Daudz raksta par pārmaiņām izglītībā, bet ne par  izglītību pārmaiņām.

Bet vai nepieciešamā izglītība vēlamajām un iespējamām pārmaiņām

Latvijā, pasaulē nenoteiks, kādas ir nepieciešamas pārmaiņas izglītībā?

 

Izglītība pārmaiņām.

Galvenais rīks, kā veicināt pagriezienu jebkurā jomā uz vēlamo, ir IZGLĪTĪBA. Mūsu izglītības sistēma, skolas un skolotāji (ar daudziem pozitīviem izņēmumiem) izglītību pārmaiņām neveicina tādā mērā, kā tas būtu nepieciešams- ne tradicionālā ilgtspējīgas attīstības izpratnē, ne ķeroties pie garīgiem, nacionāliem, sociālpsiholoģiskiem līmeņiem, ne XXI gasimta iespējamiem izaicinājumiem.

Diemžēl autoram īsā rakstā nav iespējams celt priekšā pat galvenos savas maģistratūras, doktorantūras pētījumus- pierādījumus par šo tēmu. Tādēļ atvainojos, ka dominē secinājumi, apgalvojumi

 

Āķis lasītāja lūpā

Vai tad tas nav pašsaprotami, ka skola gatavo jauno paaudzi, kā dzīvot pārmaiņu sabiedrībā? Par ilgtspējīgu attīstību arī māca. Ir visādi vides projekti... Kur problēma?

Jā,tas tā ir- bet izglīto par pārmaiņām, ja... turpinās patreizējās tendences: informācijas sabiedrība, tehnoloģiju pilnveide un maiņa, labklājība un peļņa kā darbības  motivācija, izpratne, ka attīstība ir kaut kas vairāk, gandrīz pietiekoši kvalitatīva dzīvesvide un resursi, globāls miers... 

XX gadsimts bija bagāts radikālām pārmaiņām pasaulē, Latvijā, ko nespēja iedomāties 1900.gada cilvēki. Nav šaubu, ka arī XXI gadsimts būs pārpilns pagriezieniem, kas var būt pat pretēji patreizējām tendencēm. Daudz rakstīts, nesen arī ,,Izglītībā un Kultūrā'', par nepieciešamajām pārmaiņām izglītībā. Bet ne par to, kā izglītība gatavo radikālām iespējamām pārmaiņām:  kā veicināt vēlamus būtiski atšķirīgus procesus, kā negatīviem pielāgoties. Varbūt izglītība šīm pārmaiņām var dot arī atbildi par to, kā jāmaina izglītības sistēma Latvijā? Izglītība pārmaiņām attiecas ne tikai uz vispārizglītojošo skolu, bet arī uz augstskolām, uz pašpieredzē balstītu un ar lēmumpieņemšanu integrētu pieaugušo izglītību, uz dažāda veida profesionālo izglītību, pat interešu izglītību.

Latvijas ilgi turpināties spēja ir atkarīga gan no tā, kas notiks pasaulē, gan no mūsu zemē specifiskā. Šī raksta tēmas dziļākā būtība- izglītība latviešu tautas, Latvijas zemes un valsts, sava novada izdzīvošanai, XXI gadsimtā pagrieziena uz pārmaiņām brīdī nevis turoties pie pasaulē vairs ilgi neiespējamā ceļa uz pēc labklājības skrejošu patērētāju sabiedrību, bet izvēloties uz citām vērtībām orientētu dzīves kvalitāti- pilnvērtīgu attīstību. Nav šaubu, ka ne pasaule, ne Latvija labprātīgi no pašreizējās ,,attīstības'' neatteiksies,... kamēr vien tā būs iespējama. Un ne jau izglītība var panākt tik fundamentālu vēlamo pagriezienu (skat.attēlu), bet tā ir galvenais veids, kā to veicināt.  Latvijā izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir arī izglītība uz nacionālā kā milzu vērtības ieaušanu nākotnē, nevis, kā uzskata, tikai pagātnes iekonservēšanu folklorā, muzejā  vai  norobežošanos no krieviem, no ES, nesaskatot tautas mentalitātes, garamantu saikni ar šodienu un rītdienu: tautsaimniecību, demogrāfiju, pārvaldi... Dilemma- degradācija vai  augstāka kvalitāte ir gan mūsu civilizācijas, gan katras tautas, valsts, pilsētas priekšā, tā attiecas arī uz ikviena dzīves jēgas piepildījumu- katra cilvēka atstājamo pēc sevis. Zemes ilgi turpināties spējas, kuras dabas un sociālās robežas civilizācija ir pārkāpusi, atjaunošanās ir neizbēgama. Jautājums ir, kad kausā iekritīs pēdējais piliens, kad vadzis būs pilns; un kas notiks ar civilizāciju (global village)- vai tā pārveidosies par pilnīgāku, piemērotāku dzīvei uz Zemes vai... Lai gan pasaule uz apzinātu ilgtspējīgu attīstību nevirzās, tā škiet pat utopija, tomēr Krīze vai Brīnums (neparedzamu daudzu spstākļu sakritība) var to padarīt par realitāti.

