
Būtisku Pārmaiņu XXI gadsimtā un pilnvērtīgas attīstības mācība.
Ilgtspējīga attīstība- utopija? Viss iet savu gaitu? Priekšā izaicinājumi, negaidīts Pagrieziens? Būtiskas pārmaiņas XXI gadsimtā, pilnvērtīga attīstība? Gatavoties tam? LATVIJAI, PASAULEI, TEV!
Nākotni jāvērtē ne ekosistēmas, bet TEOGEOSISTĒMAS (PASAULES KOKA) skatījumā!
Garīgumā balstītas Cilvēka, LATVIJAS un pasaules pārmaiņas un pilnvērtīgas attīstības iespēja
SAKĀRTOJOTIES CILVĒKAM, ARĪ PASAULE AP VIŅU SAKĀRTOJAS!
Latvijas (varbūt kopā ar Lietuvu, visu Baltiju, Ziemeļvalstīm) Misija ir jauna, reāla, uz garīgumu balstīta ilgi turpināties spējīgas attīstības- pilnvērtīgas attīstības modeļa īstenošana savā zemē un tā pieredzes, izpratnes pārnese citur Eiropā. Jo patreizējās savtīguma tendences var mainīt apstākļi, kas zemdegās gruzd.
Cik Latvija ir skaista, daiļa, glīta, jauka, brīnišķīga, valdzinoša, burvīga, pievilcīga, krāšņa, pasakaina, harmoniska, apgarota, vieda! Mana Latvija! Mūsu Latvija! Sidraba birzs! Dieva Dārzs!
Šīs mājaslapas visiem pieejamā daļa ir veidota atbilstoša sabiedrībai: lietišķa un praktiska (pragmatiska) un laicīga (sekulāra), zinātniska , lai savāktu pēc iespējas lielāku vēlamo Pārmaiņu veicinātāju pulku neatbaidot ar garīgumu, cik nu tas iespējams mācībai, kas balstīta uz ,,neredzamās pasaules'' (kam jau pieskaras zinātne) pamatiem, . Ticīgajiem un nacionālo, zaļo, sociālo ideju virzītājiem visiem pieejamajā daļā ir pavērtas durvis dziļumos, lai iepazītos, iespējams, ar netradicionālu redzējumu savā ticībā, uzskatu jomā.
MĀJASLAPA IETVER ARĪ autora
TICĪBU KOKA UN CITĀDU KRISTIETĪBAS REDZĒJUMU,
Izraēlas/ebreju/jūdaisma lomu, uzdevumu baznīcai/Latvijai,
kā arī daudzu ceļojumu aizraujošus, publicistiskus aprakstus.

Atslēgas vārdu izskaidrojumi. 2.daļa
Atslēgas vārdu sistēma
Sakārtots atbilstoši PA/Pārmaiņu mācības modelim.
4.Būtiskas Pārmaiņas XXI gadsimtā
*Daudzpusīgais (integrētais) pārmaiņu redzējums
Intergrētais redzējums 2 līmeņos:
1) Pārmaiņu dziļuma izpratnē
a)Jaunais Laiks, Bībelē pareģotās pārmaiņas ar Ješua 2.atnākšanu jūdu Mesijas, hinduistu Maitrejas atnākšanu- grandiozas pārmaiņas: jauna Zeme, jauna cilvēce;
b)starpposms ceļā uz to- pēcposmodernā sabiedrība: pilnvērtīga attīstība vai degradācija.
2)Apvienojot dažādas mūsdienu pieejas, skatupunktus nākotnes pētīšanai- iespējas un draudus skatot no:
- katastrofu,
- zinātnes/tehnoloģiju,
- ilgtspējīgas attīstības,
- globalizācijas,
-reliģiskā viedokļa.
*Globalizācija
Vikipēdija:Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovāciju izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu. Globalizācija mūsdienu izpratnē vērojama kopš XX gs. astoņdesmitajiem gadiem.
Autors uzskata, ka globalizāciju ir pašreiz neiespējami apturēt, bet ir būtiski jācenšas izmantot tās iespējas un ierobežot tās negatīvās parādības, sekas. Vienu un to pašu iespēju (internets) var izmantot lietderīgi un tas radīt postu (datoratkarība, izmantošana organizētai noziedzībai).
*Esošo procesu pagarināšana (ekstrapolēšana)
Šī ir ļoti svarīga tēma PA, jo sabiedrība redz, ka pašreizējie galvenie attīstības procesi Latvijā un pasaulē norit tieši pretēji PA. Līdz ar to sabiedrība PA var uztvert kā utopiju. Viena no PA paradigmas pamattēzēm ir vēsturiskās pieredzes pierādījums, ka ilgtermiņā sākas agrāk nebijuši procesi (internets, atombumba), bet esošie pagriežas pretējā virzienā vai beidzas (PSRS uzplaukums pārtop sabrukumā). PA iespējamība, cilvēces, Latvijas veiksmīga nākotne, CERĪBA, XXI gadsimtā balstīta uz to, ka nav pamata pagarināt (ekstrapolēt tendences) daudzos tagadējos graujošos procesus geosociumā, ar latviešu tautu utml.
