Īsraksti ir vairāku rakstu kopa, kas tapuši lai īsi un ļoti vienkāršoti caur vietējo avīzi dotu cilvēkiem priekšstatu par atseviškām Pārmaiņu XXI gadsimtā un pilnvērtīgas attīstības tēmām.

 

                                                                                                                            31.oktobris- Mārtiņa Lutera iesāktā Baznīcas Reformācijas diena.

                                                                                                       Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi! Mateja 3:2

 

Cik ērti ir runājot kādos svētkos senos notikumus ietīt pagātnes cukurvatē!

Baznīcas grēki.

Baznīca, atgriezies no grēkiem,  jo Debesu valstība* ir tuvu klāt pienākusi!

 (1) Nodedzināt viņu sinagogas un skolas un apmētāt dubļiem visu, kas nedeg.

(2) Nopostīt un iznīcināt viņu namus.

(3) Atņemt viņu lūgšanu grāmatas un talmudiskos rakstus, kuros atrodama elku pielūgšana, meli, nolādēšana un zaimošana.

(4) Aizliegt rabīniem mācīt par ķermeņa locekļu vai dzīvības labprātīgu zaudēšanu augstāku mērķu dēļ.

(5) Neļaut ebrejiem brīvi pārvietoties pa lielceļiem.

(6) Atņemt viņiem visu naudu, sudrabu un zeltu un to noglabāt.

(7) lelikt jaunu, spēcīgu ebreju vīriešu un sieviešu rokās cirvi, kapli, lāpstu vai vārpstu un likt viņiem pelnīt sev iztiku vaiga sviedros.

 

Kas to ir teicis? Hitlers? Nē! Mārtiņš Luters.

1543.gadā M.Luters uzrakstīja savu populāro grāmatu “Par ebrejiem un viņu meliem”. Viņš nosauca tos par “nolādētiem un atstumtiem ļaudīm” un sastādīja citēto 7.punktu programmu, kā kristiešiem pret tiem izturēties.

Tiesa, luteriskās  baznīcas  Misūri  sinode  1983. gadā pieņēmusi rezolūciju, kuras trešajā punktā ir teikts:

“Ja no vienas puses mēs esam Luteram dziļi pateicīgi par Evaņģēlija jaunatklāsmi un sludināšanu, tad no otras puses, mēs izsakām nožēlu un norobežojamies no Lutera negatīvajiem izteikumiem par ebreju tautu; līdz ar to mēs izsakām nožēlu par šādu antikristīgu un antiluterisku noskaņojumu veicinošu Lutera apgalvojumu pielietošanu šodien.”

Vai ar to Baznīca, luteriskā Baznīca ir salīdzinājusies par antisemītismu? Rezolūcija nenozīmē visu draudžu zināšanas, attieksmi un grēknožēlu. Misūri Sinode pārstāv niecīgu pasaules luterāņu daļu.

,,Es svētīšu tos, kas tevi  svētī un nolādēšu tos, kas tevi nolād... '' 1.Mozus 12:3! Tā  apsolīja Dievs toreiz vēl Ābrāmam attiecībā uz attieksmi pret viņa pēcnācējiem- tautu, kas ,,celsies no viņa''. 

Vairākus gadus Latvijā notika starpkonfesionālie lūgšanu pasākumi par Latvijas kristīgo atmodu. Nekas radikāli nemainījās. Norakstīsim to uz pacietību? Sak- cilvēkam savs laiks, Tam Kungam- savs. Bet varbūt ir kāds baļķis durvīm priekšā, kam svētība netiek pāri. Par cilvēku visi teologi būs naski uzrādīt- tas ir grēks. Bet kā ar pašu Baznīcu? Vai tai nav grēki? Smagi grēki?

Vai Baznīcai vispār var būt grēki? Vai vispār var būt kolektīvi grēki, kolektīva atbildība? ,,...Tas Kungs tiesājas ar tautām, Viņš sauc pie atbildības visu cilvēci...'' Jeremijas 25:31 Bībele runā par dzimtas grēkiem- atbildību līdz 7.augumam. Svēto Rakstu tapšanas laikā vēl Baznīca nebija, uz to nevarēja uzlikt atbildību, toties kādiem vārdiem Jēzus ,,dod virsū!'' Sinedrijai (jūdu ,,Baznīcai''- augstākai autoritātei un tās kalpiem), cik lielu atbildību Viņš uzliek visiem, kas māca ļaudis!

Vai Baznīcai ir grēki? Domās (motīvos, idejās), vārdos un darbos? Ir!  Smagi grēki!

