Talsu Kristīgās vidusskolas 11.klases skolnieka

 Valtera Jēkabsona un ģeogrāfijas skolotāja Igo Midrijāņa

nepilnus četrus tūkstošus kilometru klejojumu odiseja Turcijā.

Ceļojumu turp, atpakaļ un uzturēšanos apmaksā TEZ Tour par

Valtera Jēkabsona ar skolotāja konsultāciju uzvaru

 Latvijas tūrisma inovāciju konkursā 2012.gadā.

Par šo uzvaru  savu atbalstu neliedza arī novada dome.

 

Pazīstamā Turcija!?

Viss zināms- nav vērts lasīt?!

Tik daudzi atpūtnieki no Latvijas zvilnējuši un iepirkušies Antālijas piekrastes kūrortos pie Vidusjūras Turcijā! Alānija ir Talsu sadraudzības pilsēta Turcijā. Tādēļ par šo zemi talsiniekiem, šķiet, viss zināms. Bet...

Čārterreisa lidojums Rīga- Antālija. Transvērs uz viesnīcu ,,Ananas'' Alānijā. Vakariņas. Baseins. Jūra. Tas ir tūkstošiem ceļotāju atpūtas scenārijs.

Bet pēc visa augšminētā mūsu ceļi no ,,normālu tūristu'' atpūtas stingri atšķīrās. Jau pirmajā vakarā tumsiņā kājām dodamies cauri naksnīgajai pilsētai izlūkos uz stundas gājiena attālumā esošo autoostu... Tobrīd vēl nezinām, ka mūs gaida  5 pusgulētas naktis  no vietas busā ar katru plānoto pārbrauciena ilgumu no 8-15 stundām, kurām seko ap tikpat stundu vairāku desmitu kilometru pārgājieni gan dabā, gan lielpilsētās.

 

Ja ir uz ko paļauties!

Es nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu tik motivēts, tik izturīgs turēt līdzi vairāk par 1 dienu manam ierastajam individuālo pasaules apceļojumu ,,ritmam'' kā Valters! Un viņš tieši ko tādu vēlējās!

Mācījos no viņa. Ejot gar musulmaņu kapsētu vai tikko iekāpjot busā- cepuri nost, pie galda porcijas tik pieklājīgi mazas utt. tūkstošs labas uzvedības sīkumu. Kad ceļoju ar vīriešiem, mēs tā nesmalcināmies. Savukārt, kad tevi nodarbina būtiskas ceļojumu problēmas, sieviešu norādes uztveru kā zobu sāpes. Bet sava audzēkņa priekšā tā kā neērti. Neesmu nekāds saldais ēdiens, jūtu, ka daudz kas Valteru var kaitināt, bet viņš nekādi to neizrāda. Delikātums bija šoreiz derīgākā īpašība.   

Mūsu sākotnējais teorētiskais Turcijas iepazīšanas plāns šķita nereāls, bet mums tas izdevās! Ne tikai pieredzes, bet arī Tā dēļ, kas mums visu pakārtoja, kad... Un nosargāja... Īstā vietā īstā laikā palīdzīgi cilvēki, radikāli uzlabojušies laika apstākļi, ,,uzradies'' transports, padoms, kur bezceļos doties, sekmīga pašārstēšanās... Ja būtu zinājis, kas dažās vietās sagaida, nebūtu plānojis turp doties. Vispār jau nojautu... Bet paļāvos... Kā vienmēr... Uz Viņu...

 

Pieredze, saprāts vai jaunības intuīcija (ticība)?

+5C. Nesen uzlēkusi saule. Esam Turcijas vidienē augstu plakankalnē. Izvīkšķamies no ērtā autobusa  pēc 8 stundu nakts pārbrauciena Nevsehiras autoostā, kas atrodas ap 7km no šīs pilsētas.

Mums piesitas kāds sirms kungs- vadātājs. Vispirms izlīdzas ar naudas maiņu, jo atpakaļbiļetes par valūtu nopirkt nevar. Kamēr sapratām, ka tas ir kaitīgs mīts, ka visu var un izdevīgi iegādāties par eiro vai dolāriem, ka Turcijas liras nevajagot iemainīt, iekūlamies ķezās un/vai tikām apdalīti ar maiņas kursu. Brīvprātīgais palīgs piedāvā par 60 lirām (ap 18 latu) no 9-17 mums novadīt ekskursiju pa Kapadokiju, kas izvietota padsmitiem kilometru garā un platā ielejā, gan ārpus tās.