Turpmāko tekstu nosacīti varētu sadalīt 3 daļās: iespējamās pārmaiņas pasaulē un Latvijā, kāda ir un kādai būtu jābūt pārmaiņu izglītībai, kā pie tās ,,nokļūt''.

 

 

Iespējamās pārmaiņas.

Iespējamās pārmaiņas var var nosacīti iedalīt tajās, kas notiks (notiek?) atsevišķās personībās, kas, kaut būdamas mazākumā, noteiks izmaiņas sabiedrībā kopumā un pārmaiņās fiziskajā dabas un antropogēnajā vidē.

Alternatīvas

Alternatīvas ir divas: ilgtspējīga vai neilgtspējīga attīstība, pilnveide vai degradācija sabiedrībā un dabā; globālā mērogā (Eiropā, Baltijas jūras baseinā) un Latvijā gan kā pasaules daļai, gan pašai par sevi (arī Kurzemē, Latgalē, Talsu novadā, Rundēnos...).

Terminu ,,ilgtspējīga attīstība'' šeit lietoju nevis tradicionālā izpratnē, bet tuvu angliskā ,,sustain  able'' saturam kā Latvijas ilgi pastāvēt-turpināties spēju. Ilgtspējīga attīstība tradicionāli tiek saprasta kā komplekss risinājums ekoloģiskās katastrofas novēršanai, dabas vides problēmas skatot mijiedarbībā ar sociāli- ekonomiskajām, ņemot vērā ētikas, demokrātijas (sabiedrības iesaistes) aspektus. Taču šī paradigma kopš 1980-90gadiem nav padarījusi pasauli ilgtspējīgāku- cilvēce, kā cerēja, aiz bailēm no ekoloģiskās katastrofas sekām nav radikāli mainījusi ētiku un vērtības. Uzskatu par pareizu pretējo- tikai garīgu cēloņu radītas pārmaiņas cilvēkos varbūt var panākt izmaiņas fiziskajā vidē.  Tādēļ savā modelī piedāvāju likt centrā garīgo aspektu, ap to savijot dabas vides, sociāli- ekonomiskos, nacionālos un demogrātijas jautājumus. Sakārtojoties cilvēkam sakārtojas pasaule ap viņu. Savukārt ,,attīstība, '' pēc definīcijas ir nevis kaut kā palielināšana, papašināšanās, kā to parasti saprot, bet vērtību pieaugums dzīves kvalitātei, kurā pārmērīgu vietu patreiz aizņem labklājības gūšana sev, nevis devums sabiedrībai, pašpilnveide, attiecības ar cilvēkiem, dabu, Dievu (ticīgajiem), drošība, veselība...

Daudzi apgalvo- cilvēks vienmēr gribēs dzīvot materiāli nodrošinātāk. Bet pētījumi daudzviet, arī Latvijā, apliecina, ka cilvēks laimīgāks kļūst tikai līdz kādam pietiekamam materiālās labklājības pieaugumam, pēc tam apmierinātība ar dzīvi samazinās. Vēsturē ilgāko daļu dažādas civilizācijas, sabiedrības dzīvojušas pēc optimāla patēriņa principa, mūsu eiropeiskās tūkstošgades civilizācijas alkatība nav mūžīgā ,,cilvēka daba''. Esam pieraduši, ka attīstība- tas ir vairāk, bet, lai pastāvētu, šai izpratnei jāmainās uz viedokli, ka attīstība- tas ir labāk, ka mērķis ir nevis bagātāka, bet pilnvērtīgāka dzīve, kur manta, nauda, vara, bauda nav elks pāri visam. Lai turpinātos, jāmainās kaut kam ne tikai pasaules, valsts, pašvaldības līmenī, bet sabiedrības noteicošās (kaut mazākuma) daļas dzīvesdarbībā