*Dižkrīze
Dižkrīze ir līdzīga katastrofai, bet mazākā mērogā un ar iespējamu pretēju iznākumu, līdzīgu kā Brīnumam- tā caur ciešanām var vest (vai nenovest) pie PA, bet Katastrofa- tikai pie degradācijas.Krīze: ekoloģiskās, sociālās, ekonomiskās katastrofas vai to mijiedarbība (eskalācija) pasaulē, piemēram, pandēmija, valūtu krahs, karš vai terorisms u.tml., kā rezultātā mūsu civilizācija vairs nevar pastāvēt, teogeosociums pāriet citā sistēmā, bet ir iespēja tomēr pilnvērtīgai attīstībai.
*Katastrofa
Katastrofa: ekoloģiskās, sociālās, ekonomiskās katastrofas vai to eskalācija pasaulē, piemēram, pandēmija, visaptverošs karš vai terorisms u.tml., kā rezultātā mūsu civilizācija vairs nevar pastāvēt, attīstīties teogeosociums pāriet citā zemākā sistēmā- notiek degradācija vismaz līdz pirmsindustriālajam līmenim.
*Degradācija
Sistēmas, tai skaitā ekosistēmas, geosociuma sistēmas, cilvēces, Latvijas sabrukums (koplapse) un tās ietilpības, līdzsvara atjaunošanās būtiski zemākā, cilvēkam nelabvēlīgā līmenī.
*Paradigmu maiņa
Paradigma- noteikts uztveres un domāšanas modelis, pasaules redzējums, galvenie teorētiskie pieņēmumi (ietvars). Zinātne dažādos tās attīstības posmos, katra kultūra, sabiedrība raksturojas ar tajā dominējošo paradigmu. (vesture.eu/index.php/Paradigma).
Autora formulējums: ,,Paradigma- uzskatu, pieeju, metožu u.tml. mijsakarīgs kopums zinātnē, kultūrā (modē, arhitektūrā...), izglītībā, reliģijā, sadzīvē, pārvaldē, ekonomikā- visās jomās savstarpēji saistīti (postmodernā sabiedrība) vai kādā nozarē atsevišķi (Ņūtona fizika- klasiskā paradigma vai kvantu fizika- postmodernā paradigma)’’.
Paradigmas civilizāciju, arī mūsējās vēsturē mainās: ,,drūmie’’ viduslaiki, renesanse, klasicisms, modernais un postmodernais.
Autors uzdod jautājumu un atbild- kas sekos pēc tam. Nosauc to par pēcpostmoderno paradigmu, redz tā saturu pilnvērtīgā attīstībā vai, gluži pretēji, degradācijā.
*Mūsu civilizācija
Mūsu civilizācija balstīta Eiropas tūkstošgadīgās kultūras attīstības rezultāts; tā balstīta uz nemitīgu materiālo vajadzību pieaugumu un to apmierināšanu, kas ir pēc savas būtības ilgi (vienmēr) turpināties nespējīga, uz nelīdztiesīgu sadali, pārvaldi bez garīgās virsvadības- vienalga: monarhiju, teokrātijas vai demokrātijas (gan tautas, gan manipulatīvās) veidos. Tā atšķiras no agrākās- hinduisma reliģijā balstītās civilizācijas, kurā, piemēram, ja tev ir jauna materiāla vēlme, tad centies to nevis apmierināt, bet no tās atbrīvoties u.c. (mūsdienu Indijā mūsu civilizācija ir deformējusi daudzus Hinduisma civilizācijas pamatus).
Mūsu civilizāciju veido eiropeiskas izcelsmes sabiedrība un to citu rasu cilvēki visā pasaulei, kas augšminētajam pieslēgusies.
*Civilizāciju maiņa
Civilizāciju maiņa- vēsturē daudzkārt piedzīvots process pēc tam, kad civilizācija kļūst ilgi (turpmāk) turpināties nespējīga, kad pārsniegta attiecīgās zemes (teo)geosociuma sistēmas kapacitāte (nestspēja); civilizācija balstās uz kādām kopējām pazīmēm, mūsējā- nemitīgu materiālo vajadzību pieaugumu un to apmierināšanu, neslēptu varas, slavas, baudas kāri.