 Bet tad vispirms jāpaskaidro, kas ir Baznīca.Vietējās baptistu, katoļu, vasarsvētku u.c. draudzes? Jā, tās ir Baznīcas, bet arī lielākas Baznīcas daļas. Vai ir Baznīca visas Latvijas luteriskās konfesijas draudzes ar tās konsistoriju kopā? Vai līdzīgi- pareizticīgie? Jā, tās ir Baznīcas, bet arī lielākas Baznīcas daļas. Vai ir Baznīca visas pasaules luteriskās konfesijas draudzes kopā? Vai līdzīgi- krievu rita pareizticīgie? Jā, tās ir Baznīcas, bet arī tās ir lielākas Baznīcas daļas. Vai Baznīca ir visas Latvijas dažādu konfesiju Baznīcas kopā?  Jā, tās ir Baznīcas, bet arī lielākas Baznīcas daļas. Visas pasaules visu konfesiju visu laiku baznīcas kopā? Jā, tā ir Baznīca. Baznīca ir visi, kas piesaukuši savos dievkalpojumos Jēzus vārdu, apsolījuši pestīšanu Viņa vārdā. Un kad es šeit runāju par Baznīcu, pār kuru guļ grēks, es, pirmkārt, domāju šo globālo visu laiku Baznīcu. Bet grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas, atgriešanās process var sākties un arī līdz galam noritēt jebkurā no šīs globālās Baznīcas daļām. Svētību var atgūt Latvijas Baznīca kā veselums, Latvijas Vasarsvētku Baznīca, Kuldīgas Sv. Annas draudze u.tml. Autonomi gan sev, gan kā ceļš uz lielākas Baznīcas daļas, pie kuras tā pieder, atbrīvošanu.

Kas ir Baznīca un kas par tādu uzdodas? Robežšķirtne iet pa Dievvadības līniju. Dievam nav luterāņi, katoļi, baptisti! Dievam ir Viņa Bērni- pestītie un pārējie. Abi- gan iekšpus, gan varbūt arī ārpus draudžu sarakstiem. Tādēļ par Baznīcu var uzskatīt arī tikai Dieva Bērnu sadraudzi visās konfesijās. Kuri pie tās pieder, zina tikai Tas Kungs. Bet ebreju jautājumā ir akli arī daudzi tie, kuri ir pestīti Dieva Bērni. Viņi pie savas neziņas nav vainīgi, ja saņēmuši no jūdu saknēm sterilu sludināšanu. Viņiem ir jāmāca par ebreju un Izraēlas jautājumu. Par atbildību pret dabu, savu ķermeni- Templi, dzīvesveidu utt. Un dzirdētās zināšanas uzliks pienākumu. Jo mums jāpieaug Dievatziņā, jo teikts- esiet pilnīgi, kā Jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.  Bet jautājumu: ,,Kas ir Baznīca, draudze?'' var uzdot arī no cita skata punkta. Baznīca, kas apvieno visus, kas runājuši un rīkojušies it kā Pestītāja vārdā. Kas pilna gan Patiesības un svētuma, gan arī  maldu, nelietības, varmācības. Daudzi saka: kristieši- krustneši, Ziemeļīrijas konflikts starp katoļiem un protestantiem u.t.t. Pirmkārt, ir jānošķir tie, kas uzskata sevi par kristiešiem, bet par kuriem Jēzus teiks: ,,Ejiet no manis nost, ļauna darītāji, es jūs neesmu pazinis...'' un tie, par kuru piederību Mīlestībai un Gaismai liecina viņu dzīve. Bet kas to nošķirs? Dievs draudzes paraušanas brīdī. Kamēr tagad tas ir viens audums, grēknožēla jāveic tā, it kā visi, kas sevi sauc par kristiešiem, būtu Baznīca. Man nav ilūziju: institūcijas- baznīcas diez vai atgriezīsies, bet atgriezīsies draudžu daļa- īstenā Ješua Baznīca.

Grēks pret Dieva izredzēto tautu ir Bībelē izcelts īpaši (augšminētais pants), kas bloķē svētību. Vai tas ir pagātnē? Par augšminētajiem Lutera izteikumiem Sinode ir lēmusi...  Daudzu valstu luteriskās un katoļu baznīcas atvainojušās par nepretošanās holokaustam, sadarbību ar nacismu. To darījis arī pāvests. Vai tam pielikts punkts? Vai ar to viss izteikts? Ja būtu sagrēkots kā viena pagātnes epizode Baznīcas ,,augšā'' un arī tur no tā norobežojušies- pietiktu. Bet antisemītisms Latvijas sabiedrībā nav miris. Un joprojām Baznīca tam nedod pretsparu. Vēl šodien dominē aizvietošanas teoloģija, antibībeliska mācība, it kā kristieši ir stājušies ebreju vietā kā izredzētā tauta, ka apsolījumi turpmāk attiecas tikai uz kristiešiem, it kā Dievs būtu savu ebreju tautu atmetis. Bez grēka pret Dieva tautu tas ir arī grēks pret Svēto Garu- antiBīblisku mācīšanu kopš Nīkaja koncila. …...1-2 panti, pārējos tikai ar * un maziem burtiem apakšā uzskaitīt.

