Uzbekijas krāsas.

            Tagad pareizi būtu jāraksta ,,Uzbekistāna’’. Bet autoram Daudz vairāk patīk agrākie Vidusāzijas valstu nosaukumi latviešu valodā bez tām ,,stanām’’.

Salamaleikum! Nedēļas nogale Uzbekijā. Skan eksotiski. Bet tā sanāca. Caurbraucot. Pāris dienas ir maz, lai iepazītu zemi. Bet pietiekoši, lai apjaustu šīs zemes krāsas: politiski melnbaltās un sadzīviski vēsturiski krāšņās.

Samarkanda.

Pirmkārt, jau Samarkandas Registānas (senās arhitektūras komplekss) mošeju un piļu krāšņos sienu ornamentus. Kādus tik rakstus neveido minareti! Starp citu, šķībumā minareti daudz neatpaliek no slavenā Pizas torņa Itālijā. Visus šos arhitektūras brīnumus, kas atrodas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, savā galvaspilsētā Samarkandā būvējis leģendārais karavadonis Timurs. Viņa sauklis bijis: ,,Lai redzētu, cik stipra un varena ir mana impērija, pietiek paskatīties uz šīm ēkām!’’. Bet nu jau ar Timura vērienu sāk nedaudz konkurēt kāds cits.

Taškenta: reliģija un politika.

 Taškentā 2006. gadā pabeigta jaunas grandiozas mošejas un Korāna muzeja celtniecība, notiek seno mošeju rekonstrukcija. Tieši pirms ļoti prezentatīvas starptautiskas musulmaņu līderu konferences- samita, kas pasludināja Taškentu 2007.gadā par islama galvaspilsētu. Postsociālistiskā valstī, kur apspiež, kā raksta Latvijas prese, musulmaņus- opozicionārus. Pēc slaktiņa un starptautiskā nosodījuma! Kaut kā ar melnbalto politisko skatījumu neiet kopā. Tāpat kā par Baltkrieviju, par Uzbekiju mums raksta patiesību, bet ne visu patiesību. Tikai vajadzīgo patiesību. Sava līdzība ar Padomju Savienību. Arī Eiropas Savienībai un brīvās pasaules brīvajiem plašsaziņas līdzekļiem ir savs ,,mākslinieks’’, kas jauc krāsas tā, lai no visas paletes paliktu pasaulei melnbalts skatījums: te ir labie un te- sliktie zēni. Īpaši tas sākās ar Balkānu kariem 90-gados, tad ,,cīņa pret terorismu’’ utt.Reliģijas brīvības pakāpe bija redzama apmeklējot arī medresu- musulmaņu koledžu. Vienu no 10 valstī. Labi uzturēta. Direktora atklātas atbildes. Par problēmām un veiksmes stāstiem. Par citu reliģiju apguvi. Par studentu pieeju pasaules pasaulīgajai informācijai TV un internetā. Studentiem iekšēja motivācija. Salīdzinot ar laicīgām skolām. Par dzelžainu disciplīnu. Par norobežošanos no islama fundamentālisma un tolerances izglītību medresē.  Reliģija Uzbekijā esot strikti atdalīta no valsts.  Bet vai šādas medreses nav ļoti izdevīgas ,,prezidentam uz mūžu’’? Un arī ASV, ES? Tās veido pret terorismu imūnus un politiski lojālus musulmaņus. Arī man tas ir izdevīgi. Un Tev. No visa tā man palika dubults iespaids: gan ,,stingrā roka’’, gan varas mimikrija, atbalstot tai politiski nekaitīgu reliģiju gan ideoloģiski, gan politiski, gan materiāli. Neticu varenajai mošeju celtniecībai/rekonstrukcijai un starptautiskai konferencei autoratīvā valstī bez vadoņa atbalsta! Ja valsts neveicinātu mēreno islamu, nostiprinātos radikālais un opozicionārais musulmanisma segments.   Un tajā ir gan terorisma briesmas, gan domas, vārda brīvības alkas. Ieskaitot manus vides aktīvistus un citu krāsu cīnītājus par ideāliem.

Uzplaukums.

Staigājot pa galvaspilsētu, braucot cauri pilsētām un ciematiem pa ceļam uz Samarkandu nevar neredzēt Uzbekijas uzplaukumu. Tik platu kvalitatīvu šoseju 5stundu garumā nekur bijušajā PSRS nebiju redzējis. Bet medaļai ir arī otra puse- autobraucēju un viņu kravu pazemojošā kontrole kontrolpunktos pirms lielpilsētām. Saka- lai novērstu nelegālo tirdzniecību. Miliči bieži vicina zižļus arī starp tām. Ar augstprātīgu žestu. Viens tāds noplātījās kļūdas pēc arī mūsu priekšā, bet, ieraudzījis Intūrista zīmi autobusa logā, vīzdegunīgumu zibenīgi nomainīja ar dziļas pazemības un atvainošanās pozu. Kā tas raksturo šo valsti! Necieņu un vajāšanu pret saviem pilsoņiem ar vienlaikus klanīšanos ārzemnieku priekšā. Bet vai Latvijā arī nav bijušas šī sindroma pazīmes?

            Bet nu par tradicionālajām krāsām. Tērpi. Ikdienā gan vīriešiem, gan sievietēm mugurā tādi vienkārši, ne pārāk koši apģērbi. Bet- cik savdabīgi un krāšņi ir tautas tērpi! To var redzēt mūsu grupas meitenei mugurā. Fonā cits raibums- paklāji. Amatnieku darbnīcās var apskatīt un nopirkt arī vēl daudz dažādu citu savdabīgu un raibu izstrādājumu no metāla, koka…

Kokvilna.