 

 

Pētījumu rezultātā esmu izstrādājis šo vektoru modeli. No tā izriet, ka celā uz ilgtspējīgu attīstību un attiecīgi izglītībā ilgtspējīgai attīstībai ir 2 radikāli atšķirīgi etapi ar būtiski dažādām motivācijām, argumentiem, uzdevumiem, mērķgrupām.  Tā kā neskatoties uz ilgtspējīgai attīstībai veltītiem vārdu, dokumentu, projektu plūdiem, arī daudziem reāliem darbiem (daudzie vektori IA virzienā), pasaulē pašreiz pārsvarā turpinās neilgtspējīga attīstība (vektori neIA virzienā un apakšējais rezultējošais vektors) , tad tagadējais (vektors virs ,,NeIA stāvoklis') aktuālais uzdevums pieaugušo, īpaši lēmumu pieņēmēju, ietekmīgo cilvēku un arī daļēji skolēnu, studentu izglītībā ir bremzēt šo tendenci: konkrēta apmācība ar sociāli- ekonomiskie argumentiem, kā vienlaikus celt savu, vietējo dzīves kvalitāti un aizsargāt arī vidi (ēku siltināšana u.c.) bez globālas moralizēšanas (Tavs pienākums klimata izmaiņu mazināšanā utml.). Tas ir tā saucamais abpusēja ieguvuma (angl.vin-vin) princips, kad no projekta gūst gan peļņu vai mazākus izdvumus, gan ērtības, gan tiek veicināta vides aizsardzība. Un šādu iespēju ir tik daudz. Savukārt skolēnus, skolotājus būtu jāgatavo pagrieziena brīdim uz ilgtspēju (vektora raustītā līnija maina virzienu)- kas jāveic, lai piemērotos  klimata izmaiņām, saglabātu latviešu tautu Latvijā pasaules ekoloģiski- ekonomisko bēgļu plūdos u.c., bet- jo īpaši- dzīvei, kas nebalstās uz patērētāju sabiedrības vērtībām, vajadzībām. Un labi, ja Skola kā alternatīvu piedāvā garīgās vērtības, atbilstošu pasaules uzskatu, nevis atbilstoši postmodernajai pieejai atstāj to katra paša ziņā.

Īpaša loma šī pagrieziena sagatavošanā un 2. etapā būtu pārmaiņu aģentu sadarbībai un izglītībai.

 

Pārmaiņas pasaulē un to ietekme uz Latviju:

Radikālas pārmaiņas cilvēkos kā indivīdos un sabiedrībā;

Dabas vides pārmaiņas, ko izraisījusi cilvēka darbība: klimata izmaiņas, ekosistēmu sabrukums, piesārņošanas, atkritumu, starojuma un  ķīmisko vielu dabas aprites ciklos ietekme uz veselību, ekonomiku, resursu izsīkums un daudzas citas;

Sociāli-ekonomiskās katastrofas: globālās finansu- tirdzniecības sistēmas sabrukums ASV dolāra nenosegtības ar reālu vērtību vai elektroniskās sistēmas sabrukuma dēļ;, pandēmija, ekoloģisko bēgļu plūdi, vardarbība un terorisms...;

Vispārēja degradācija pirmsindustriālā vai citā līmenī augšminēto iemeslu dēļ, kam, lai piemērotos, jau tagad pasaulē darbojas dažādas izdzīvošanas skolas, fermas, kustības;

Karš: kodolkarš Tuvajos Austrumos ar ASV iesaisti, musulmaņu- pārējās pasaules konflikts, cīņa par piemērotu dzīvesvidi, kiberkarš...;

Pārvaldības pārmaiņas pasaulē: globālā starpvalstu vai nevalstiskā (ietekmīgu grupējumu) īstenota pārvalde, cita alternatīva- savādāks, uz 50-100 gadu atbildību balstīts demogrātijas modelis ar garīgo (viedo) aspektu,, vietējā demogrāfija, vai arī sabiedrības neirolingvistiskā programmēšana, cilvēces atkarība no mākslīgā intelekta...;

Pārmaiņas zinātnē un tehnoloģijās, kas satricina ētiskos pamatus, vai arī dod dažādas jaunas pilnveides iespējas;

Garīgās pārmaiņas, atbilstoši uzskatiem ticīgo attiecībās ar Dievu, arī reliģijās, to sadarbībā, ētikā;

Paradigmas maiņa no postmodernās uz pēcpostmoderno visās dzīves jomās;

Pārmaiņu aģentu loma pārmaiņu procesos;

Globalizācijas procesa vai tās komponentu (informācijas, sakaru, tirdzniecības u.c. sistēmu) sabrukums tehnoloģisku iemeslu, dabas katastrofu, kiberkara vai kiberterorisma dēļ;

Ģeoloģiskas un astronomiskas izcelsmes dabas katastrofas, pārskatāmā periodā reālākā- Zemes ass pārbīde, kas jau paātrinās, pat polu nomaiņa.