 Un kā ir ar kolabracionismu ar staļinismu, padomju varu?Tikai uzskaitīt visus...

Man var pārmest ,,Ko tu raksti! Tu neesi studējis teoloģiju!''· Bet tā ir arī mana priekšrocība, jo neviens nav stereotipos iegrozījis manas smadzenes. Lasu no pirmavota un vēroju Baznīcu dzīvē! Cik tās liturģijā, ikdienā ir daudz, kas neizriet no Svētajiem Rakstiem un nav, kas tajos ir! Bet ne par to bija šis raksts. Bet vispār vajadzētu atkal kādu, kas pienaglo Tā Kunga Tēzes pie Baznīcas durvīm, bet varbūt- pie altāra!

Baznīca, atgriezies no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi! Baznīca, Tev jābūt Dieva iestādījumam, bet Tevī kā audeklā dzīpari savijas gan svētā sadraudze, gan netikle, kas barojas ar Ješua asinīm savu kalpu varas, slavas, ērtību, mantas, algas dēļ , savas institūcijas, savas valsts, ar ko tu reizēm esi saaugusi, ietekmes dēļ. Tevī savijusies patiesība un maldi. Tu attīrīsies! Tevi attīrīs! Kā atlikumu! Jo Debesu valstība Tev ir tuvu pienākusi!!!

*Debesu valstību šeit var saprast gan kā Dieva īpašu klātbūtni- ienākšanu cilvēka, tautas dzīvē, to svētījot, gan kā Jēzus otrreizējo atnākšanu, jo parādās tik daudz Beigu Laika tuvošanās zīmju

 

Holokausts un svētības atgūšana.

Kad atmodas laikā biju Rietumukrainā, mūs baltiešus, cildināja kā brīvības līderus. Bet kāda veca tantiņa juta ko citu. Viņa pastāstīja par latviešu bijušo sarkano strēlnieku- čekistu zvērībām. Kādreiz ukraiņu tautai šķita- latvietis=čekists.

Agrā bērnībā vasaras pavadīju Kolkā. Tur uzzināju par latviešiem- ziņotājiem Dundagas baronam līvu sacelšanās laikā, kuri pēc tam ieguva nodoto mājas. Un K. Ulmaņa varas pretdarbību līvu kultūras saglabāšanai un pat pētīšanai. Jau toreiz kā nazis sirdī iedūrās atbildība par latviešu tautas nodarījumiem. Ko darīt? Tagad zinu- tā ir salīdzināšanās. Tautai jāzin un jāatzīst savas vainas, tās jānožēlo un jāatgriešas no tiem. Mūsu otrajai neatkarībai nav svētības. Arī mūsu pārkāpumu dēļ pret saviem tautas brāļiem, pret citām tautām (arī ar augstprātību, naidu, kas nav no Dieva), pret dabu, dēļ savu materiālo labumu  iegūšanas un dzīves baudīšanas likšanu pāri Latvijas atjaunotnei un latviskuma kopšanai, ,,Ko es esmu devis Latvijai?'''vietā kladzinot ,,Ko man tā Latvija devusi?!”...

Holokausts, kas tika īstenots arī uz Latvijas zemes, nav ne ar ko salīdzināms. Tā ir pagātne? Toreiz nebija Latvijas? Latvijas būtība nav valsts pārvaldībā vai pat tās neatkarībā. Alojas tie patreizējie aizbraucēji, kas grib aizmirst Latviju un kas tur ļaunu prātu te dzimtenē dēļ politiķiem un šībrīža ekonomikas, jo Latvija- tā ir mūsu tauta ar savu zemi no baltu sendienām uz nākotni. Tai ir dabas, kultūras, saimniecības, dvēseliskais un garīgais satvars. Tāda  Latvija bija gan čekistu, gan holokausta laikos. Pie tam to īstenotāji un pieļāvēji izauga K. Ulmaņa neatkarīgās Latvijas laikā, dzīvoja mūsu tautā un dvēselē barojās no slēptā antisemītisma. Vai tagad nav antisemītisma? Vārds ,,žīds''' vai ,,čigāns'''vēl šodien nereti tiek tā īpaši izrunāts. Tūlīt man uzbruks: vieni grib atpakaļ savus īpašumus, bijuši bagāti vai, gluži pretēji- kreisie, otri- zaguši... Mums nepatīk, ka viņi... Kad biju Tadžikistānā, pieklājīgā formā dzirdēju apmēram tādu domu: ,,Kādi jūs Baltijā esat mežoņi: nav pienācīgas cieņas pret vecajiem, ģimenes šķiras, kā var būt pamesti bērni,'ielās alkoholiķi...''   Tautas mainās.  Tikai caur veco stereotipu atmešanas ir ceļš uz rītdienu- cik daudzi čigāni tagad normāli strādā, mācās, ir aktīvi kristieši... Personības- arī krievvalodīgie ir tik dažādi. Cik trausla ir līnija starp nacionālo nepatiku un vardarbības eskalāciju apzinājos runājot ar Kipras grieķu un turku kopienu intelģenci, palestīniešiem un ebrejiem... Salīdzināšanās nav piekāpšanās. Atzīt vainu vai piedot var tikai stiprais saimnieks savā namā.