Jau mājās plānojot sapratu, ka Kapadokiju tās lielās teritorijas un galveno objektu atrašanās nezināšanas dēļ šīs vietas visus galvenos brīnumus nespēšu apmeklēt. Un šis piedāvājums man šķita kā Dieva dāvana: esmu traucies cauri puspasaulei, lai visu unikālāko, kas šeit atrodas, redzētu: personīgi es kā gids šeit jutos diezgan bezpalīdzīgs bez detalizētas kartes un pietiekošas informācijas, bez marķētām takām dabā. Bet... paldies Valtera ticībai un paļāvībai, ka pašiem būs labāk, ka mums jau ir savs Vadātājs. Pie sevis nodomāju: ,,Labi, Valter, bet ko Tu teiksi, ja neko te paši neatradīsim, nāksies ņemt kādu transportu (to biju mājās plānojumā ievērtējis), un vispār vēl ap 30km no šīs autostas līdz Kapadokijas centram- Goremes pilsētai: turp/ atpakaļ arī maksāsim. Vai neiztērēsim tikpat un neredzēsim mazāk?''. Bet maks ta katram savs! Ievadu sarunas, vai daļēji viņam neizmaksāt. Jebkurš racionāli domājošs cilvēks, kas pie tam vēl atbild par savu skolnieku, pieņemtu sirmā vadātāja piedāvājumu. Bet mēs lecam pēkšņi piebraukušajā maršruta busiņā uz Goremi.

Kapadokija- neatkārtojams Zemes brīnums!

Daudzi maksā dārgu naudu, lai redzētu Kapadokiju (angl. Cappadocia) no gaisa balona. Bet mēs to pašu redzam... no autobusa, kas lēni lokās lejup no plakankalnes dziļajā milzu ielejā. ,,Nu kā vispār kaut kas tāds iespējams!'', šķiet, ne vienam vien iešaujas prātā ieraugot šo neiedomājamo ainavu! To nevar aprakstīt vārdos! To vajag redzēt, to vajag just! Ja Kapadokija būtu ASV, bet Lielais kanjons Turcijā, tad ,,ASV Kapadokija'' droši vien būtu slavenāka par ,,Turcijas Lielo kanjonu''. Prātā iešaujas tie daudzie guļavnieki Antālijas pludmalēs, Alānijas viesi (arī talsinieki), kas neko nezin par to, ko viņi nezin.  Vai zin un spriež- tas taču tālu, tas ir grūti... pa lieliskajām Turcijas 4 rindu automaģistrālēm. Atveriet bildes internetā! Bet dzīvē ir foršāk, jo tīmeklis kopainu, izjūtas nesniedz. Bet man tobrīd gribas sev iekniegt- vai tiešām tā ir īstenība, ka piepildās sapnis un esmu šeit! Pat lidojot uz Turciju Kapadokija šķita visapšaubāmākais plāna punkts. 

Kapadokija- milzu akmens stabu un akmens sēņu dabas skulptūru galerija.

[Fotogrāfiju sērija]

Goreme nav pilsēta. Starp milzu akmens stabiem sabūvētas mājeles. Bet stabos noslēptas modernas viesnīcas. Nomaskētas- pa gabalu neievērosi. Vispār jau Goreme skaitās pilsēta. Kā Kapadokijas apskates objekts Nr.1. Bet oficiāli Kapadokijas tūrisma pērle ir tai blakus esošais Brīvdabas muzejs. Tā  ir pasaules UNESCO kultūras mantojuma vieta. Tajā sakoncentrēti apdzīvojamie akmens stabi un baznīcas tajās- mazas un arī liela. Tajās pat līdz mūsu dienām saglabājušās krāsainas, bet bukletos raksta- brīnišķas freskas. Baznīcas Turcijā? Jā! Pirms islama ienākšanas kopš 2.gadsimta līdz apmēram 14-16.gadsimtam šeit dominēja kristietība, bet pareizticīgie grieķi šeit dzīvoja līdz 1915.gadam, kad... 