Pārmaiņas šajās jomās iespējamas pretējas- gan pēc pilnveides, gan degradācijas ,,scenārija''.

 

Latvija

Trešais termins, kas jāprecizē, kas ir Latvija. Tā nav tikai patreizējais tautai it kā nozagtais valsts modelis. Latvija ir mājvieta latviešu nācijai, agrāk- to veidojošajām etniskajām grupām no sendienām caur tagadni uz nākotni, tā ietver arī pasaulē izkaisītos tautiešus. Latvija ir bijusi mūsu zeme un cilvēki neatkarīgi no suverinitātes pakāpes, ekonomiskās, politiskās sistēmas,  taču ietver arī valsiskumu. Latviju, kāda tā ir, veidojuši dzimtzemnieki baronu jūgā, 1905.gada cīnītāji, strēlnieki, 1918.gada valsts izcīnītāji un veidotāji, gan padomju disidenti, gan tās varasvīri, Atmodas dalībnieki, Austrālijas un Sibīrijas latvieši, patreizējie politiķi un emigranti... Latvija nav tikai ģeogrāfisks, politisks, tautsaimniecisks jēdziens, bet tai ir arī garīgs un etnopsiholoģisks (kopīgas dveseles) satvars. Tādēļ Latvijas būtiski izdzīvošanas jautājumi ir  arī valoda, migrācija, nacionālā apziņa, dzimstība, ģimenes loma un nelabvēlīgo ģimeņu ,,dinastijas'', HES kaskādes drošība un citi, ne tikai ekonomika, sociālie jautājumi caur dabas vides  aizsardzības prizmu, kas tradicionāli tiek uzskatīti par ilgtspējīgu attīstību vienojošām sastāvdaļām...  

 

Pārmaiņas Latvijā, ko it kā nosakām mēs paši: gan sabiedrība, gan valsts pārvalde (lielā mērā):

Latvijas un latviskuma vērtība mūsos,

izglītības saturs un valsts atbalsts izglītībai mūža garumā, zinātnei, vērtību kultūrai,

latviešu emigrācija,

citu tautu un rasu cilvēku, īpaši no Austrumiem, imigrācija,

latviešu valodas lomas pieaugums vai samazināšanās,

nacionālā mentalitātes ietekme it visā,

reliģijas (Dievatziņu) loma,

vietējā ekonomika,

Latvijas ainava,

valsts tautsaimniecība modelis (neskatoties uz ES ietekmi),

politika, valsts un tauta, ,,valsts nozagšana'', sabiedrības iesaistīšanās, sistēmiskums plānošanā, valsts pārvaldes modelis...,

drošība: tautas patriotisms, lojalitāte, dzīvesvides ekoloģiskā drošība, civilā aizsardzība, kriminālā un sabiedriskā drošība, preču/pārtikas drošība, ārējā aizsardzība...,

vērtīgas un kvalitatīvas lauku dzīvesvides izpārdošana un izniekošana vai saglabāšana.

Lasītāji šo sarakstu varētu papildināt paši.

 

Kāda ir izglītība pārmaiņām patreiz

Kas ir izglītība ilgtspējīgai attīstībai un izglītība pārmaiņu?

Jebkura izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir faktiski arī izglītība pārmaiņām, tā domāta gan šodienas soļiem uz ilgtspēju, gan nākotnei. Izglītība pārmaiņām XXI gadsimtā tās šaurākā izpratnē ir par procesiem, ko vēlamies veicināt un kurām nāksies piemēroties nākotnē visās izšķirošajās dzīves sfērās (arī ārpus formulas: vide, sociālais, ekonomiskais) un mērogos, ne tikai globālā (arī ģimenes, pagasta, Latvijas, Baltijas jūras...).

Izglītības ilgtspējīgai attīstībai ir mācība par izdzīvošanas un dzīves kvalitātes nodrošināšanu .