Kam vajadzīga salīdzināšanās? Mēs gribam, lai Krievija atvainojas Latvijai. Kāpēc? Lai latvieši gūtu morālu gandarījumu!? Universālie garīgie likumi (vaina, karma, grēks...) gan ir gluži pretēji- tā vajadzīga tam, kurš cenšas salīdzināties- lūdz piedošanu Dievam un cilvēkiem vai piedod un caur to attīrās. Tiekai pēc salīdzināšanās un  atgriešanās (atjaunotnes) Visaugstākais var piepildīt mūsu tautas lūgšanu: ,,Dievs, svētī Latviju!''.

Vai tautai var būt kopēja tautas atbildība? Vai tad katrs nav atbildīgs tikai par savu rīcību? Austrumos teiktu: karmiska atbildība saista mūs ne tikai ar tautu, bet arī dzimtu, profesijas pārstāvjiem, jebkuru sociālo grupu, kurā esam. Cauri paaudzēm.

Cits iebildums: toreizējais prezidents G.Ulmanis jau Izraēlā atvainojās. Pāvests 2000.gadā arī. Amatpersonu politiskie žesti ir pilnīgi kaut kas cits nekā tautas ietekmīgās daļas salīdzināšanās process.

Kam cilāt vecas negācijas, ja jau tagad plašsaziņas līdzekļos un ikdienas saskarsmē pārāk daudz sliktā? Ļaunuma izgaršošana, to pavairojot un piesaistot ir pavisam kas cits nekā attīrīšanās. 

Ne jau ebrejiem, kas uz to uzstāj, vajadzīga mūsu, latviešu un Latvijas attīrīšanās no holokausta asiņu pagātnes un slēptā antisemītisma tagadnes. Tā vajadzīga, pirmkārt, mums pašiem, mūsu nākotnei. Kā tautas vispārējās salīdzināšanās un svētības atguves sastāvdaļa ceļā uz ceturto- garīgo un pilnvērtīgas attīstības atmodu.  Atmodas reālā iespējamību nosaka tas, ka tās vienmēr neticami pārvērš bezcerīgo gaitu. Lai Latvija atgūtu svētību, mums jāatjauno Templis: templis sevī, tautas dvēselē, vispirms izmēžot visu bīstamo, kaitīgo, traucējošo.  Kā? Par to turpmāk.

Dievs svētīs Latviju!

Igo Midrijānis

 

 

Jāņi ar latviešu tautas izdzīvošanas smaržu.

Galvenais ir tas, ka latviešiem šī diena, šī naksniņa, kaut pārbīdījusies no Saulgriežiem, nav pazudusi kā daudzām citām tautām, ka ir saglabājusies tās gaidīšanas sajūtu, ka kaut ko vajag darīt: pie dabas, kopā.

