Teogeosociuma sistēma (Pasaules Koks)

Tā ir sistēma, kas parāda Zemes, cilvēces un garīgās pasaules mijiedarbību. Sākotnēji 1960-70tajos gados bija satraukums par iespējamo Zemes virsējās kārtas (augsne/grunts, augu/dzīvnieku, atmosfēras), kas atrodas savstarpējā iedarbībā un atkarībā (ekosistēmas), iespējamu būtisku pārmainīšanos, kas var apdraudēt cilvēci. To nosauca par ekoloģisko katastrofu. Tad nāca apjausma par nevēlamo dabas pārmaiņu ciešo saikni ar galvenajām sociāli- ekonomiskajām problēmām: pārapdzīvotību, nabadzību, nevienlīdzību, bezdarbu, drošību u.c., ko visu ietekmē vērtības un morāle (ētika). Tas viss ,,ietilpst'' sociuma sistēmā. Taču mijiedarbībā ar ekosistēmu- ilgtspējīgas attīstības jēdzienā- sistēmā. XXI gadsimtā ir zinātniski pierādījumi par cilvēces ļoti iespējamu katastrofālu  apdraudētību jau šajā simtgadē no procesiem gan Zemes dzīlēs, gan magnitosfērā, gan kosmosā, ko neietvēra jēdziens ekosistēma. Tādēļ to es nosaucu par Zemes vai geo sistēmu, bet tās mijiedarbību ar cilvēci- par geosociuma sistēmu. Jau kopš 1980tajiem gadiem ir vispāratzīts, ka ekoloģisko katastrofu var novērst tikai mainoties vērtībām un morālei. Bija ilūzija, ka to var izmainīt bailes no ekoloģiskās katastrofas. Tas cilvēces mērogā nav noticis tādos apmēros, lai procesi kopumā notiktu ilgtspējas- katastrofas novēršanas virzienā. Vērtības un morāli ietekme, protams, sociālie apstākļi, audzināšana, kas veido pārliecību, taču gan atsevišķa cilvēka, gan sabiedrības daļas (arī tautas) vērtības un morāli- uzvedību nosaka (determinē) ,,kaut kas no malas", ārpus Cilvēka. Tas ir Dievs, kas ierosina neticamus pagriezienus sabiedrību attieksmju maiņā (atmoda, verdzības atcelšana u.tml.). Pretruna, ka pasaulē ir tik daudz dažādu reliģiju it kā ticīgie, kas nedzīvo pēc saviem Svētajiem Rakstiem, kas visi pēc būtības mudina dzīvot atbilstoši ilgtspējīgasattīstības principiem. ,,Ticība'' ir vai nu formāla vai  nav redzējuma par garīgā saikni ar rīcību savā dzīvē jomās, kas būtiski ietekmē cilvēci (tautu) un dabu (Zemi), piemēram, kristietis dzīvo patērētājsabiedrības dzīvesveidu. Tādēļ geosociuma sistēma nesaraujami saistīta ar ticību un tās īstenošanu dzīvē (Dievatziņu) daudziem to pat neapzinoties un noliedzot. Tā rodas jauns jēdziens ,,teogeosociuma sistēma'', kurā cilvēcei un ik tautai nesaraujamā sasaistē ir 3 sistēmas: Zemes (dabas), cilvēces (sociālā) un garīgā sistēmas. Jēdzienā ,,teogeosociuma sistēma'' es nepievienoju to, ko citur mājaslapā saucu par ,,teosistēmu'' vai ,,daosistēmu''. ,,Teo'' šeit nozīmē Dieva (garīgā) klātbūtni visā geosociuma sistēmā: dabā, sabiedrībā un to mijiearbībā.

Teo izpratne teogeosistēmas (Pasaules Koka) jēdzienā.

Izskaidrojums ticīgajiem

Teogeosistēmas  jēdzienā teo ietver to, ko Zemes, dabas un sabiedrības mijiedarbības procesos nevar noteikt (tikai vai vispār) cilvēks, ko ārpus mūsu iespējām nosaka Dievs, garīgā pasaule (Debesis) 

Izskaidrojums neticīgajiem

Teogeosistēmas  jēdzienā teo ietver to visu, kas ir (notiek): procesi, notikumi, arī, piemēram, atmodas, PSRS sabrukuma brīnums, kas ir ārpus cilvēku izstrādātu ,,programmu’’ īstenošanas/paredzēšanas iespējām, labākajā gadījumā tā ir varbūtība, piemēram, būs vai nebūs visaptveroša pasaules ekoloģiskā vai kāda cita Katastrofa.