Tā ir gan praktiska, ar patreizējām vajadzībām motivēta, gan arī izglītība par pasauli, sabiedrību, kas nelīdzināsies patreizējai, ko nevar izprast ar esošo pieredzi.

Jāprot izglītībā gan īstenot ilgtspējīgas attīstības principu par vienlaikus sociāli-ekonomisko ieguvumu un devumu dabas aizsardzībā patērētāju sabiedrības vēlmju ietvaros (angl.vin-vin princips), gan tuvināt pagriezienu no tās uz vērtību sabiedrību (skat.attēlu).

To, ka situācija Latvijā izglītībā ilgtspējīgai attīstībai ir neapmierinoša, liecina nesenais UNESCO pētījums. Skolas darbības centrā nav izglītība Latvijas, mūsu tautas, caur to arī pasaules ilgi turpināties spējas (izdzīvošanas) izglītībai. Ne tikai turpmākai eksistencei, bet dzīves kvalitātes pilnveidei un pārveidei no patērētāju sabiedrības uz garīgo, cilvēcisko attiecību, altruisma, kultūras, nacionālo  vērtību prioritāti. Ir daudzi fragmenti. Nav kopainā visas galvenās mijsakarības. 

 

Izglītībai pārmaiņām jāienāk skolā.

Parasta vispārizglītojoša skola, ja tai nav specifisku reliģisku, nacionālās minorotātes identitātes veicinošu vai citas misijas mērķu, pašreiz Latvijā ir izglītības iestāde, kurai jāsagatavo jaunā paaudze, lai tā sekmīgi iekļautos sabiedrībā, būtu konkurētspējīga pašreizējos, kaut mainīgos apstākļos. Tas ir izglītības sfēras ,,ražošanas uzņēmuma'' uzdevums. Pašlaik tai netiek izvirzīts mērķis radikāli pārveidot sabiedrību, sagatavot šo pārmaiņu iniciatorus, īstenotājus, kā arī cilvēkus, kas spēj pieņemt lēmumus, kā piemēroties neizbēgamām (negatīvām?) izmaiņām.

Pagājušā gada 11.decembrī Liepājā notika konference augstskolām un skolām par izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Daudzgadīga starptautiska projekta ietvaros ir un vēl tiks sarakstītas virkne grāmatu, izstrādāti augstskolām un vispārizglītojošām skolām dažādi mācību materiāli. Konferences dalībniekiem tika izdalītas grāmata ,,Vide un ilgtspējīga attīstība'', kurā dažādu mācību priekšmetu skolotāji var atrast nepieciešamo izglītības ilgtspējīgai attīstībai integrēšanai atsevišķās tēmās. Šis minētais projekts faktiski ir Latvijas parāds par līdz šim ne visur ieviesto izglītības ilgtspējīgai attīstībai kursu pedagogiem augstskolās (ne tikai fragmentālu integrāciju dažādās tēmās), ilgtpējīgu attīstību kā  mācību priekšmetu vai tā daļu visā formālās izglītības sistēmā. Tas bija mūsu valstij saistoši ANO UNESCO Izglītības ilgtspējīgai attīstībai desmitgades, UNESCO Bonnas 2009.gada konferences lēmumu, Eiropas Vides ministru Kijevas konferences par izglītību ilgtspējīgai attīstībai kontekstā. Starptautiskā dokumenta Baltic 21E, kas Latvijai saistošs, 2.2  nodaļā teikts: ,,Ilgtspējīgai attīstībai jābūt integrētai esošajos mācību priekšmetos (kursos) un attīstītai arī kā speciālai kompetencei.''. LR Vides aizsardzības likuma 42.3 pants nosaka, ka pedagogu studiju programmās obligāti jāiekļauj kursu par ilgtspējīgu attīstību. Konferences gaitā tika nolasīts referāts, kas parādīja, ka jau tagad izglītība ilgtspējīgai attīstībai skolā ir juridiski iespējama un pat pieprasīta- tā iekļauta dažādu mācību priekšmetu standartos pie dažādām tēmām.