Kas ir Jāņi? Vairumam- vistautas izklaide brīvā dabā. Alus festivāls. Daļai- no sentēvu laikiem nākušu rituālu saulgrieži. Ir kristieši, kas Jāņus nikni noliedz. Ir kristieši, kas izstrādājuši savu kristīgo Jāņu tradīciju. Kur ir tajā visā patiesība? Pa vidu? Vai vispār vajag to saprast? Uzdrošinos apgalvot, ka no tā ir atkarīga tautas izdzīvošana. Arī no tā. Kā daļa no atbildes uz jautājumu, vai mēs patiesi gribam būt latvieši. Jo latviešu tautai atkal pie dzīvības saknēm pielikts iznīcības cirvis. Atkal esam lielās briesmās. Agrāk tie bija ārējie spēki. Šoreiz draudi ir neredzami, kas ietin mūsu prātus kā miglas vāli, lai redzēdami neredzētu, kas notiek, lai dzirdēdami nedzirdam, nesaprotam stāvokļa nopietnību. Ir kāda robeža, kuru pārkāpjot vairs tautu no iznīcības nevar glābt. Līvi... Esmu dzirdējis pētniekus analītiķus un tautmīļus, kas apgalvo, ka esam slieksni jau pārkāpuši, ka atpakaļceļa nav. Mijiedarbībā mūs irdina patriotisma un nacionālās piederības, dzimtenes vērtības zudums (balsojam par to ar lidmašīnas biļetēm uz Īriju un deķīša vilkšanu uz savu pusi politikā), pat Latvijas kā garīga un kultūrvēsturiska tautas un savas zemes vienojoša veseluma no sendienām uz priekšdienām noliegums (ko Latvija man devusi, nevis ko es dodu Latvijai), savas valsts nicināšana, visaptveroša piekāpšanās saziņai krieviski privātā biznesa un sadzīviskā līmenī, ekonomiski politiskās virsvadības atdošana ārvalstu, cittautiešu ietekmei Latvijā sākot jau ar savas zemītes pārdošanu, masveida izbraukšana no valsts savienojumā ar jau tagad iepotēto toleranci pret domu par neizbēgamiem viesstrādnieku (kas pelnītu mums pensiju) un bēgļu plūdiem , globalizācijas kultūras un ekonomiskais vilnis, Krievijas un ES aktivitātes pilsoņtiesību piešķiršanai visiem, arī nelojāliem cittautiešiem, zemā dzimstība un apstākļi, kādos aug bērni, mūsu tradīciju būtības (Jāņi!!!) izzušana... Bet dziļākie cēloņi: atgūstot valsts neatkarību tik daudzi no mums nevis cēla Latviju, par kādu sapņojām, bet tikai savu materiālo labklājību, kampjot   savu kumosu. Latviskums, piederība Latvijai vērtību orientācijā slīdēja arvien zemāk- nedega vairs vēlme būt latviešiem, kas nebūt nav pašsaprotami. Bet... kaut kur zemdegās gruzd mana cerība, arī uz jaunatni, kas redzama kļūst dziesmu svētkos, tautas un valsts svētkos, labdarībā, dziedošās ģimenēs... Tā ir cerība uz atgriešanos caur 4. Atmodu- garīgo atmodu caur mīlestību pārvarot personīgo un kopējo egoismu, salīdzinoties- atgriežoties no tautas vainām (grēkiem) pret Latviju, citām tautām un dabu, no materiālisma dieva. Mēs pastāvēsim, ja pārvērtīsimies! Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba! Nevis ES nomale. Nevis cik stipri mūs spiedīs citi.

Kāds tam sakars ar Jāņiem? Ne jau galvenais ir atjaunot autentisku baltu saulgriežu tradīciju, nevis jārīko pagastā ziņģu- teātra vakars ar tam sekojošu zaļumballi un bufeti, bet jāatgriežas pie saulgriežu būtības caur mūsdienu aktualitātēm. Latviešiem gatavošanās svētkiem bija arī izvērtēšanas laiks, pat tagad par atrakciju kļuvusī bluķa vilkšana. Agrāk Jāņi lika izdzīvot ikvienam, tautai saikni ar savu zemi: gan sētu, tīrumu, pļavu, mežu. Mūsdienās ,,pārstaigāt tīrumus'' nozīmētu pārdomāt savas dzīvesdarbības atbilstību Latvijas, savas vietas ilgi un noturīgi turpināties spējai. Saulgrieži ,,risināja'' dzimstības problēmu. Par to gan mūsdienās būtu jāuzsver atbildīga bērnu radīšana un audzināšana. Jāņi ir piederības tautai un vienotības atjaunotne ik gadu. Jāņi tiek SVINĒTI. Tā ir svēta diena- atdalīta ne tikai no darba dienām, bet atdalīta arī Visaugstākajam (caur priekšstatiem par senajām dievībām), kurš ikvienu cilvēku nolicis savā zemē. Mums ir dota iespēja atgūt savu valsti, šeit ir vispiemērotākies dabas apstākļi: esam pasargāti no zemestrīcām ,cunami, taifūniem, tornado, iznīcinoša sausuma, indīgām čūskām un kukaiņiem, mums pietiek saules siltums, ēnas un lietus veldzes, netrūkst visdeficītākā XXI gadsimta dabas resursa- ūdens, mežu, auglīgas augsnes...

Nevaru piedāvāt jaunu mūsdienu rituālu scenāriju. Jo Jāņi ir, pirmkārt, mūsos: katrā atesevišķi, Jāņabērnu pulciņā ap ugunskuru, aurā, kas pārklāj Latviju. Jaunās senās domas un izjūtas jāieauž tajā.

Mūsu jauno seno Jāņu kopsaucēju varētu izteikt: ,,Dievs. Daba. Darbs. Bērni. Tauta. Latvija.”

 Svētīgus Jāņus!

P.S. Neesmu naivs, lai domātu, ka šogad šis raksts var ienest izmaiņas, tā drīzāk ir vēsts nākošajai atmodai, kurai jānobriest zemdegās.

 

Stihijas varā.