Taču zinātniskais termins ,,teogeosociuma sistēma'' atbaida jabkuru vienkāršo lasītāju. Tāpēc to vajadzēja aizstāt ar kaut ko ausij tīkamu un atpazīstamu. Un to atradu daudzu tautu kopējā simbolā ,,Pasaules koks'', kurā ietverta Zeme, cilvēks (kurš tiecas uz augšu) un garīgais- (Debesis. Pie tam Koks raksturo sistēmu, jo tas ir sarežģīta sistēma gan pats par sevi, gan mijiedarbībā ar augsni un pat Zemes dzīlēm (starojums, pieejamo ķīmisko elementu aprite), gan ar atmosfēru un pat kosmosu (Sauli), ar citām būtnēm visapkārt.  Virsraksta vienkāršošanai lietoju jēdzienu ,,pasaule’’, bet tas var radīt pārpratumus, jo ar vārdu ,,pasaule’’ var saprast tikai planētu ,,Zemi’’, kristietībā bieži to lieto kā pretstatu garīgumam. Latviskojot šīs pretrunas novērš jēdziens ,,Pasaules Koks’’, kas sistēmā, mijiedarbībā sakārto visu materiālo un garīgo (pārklājas (difūzas) to robežas). Savienojumā ar Jēdzienu ,,teogeosociuma sistēma’’ vispilnīgāk raksturota būtība. Teogeosociuma modeli raksturo vienādmalu trijstūra modelis ar ,,teo’’ virsotnē. Pilnīgāks teogeosociuma sistēmas (Pasaules Koka) formulējums- tā ir sistēma, kas parāda geosociuma sistēmas saistību (atkarību) ar transcendentālo, nemateriālo īstenību. Pilnvērtīga attīstība un Būtiskās Pārmaiņas XXI gadsimtā tiek šajā mājaslapā vērtētas teogeosociuma sistēmas ietvaros. Izšķirošais PA pieejā ir saredzēt nemateriālās īstenības ietekmi vispār un, būtiskākais- saskatīt visā sistēmā galvenās (prioritātārās) mijiedarbību saites un, līdz ar to, noteicošos sistēmas elementus. 

 

Sistēma, sistēmiskums

Sistēma- daudzu elementu mijiedarbība, ja elementi nav izkārtoti ,,pa līniju''- taisni, kad viena darbība rada skaidri zināmas sekas- sākas nākošā. Lineāra procesa piemērs ir izglītības ķēde: māte- ģimene- bērnudārzs- sākum un pamatskola- vidusskola (vai tehnikums)- augstskola (vai koledža).  Sistēma rodas tad, ja katru elementu vienlaikus ietekmē daudzas mijiedarbības, piemēram, dodot zāles kāda orgāna ārstēšanai var būt vēl sliktākas sekas veselībai kopumā- sabojājot kādu citu orgānu. Sistēmiskums- zinātne un prakse par sistēmu likumsakarībām. Šīs mācības ietvaros ir galvenais prast saskatīt sistēmu vispār (viss ar visu saistīts, bet ir galvenās mijiedarbības, veidojot atsevišķas (autonomas) sistēmas, sistēmas uzvedība laikā pēc sabrukuma (kolapses) modeļa (ietver jēdzienus sistēmas robežas, ietilpība (kapacitāte)), pārmaiņu aģenti, pāreja no vienas sistēmas otrā, nelielie spēki, kas nosaka virzību tajā, sociālajās sistēmās- mazākuma mērķtiecīga kustība, kam seko vairākums u.c.)

*Teogeosociums

AMūsu planētas mērogā: Dievs, Zeme, Cilvēce/sabiedrība/cilvēks mijiedarbībā

.BPārpasaules mērogā- Visums, nemateriālā īstenība mijiedarbībā ar Zemi, cilvēci.