No MK Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu

un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem:

2. Vispārējās vidējās izglītības programmu (turpmāk – izglītības program­mas) galvenie mērķi ir:
2.1. nodrošināt izglītojamo ar zināšanām un prasmēm, kas ir nepiecie­šamas personiskai izaugsmei un attīstībai,

pilsoniskai līdzdalībai, nodarbinātībai, sociālajaimē, integrācijai un izglītības turpināšanai;

• radīt izpratni par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un vēlmi līdzatbildīgi

 iesaistīties ilgtspējīgas sabiedrības attīstībā;

 Bet kā mācīt detaļas, ja nav uzzīmēta lielā bilde, kas ilgtspējīga attīstība ir un kāpēc tā nepieciešama, vai tā nav kārtējā utopija? Konferencē tika ierosināts, ka šī kopaina jādod ģeogrāfijā. 2010.gada nogalē tam tika veltīta Talsu, Dundagas, Rojas novadu ģeogrāfijas skolotāju metodiskās apvienības sēde.

Pedagoģijas teorija un Izglītības standarti izglītības mērķos orientāciju uz radošas, kritiski domājošas, mācīties gribošas, informāciju atrast un radoši lietot personības veidošanu pieļauj (vienkārši lielu zināšanu masu iekalšanas vietā), pat, ja vēlas, ir interpretējami kā nākotnes personību un pārmaiņu izglītību veicinoši, bet... līdz detaļām konkretizētais mācību saturs mācību grāmatās, praktisko darbu burtnīcās, mācību priekšmetu programmas paraugos, eksāmenu un skolotāju grāmatās sagatavoto pārbaužu darbu jautājumos  ,,apgriež spārnus''. Visu cieņu to autoriem, bet vai mūsu gaišākajiem, nākotni savādāk redzošiem jauniešiem, gan individuāli, gan kā paaudzei nevar būt būtiski savādāks redzējums ne tikai par izglītības satura detaļām, bet izglītības mērķiem, principiem. Un ne jau tikai dabas vides ilgtspējas virzienā! Vai nākotne izglītībā nav daudzveidībā- nevis visiem vienu, bet katram savu talantu padziļināt? Vai ar atšķirīgu reliģisko, kultūras, zinātniski- tehnisko skatījumu apveltīts radošs jaunietis (-ši) (piemēram, kristieši) labāk intuitīvi nejūt, kas viņam (-iem) ir daudz vajadzīgāks nekā tas, ko izdomā gudras tantes un onkuļi gados, kas šo izglītības satura kalnu uzbūvējuši? Varbūt vairāk kaut kas vajadzīgs tāds, kas norūda raksturu, brīvdomību, kaut padara pašreizējā skolā par neērtu skolēnu?

Ģeogrāfijā paliek neietvertas tik būtiskas aktuālas vai tieši uz radikālām pārmaiņām vērstas pasaules kopainas, vietējas nozīmes, personiskās dzīves zināšanas paredzētajās tēmās! Piemēram, mācot par pakalpojumiem, vajadzētu nopietni gan no personīgā viedokļa (katrs esam pakalpojumu saņēmējs, gan no pašvaldības (tāpēc jau tās darbojas!), gan globālā skatupunkta tos visus interaktīvi (ar skolēnu radošu iesaisti) apgūt. Siltumapgāde- lielisks piemērs, lai parādītu, kā ,,darbojas''ilgtspējīga attīstība: siltinot ēku, iegūst gan paša, gan pašvaldības maciņš, trūcīgie, bezdarbnieki kļūst mazāk trūcīgi, samazinās vides piesārņojums, par kripatu mazākas klimata izmaiņas, skābie lieti, mazāk patērēti dabas resursi kurināšanai, bet, kristietim, ja viņš par šādu projektu nebalso, jāapzinās, ka viņš pārkāpj Bībelē noteikto cilvēka atbildību par dabu (latv. pārvaldītāja funkcija no ivrīta tulkota ,,valdiet''), ir pret mīlestību uz savu tuvāko (gan liedzot uzlabojumus kaimiņiem, gan veicinot ciešanas tālumā, jo no klimata pārmaiņām visvairāk cieš nabadzīgajās zemēs). Tavs tuvākais ir tas, kura dzīvi Tu vari ietekmēt. Tāda ir mācība dzīves darbībai. No praktiskām iemaņām visvairāk trūkst tas, ka nav pietiekoši paredzēta metodiskā apmācība, kā organizēt savu braucienu uz kādu vietu citā zemē, kā sagatavot maršrutu ceļojumam, sākot ar izdevīgākā pārvietošanās veida, prioritāri apskatāmo objektu, naktsmītņu izvēli, lētāko un ērtāko biļešu rezervāciju, iegādi. Latvijas, Baltijas, tuvākajiem un tālākajiem ārvalstu nozīmīgajiem tūrisma galapunktiem, produktiem. Ģeogrāfija visiem skolēniem noteikti visvairāk būs nepieciešama ceļojumiem. No pasaules vispārējās kopainas, manuprāt, iztrūkst, pirmkārt, jau ilgtspējīgas attīstības teorijas pamati kā vienots veselums (nevis tikai visur izmētāti fragmenti), galvenās vides aizsardzības problēmas (par cēloņiem, sekām , ietekmi, rīcībām prognozēm un savstarpējā mijiedarbībā- ne tā, kā tas paredzēts patreiz),  vides ekonomika, priekšstati par tādām Latvijai vai globālā mērogā nozīmīgām valstīm kā Irāka, Afganistāna, Irāna u.c.,  Protams, skolotājs to drīkst mācīt, bet uz kā rēķina? Piemēri par to, kas visiem skolēniem nezin kāpēc jāzin no galvas mūsu informācijas laikmetā: kur tiek kultivēti korķozoli, mangrovju audžu apdraudētība, kā veidojas sarkandzeltenās feralītu augsnes, kur atrodas Josemitu ielejas nacionālais parks, konkrētas Ramsāres vietas pasaulē, ka pampā ir brūnzemju augsnes, kas ir alvāri, kampas utt. Šie piemēri ņemti no pārbaudes darba 33.lappusē oficiālajā skolotāju grāmatā ,,Pasaules ģeogrāfija vidusskolai''. Kāpēc tas viss visiem skolēniem būtu jāatceras, ja mūsdienās ir ,,Google'' ,,Google Earth''? Nav runa, ka noteiktiem standartiem, iegaumējamām zināšanām nav jābūt, bet kādām, cik daudz?