Līdz 1912. gadam, kad Otomaņu impērijas valdība daudzo nelaimes gadījumu dēļ dzīvi akmens stabos aizliedza, vietējie iedzīvotāji dzīvoja tikai tajos, izgrebjot sev ērtus mitekļus mīkstajā vulkāniskajā tufā.

Saulīte jau silda. Uzzinam, kur apmēram atrodas slavenās akmens sēnes. Tālu. Iesaka iet pa ceļu, tad braukt ar busu, tad atkal iet tālāk kājām, bet labāk- par labu cenu mūs aizvedīšot. Ierosinu Valteram uzkāpt tuvējā kalnā. Nu redzama visa  ieleja līdz zilajai pamalei un kartē iezīmēto pilsētiņu brūnajiem jumtiem. Tur vienā stūrī aiz mazākas kalnu grēdas jābūt mūsu meklētajiem milzu stabiem- akmens sēnēm. Noskatu ielejā ceļu un taku tīklu.  Daudz augļu koku krāsainos ziedos. Kāds zemnieks ar zirdziņu tālumā ar savu lauku. Klusums. Miers. Un tad saku vēsturiskos vārdus: ,,Valter, varbūt iesim kājām? Pa taisno kaut kur.'' Puisis paklusē. ,,Labi!'''skan ne īpaši pārliecinoši. Un mūsu lielākā avantūra un viens no izcilākajiem Turcijas piedzīvojumiem var sākties. Daudz majestātisku stabu un klinšu Tūristu nav.  Ziedonis. Putnu čalas. Ejam, kur iekšējais kompass rāda. Pilnīgi sireālistiska sajūta un iekšējas dvēseles gaviles. Ceļš pazūd. Taka pazūd. Atkal uzrodas. Tas bija brīnišķīgākais posms visā Turcijas ceļojumā. Aizej tur, nezin kur. Bet kādā virsotnē satiekam tūristu baru. Tie ir ar busu pievestie un kādus kilometrus kājām atnākušie. Esam spiesti iejukt viņu barā. Kādai gidei prasu ceļu uz ,,sēnēm.'' Viņa ierosina mūs ar savas grupas busiņu tur aizvest. Godīgi sakot, bez tā tā traki grūti būtu gājis atgriezties.

Vairs ne stabi kā resnās simtmetrīgās klintis kā citur, bet dažu desmitu metru augsti, pilnīgi vertikāli veidojumi ar platām akmens cepurēm ,,galvā''. Daudz daudz. Īsts sēņu mežs. Esmu citur redzējis akmens sēnes, bet nekur tik daudz vienkopus.  Ilgi ganāmies šajā brīnumā, baudām noskaņu un nacionālās pankūkas (no mīklas).

Mājup ar uzvaru.

Šodien viss piepildīts.  Tikai... jāspēj aiziet līdz Goremei. Cauri citiem ciemiem. Uz dullo ,,velkot'' pa taisno. Valters diedz pa priekšu. Es tik ātri nevaru. Kaut arī viņam pakaļ neskrienu, tomēr temps virs optimālā izsūc spēkus. Domāju- nostaigājām ar mugursomām plecos ap 30km.

 Goremē vēl paliek laiks gan kebaba nogaršošanai, gan sarunai pie tējas mākslinieku darbnīcā, kurš pēc mana individuālā pasūtījuma pagatavo rotiņu.

Atpakaļceļā busiņš- mikriņš (Turcijā tos sauc par domlus) mūs nevis aizved līdz autoostai, bet izmet pilsētas centrā. Dabūjam citu, kas aizved līdz atpakaļceļa uz Alāniju sākumpunktam. Jau tumšs. Busam jāattiet. Tas pienāk vēlāk, ne pie tās platformas un ne ar tās firmas marķējumu, bet vismaz atved līdz galam bez pārsēšanās, nevis kā turpceļā, kur pēkšņi visus pārsēdināja. Ar rīta gaismiņu esam mājās- Alānijā.