*Pārmaiņu aģenti
Pārmaiņu aģenti- cilvēki, organizācijas, procesi, kas ierosina, tuvina būtiskas (radikālas pārmaiņas), vienu sistēmu pāreju citā, kas tieši pārejas brīdī nodrošina vēlamo alternatīvu (izvēli), kas sākotnēji vada sabiedrību pa ,,jauno ceļu’’. Atmodas pārmaiņu aģenti bija disidenti, daudzi dzejnieki, rakstnieki, režisori, trimdas latvieši, dabas aizstāvji, zinātnieki u.c.
*Salīdzināšanās
Salīdzināšanās ir sociāli- nacionālā izpratnē potenciālo naidīgo sociālo vai etnisko grupu konflikta novēršana, bet garīgajā- personības, sociālās grupas, tautas atbrīvošanās no vaina, karmas, grēka sekām caur pārveidošanos. Garīgā izpratne iekļauj sociāli- ekonomisko. Garīgā salīdzināšanās ietver vainas atziņu, iekšēju nosodījumu sevī un vēlmi tā vairs nedarīt, piedošanas lūgšana Dievam un cilvēkiem un iegūt stāvokli, ka vairs nevēlas grēkot (atgriešanās). Piedošanas lūgšana vajadzīga tam, kurš lūdz. Piedošana nenozīmē atzīt rīcību par nesodāmu, bet atbrīvot sevi no atriebēja, tiesneša, sodītāja lomas. Piedošanas lūgšana un piedošana- gan starp sociālajām grupām notiek caur tās kopējās apziņas maiņu- ne tikai ar to vadītāju starpniecību.
*Izglītība pārmaiņām
Izglītība pārmaiņām- specifiska izglītības ilgtspējīgai attīstībai daļa, kas vēsta par Pārmaiņu XXI gadsimtā procesu, rīcību tām gatavojoties un tajās: gan pilnvērtīgai attīstībai, gan izdzīvošanai degradācijas gadījumā.
*Izglītība PA
Izglītība PA ietver izglītības pārmaiņām to daļu, kas attiecas uz PA iespēju, gan arī visas pašreiz nepieciešamās zināšanas, prasmes, attieksmes, tomēr saistot tās, lai nebūtu pretrunā, ar sabiedrības vērtībām, principiem pēc Pagrieziena, kad daudz kas būs pilnīgi pretējs tagadējām tendencēm.
*XXI gadsimts- Cilvēka gadsimts
XXIgadsimts- Cilvēka gadsimts. Tā centrā- garīgās pārmaiņas cilvēkā, sabiedrībā gan pilnvērtīgas attīstības, gan degradācijas gadījumā. Taču tas ietver arī dabīgās un mākslīgās bioloģiskās izmaiņas, agrāk neizmantotu spēju lietošanu, izpratni par psihi..., manipulāciju (programmēšanas) iespējas. Cilvēks būs galveno pētījumu un atklājumu objekts, nevis tehnoloģijas.
5.Latvija
*Tautas garīgais satvars
Latviešu tautas garīgais satvara pamatos ir baltu Dievatziņa un tās īstenošanās dzīvesziņā kā praktiskajā pieredzē, kultūrā; uz to gan papildinoši, gan deformējoši, gan iznīcinoši iedarbojusies kristīgā ticība un tās īstenošana: gan patiesā ticībā, gan izkropļota. Bez tam XX gadsimtā Latvijas garīgajā vidē nozīmīga kļūst Austrumu reliģiju, ezotērisma mācību ietekme. Reti kuras tautas garīgais satvara virspuse ir tā sašķelta kā latviešiem. Latviskuma- kristietības pretnostatījums ir gan mūsu problēma, drauds, gan neparasta (unikāla) iespēja- bagātība PA, ņemot vērā miglas krišanu no reliģiju koka un vienojoša (universālā) saskatīšanu cilvēces attiecībās ar Dievu, tautu starpā- tā nozīmi Atmodā, iespējamās latviešu ceturtās- PA Atmodas pieredzes pārnesei Eiropā (tā izpildot mūsu misiju?). Latviešu tautas garīgais satvars veidojies mijiedarbībā ar Latvijā dzīvojošo cittautiešu (līvi, čigāni u.c.) un ārpasaules, to citu zemju tautu garīgo un nacionālo ietekmi, kam ciešas saites ar latviešiem: krievu, vāciešu, lietuviešu, igauņu, arī zviedru, somu, dāņu, poļu, angļu, mūsdienās- ietekme no Indijas. Diemžēl tik mazs ir japāņu (miera stabi) un indiāņu (miera skrējieni) miera misiju Latvijā iespaids.