*Teo

Visaugstākā, transcendentālā, nemateriālās īstenības ietekme uz cilvēci/personību, Zemi kopumā, dabu.

*Zeme (Geo)

a)Zeme kā veselums (būtne?);

b)tas, ko tradicionāli apzīmē ar jēdzienu ,,dabas vide’’ (angl. ,,environment’’): Zemes ekosistēma, zemes virskārta, zemes garozas virsējā daļa, atmosfēra, hidrosfēra;

c)ģeoloģiskā vide- procesi Zemes garozā, mantijā un kodolā, Zemes elektromagnētiskais lauka veidošanās, izmaiņu cēloņi Zemē;

d)kosmiskās vides ietekme- Zemes elektromagnētiskais lauka aizsardzība, procesi Saules sistēmā un tālākā Visumā, ieskaitot galaktikā gada maiņu; ģeoloģisko un kosmisko procesu mijiedarbību, abu to mijiedarbību ar ekosistēmu; asteroīdu un komētu draudi un iespējas;

e) cilvēka mijiedarbība ar Zemi (antropogēnā slodze): piesārņošana, atkritumu deponēšana, ekosistēmas izjaukšana, resursu iztukšošana, ietekmi uz klimatu, ozona slāni u.c., saimnieciskās darbības (lauksaimniecība, būvniecība u.c.) radītās izmaiņas.

*Sociums

Sociums- mijiedarbībā visas cilvēku veidotās sistēmas, problēmas, procesi: politika, drošība, medicīna, etniskā, izglītības, nodarbinātības u.c. jomas. Pie sociuma pieder Zemes, kosmosa ietekme uz cilvēku, cilvēci. Sociumā ikkatrs sadarbībā (ne)veic savas dzīves uzdevumus/ īsteno tās jēgu. Sociuma konkrēta laika perioda vienojošā pazīme ir civilizācija.

Sociums ir sabiedrība (cilvēces, civilizācijas, tautas, kopienas) kā sistēma, procesi tajā.

 Sociuma jomas ir

- ticība (pārliecība, ideoloģija);

-vērtības, morāle;

-cilvēku attiecības: starp personām, sociālajām grupām, arī starp tautām;

-kultūra, izglītība;

-citi sociālie pakalpojumi: veselības aizsardzība, komunālie pakalpojumi, dzīvesvide (teritorijas infrastruktūra, apbūve u.c.), sabiedrības drošība, palīdzība (pensijas, pabalsti u.c.);

-sociālās problēmas/risinājumi, to mijiedarbība: nabadzība, nelīdztiesība, piederības (identitātes) trūkums, noziedzība, alkoholisms un narkomānija, bezdarbs u.c.  

 

*Civilizācija

Civilizācija ir konkrētā telpā un laikā pastāvoša cilvēces daļa ar kopīgu garīgo satvaru, no kura izriet vērtības (to orientācija), apziņa, vajadzības, tautsaimniecības un pārvaldes modelis, kultūra, ietekme uz dabas vidi. Civilizācijām rodoties, uzplaukstot, panīkstot un ejot bojā jeb pārtopot (transformējoties) citās civilizācijās, ko visu nosaka kopīgi likumi (likumsakarības); tas nenozīmē, ka fiziski izmirst visi tai piederīgie cilvēki, vai pretēji- ka radusies, teiksim, jauna tauta (bet tajā notiek Atmoda).

Geosociuma sistēma

Tā ir galvenā sistēma, kas parāda Zemes un cilvēces mijiedarbību. Pilnīgāks formulējums: tā ir pamatsistēma, kas parāda, no vienas puses, Zemes, tās daļu (biomu, kontinentālo plātņu, sfēru (piemēram, hidrosfēras, litosfēras), pasaules daļu, to reģionu (Baltijas jūras)), tai skaitā kosmiskās ietekmes uz Zemi, un, no otras puses, cilvēces, tās daļu (kopienu, tautu, civilizāciju, arī personību) elementu kopumu un to mijiedarbību. IA, ilgi un noturīgi turpināties spējīga attīstība tiek vērtētas geosociuma sistēmas ietvaros.