Pirmais nedarbs nu ir veikts, jāsteidz... nopirkt biļete nākamam. Tai pašā vakarā. Bet pa dienu- Alānijas apskate. Un vēl... vai var būt labāka atpūta, kā atstiept kājas uz dažām stundām viesnīcas gultā.

Neesi redzējis Pamukali- neesi bijis Turcijā!

Turcijas vizītkarte. Redzēt Pamukuli (angl. Pamukkule) ir tas, kāpēc vispār esmu vēlējies braukt uz Turciju. Plus Kapadokija. Pārējais- piedevas.

Atkal nakts busā Alānija- Denizli. Kad tumsā mūs izsēdina, neskaidrās turku izrunas un šī ūķa izskata dēļ izmisīgi cenšamies tūlīt noskaidrot, vai tā tiešām ir Denizli autoosta. Atkal domlus meklējumi, kuri ietu ne tikai līdz pilsētas centram, bet Pamululei. Šoferis mūs izlaiž dažus kilometrus aiz  Pamulules pilsētas. Ieejas vārti. No baltā brīnuma, saukta ,,Kokvilnas pils'', ne vēsts. Gara gara romiešu nekropole- kapeņu rinda. Tam seko romiešu kūrorta pilsētas drupas, akvadukti, tempļi. Dažādas romieši drupas un drupačas milzu platībā. Beigās grandiozs milzu amfiteātris. Valters ar romiešiem tā pārņemts, tā pārņemts. Man gan tā interese par viņiem ir tāda mazāka. Nepacietībā degu ieraudzīt savu ilgoto sniegbalto mirdzošo akmens brīnumu ar baseiniņiem. Kad beidzot to ieraugu, gribu to mierīgi to aptvert ar savām acīm un izjūtām, apjaust, ka sapnis piepildīts. Iegansts iespējai to izdarīt- apsēsties un uzēst. 

Pamukale- baltais klints un ūdens harmonijas brīnums!

[ievietot fotogrāfijas]

Pamukales dabas veidojumam pasaulē līdzinieku nav. Gan lēzena, gan stāva ap 100m augsta kalna nogāze, ko klāj ciets un žilbinoši balsts kaļķa slānis. Pa to plūst līdz +35grādiem silts mineralizēts, ar ogļskābo gāzi piesātināts ūdens, kas man nesaprotamā veidā veido milzum daudz lielu un mazu terašu, kuros veidojas dabiski baseiniņi.

Visa šī, šķiet, vismaz pāris kilometru garā nogāze nav vienlaidus pārredzama. Esam sākuši no mazākā un sausākā gala. Lēnām ejam pa tūristiem izveidotu taku, spīd žilbinoša saule. Un pēkšņi, kad aiz asa pagrieziena mums paveras lielākā- milzu siena kā grandiozs ledājs, manas bikses kļūst slapjas no vēja atpūstām baseiniņa šļakatām. Apģērbu paķer draisks vējš un sāk neganti purināt. Smejamies un fotogrāfējamies līdz kļūstam slapji. Kad slīpā vietā, kur tas atļauts, basām kājām līdz ceļiem bradājam pa terasēm- siltajiem baseiniņiem, tad sajūsmā virzāmies lejā daudzus simtus metrus pa ar balto kaļķakmeni klāto nogāzi. Pret vēja brāzmām jāturas ieslīpi. Ūdens piles lido pa gaisu visur, vējš kārtīgi purina- mazliet baisi, ka nenopūš pa krauju dziļi lejā. Vēlāk augšā pie kioska man blakus viesulis nolauza koku, nemaz nerunājot par pa gaisu lidojošiem zariem. Virs galvas mums vairs nav zila debess, kaut arī zem kājām pārredzama plaša līdzenuma pasaule. Apkārt riņķo tumši zili mākoņu blāķi, kas draud paraut vaļā debess nokrišņu logus. Starp mākoņiem kā prožektori te vienu, te otru baltās sienas malu apspīdina atsevišķi spilgti saules stari. Briesmīgi skaisti! Esam dabas stihijas azartā. Pamukule pati par sevi izraisa spēcīgas emocijas, bet trāpoties tādā dabas varenības manifestācijā! Tā nu ir ceļojuma piedzīvojumu ,,augstākā pilotāža''! Esam kā izredzētie brīnuma brīnumā! Ak mirkli apstājies, tu esi skaists... un īpašs!

