brauciens pa cepešpannu.

Bet labāk visu pēc kārtas. Ir ap desmitiem no rīta. Jau cepina. Ripojam ar divriteņiem pa līdzenumu. Vēl priekšā dienas svelme. Bet jau sāku izžūt. Nodarbojos ar sirdslietām- dzeru korvalolu. Sākas nebeidzami garš pacēlums, jo braucam no Vidusjūras puses, nevis kā parasti svētceļnieki no Kānas. Ir dienas vidus cepešpannas svelme. Ēna nav. Aprīļa vidū ziemeļos- Galilejā ap 40 grādu! Vietējie pārsteigti un ,,šausmās’’. Bet mēs minam. Precīzāk- es nožēlojami velkos kājām, pārliecies un atbalstījies uz stūres. Jo normāli pastumt tik smagi nokrautu braucamo liedz kakla skriemeļos iesprūdušā nerva sāpes. Kāpēc vēl līdz šim spriganas mājās mēnešiem sāpējušās ceļgalu locītavas? Katra no trim minētajām medicīniskajām problēmām būtu pietiekoša, lai pat nesāktu plānot tik smagu maršrutu. Uz savu ķermeni paļauties man nebija nekāda pamata.Bet es esmu šeit.

Man ir Kāds cits uz ko paļauties.

 Naktsmītnes velobraucienā mums nav rezervētas. Ir Pasha- daudz kas ir slēgts veselu nedēļu, bet maize šajā periodā ebrejiem vispār nav (ir neraudzētās maizes svētki, kad viņi ēd tādus kā plānus grauzdiņus). Pārtikas un pat ūdens nopirkšanas neiespējamība ceļā reizēm ilga pāris reizes pat 2 dienas, jo nebraucām tikai pa autoceļiem. Vietām, kur varēja būt jāceļ teltis, dzīvoja ne tikai indīgas čūskas un skorpioni, bet pat melnās atraitnes- visindīgākie nāvējošie zirnekļi. Viens ir skaitīt baznīcas solā: ,,Kungs, es uz Tevi paļaujos, jo Tu esi Bībelē solījis, ka skorpioni un citi mūdži man nekaitēs,’’ bet pavisam kas cits- pat iekšēji nejust bažas šādā vietā izklāt savu telti; viens ir lasīt Kalna svētrunu: nedomājiet, ko Jūs ēdīsiet un dzersiet, kur gulēsiet, otrs- tādā bērna vientiesībā bez lieliem krājumiem klimt pa svešas zemes dabu. Bet.. vienmēr beigās viss it kā pietika. Un- pats pats nopietnākais Izraēlā. Drošība. Visu autoceļu mala ir kā nosēta no vienas vietas ar izsistu automašīnu vējstiklu drumslām. It kā tās kāds būtu sējis. Ir arī daudz citu avāriju pēdu. Visi satiktie vietējie šausminājās par tām briesmām, kādām mēs pakļaujam sevi Izraēlā divatā (nevis lielā grupā) ceļodami ar velosipēdiem pa autoceļiem. Ikviens teica: ,,Tas ir ļoti ļoti bīstami!’’ Daži atvēra auto logus un kaut ko ivritā mums kliedza nopakaļ par šo tēmu. Un mēs redzējām, kā tur šoferi brauc... Bet manī bija miers. Jo es ieliku mūs Tā Kunga rokās. Tāds ir svētceļojums. Nevis ekskursija pa Bībeles vietām.

Satikšanās ar v(V)iņu.

Pēcpusdienas karstumā iebraucam Nācaretē. Krustojumā ieeju kādā veikaliņā prasīt ceļu. Izrādās- tā ir kristīgo preču bodīte. Man atbild kāds tur ienācis vīrs mācītāja tērpā. Paskatījies uz manu neģīmi, uzreiz sniedz man pudeli. Auksts ūdens!!! Tikai šādā stāvoklī to var novērtēt. Mācītājs ceļa stāstīšanas vietā saka: ,,Nāciet uz manu māju. Atgūsieties. Iedzersiet aukstu sulu. Paēdīsiet. Tad līdz sešiem paspēsiet visu apskatīt: Jēzus Kristus piedzimšanas bazaliku ar Marijas grotu, Jāzepa baznīcu, Sinagogas baznīcu (vietā, kur Jēzus sinagogā lasīja Svētos Rakstus).  Un varat palikt pie manis pārnakšņot, jo septiņos jau ir tumšs.’’