Tautas garīgais satvars ir tās būtība, kas ne tikai glabā, bet arī īsteno kopīgās vērtības, mērķus, misiju, mentalitāti, garīgo pieredzi, kultūru, tai skaitā uz to pamatojas tradīcijas; caur to mēs gan ,,nopelnam’’ un atraisām tautas rīcības, domu, attieksmju (lamāt valsti!) sekas, gan ,,izpērkam’’ karmu. Signāls Atmodai no Augšienes tiek dots caur garīgo satvaru, kas uz to (ne)reaģē, to pārveido. Tautas garīgais satvara kodols ir mūsu kopīgā nenoformulētā ticībā- viedumā (jā, pat ja esam sašķēlušies dievturos/folkloristos un kristiešos, Austrumu/ezotērisma meklētājos un pret reliģiju vienaldzīgajos), kura pazīme ir tā, ka latvieši visos šajos virzienos ir dzīvā, aktīvā ticībā un darbībā (kaut arī tas attiecas tikai uz jebkuras ticīgo grupas kodolu); mums ,,nepiedzimst par katoli’’, neseko tradīcijai, darbība folklorā nav tikai brīvā laika pavadīšana, bet personīgā misija tautas izdzīvošanai, dievkalpojumi baznīcās nav liturģiskās izklaides, priekšnesumi bez iekšējas darbošanās jēgas.
Jāsaprot, ka, kaut arī kaut kādā veidā tautas garīgais satvars ietekmē jebkuru latvieti un viņš/viņa ietekmē to, vairākuma rīcība var liecināt daudzreiz par pretējo. Tautas garīgo satvaru vienmēr kopis un nesis tālāk tautas ,,atlikums’’- mazākums, ,,kuri kaut kādā ziņā nedomā un nedzīvo kā visi citi’’. Starp viņiem joprojām ir publiski pamanāmas vai visbiežāk nepamanāmas personas- mūsdienu ,,krīvi’’ un ,,vaideloši’’, kuri, pat dažreiz neapzinādamies savu misiju, Dieva priekšā mūsdienās saglabā tautu no pelnītām sekām par negatīvajām domām un rīcību, gan kaldina nākotni. Skaļāki un zināmāki ir tie, kas nostājas PRET: valsti, ES, citām tautām un zemēm, bet vērte ir tad, ja esi PAR, caur to sagraujot, konstruktīvi nomainot nevēlamo. Mūsdienu ,,krīvi’’ un ,,vaideloši’’ir latviskuma pārmaiņu aģenti.
*Latvijas izdzīvošana/PA
Latvijas izdzīvošana nozīmē,
*ka XXII gadsimta sākumā pašreizējā Latvijas teritorijā noteicošā būs latviešu nācija, Latvijas teritorija, tās dzīvesvide, resursi dos labumu galvenokārt latviešu tautai;
*ka latviešu tautā būs dzīvs tās garīgais satvars.
Ja XXI gadsimtā pie Baltijas jūras dabiski veidosies jauns, lielāks etnisks veidojums, kurā katra nācija ieies ar savu pienesumu, tad arī tā būs Latvijas izdzīvošana.
Latvijas neizdzīvošana būtu tad, ja mēs brīvprātīgi izklīstu svešumā, pārpludinātu savu zemi ar viesstrādniekiem, nedzemdētu un kvalitatīvi neaudzinātu bērnus tautas atjaunotnei, pārdotu, atdotu savu dzīvesvidi, kontroli pār tautsaimniecību cittautiešiem, starptautiskajām kompānijām- ja Latvija būtu tikai teritorijas nosaukums, nevis latviešu zeme, zeme latviešiem.
Latvijas izdzīvošana ir minimālais uzdevums. Latvijas PA ir tas, ko vajadzētu noteikt par mērķi. PA, ja tāda būs, nevar būt tikai dažās zemēs- tai jābūt noteicošai pasaulē. Bet nekur tā neīstenosies pati no sevis- tā ir tautas pārdzimšana no iekšienes uz citu vērtību orientāciju un no tās izrietoša rīcība, faktiski- tautas garīgā satvara īstenošanās vairs ne tikai caur pārmaiņu aģentiem, bet caur tautas noteicošo, ietekmīgāko daļu.
*Latvijas Misija
Latvijai, tāpat kā katrai zemei, tautai ir sava misija(s) kaut kad vēsturē. Autors ir pārliecināts, ka latviešiem XXI gadsimta pirmajā pusē ir jāīsteno no Dieva noliktā misija, jo tikai tāpēc mūsu tautai kā Brīnumu atdeva neatkarību, valsti. Līdz šim mēs šo vērtību izniekojam, par ko kā tauta esam ļoti vainīga Dieva un cilvēces priekšā. Iespējams, ka šo Misiju jau vajadzēja īstenot agrāk, ka tikai pateicoties pārmaiņu aģentiem mēs vēl pastāvam kā nācija Latvijā. Skaidrs, ka pārmaiņas nepieciešamas tik pamatīgas ne tikai valstī, bet vispirms tautā, ikkatrā, ka tam nepieciešama jauna Atmoda.
Autoram nav pierādījumu, ka PA Latvijā kā paraugs, modelis (Ziemeļ)Eiropai ir mūsu misija, taču daudzi apsvērumi par to liecina. Tādēļ PA mācībā tas tiek apgalvots.