Dzīve autobusā.

Bet jau tās pašas dienas pievakarē šēžamies busā no Denizli uz 18miljonu pilsētu Stambulu. 12 stundas brauciens. Ar līkumu. Caur Izmiru. Nogurumā pēc iekāpšanas tūlīt nolūztu. Noguļu gandrīz līdz galapunktam.

Te nu būtu vietā pastāstīt par Turcijas autobusu satiksmes sistēmu. Valstī biezs un labi pārdomāts autobusu kustības pārklājums. Autoostās  ir daudzu autobusu kompāniju pārstāvniecības. Vienā maršrutā parasti var doties daudzu firmu busi. Nekur nav pieejams apkopts saraksts par attiešanas laikiem no kādas pilsētas un cenu atšķirībām. Teorētiski jāapstaigā visu firmu telpas, lai tiktu skaidrībā. Bet praksē Tevi tūlīt pārķer iekšārāvēji. Tikko tu nosauc savu vēlamo pilsētu, viņš (vīrietis!) tevi vai nu aizved uz savu firmu, vai parāda citu, ja savējā šo maršrutu neapkalpo. Pārstāvniecībā nopērk biļeti. Viņi pārliecinās, vai visu esi sapratis par laikiem, peronu u.tml. Ļoti laipna un klientiem pretimnākoša apkalpošana. Iekāpšana 15min pirms attiešanas laika. Lieki piebilst, ka pirms mūsu brauciena uz Turciju neko par šo kārtību nezināju. To nācās apgūt uz vietas.

Autoostas, kā jau rakstīju, gandrīz visur, izņemot Alāniju, atrodas tālu no pilsētu centra. Kad iebrauc autoostā, tās pašas firmas mazais busiņš (izņemot Alāniju, tur jāsēžas pilsētas satiksmes busā Nr.1 blakus autoostai) par velti izvadā pasažierus centra virzienā, kur nu katram vajag.  Autoostas norobežotas. Tajās neviens cits buss vai pasažiera auto ar smagu somu neiebrauks- līdz terminālam garš ceļš ejams kājām.

Autobusu komforts un serviss pārsniedz Air Baltic lidojumu ērtības un attieksmi pret klientiem. Visi autobusi aprīkoti ar varenām bagāžas novietnēm, jo turki brauc daudz un ar lielām kravām. Ļoti ērti krāsli. Sēdekļa priekšā televizoriņš, kurā bez maksas (ne kā AirBaltic, kur jāmaksā par speciālu uzparikti) var vērot dažādus kanālus vai skatīties uz ceļu priekšā no šofera skatpunkta. Piedāvā smaržūdeni roku mazgāšanai. Stjuarts skaistā formas tērpā vairākkārt reisa laikā pa eju vizina ratiņus bez maksas dāvājot tēju, kafiju, sulu, mazus uzkožamos. Tas iespējams, jo autoceļi Turcijā līdzenāki nekā  AirBaltic gaisa trases, kurā ik pa brīdim gadās gaisa bedres.  Lai nesmirdētu sieriņi, gar ejas grīdu izsmidzina smaržvielas. Ik brīdi stjuarts laipni gatavs Tev ko paskaidrot, palīdzēt, iedot papildus dzēriena porciju utml. Mīnuss tas, ka busos nav tualetes. Vidēji ik pa 2 stundām ir ilgstošākas apstājas vai nu autoostās vai milzīgos iepirkšanās centros nekurienē, kur saskaitīju vienlaikus padsmitiem lielo busu. Tur var paspēt paēst, uzpīpēt, izlocīt kājas.

Izmantojiet Turcijas autobusu pakalpojumus! Ērti, lēti, mājīgi un izdevīgi!

Ja būtu zinājis, ka var būt tik raibi, uz Stambulu nebrauktu!

Visu nakti līst kā čīkst. Iebraucot Stambulā arī. Pie tam izkāpjot konstatējam, ka piedevām ir auksts vējš. Mūsu apģērbs un apavi tam pilnīgi nepiemēroti.