*Teosociuma sistēma

Tā ir sistēma, kas ietver cilvēces (kopienu, tautu, civilizāciju, arī personību) mijiedarbību ar nemateriālo īstenību, to elementu kopumu un mijiedarbību.

*Teogeosistēma (Pasaules Koks)- papildinājums pēc ,,sastāvdaļu’’ definēšanas

Tā parāda Zemes (t.sk.mūsu planētas, dzīvības, ekosistēmas, būtnes?) rašanās, atrašanās apstākļu un pārveidošanās atkarību no Radītāja. Tā apstiprina visa Radīšanas, sākot no Lielā Sprādziena, nevis rašanās faktu, pilnveides mērķtiecību un plānojumu. Mācībā par Būtiskām Pārmaiņām XXI gadsimtā to nepieciešams zināt, lai gūtu cerību, ka Zeme un cilvēce pārredzamā nākotnē neies bojā nejaušas katastrofas gadījumā.

*Visums

Visums kā materiāla sistēma, tā ietekme uz Zemi: Saule, citi starojuma objekti, Mēness, asteroīdi; Zemes vieta/loma Visumā.

Teogeosociuma sistēmas robežas.

Robežu būtiska ilgtermiņa nepārsniegšana ir katras sistēmas pastāvēšanas priekšnoteikums. Sistēmas elementus parasti nemitīgi ietekmē daudzi  faktori, tās spiestas pielāgoties. Taču, ja pēkšņi notiek kādas milzu pārmaiņas, sistēma var sabrukt, bet ar laiku tās vietā izveidoties cita sistēma. To pārmaiņu veidu un lielumu, kam sistēma spējīga pielāgoties, sauc par tās robežām vai ietilpību (kapacitāti).

Zinātniski nav viennozīmīgi noteiktas ekosistēmas robežas, pat tās atsevišķu procesu, piemēram, klimata pārmaiņu robežas. Vēl mazāka nojausma ir par sociālo pārmaiņu (sociuma sistāmas) robežām. Mēs tagad novērojam bēgļu plūdus, kas ir vietēja (lokāla) mēroga robežu pārsniegšanas sekas. Neiespējami noteikt Dieva nospraustās robežas (pacietības mēru pirms kaut kāda veida ,,grēku plūdiem'') . Kā tad noteikt visas teogeosociuma sistēmas robežas? Nav iespējams ne tikai noteikt skaitliskus rādītājus (indikatorus), bet pat formulēt izškirošos kritērijus. Ir veikti daudzi mēģinājumi noteikt vienu dabas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības kritēriju, bet pat ,,ekoloģiskā pēda'' ir ļoti nepilnīgs izgudrojums. Vienkārši līnijas (lināras) cēloņsakarības noteikšanai var atrast 1 kritēriju, bet sistēmai tas nav iespējams. Taču daļēji teogeosociuma izšķirošie kritēriji, bez kuriem nav tautai, cilvēcei ilgi turpināties spēja, ir zināmi. Katra kritērija lielumi (indikatori) nedrīkst nokrist zem robežlielumiem pie vissliktākajām citu kritēriju (faktoru) mijiedarbībām ar tām. Taču gandrīz neiespējamai būs noteikt to rādītājus- skaitļus. Piemērs, cilvēkam var būt bojāti vairāki orgāni, viņu ietekmēt daudzi nelabvēlīgi apstākļi (faktori): karstums, atūdeņošanās, pārtikas trūkums utt., bet daudz viņš var izturēt, tomēr kādā brīdī izturības robeža ir tā pārsniegta, ka viņš nomirst. Tāpat var būt ar cilvēci. 

Teogeosociuma sistēmas robežstāvoklis kā jebkuras sistēmas robežas var būt 3 līmeņos:

*tā atrodas mainīgā (dinamiskā) līdzsvarā (praktiski vesels cilvēks),

*robežas nedaudz īslaicīgi pārsniegtas, bet vēl sistēma nesagrūk (slimnieks), var atgriezties sistēmas robežās,

*sistēmas sabrukums (kolapse)- nāve.