*Latviskā (baltu) dzīvesziņa
Dzīvesziņa ir tautas kopējā vēsturē uzkrātā pieredze praktiskajās lietās, kas balstīta tautas Dievatziņā. Mūsu pieredze ir saistīta ar izdzīvošanu svešas varas jūgā, ar to, kāda nozīme ir darbam, turēties un atbildīgi izturēties pret to vietu- zemes gabalu, kurā dzīvo, saudzīga attieksme pret dabu un tās resursiem u.c.
* Latviskā (baltu) Dievatziņa
Dievatziņa ir līdzīgs jēdziens ,,reliģijai’’. Dievatziņa nozīmē ,,atzīt’’ Dievu: ne tikai Viņa pastāvēšanu, ne tikai attiecības ar Viņu, bet ,,savienoties’’ ar Viņu, būt vienotiem. Reliģija ir vairāk ideoloģizēts (Svētie Raksti, kanoni) un institucionalizēts (Baznīca, klosteris u.c). Dievatziņa ir vairāk uz praksi, dzīvi vērsta, nevis uzskatiem (mīti pastāv), organizāciju (bet krīva vieta, loma ciltī). Robeža starp Dievatziņu un reliģiju nav krasa.
Tajā ir viedas zināšanas, kā dzīvot saskaņā ar dabu, Visumu, sakrālo, ar pasauli (viņiem šis jēdziens nenozīmēja Zemi, bet savas apdzīvotās, ietekmētās teritorijas sakārtošanu: praktisko ekonomiski- militāro, plānojumu, svētvietu, enerģijas vietu sistēmu, robežas u.c., to veica pārceļoties uz jaunu teritoriju). Tikai šāda tipa domāšana, protams, mūsdienu izpildījumā var kalpot par pamatu patiesi ilgi un noturīgi spējīgai attīstībai, kas var būt iemesls tam, ka mūsu IA/PA modelis strādā un pārņemams Eiropā.
*Ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības nacionālā joma (aspekts)
Sīkāk pie atslēgas vārda ,,PA’’.
Īpaši nozīmīga šī joma ir tad, ja tautas vērtību orientācija atbilst IA principiem, kā tas lielā mērā ir ar latviešu garīgo satvaru.
Latvijā jo īpaši IA 3 tradicionālās jomas (aspekti): vide (ekoloģija, resursi), sociālais, ekonomiskais ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības jēdzienā (modelī) jāietver arī nacionālo jomu (aspektu). Papildus, protams, to papildina jau augšminētais garīgais cēlonis (aspekts) centrā.
*Tautas izglītība
,,Tautas izglītība’’ ir ienākusi no Ziemeļvalstīm kā pretstats elitārajai, akadēmiskai, latīņvalodā balstītai izglītībai šauriem sabiedrības slāņiem (šķirām). Angliski tam ir atbilstošāks nosaukums ,,popular education’’. Tautas izglītība tiek attiecināta uz pieaugušajiem.
Kāpēc Latvijā pie vispārējas izglītotības svarīga ir tautas izglītība? Tautas demokrātijai, kas ir viens no priekšnoteikumiem PA, Latvijas izdzīvošanai. Otrs tautas izglītības uzdevums ir personības izveide un pārveide, arī dzīves mērķa, jēgas, misijas jautājumi; iespēja dzīvi ,,pārstartēt’’(savai dzīvei jēgu neredzošie, ilgstoši bezdarbnieki, bijušie atkarīgie utt.)- otrreizējās iespējas izglītība. Tie ir izglītības PA uzdevumi.
*Tautas demokrātija
Tautas demokrātija ir pārvaldes sistēma, ka mērķgrupām un vietēju interešu grupām (piemēram, pagalma labiekārtošanā vai lēmumu pieņemšanai Kolkas pagastā) ir plašas iespējas un tās to izmanto nepastarpināti (bez deputātu, izpildvaras piekrišanas (akcepta)) risināt problēmas un veidot nākotni, protams, normatīvo aktu ietvaros. Tautas demokrātija ir viens no PA priekšnoteikumiem, bet- tikai sasaistē ar tautas izglītību demokrātijai. Tautas izglītības uzdevums mūsdienās ir sagatavot pilsonisko sabiedrību, sagatavot ne tikai aktīvai, bet zinošai (kompetentai) iesaistei lēmumu pieņemšanā un īstenošanā. Tautas demokrātija, kas nepieciešama, lai atgūtu ar manipulatīvās demokrātijas palīdzību nozagto tautas varu, Latvijas valsti, ir īstenojama tikai ar pārvaldē un visos jautājumos saprotošu vēlētāju, pretējā gadījumā būtu vēl sliktāk nekā tagad, nekā diktatūras apstākļos. ,,Pūļa demokrātiju’’ pārliecinoši atmaskojis Pitagors. Demokrātijas izpratnē tautas izglītība tāpat kā tautas demokrātija Latvijā ir nepietiekoša.