Un vispār- esam ievesti... mazā šīs firmas pieturā- galapunktā. Angliski neviens tur nerunā. Kā nokļūt pie firmas ,,Metro'', kas var pārdot biļetes atpakaļ uz Alāniju? Labi, ka pirms brīža, tikko busā pamodies, pa gabalu ieraudzīju ,,Metro'' firmas zīmi. Pēc atmiņas turp dodamies. Bet tā tāda pati kabatiņa un ne vārda svešvalodās. Kur biļetes? Kur autoosta? Kur centrs? Kā tur nokļūt? Kaut stāvi pie blakusesošās autostrādes un raudi. Tad firmas pārstāvis dod man mobilo telefonu, kur, kā noprotu, otrā galā cenšas runāt angliski. Bet sacītā jēgu nesaprot ne viņš, ne es. Tik daudz nojaušu, ka mums jādodas ar mikriņu uz autoostu. Jautājumu, kur to mikriņu meklēt, nekādi nesaprot. Lūkojos ārā. Ar zīmēm mums rāda, lai uzkavējamies. Pēkšņi piegrauc viens busiņš. Nē, nav īstais! Bet atviegloti saprotam, ka kaut kad pēc mums atbrauks arī īstais. Pēc 5min klāt. Cik jāmaksā? Nekas! Ap 50 min brauciens centra virzienā par velti! Autostā angliski nopērkam savu atpakaļbiļeti uz mājām- Alāniju. Uzzinām, ka cits firmas busiņš mūs par velti aizvizinās uz ostu, no kurienes ar kuģi pāri Bosfora jūras šaurumam varēsim doties uz Stambulas centru Eiropā. Pēc stundas, kad mūs pie plašās ostas gatavojas izlaist, no pasažieriem apmēram izdodas noskaidrot to citu vietu, no kurienes tikt atpakaļ uz ,,Metro'' autoostu (katrai firmai Stambulā sava). Esam kā no šķūņa trāpījuši ar bisi siena pļavā, bet ja no Stambulas centra būtu jānokļūst Alānijā? Bet arī šinī versijā, kas būtu, ja nebūtu zinājis, ka mums vajag firmu ,,Metro'',  iebraucot pamanījis tās logo virs autostāvvietas, tās darbinieks iedomājies iedot mums mobilo ar turciski-angliski runājošo, ja paši skrietu meklēt to mistisko mikriņu vai tāds nebūtu paredzēts utt. Tik daudz iemeslu, lai no tās milzu bedres Stambulas diennakts laikā neizkļūtu, bet tā pēc 3,5 stundu satraukumiem kopš iebraukšanas jau esam nokļuvuši pilsētas centrā.

Diženā Stambula.

Stambulā atrodas divās pasaules daļās: Eiropā un Āzijā. Pāri jūrai to savieno 2 tilti. Turcijas lielākā pilsēta (bet ne galvaspilsēta) pati ir tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Tajā savietota tagadne un pagātne. Stambula ir diženā Konstantinapole- Bizantijas galvaspilsēta, pareizticīgās reliģijas sākotnējais centrs.

Bukletos rekomendēts rindu ieejai uz Sv. Sofijas katedrāli ieņemt 20min. pirms atvēršanas. Pēc visa raibā šurpceļa tieši šajā brīdī esam klāt. Šī diženā celtne, kas no 6.gadsimta tūkstoš gadus ir pareizticības rezidence, galvenā baznīca, pēc musulmaņu ienākšanas pārvērsta par mošeju ar 4 minaretiem! Tagad tā skaitās muzejs. Tik sen biju vēlējies izjust šo pretrunīgo garīgo telpu! Visiem redzamajiem brīnumiem tajā, ēkas diženumam, kam it kā jāatspoguļo Debesu valstība zemes virsū priekš manis ir tikai ilustratīva nozīme.  Sv. Sofijas katedrāles būtību var ieraudzīt tikai ar gara acīm.