Namā pie sienas vairākas bildes, kur mājastēvs kopā ar pāvestu. Izrādās, esam nokļuvuši pie apkārtnes mācītāju ,,priekšnieka’’. Vēl vairāk- viņš ir pāvesta nuncijs, kura pārraudzībā nodotas visas Sīrijas, Jordānijas un Libānas draudzes. Ar Izraēlas pasi tur nenokļūt, tāpēc mums ir iespēja apskatīt Vatikānā izdotu starptautiski atzītu ceļošanas dokumentu ar daudzu valstu robežkontroles zīmogiem.

Par kristieti nekļūst- par kristieti piedzimst.

Abu Hatoum, kā sauc mūsu labdari, ir vietējais arābs. Viņš vispirms apskata manas rokas, ko noklājušas strutainas pumpiņas. No karstuma- viņa slēdziens.Un atdod kādu smēri, pēc kuras tās pazūd. Ne tikai šajā, bet arī turpmākajās dienās. Gan dzerot sulu, gan vakarā pirms un pēc vakariņām, ko ēdam uz laukā klātā galda kopā ar viņa ģimeni, virpinās saruna. Jautājumu man ir daudz. Lūk, dažas atbildes. ,,Gan kristieši, gan musulmaņi dzīvojam draudzīgi. Tiekos ar mullām, pārrunājam vietējās lietas. Uz lūgšanu vietām viens pie otra gan neejam. Pāreja no islāma uz kristietību un otrādi nav arābiem pieņemama. Par kristieti nekļūst- par kristieti piedzimst. No paaudzes paaudzē visa dzimta ir vai nu musulmaņi, vai kristieši.’’ Namatēvs ir ļoti liela autoritāte vietējā sabiedrībā gan kristiešiem, gan musulmaņiem, gan drūziem. Visi viņu sauc par Tēvu. Par viņa ietekmi pārliecinājāmies arī mēs- pēc viņa zvana velomeistars mūs jau gaida, tūlīt ķeras pie mūsu divriteņiem, naudu par darbu neņem, jo ,,Jūs taču nākat no Abu Hatouma!’’.

Pareizie kristieši.

Visi kristieši ir labi ģērbti un dara tā. Rīkojas vienādi un pareizi visur. Norise svētvietās: svētceļnieki tādā kā pacilātībā noraugās uz Bībeles notikumu lieciniekiem (it kā): akmeņiem, kokiem, grotiem utml., kas nereti iebūvēti katedrālēs, klausās gidu un mācītāju, skaita lūgšanas, met krustus, beigās fotogrāfējas. Pēc tam, klusi sarunājoties, dodas uz autobusu. Šādu ainu pa gabalu redzu arī pie Nācaretes bazalikas. Bet turpat blakus ar savām svētajām nodarbēm un sarunām pārņemtajiem kāda indiete invalīdu ratiņos cenšas tikt augšā pa stāvo ielu līdz dievnama vārtiem. Bet netiek uz priekšu ne par soli. Tā viņa tur cīnās, kamēr nonāku lejā. Kad pieeju pastumt, viņa it kā satrūkstas. Mans izskats! Jau netīras un eļļainas baltās linu garās bikses, kaut kāds neparasts no izpletņa paštaisīts balts tērps, kam pāri pārvilts ceļa strādnieku atstarojošais oranžais bezrocis, melni notriekti sporta apavi- rokās velocimdu. Pats noaudzis ar tumšiem matiem, garu sirmu bārdu un kasku galvā. Tāds spoks droši vien tik svētā vietā nebija redzēts. Bet es tik ripinu indieti augšā.  

Krusts aizsargā.

Abu Hatoum man iesaka Izraēlā vienmēr redzamā vietā nēsāt manu lielo Taize krustu. Krusts aizsargā. Ne tikai tā neredzamais spēks. Tā sagaidāma labvēlība no arābiem- kristiešiem. Arābi- musulmaņi redzēs, ka neesam ebreji, būs draudzīgi. Un arī ebrejiem pozitīva attieksme pret kristiešiem, ko veidojusi kustība- ,,Kristieši- Izraēlas draugi’’.

Kas ir Tas, kas mūs nejauši sagaidīja Nācaretē un par mums parūpējās tur un turpmākā ceļā? Cilvēks? Mācītājs? Kristus! Viņa Mīlestība šajā cilvēkā! Viņa perfekti organizētā sakritība! Viņa žēlastība pret tuvākajiem- svešiniekiem, kurus bija iespēja pasūtīt tālāk, kuri pat nelūdza palīdzību. Un cik daudz rakstā turpmāk neminētu gadījumu, kad īstā laikā un īstā vietā mēs saņemam palīdzību, atbalstu no īstajiem cilvēkiem. Un notiek (vai nenotiek) īstie: vislabākie vai nevēlamie notikumi, pat ja plānots savādāk!  

Nācaretē un visā Izraēlā mūs uzņēma un vadīja Kristus.

Igo Midrijānis