 

Kādai būtu jābūt izglītībai pārmaiņām

Skola- pārmaiņu ģenerators.

Kad Latvijas teritorijā sāka veidoties skolu sistēma, tās ierosinātāju, atbalstītāju mērķi bija muižniecības un carisma varas nostiprināšana, bet faktiski, pateicoties tautskolotājiem, tās kļuva par pārmaiņu ģeneratoriem-tautas atmodas sagatavotājiem, kas vainagojās ar savu nāciju, valsti, kultūru. Tā kā uzdevums Skolai atgūt pārmaiņu ģeneratora lomu sabiedrībā nav nekas nebijis.

 

Vispārizglītojošā skola un cita formālā izglītība.

Pirmkārt, tas ir jautājums kādai jābūt izglītībai? Valsts un pašvaldības daudz nopietnāk veicinātai mūžizglītībai. Integrētai. Individualizētai. No uz zināšanu daudzuma uz to pielietojamību vērstai. Ar citām attiecībām, motivācijām skolā. Kā to panākt? Vienkārša atbilde nav atrasta nekur pasaulē. Es domāju- ar atbalstu citādām skolām: kā Drustu ,,99Balto Zirgu'' tautskolai un citām humānās pedagoģijas skolām, ekoskolām, valdorfskolām u.c. kur iniciatīvu un entuziasmu parādījuši skolotāji, vecāki, skolēni. Atbalsts ne tikai finansiāls, bet pirmkārt vienveidīguma žņaugu noņemšanā.

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai vispirms ir vērtību audzināšana. Izraēlas žurnāla ,,Shalom'' rakstā tas formulēts šādi: ,,Ētisko vērtību veidošana par vidi ir ne tikai kāda mācību priekšmeta sastāvdaļa, bet mūsdienu izglītības princips, kas prasa jaunu izglītības modeli.''

Tas ir ceļš uz vērtību sabiedrību, kas var būt (vai nebūt) sasniedzams.

Otrs būtiskākais aiz ētiski-garīgā ir dzīvesdarbīvas princips- rīcības atbilstība ticībai/pārliecībai, kas kristietībā agrāk tradicionālā dalījuma laicīgajā un reliģiskajā dēļ, zināšanu par vidi, ilgtspēju trūkuma, gan nevēlēšanās saprast, kas par to teikts Bībelē dēļ ir bieži... maigi izsakoties, neatbilstoša. Smēķējošs vides aktīvists ar plakātu par tīru gaisu, skoltāja neveselīgs, videi nedraudzīgs dzīvesveids... Ja cilvēki Latvijā dzīvotu saskaņā ar savu kristīgo, latvisko vai kādu citu Dievatziņu, kam viņi sakās ticam, atbilstoši savām deklarētajām reliģiskajām, politiskajām, pasaules redzējuma pārliecībām, tad mums šeit jau būtu ilgtspējīgas attīstības sala!