Kaut kā līdzīgi ir ar leģendāro Zilo mošeju- Allāha citadeli. Lai iekļūtu tajā, gan nācās pagaidīt. Skaistums. Austrumu izsmalcinātība. Diženums. Bet pāri tam kāds neaprakstāms vilinājums. ,,Dievs ir viens!'' Tas ir islama galvenais sauklis, tā rašanās it kā iemesls iepretim kristietības un jūdaisma komplicētām teoloģiskajām tālaika novirzēm. Allāhs ir Bībēlē minētā Dieva vārda Elohim tulkojums arābu valodā, tāpat kā mēs tulkojam jūdu Ješua par Jēzu.

Sultāna pils Topkapi: Dārgumu glabātuve, Ieroču palāta, valdnieka tērpi un daudz daudz izsmalcinātas greznības milzīgas impērijas valdniekam.

Kad visi trīs blakus esošie apskates objekti izstaigāti, atspīd saulīte. Ielas strauji apžūst. Un Kāds ir paglābis mūs no laika apstākļiem, kam nebijām gatavi.

Tikai dažus gadsimtus jaunā Suleimana mošeja. Ne mazāk izmēros dižena kā Sv.Sofijas katedrāle!

Slavenais Stambulas tirgus! Austrumu tirgus etalons! Tajā jāienirst: skaņās, garšās, smaržās, krāsās... Bet tirgoties un izvēlēties bija vieglāk citos- mazākos tirgos!

Visiem pilsētas viesiem ieteikts doties Bosfora jūras šauruma kruīzā ar kuģi- vēlams pēcpusdienā, kad saule apspīd stāvo Āzijas piekrasti. Un tas mums tieši tā arī izdodas.

Antālija- miera osta.

Vai tad tiešām Turcijā mums gāja tik traki? Nē! Antālijā- viss civilizēti. Atbraucām, apskatījām un gandrīz bez kreņķiem aizbraucām. Promceļā domāju- kā tiksim uz Antālijas centru un atpakaļ. Tikko iebraucam autoostā, kāds turks mūs aizved uz tās pašas firmas busu. Bez maksas ātri esam centrā pie gājēju ielas. Visi galvenie apskates objekti koncentrēti tur vienkopus: kuģīšu (vizināšanai gar piekrasti) osta, promenāde, Rievotais minarets (pilsētas simbols), Nošķeltais minarets, mošejas, tirgus,  Karaalioglu parks, romiešu imperatora Adriāna vārti vecajā pilsētas aizsargmūrī, fantastiskā pilsētas panorāma no Hidrlika torņa pakājes. Cik atšķirīgi no šī tūrisma produktu koncentrāta ir paklejot vecpilsētas ielās, kur dzīvo vienkāršie iedzīvotāji! Atpakaļceļš uz autoostu ar ātrgaitas zemās grīdas garu tramvaju- metro. Vagonā man blakus apsēžas kāds turks, kurš arī dodas uz Alānijas autobusu. Izkāpjot metro pazemes stacijā, pa labirintiem viņš mūs ātri aizved līdz pareizajai autoostas kasei... Atkal mums blakus Lielais Vadātājs.

Alānija- mūsu mājas.

Pēc līdzšinējiem aprakstiem, ko nedēļas laikā paspējām, rodas jautājums, vai maz Talsu sadraudzības pilsētu redzējāt? Pavisam Alānijā pavadījām pilnas vai nepilnas 4 dienas. Izdevās notrāpīt saulainu rītu, kad devāmies uz galveno tās lepnumu- seldžuku, vēlāk pirātu cietoksni uz pussalas stāvā kalnā. To apvij daudzi aizsargmūri. Gan saules staros, gan vakara izgaismojumā tā brīnišķais siluets mūs priecēja no mūsu viesnīcas istabiņas balkona. Ejam augšup pa mazu ieliņu. Tā kļūst par taku, bet vietējā sieviete apgalvo, ka arī pa to tiksim augšā. Taka kļūst par nomīdītiem zāles stiebriem cauri krūmeļiem un pa akmeņiem. Valters nedaudz noskŗāpē kājas. Vietām gandrīz vai krauja. Ik pēc brīža jāfunktierē, kā virzīties tālāk. Par laimi beigās tādas kā avārijas trepes, pa kurām uzskrienot atliek tikai pārkāpt žogam. Esam uz ceļa. No šejienes paveras reklāmas panorāma uz pilsētu, vēl sniegotajiem Taurus kalniem aiz tās un Vidusjūru. Šeit ceļš iziet cauri kārtējam mūrim un sākas vēl garš kāpiens uz cietoksni...