*Manipulatīvā demokrātija
Cits nosaukums- politehnoloģiju demokrātija. To pieminot bieži rāda Krievijas un Baltkrievijas virzienā. Taču tā ir tikpat stipra, kaut atšķirīga Eiropā (izņemot Ziemeļeiropu), kā arī Latvijā, Baltijas valstīs.
Manipulatīvā demokrātija nozīmē vēlēšanu sistēmu un prettautisku varas īstenošanu, ka pie varas esošie politiķi/partijas, dažādi pašmāju un ārvalstu politiskie un ekonomiskie grupējumi, organizācijas ar dažādām lietišķās psiholoģijas metodēm panāk ievēlēšanu un pēc tam varu izmanto savās, nevis vēlētāju interesēs. Šeit cēlonis nav tautas neprasme izvēlēties, atsevišķi negodīgi politiķi, bet politiskā sistēma, politiskā vide, kas mērķtiecīgi tika veidota no ārpuses ar mūsu tautiešu rokām un otrs- garīgā vide- morālais un vērtību ,,klimats’’ tautā. Tam mainoties, pēc Atmodas varam salauzt uzspiesto manipulatīvās demokrātijas sistēmu un tas jādara, optimāli līdzsvarojot godīgu un profesionālu deleģēto (ievēlēto) varu (skat. Divējādā demokrātija) un tautas demokrātiju.
*Biosfēras un kultūras rezervāts
Biosfēras rezervāts ir plaša aizsargājama dabas teritorija, kurā noteiktas specifiskas videi draudzīgākas saimniekošanas metodes, tajā pastiprināta uzmanība ir vides, dabas aizsardzībai, to plaši izmanto tūrismam. Biosfēras rezervātu pastāvēšana nav pretrunā ar ES normatīvajiem aktiem.
Jēdzienu ,,Biosfēras un kultūras rezervāts’’ ievieš autors, tas apvieno vienkopus un vienlaikus gan dabas, gan kultūras saaudzīgu izmantošanu un aizsardzību.
Latvijā, tāpat kā daudzās postsociālisma zemēs, joprojām ir liela bioloģiskā: sugu un biotopu daudzveidība, kaut arī tā stipri cietusi brīvā tirgus tautsaimniecības ietvaros. Taču negatīvo procesu bremzēja daudzu zemnieku, zemju īpašnieku tautas garīgajā satvarā balstītā vides apziņa vai finansiālā mazspēja, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, objektu (atsegumi, dižkoki) un sugu aizsardzības sistēma no padomju laikiem, to papildinot ar NATURA2000 tīklu. Tādēļ kopumā gandrīz visā Latvijas teritorijā, izņemot lielo pilsētu aglomerācijas, ir pietiekoši liela bioloģiskā daudzveidība, saglabājušies aizsargājamie augi, dzīvnieki, biotopi. Tas dod juridisku pamatu saskaņā ar mūsu valsts un starptautisko likumdošanu visu Latviju, izslēdzot lielo pilsētu aglomerācijas, pasludināt par biosfēras rezervātu tajā prasot saimniekot ne tikai videi draudzīgi, tādejādi padarot to neizdevīgu lielajiem investoriem, kas izpirkuši mūsu zemi un uzņēmumus, dodot legālu iespēju ,,pārkāpt’’ latviešu tautai neizdevīgās ES prasības, kas nedod iespēju mums būt saimniekiem savā zemē. Vienlaikus ar biosfēras rezervāta statusu nav pretrunā arī kultūras vērtību papildus aizsardzība, un tas arī ir nozīmīgi tautas izdzīvošanai, tādēļ arī vienots nosaukums ,,Biosfēras un kultūras rezervāts’’. Jēdziens ,,biosfēras rezervāts’’ jāuztver nevis kā papildus ierobežojums, šķērslis Latvijas tautsaimniecībai, attīstībai, bet kā garants, lai tā notiktu latviešu tautas interesēs.
6.Tu/Cilvēks
*Es/ego
Kas ir ,,es’’ un ,,ego’’- par to ir daudzi skaidrojumi. Autors dod savu versiju, ko lieto. Cilvēka ,,es’’ ir viņa nemainīgā būtība.
Cilvēka ,,ego’’ ir viņa dvēsele. Tajā ir visas kaislības, vēlmes, vajadzības, labais un pilnveidojamais. Ego var mainīties, to var ietekmēt, audzināt. Ego ir galvenais, kas vada lielāko daļu cilvēku, vairāk vai mazāk rēķinoties ar ,,es'' un ķermeni.