Atgriežamies no velobrauciena pa Kuršu kāpām un Nemūnas deltu. Braucam cauri Klaipēdas parkam. Līņā. Tālumā ducina pērkons. Pēkšņi virs mums zibens šautra un apdulinošs grāviens. Vēlāk kādus 40m no šīs vietas redzēju pāri veloceliņam pārkritušu gareniski pāršķeltu resnu koku. Nobremzēju un ātri piesleju divriteni. Sāk gāzt lietus. Izrauju no velosomas plēvi un paslēpjamies zem tās. Pirms tam pametu augšup acis un novērtēju, ka esam zem nelielām liepām, kas diez vai būs pērkontēva mērķis un pat krītot nenogalinātu. Kāda mūsu meitene tūlīt dodas uz blakus esošajiem kapiem, kur it kā koku, kas apdraud, mazāk.  Palīdis zem no somas izrautas telts plēves (kopā ar citiem kā zem sēnes slavenajā pasakā) caur trakā lietus pakšķieniem dzirdu lūztam zarus (kokus?). Pret brāzmām katram jānotur savs plēves stūris. Bažīgi vēroju, kā ap mums krājas ūdens. Kādreiz Daugavpils parks, kur kādreiz sākumā slēpāmies līdzīgā situācijā, pārklājās ar vairāk kā metru dziļu ūdens slāni, jo uz to bija notece no plašas apkārtnes.  Iztrakojies, vējš un lietus spēji norimst. Pērkons aizducina tālumā. Iznākot no ,,paslēptuves'' nu tik var apjaust, no kādām briesmām esam tikuši pasargāti. 30-40m attālumā nogāzti 2 lieli koki, visapkārt tālāk- izgāzti ar saknēm vai nolauzti daudz ļoti lieli koki. Pa veloceliņu izbraucu caur nokritušā koka zariem kā tuneli. Tālāko ielu līdz kempingam kritušie koki ,,saposmojuši'' atgriežņos, kuros ,,iesprostotas'' automašīnas. Strādā zāģētāji. Upurus nemanu. Kempingā teltij uzkritis koks. Tā grūti aptvert, ka kādam no mums reāli tā varēja būt pēdējā diena mūžā.

Arvien biežāk dzirdam par stihijām nevis kaut kur tālu, bet pie mums, piedzīvojam it kā neparastākus laika apstākļus. Vai kas mainās? Vai tuvojas ,,pasaules gals''? Pārmaiņas būs. Tās aizmetņi jau izpaužas. Tie vēl ir ,,ziediņi''. Odziņas, lielas kā arbūzi, būs vēlāk. Ne tikai klimata pārmaiņu izskatā. Ne tikai ekoloģiskās krīzes izskatā. Pilnīgi visā, kas no tā izriet.

Kādas būs pārmaiņas? Vai XXgadsimta sākumā varēja paredzēt carisma un muižnieku varas krišanu, neatkarīgu Latviju, PSRS un tā sabrukumu, divus pasaules karus, autokultūru, lidmašīnas, atombumbas, telefonus, internetu...  Nav iespējams zināt principiāli jaunas lietas. Bet mūsu rīcībā kā vēl nekad agrāk ir tik daudz zināšanu, kas ļauj prognozēt iespējamās radikālās pārmaiņas gan pilnveides, gan degradācijas virzienā XXI gadsimtā.M.Rees grāmatā ,,Mūsu pēdējais gadsimts'''(2003.g.) minēts, ka cilvēces iespējas izdzīvot XXIgds.ir 50% pret 50%. Vai mūsu: Talsu novada, Latvijas, ES, pasaules politiskā, ekonomiskā, cilvēku psiholoģiskā/vērtību sistēma ar izglītību, plānošanu, tehnoloģijām u.tml.var izmainīt draudīgo stāvokli? Vai Talsos jau tagad varētu būt veloceliņu tīkls kā Tukumā, Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī... Vai mēs sevi varējām Klaipēdā nosargāt vētrā pret...? Vai Minhauzens var izvilkt sevi aiz matiem no purva? Vai vairums cilvēku labprātīgi ierobežos savu komfortu, patēriņu (prasīs mazākas algas), bizness netieksies pēc maksimālas peļņas, bet deputāti pieņems savam personīgajam labumam neatbilstošus un 5 gadu termiņam un sponsoriem nepopulārus lēmumus 50 gadu vēlāku izdzīvošanas iespēju dēļ? Mūsu civilizācija radikāli nemainīsies, kamēr būs iespējams dzīvot kā līdz šim. Mēs nevaram izstrādāt un īstenot programmu kā Agenda21 ar darbiem, finansēm, atbildīgajiem utt., lai cilvēce sevi glābtu- to parāda situācijas attīstība līdz mūsdienām pēc Rio samita par vidi un attīstību 1992.gadā. 2015.gadā plānots pieņemt jaunu vispasaules programmu. Patēriņa sabiedrību var izmainīt vai nu nebijuša mēroga globāla krīze, kad vairs nav iespējams dzīvot kā līdz šim, vai Brīnums- tādu patreiz neprognozējamu, reti veiksmīgu apstākļu sakritība kā, piemēram, tas bija ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, PSRS sabrukumu. Ticīgie to sauktu par Dieva brīnumu, pārējie atrastu racionālu izskaidrojumu. Brīnumu nevaram izraisīt, bet palielināt tā varbūtību. Es ceru uz Brīnumu. Vai krīze nestu degradāciju jeb pilnveides iespējas? Nav atbildes. Bet kā vardēm pienā, kas sakūla sviestu un izleca no burkas, ir jādarbojas pārmaiņu aģentiem, kuri sabiedrību un apstākļus sagatavo pagrieziena brīdim kā tas bija ar mūsu Atmodu, jāsāk sabiedrības apritē ievadīt izpratni par bērnu, studentu un pieaugušo izglītību radikālām pārmaiņām. Krievu rulete no nākotnes atšķiras ar to, ka pirmā ir veiksmes spēle, bet mūsu likteni noteiks Tavi un ietekmīgu cilvēku patreizējie lēmumi, pārmaiņu aģentu darbība Mērsragā, Talsos, Rīgā...