Pussalas vienā malā skaista izgaismota stalaktītu- stalagmītu ala ar lielu zāli.

Pilsētas lepnums- tās garā promenāde gar Vidusjūru. Ostas krodziņi. Tirgus. Galvenā tirdzniecības iela. To visu izstaigājām krustu šķērsu līdz nogurumam gan dienā, gan tumsā. Pēdējā vakarā pat uzkāpām atkal līdz cietokšņa skatpunktam. Brīnišķais skats uz izgaismoto pilsētu ir kā pēdējais elpu aizraujošais ceļojuma akcents.

Bet vai viesnīcas labumus baudījāt? Jā- sponsoru apmaksātās brokastis, pusdienas, vakariņas un līdzdoto ceļamaizi ceļojumos. Vienreiz biju vēsā saunā, pēc kuras aukstajā dušā tā pārsalu, ka nācās istabiņas dušā atsildīties. Tāpat gāja pēc vienreizējās īsās peldes vēsajā baseinā. Atteikšanās no turku pirts un masāžām bija mūsu motivēta izvēle. Divreiz bijām jūrā... iebriduši līdz potītēm, lai vilnis uzskalotos līdz jostas vietai, bet šļakatas samērcētu visu kreklu. Azarts! Bet par peldi drošības dēļ nevar būt ne runas! Bija iespējams arī novilkt kreklu un pasildīties saulītē pie baseina saules gultā... kādas 20 min. pēdējā dienā pirms izbraukšanas. Runa nebija par laika trūkumu, bet laika apstākļiem.

Ceļojums ar skatu rītdienā!

Kāpēc domei vai kādam citam šādi avantūristi jāatbalsta? Tā nebija tikai balva, bet iespēja nākotnei.

Tā kā par brauciena datumu uzzinājām pilnu dienu un vēl bišķiņ pirms ceļojuma, bet apmešanās vietu- jau ceļā, nekādu iecerēto diplomātisko misiju Talsu sadraudzības pilsētā nenoorganizējām.

Bet mums ir ambiciozu projektu ieceres, kādēļ tā vajadzēja ,,izmalt'' Turciju. Mums ir iecere veidot pētniecisko darbu par ilgtspājīga tūrisma iespējām Latvijā. Šī Rietumos jau komerciāli pieprasētā pieeja Latvijā vēl nav tūrisma firmu politikā, tikai elementi. Šajā mācību gadā Valters jau veicis novērojumus Vācijā, Šveicē, ASV. Turcija bija kā galvenā izpētes zeme. Tas sasaistās arī ar Valtera iespējamo stāžēšanos un studijām ar tūrisma firmu asociācijas palīdzību. Bet viss ir Viņa ziņā!

Tāda traka- tautas demokrātijas ceļojuma ideja!

Nevaldības delegācija uz Alāniju. Tajā varētu piedalīties jebkuŗš Talsu novada pilsonis, kas to vēlas, kas par to maksā. Nelidot prom/atpakaļ  uz Antāliju, bet Stambulu. Īrēt busu un doties uz Alāniju pa Turcijas vidieni caur šeit minētajiem apskates objektiem. Visas vai katru otro nakti pārnakšņot viesnīcās vai labos hosteļos. Alānijā varētu būt diferencēta programma pa profesijām, interesēm. Varētu būt iepazīšanās ar savu interešu cilvēkiem, ģimenēm. Un atpakaļceļš: Taurus kalnu takas un ciemati, Egejas jūras (līdzīgas grieķu) salas, Izmira. No Antālijas uz 1 dienu var aizšauties arī apskatīt Ziemeļkipru. Arī tur esmu bijis. Varam apskatīt galvaspilsētu Nikosiju,ostu un brīnišķu koraļu piekrasti Kirēniju (angl. Kyrenia), vēstures un kultūras mantojuma brīnumu Famagustu, unikālo Kipras dabu...

Šī raksta saturs neatbilst nosaukumam. Centos parādīt nepazīstamo Turciju un tās iespējas. Varbūt tās izmantosim? Jo mums tur ir draugi.

Igo Midrijānis