Lai gan visus teogeosociuma sistēmas kritērijus mēs nespējam uzzināt, noteikt (idenficēt), piedāvāju daļu no tiem, kuru robežlielumu pārsnieguma gadījumā sistēma sabruktu:

*Garīgie kritēriji:

-plaša starpreliģiskā izpratne un sadarbība uz kopīgiem garīgiem pamatiem, 

-ticīgie, zaļie, sociālo, nacionālo kustību aktīvisti dzīvo saskaņā ar savu ticību (Svētajiem Rakstiem, t.sk. tautas garīgo mantojumu);

-patiesi ticīgie redz savas dzīvesdarbības atbilstību ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības principiem un viņiem ir tam nepieciešamās praktiskās zināšanas un iemaņas (know how),

-patiesi ticīgiene tikai izlīdzsvaro garīgajā vidē cilvēku ļaunumu (Dieva pacitības mērs), bet spēj pēc atmodas noteikt sabiedrības ētisko un vērtību orientācijas virzību, prakstiskās attieksmes pret dabu un cilvēkiem uzlabošanos,

-garīgo pārmaiņu aģenti pagrieziena brīdī spēj attīstību pagriezt ilgi un noturīgi turpināties attīstības virzienā,

-Dievs ierosina (iniciē) Brīnumu- neparedzamas ētiskas pārmaiņas cilvēkos laika gaitā- Laika Ritumā. 

*Sociālie kritēriji:

-patērētāju sabiedrības nomaiņa ar optimāla materiālā resursu patēriņa sabiedrību,

-cilvēks kontrolē mākslīgo intelektu, nevis otrādi,

-Džini indekss, kas raksturo sociālās nevienlīdzības (ne)samazināšanos,

-cilvēku laimes sajūta (apmierinātība ar dzīvi),

-izglītības sistēma sagatavo gan pašreizējai situācijai, gan iespējamām būtiskām pārmaiņām,

-iespēja uzvarēt pandēmiju,

-novērsts plaša mēroga starvalstu karš ar masu iznīcināšanas ieročiem,

-novērsts, ka pasauli ,,kontrolē'' teroristiskas vai citādi kriminālas organoizācijas.

*Ekonomiskie kritēriji:

-pašuzturēšanas (vietējās ekonomikas) stabilitāte,

-peļņas ekonomikas aizstāšana ar vajadzību apmierināšanas ekonomiku,

-resursu cirkulārā ekonomika, dabas kapitāla ekonomika.

*Dabas kritēriji:

-netiek pārsniegta cilvēka, tautas, valsts, cilvēces ,,ekoloģiskā pēda'', t.sk. ,,oglekļa pēda'',

-bioloģiskās daudzveidības (ekosistēmas) noteicošo faktoru sabrukuma novēršana, 

- klimata pārmaiņas,

-ķīmisko vielu un nanodaļiņu, kas iekļuvušas vielu apritē, ietekme uz veselību,

-magnētiskā pola būtisku pārmaiņu (džerka, polu maiņa) ietekme,

-lielu Zemes dziļāko slāņu ģeoloģisko pārmaiņu ietekme.

Tautu un nacionālo valstu pastāvēšanai nozīmīgi ir nacionālie kritēriji:

-tautas,kas to spēj un grib, pārvalda savu zemi, pārējās saņem kultūrautonomiju (ārējais faktors),

-cilvēki grib būt piederīgi savai tautai pēc būtības: valoda, dzīve savā zemē un priekš tās, tradīciju uzturēšana nevis ārēji, bet pēc to nozīmes, dzimstība u.c. (iekšējais faktors)  

 

PASAULES KOKS mitoloģijā.

Austras koks (arī Saules koks, Pasaules krūms, Pasaules koks, ozoliņš, dižais krūms, eglīte) ir mitoloģisks tēls latviešu mitoloģijā, kā arī ornaments.

Austras koka saknes saistīja ar pazemes pasauli. Stumbrs - vidus pasaule, kurā dzīvo cilvēki, dzīvnieki un citas dzīvas būtnes. Koka lapotne tika saistīta ar debesu pasauli. Austras koka lapas bija nosudraba, saknes no vara, bet zari no zelta. Parasti šis koks bija ozols. Austras koks simbolizē saules ceļu un pasaules kārtību. Austras koks ir minēts latviešu dainās, kā arī ir sastopams latviešu tautas ornamentos. Austras koks ir dienas rituma simbols, attēlo cilvēka priekšstatu par pasauli, simbolizē tās saikni ar garīgumu.