Jau esam stihijas varā. Kā mēs Klaipēdas parkā Visi. Kauliņi mesti- traucas uz priekšu viesuļi. Ko ieraudzīsim, kad noņemsim no acīm ,,aizsargājošo'' neziņas plēvi?

Igo Midrijānis

 

 

5.jūnijs- starptautiskā Vides aizsardzības diena.

Jauna izdzīvošanas un pilnvērtīgas attīstības paradigma.

Optimistiskā pesimista stāsts.

Barona Minhauzena stāsts: ,,Un tad es ņēmu sevi aiz matiem un izvilku no purva’’. Neticami? Protams!

Bet cilvēce jau pusgadsimtu velk sevi aiz matiem ārā no tā purva, kur tā ar savu graujošo attieksmi pret dabas vidi, tās resursiem iegrūdusi. Velk kopš Romas kluba slēdziena 70-tajos, Bruntlandes komisijas 1987.gadā, kopš Rio vides samita 1992.gadā. Piedāvātais risinājumu- ilgtspējīgu attīstību tik daudzi ne vārdos, bet darbos īsteno kā sadarbojoties gulbim, vēzim un līdakai. Nonācis pat līdz absurdajai ilgtspējīga pieauguma teorijai. Uz ierobežotas Zemes? Tiek tērēti miljardi, veikti pētījumi un konferences, ieviestas videi draudzīgas tehnoloģijas, notiek neskaitāmas konferences, parakstīti starpvalstu protokoli un konvencijas, ieviesta vides izglītība... Bet kļūst  tikai aizvien sliktāk. Pasaule kļūst aizvien neilgtspējīgāka- visa esošā Zemes vienotā ekoloģiskā, sociālā, ekonomiskā, politiskā, nacionālā, reliģiskā un ētiskā sistēma var kolapsēt (sabrukt) un kļūt par citu noturīgu sistēmu. Ilgtspējas kā sistēmas atjaunošanās nav utopija, bet neizbēgamība, bet cik mums patīkama?

Pieļauju, ka lasītājam nav tā informācija, kas manā rīcībā, lai noticētu. Nākotne izskatās arvien bezcerīgāk it kā cirvis būtu pielikts pašai dzīvības saknei uz Zemes. Ja ar līdz šim īstenoto ilgtspējīgas attīstības versiju līdzšinējais patēriņa sabiedrības un pieauguma ekonomikas cietoksnis pūšot ar tik daudzām mutēm negāžas, tad iniciatori nevis domā par kaut ko savādāku, bet aicina pūst stiprāk un iesaistīties aizvien jaunus pūtējus. Baidās atzīt, ka karalis ir kails. Vai tu tici ilgtspējīgai attīstībai? Vai tic tie politiķi, izglītotāji, zinātnieki, ekonomisti, kas šajā procesā iesaistīti? Vai cilvēku lielākā daļa labprātīgi būtiski ierobežos savu patēriņu, komfortu? Vai bizness pārstās dzīties pēc peļņas?

Padomju laika anekdote: ,,Brauc vilcienā Ļeņins, Staļins un Brežņevs. Sliedes beidzas. Ļeņins teic pasažieriem kvēlu runa, tiek pagarināts sliežu ceļš un visi dodas tālāk. Kad atkal ceļš beidzas, Staļins liek nošaut pusi pasažieru, pārējie naski strādā. Vilciens var turpināt ceļu. Pienāk kārta Brežņevam. Viņš padomā un saka: ,,Varbūt visi šūposim vagonu un mums liksies, ka braucam uz priekšu.’’ Spilgts raksturojums progresa imitācijai padomju gados. Bet... šķiet tas lieliski liecina arī par ilgtspējīgas attīstības idejas virzību- no entuziasma un kvēlām runām, stingriem līgumiem, normatīviem uz aktivitāšu lavīnu, lai radītu sekmīgas īstenošanas ilūziju. Vilciens ir jāpārliek uz citām sliedēm, kas iet citā virzienā, jo šīs iet uz bezdibeni. Nepieciešams pagrieziens par 180grādiem.