*Dzīvesdarbība
Jēdziens ,,dzīvesdarbība’’ raksturo visu daudzveidīgo cilvēka darbību: profesijā, vaļaspriekā, ticībā utt. Dzīvesdarbību var iedalīt arī vairākos veidos: dzīvesveids (ieradumi), mājsaimniecība, sabiedriski- politiskā darbība (NVO, izvēle kā vēlētājam), darbs, vaļasprieks. Bez pārejas uz videi draudzīgu un sociāli atbildīgu dzīvesdarbību nevar būt iespējama ilgi un noturīgi spējīga attīstība.
*Sociālā grupa
Tas ir sabiedrisks veidojums, sistēma, kur starp grupas locekļiem pastāv mijiedarbība un darbojas kopīgas psiholoģiskas likumsakarības. Mērķgrupa ne vienmēr ir sociālā grupa. Mazās sociālās grupas piemēri ir klase, vienas iestādes darbinieki utml., lielās sociālās grupas piemēri: latviešu tauta, Latvijas zemnieki, cilvēce utt.
*Pilsoniskā sabiedrība
Sabiedrība, kas aktīvi un konstruktīvi iesaistās valsts, pašvaldības dzīvē. Tas ir PA priekšnoteikums, jo tikai sabiedrības atbalsts (pat spiediens) var piespiest īslaicīgi ievēlētus deputātus pieņemt ļoti gara termiņa lēmumus.
*Vērtības
Šeit autors nelieto šo jēdzienu izpratnē ,,materiālās vērtības’’, kultūras vērtības. Šajā jomā vērtība ir labklājība, komforts, dainas utml. Vērtības šī darba izpratnē ir sava valsts, ģimene, cieņa utt. Vērtībām psiholoģijā ir saistība ar ētiku.
*Vērtību orientācija. Vērtību sistēma
Vērtības grupē vērtību sistēmās un vēl plašāk- vērtību orientācijā. Vērtību sistēma ir konkrētam cilvēkam, sociālajai grupai raksturīgs vērtību sakārtojums pēc nozīmīguma, piemēram: bērni, vecāki, ērta personīgā māja (māja kā psiholoģisks jēdziens, nevis konkrēta ēka), Latvija, vaļasprieks- dārzkopība, ceļojumi, iemīļotie TV raidījumi utt. Vērtību orientācija ir plašāks jēdziens- vērtību izkārtojums tā, lai tas vērsts uz cilvēka, sociālās grupa mērķi(-iem), piemēram: uz baudu (hedonisms), varu, mantu, pašpilnveidi, attiecībām ar Dievu utt.
*Ētika/morāle
Ētika ir vispārināta, teorētiska par pareizu ilgtermiņā konkrētā sabiedrībā, sociālajā grupā pieņemta uzvedība. Morāle ir reālā cilvēka sabiedrības, sociālās grupas uzvedība kopumā.
*Personība
Personības jēdzienu psiholoģijā un sabiedriskajā apziņā izprot dažādi: sākot no tā, ka ikkatrs ir personība līdz tam, ka tikai radoši un/vai izcili, ievērojami cilvēki var tikt saukti par personībām. Reliģijās mēdz būt izplatīts viedoklis, ka jāatsakās no savas personības, lai nodotu sevis vadību Dievam, jaucot personību ar ego. Autors pieturas pie viedokļa, ka personību no pārējiem atšķir tas, ka personība ir cilvēks, ka darbojas, cīnās, lielā mērā pakārto savu tā saucamo personīgo dzīvi, viņuprāt, sabiedriski nozīmīgu mērķu sasniegšanā- vienalga kādā mērogā un jomā- skolas direktors, zinātnieks, politiķis, žurnālists. To nosaka nevis amats (profesija)- tu vari būt strādnieks, bet tava būtība (identitāte) ir cita- aktīva darbošanās sabiedriskajā organizācijā vai citur, pie tam nevis darbošanās savu interešu (vaļasprieks, labums) apmierināšanai, bet sabiedrības mērķim. Var būt arī ļauna, graujoša (destruktīva) personība, nereti ir personības ar spilgtām pozitīvām un negatīvām iezīmēm vienlaikus (Pēteris I). Var būt personības, kas visu mūžu darbojušies, lai sasniegtu nereālo (alķīmiķi). Rezultāts nav personības pazīme. Būt personībai ir katra cilvēka viens no dzīves uzdevumiem.
*Dzīves jēga
Dzīves jēga ir atbilde sev uz jautājumu: ,,Kāpēc es dzīvoju?’’ Šāda atbilde jau dota vispārcilvēciskajos (universālajos) garīgajos likumos. Cilvēkam ir jāveido attiecības ar Dievu- jārisina pārdzimšanas problēma (kopš Ješua Labās Vēsts- jāatdod sava vadība Kristus Mīlestībai un to jāizprot) un jāizpilda sava Misija. Dzīves jēgas īstenošana ir laimes atslēga.