Saules jeb Austras koks ir savdabīgs raksta elements, kuram radniecīgi motīvi ir arī citu tautu ornamentos. Saules koka sānu zari ir novietoti simetriski vidusdaļai, tie "aug" slīpi uz augšu vai gan uz augšu, gan uz leju. Lielākoties šī raksta zīme iekļaujas trijstūra pamatformā, kura virsotne vērsta lejup. Dažkārt Saules koka pamatforma ir arī kvadrāts vai taisnstūris.

Saules koks ir ļoti daudzveidīgs. Dažreiz tiek uzsvērta galotne, citos variantos — vidusdaļa

 

Cilvēks ticēja, ka cilts cēlusies no šī dzīvnieka, koka.

Uzskatīja, ka šis dzīvnieks (koks) pasargās cilti no visām nelaimēm, dos padomu, sniegs atbalstu grūtā brīdī. Par totēma dzīvnieku izvēlējās to, kurš dotajā reģionā bija visstiprākais. Latvijas teritorijā tas bija lācis, alnis, mežacūka. Totēma dzīvnieku nedrīkstēja nogalināt, jo tādējādi ciltij draudētu nelaimes - aizstāvja vairs nebūtu. Šo dzīvnieku nagu, zobu vai ilkni nēsāja kā amuletu (amulets parasti tika nēsāts kā piekariņš; uzskatīja, ka tas spēj pasargāt no visām nelaimēm, slimībām, burvestībām).

 

Totēmisms izpaužas arī koku kultā.

 izaug viens no latviešu (arī slāvu, arī grieķu) folkloras iespējamiem Pasaules koka veidoliem - Zelta ābele.

 

 Ēģiptiešu mitoloģijā Debesu dieviete, visa dzīvā sargātāja Nut vienā veidolā tiek attēlota kā govs, kuras piens kalpo kā dzīvību uzturošais nektārs. Tajā pašā laikā citā veidolā Nut attēlo un pielūdz kā vīģes koku – senēģiptiešu Pasaules koka simbolu - vai kā kāpnes, pa kurām Debesīs uzkāpj Oziriss. Bet viena no daudzajām Zelta ābeles un Sidraba avota pasakas variācijām ir pasaka par Garo pupu, pa kuru bārenīte kāpj debesīs, kostarp citas norises Garās pupas pasakā visnotaļ paralēlas Zelta ābeles pasaku cikla norisēm.

 

citās versijās tiek aprakti citi ar upurēto govi saistīti objekti, tajā skaitā govs ķermenī atrastais zelta ābols vai zelta zirnis, kas paši jau ir ļoti interesanti un pelnījuši ievērību mūsu stāstījumā, tomēr par tiem sīkāk runāsim tālākos turpinājumos). Lai kāds arī objekts netiktu aprakts, no apraktā izaug Zelta ābele un mūsu pasakas gadījumā pie saknēm rodas arī sidraba avots, ar ūdeni, kas tik dzidrs un tīrs kā sudrabs. Svarīgs izņēmums, kaut kas cits Zelta ābeles vietā, līdzīgu pasaku rindā ir pasakā par Garo pupu, kur no pelnos nepamanītas pupas izaug Garā pupa, bet vairāk par to arī mēģināsim pastāstīt mazliet vēlāk.

Iekšējās ainavas interpretācijā Zelta ābele kā Pasaules koks pārvēršas par iekšējo koku. Bhagavadgīta 15.1 apraksta iekšējo koku sekojoši: “Ar saknēm augšup, ar zariem lejup, Ašvattha uzskatāms par nepārejošu; himnas ir viņa lapas, kas to zina, tas zina Vēdas". Indusu garīgais skolotājs Paramahamsa Hariharānanda attēlo šo iekšējo koku sekojošā veidā (skat. 6.att.), kur dažādiem norādītajiem līmeņiem atbilst dažādi enerģētiskie centri:

 

 

Att.6. Iekšējais koks no P. Hariharānandas komentētā Bhagavadgītas izdevuma

 

Šādā attēlojumā saknes ir smadzenes un ar tām saistītie enerģētiskie centri.