Vai tas iespējams? Ticu, ka jā. Tā ir nepamatota ticība kā vardei, kas, iekritusi krējums burkā, kuļas un sakuļ sviestu, līdz izlec laukā. Kas var izraisīt pagriezienu cilvēces domāšanā un rīcībā? Risinājums nav sistēmas iekšienē, bet ārpus tās. Tikai kaut kas ,,no malas’’. Cilvēce nevar izstrādāt programmu ar pasākumu sarakstu, atbildīgajiem, termiņiem, finansējumu, lai pagrieztos no neilgtspējīgas uz ilgtspējīgu attīstību. Redzu 2 apziņas un rīcības pārmaiņu ierosinātājus:

*Ekoloģiskā vai kāda cita (pasaules finansu sistēmas sabrukums, pandēmija, karš, terorisms ar masu iznīcināšanas līdzekļiem...) dižkrīze vai katastrofa, pēc kuras patēriņa dzīvesveids un peļņas ekonomika vairs nebūs iespējama, tad var būt tikai cīņa par izdzīvošanu;

*Brīnums- neprognozējama, neprogramējama daudzu veiksmīgu apstākļu sakritība, vienlaikus Garīgā un pilnvērtīgas attīstības (t.sk.vides apziņas) Atmoda, ticīgie teiktu- Dieva brīnums. Mūsu tautas vēsturē bijuši vairāki tādi gadījumi, kaut vai Latvijas neatkarības iegūšana un atgūšana, PSRS sabrukums... Citu tautu piemēri: Izraēlas izveide un noturēšanās pret milzu pārspēku, Japānas atdzimšana pēc kara...

Neviens nevar apgalvot, ka Brīnuma iespējas cilvēcei tiks dāvātas. Bet tā ir vienīgā reālā cerība. Patreizējais ilgtspējīgās attīstības modelis- pašapmāns.

,,Tad jau nekas nav jādara!’’ secinās lasītājs. Tieši otrādi!  Neatliekami jārīkojas saskaņā ar šādu atšķirīgu izpratni. TV redzama reālu notikumu sērija ,,Izdzīvošana’’. Viss, ko šie nelaimē nonākušie cilvēki darījuši sevis glābšanai, nav izdevies. Viņus glābis pēkšņs brīnums. Bet, ja viņi visu laiku nebūtu ko darījuši izdzīvošanai, palīdzību nesagaidītu. Jābremzē neilgtspējīgā attīstība, jāīsteno gan Brīnuma izraisītu vēlamo Pārmaiņu, gan izdzīvošanas izglītības zināšanu un pasmju programmas, kā iztikt ar vietējo ekonomiku- bez naudas un globālās tirdzniecības, bez  modernajām tehnoloģijām, sakariem un pat mehanizācijas. Jāveicina radošums, nepadošanās gars...  Jāveicina pārmaiņu aģentu ietekmes efektivitāte. Tas viss jāintegrē plānošanā, likumdošanā...

Taču galvenais- jāveicina Brīnuma iespējas: ticīgo lūgšanas, salīdzināšanās (tautu vainas atziņa, nožēlošana un turpmāka nepieļaušana pret cilvēkiem un dabu), pārmaiņu aģentu sadarbību, jauna tipa pilnvērtīgas attīstības izglītību (izmainīta izglītība ilgtspējīgai attīstībai, izglītība pārmaiņām).

Pārmaiņu aģenti bija, piemēram, PSRS laikā disidenti, dzejnieki u.c., cilvēki, kuri sagatavo neredzami no iekšienes pārmaiņas, sairdinot iepriekšējo sistēmu un kritiskajā brīdī ar nelielu spēku ieripinot bumbu no kalna kores vēlamās attīstības virzienā.   

Pilnvērtīga attīstība ir ilgtspējīgas attīstības cita versija (paradigma), kad būtiskai sabiedrības daļai dominē nevis materiālais, bet citas vērtības: personīgais devums, attiecības, mīlestība... Cilvēces ētiku nevar mainīt (un desmitgadu pieredze to apliecinājusi) materiāls cēlonis- bailes no ekoloģiskās katastrofas, to var mainīt tikai garīgs pirmavots. Brīnuma izraisīta pilnvērtīga attīstība ir vienīgā vēlamā reālā alternatīva degradācijai. 

Es neesmu pateicis neko jaunu. ,,No Tā Kunga nāk palīdzība!’’ (Bībele, 3.psalms 9.p.) Visu reliģiju ticīgajiem jābūt cerībai uz augstāko Autoritāti! Cilvēce savā prātā darbodamies iekritusi purvā. Lūgsim palīdzību un cerēsim uz to. Un darīsim visu, lai to sagaidītu!

Igo Midrijānis