*Misija
Atšķirībā no dzīves jēgas, misija katram cilvēkam (sociālajai grupai) ir specifiska, bet vispārējās vadlīnijas ir attiecības ar cilvēkiem, viņu pievešana Dievam, bērnu audzināšana, ģimene- otrā kosmiskā pusīte veidojot kopdvēseli, pašpilnveide (ar Svētā Gara palīdzību, konkrēti personības uzdevumi dot pienesumu citiem- tieši vai teorētiski. Var būt cilvēki, kuriem atsevišķas misijas daļas izkrīt: ģimene, bērni. Ja cilvēks pilda savu misiju, viņš var just grūtības, bet ir gandarīts par dzīvi, saskaņā ar sevi, ja nepilda, nav to atradis- iekšēji neapmierināts- lai kādas izklaides, bagātību var sev atļauties.
7.Pagrieziens no neIA uz PA
*IA lineārais modelis
Valda priekšstats, ka valstis, pašvaldības, nozares u.tml.atrodas uz tādas kā taisnes, kuras vienā galā rakstīta IA, bet otrā- neIA. Un visas ātrāk vai lēnāk virzās uz IA. Šis lineārais modelis ir maldinošs. Skatīt attēlu ikonā ,,Modeļi, attēli''
*PA vektoru modelis
Tādēļ piedāvāju savu- vektoru modeli. Skatīt attēlu ikonā ,,Modeļi, attēli''.
8.Vienotais (integrētais) izziņas ceļš
*Zinātne
Zinātnes atklāto faktu, datu interpretācijas bieži ir būtiski nepilnīgas vai kļūdainas. Zinātnē ir daudz subjektīvā: finansējums, termiņi, reitingi, statuss (amats, grāds) u.c. Teorijas tiek izmainītas, apgāztas. Senatnē par zinātni tika uzskatīts tas, ko tagad neatzītu.
*Pieredze
Bieži vienkāršāka un pamatotāka ir dzīves pieredze. Parasti tā noder ikdienā, bet jaunu zināšanu ieguvei- idejas, hipotēzes ierosmei: slavenais Ņūtona ābols gravitācijas formulēšanai, par kasīšanos kā labāko metodi pret niezēšanu (antinobeļa prēmija), pedagoģijā- no prakses uz teoriju, homeopātija medicīnā u.c.
*Autoritāte
Lielas dzīves patiesības pateiktas rakstnieku darbos, tautas dainās, Svētajos Rakstos. Tās apliecina fakti un dzīves pieredzes, bet pie atziņām nav nonākts ar zinātniskajām metodēm. Pie Autoritātes varētu pieskaitīt arī daļu tā saucamo pseidozinātņu, piemēram, teosofiju, kurā zināšanas iegūtas ar zinātnē pašreiz (bet ne senāk) neatzītām metodēm, bet reāliem rezultātiem: biodinamiskā lauksaimniecība, Valdorfa skolas u.c. Jāpiebilst, ka kādreiz par pseidozinātnēm tika uzskatītas arī psiholoģija (reizēm freidisms, lietišķā psiholoģija- neirolingvistiskā programēšana- līdz mūsu dienām), ģenētika, pat informātika. Un kā ar teoloģiju, filozofiju, atsevišķām fizikas, kosmoloģijas, ģeoloģijas, evolūcijas (bioloģija, paleontoloģija) jomām, kur nav iespējamas zinātni raksturojošās pazīmes: novērojumi un atkārtojami eksperimenti. Ir tik daudz pieņēmumu, ka pastāv teiciens, ka zinātne balstās uz vēl lielāku ticību nekā reliģija, bet Dāvids Deutčs (David Deutsch) ierosina nosaukt atklājumus- teorijas par kārtējiem maldiem (misleadings).
*Atklāsme
Izcilie pagātnes atklājumi pierādījuši atklāsmes nozīmi. Piemēram, Mendeļejeva sapnis par ķīmisko vielu periodisko tabulu, neprofesionāļa veikto Trojas un Mikēnu arheoloģisko atrakšanu. To gan vēl varētu pieskaitīt zinātniskai metodei- intuīcijai, proti, idejai, kas iešaujas galvā tam sagatavotā prātā. Atklāsme- pareiza atziņa neprofesionālim, cilvēkam, kuram par atklājuma saturu var vēstīt tikai prāta konstrukcija. Kā ar slavenajiem pareģiem? Ko teikt par Demokrīta izpratni par atomu, uz ko nekas nevarēja vedināt no toreizējiem pierādījumiem? Pitagora skolas ar ezotēriskām metodēm izdarītie atklājumi? Galu galā- vēsturisko Bībeles personāžu atklāsmes, kam nav pamata viņu reliģiskajā izglītībā?
P.S Reģistrētajiem lietotājiem pieejams pilnīgāks teksts, vairāk atslēgas vārdu