Garīguma un dzīvesdarbības izglītība ir tikai pamats. Atbilstoši vecumam un diferencētām interesēm izglītība ilgtspējīgai attīstībai ietver priekštatu par šī jēdziena būtību no Zemes kā ekosistēmas un sistēmu teorijas skatu punktiem, tā rašanās cēloņus, vēsturiskos pētījumus un politiskos dokumentus, mūsdienu darbību; jāzin ilgtspējīgas attīstības principi, kritēriji, instrumenti, indikatori, problēmas un risinājumi, iespējamie scenāriji... Vienlaikus izglītībai ilgtspējīgai attīstībai jābūt vērstai ne tikai uz prātu, bet vēl būtiskāk- jūtām un emocijām, uz personības pārveidi un pilnveidi, ko vienīgais varētu vēl salīdzināt ar ētikas un ticības mācību.

Protams, izglītībā pārmaiņām visiem nav jāapgūst viss, kas minēts par iepriekš uzskaitītajiem pārmaiņām pasaulē un Latvijā, daudz izmantojamas netradicionālas ārpusklases metodes. Izglītībai pārmaiņām jāsagatavo ne tikai vēlamajam- ilgtspējīgas attīstības ceļam, bet arī degradācijai vai vismaz pārmaiņu brīža haosam.  Izdzīvošanai bez civilizācijas labumiem, bez drošības. Bet ar mīlestību, nesavtīgu palīdzību. Ar ticību mūžīgajam.

 

Pārmaiņu aģenti.

1983.gadā reti kurš varēja noticēt disidenta G.Astras vārdiem PSRS tiesā: ,,Šis laiks izzudīs kā ļauns murgs''. Bet jau pēc 20gadiem mēs bijām atjaunojuši savas valsts neatkarību.

 Šo laiku nesa gan daudzu neprognozējamu apstākļu sakritība (Dieva brīnums), gan daudzo pārmaiņu aģentu: disidentu, trimdas latviešu, dzejnieku, aktieru, mūziķu, skolotāju, žurnālistu, mācītāju, folkloristu utt. darbība, kuri gan sadrupināja režīmu, gan sagatavoja tautu pārmaiņām, gan vadīja to, apvienojoties Latvijas Tautas Frontē.

Veicināt pārmaiņu aģentu veidošanos, darbību sava novada, Latvijas ilgi turpināties un pilnveides iespējai globalizētajā pasaulē arī mūsdienās ir gan skolas, gan pieaugušo izglītības sistēmas uzdevums.

Pārmaiņu aģenti ne tikai nepamanīti sagatavo ,,augsni pārmaiņām'' bet, saskaņā ar sistēmu teoriju, kad pavisam maz spēka nepieciešams, lai nestabilā sistēmu maiņas brīdī ,,ieripinātu bumbu no kalna'' , viņi var ievirzīt sabiedrību vēlamajā virzienā.

Tādēļ izglītība pārmaiņām ir arī pārmaiņu aģentu izaugsmes un sadarbības veicināšana.

 

Ceļš uz izglītību ilgtspējīgai attīstībai un izglītību pārmaiņām.

Vai izglītība ilgtspējīgai attīstībai tā klasiskajā izpratnē būtiska uzlabošana var tikt ierosināta no augšas vai apakšas? Vai no augšas tie var būt ES, valsts politiķi, ministrija, augstskola, NVO ar kādu projektu, normatīvo aktu? Aktualizēt var, kā pieminētais Liepājā prezentētais projekts. Tomēr reālāk būtu cerēt uz daudzu skoļu, skolotāju iniciatīvas ceļu no apakšas... kas jau notiek.

Bet doma par dziļāku redzējumu- izglītību iespējamām radikālām pārmaiņām XXI gadsimtā vēl jāievada sabiedriskās domas apritē.

Nevar visu atbildības smagumu ilgtspējīgas attīstības ieviešanā, izglītības pārmaiņām tuvināšanā novelt, kā tas ir pašlaik, uz neformālo izglītību- sabiedrības informēšanu vai iniciatīvas rosinātām aktivitātēm projektu ietvaros. Ir jāmaina mūžizglītības paradigma un sistēma. Izglītības pamatā ir Universitāte,  Skola un Skolotājs. Uz centrā- motivēts izglītojamais savā personības daudzveidībā.

 

Igo Midrijānis