            Ko redzam pa autobusa logu? Saules pielieta zeme. Un kokvilnas lauki ar gatavām pogaļām. Tuvumā balto Uzbekijas zeltu var ar acīm aptaustīt, kad tas sabērts lielās traktora piekabēs. Ļoti reti kur strādā kokvilnas kombaini. Ražu vāc ar rokām. Strādnieku uz lauka nav maz, bet, šķiet, darāmā vēl vairāk. Padomju laikā tikuši apturēti arī tūristu autobusi un visiem ceļotājiem likts kādas stundas pastrādāt kokvilnas laukā. Mums šī eksotika iet garām. Par laimi vai diemžēl?

Ņam ņam. Tirgus.

Meloņu un arbūzu kaudzes ceļmalā. Garšīgās un smaržīgās krāsas! Ak, cik gardas ir šīs ceļmalā turpat sagrieztās un notiesātās ogas! Un jo gardāk, ja tās maksā santīmus virs lata, salīdzinot ar Rīgas tirgus cenām. Jā, tirgus. Krāšņa krāsu palete: žāvēti un svaigi augļi, dažādi zaļumi un dārzeņi, austrumu saldumi, rūpniecība un amatniecība, pat vesels paviljons juvelierizstrādājumiem. Daudzkrāsaini dažādi žāvēti augļi un rieksti iesaiņoti pītos šķīvjos, kas pārvilkti ar polietilēna plēvi- kā gleznas, kaut kas līdzīgs budistu mandalām. Krāsaini laukumiņi, ornamenti.

Kaligrāfija.

Bet to nevar salīdzināt ar kaligrāfijas mācību telpas apmeklējumu. Kas ir ornamenti, raksti? Simboli? Skaisti ķeburi? Īpatnēja rakstība? ,,Tas ir tikai ,,karandaš’’ (zīmuļa) līmenis’’, skaidro Uzbekijā profesionālākais skolotājs. Kaligrāfijā klāt jābūt tādam radošam garam, lai iznāk ne tikai skaisti un pareizi, bet arī pielikta mākslinieka dvēsele un doma. Neatkārtojama. Ne citam, ne pašam. Mirkļa brīnums. Un to viņš nodemonstrē, kaligrāfiski izveidojot divu grupas meiteņu vārdus. Maldi, ka izcila kaligrāfija ir tikai tā, kas veidota par islama tēmu (lai pateiktu vairāk nekā tekstā iespējams). Ir arī laicīgas tēmas. Vēl vairāk, austrumu kaligrāfiju var piemērot arī rakstiem eiropiešu valodās, mūsu simboliem. To un daudzu citu redzam telpā pie sienām, uz galda. Man pirmoreiz rodas cieņa pret kaligrāfiju. Kamēr ar to skola lika nodarboties maniem bērniem (sekmīgi), man tā šķita neciešama ķēpa.

Krogā.

Emociju krāsas. Vakars Taškentā nacionālajā krogā. Beidzot varu atkal ēst savu iecienīto aitas gaļas šašliku. Plus daudz zaļumu un augļu. Lielajā zālē ar vienu aci varam vērot kāzas. Bet pie mūsu garā galda improvizēts vijolnieks ar ierakstiem rada uz kustēšanos nasku noskaņojumu. Par izbrīnu nopietniem uzbekiem, sadevušies rokās, skrienam starp viņu galdiņiem. Pat dejoju. Ar sandalēm kājās pa tādu kā bruģa pamatni. Cik izmaksā šāds vakars ar visām dzeramnaudām? Ap 3LVL no deguna.    

Kas Uzbekijā jauns?

Pieļauju, ka pa uzbeku zemi padomju laikā savas pēdas minis ne viens vien kuldīdznieks un rajona iedzīvotājs. Bet tagad?! Un viņiem interesē, kas jauns, kas mainījies, un kas palicis pa vecam. Jauns karogs. Tīras un plašas ielas un parki Taškentā. Agrāko laiku labākā viesnīca ,,Uzbekistan’’, kurā dzīvoju, modernizēta pasaules līmenī. Lai gan tagad uzcelti vēl šikāki hoteļi. Cilvēki laipni un pozitīvi noskaņoti pret latviešiem. Brīvi un bez nepatikas runā krieviski. Jūtama celtniecības un attīstības duna. Visi oficiāli satiktie pārstāvji uzsver, ka Uzbekija ir demokrātiska valsts. Ja uzsver, laikam ir problēmas. Sēdēju blakus lidmašīnā maršrutā Taškenta- Rīga- Ņujorka kādai Uzbekijas iedzīvotājai, kura dažus mēnešus atpakaļ pārcēlusies uz dzīvi no Taškentas ASV mazpilsētā. Teica, ka tagad varot runāt atklāti. Un no sirds ļoti aizstāvēja patreizējo kārtību Uzbekijā, neskatoties uz to, ka pašai PSRS laikā bijis daudz augstāks sociālais statuss. Viņa nepiekrita, ka patreizējo varu Uzbekijā sauc par režīmu. Savukārt Samarkandas tirgū kāda pārdevēja dziļā rūgtumā teica, ka Latvijā, kurai nav nekas, var dzīvot pārticīgi, bet Uzbekijā ar tādām zemes dzīļu bagātībām un kokvilnu tauta dzīvo nabadzībā; un viss tas ir tāpēc, ka valsti tik tālu novedi viņš. Lieki piebilst, ka šai sarunai nav liecinieku. Diemžēl ar cilvēkiem no malas vairāk neiznāca parunāties. Klīstot pa Samarkandas vecpilsētas ielu labirintiņiem, nonācu pie kādas mazas mošejas, kuras priekšā  sēdēja saposušies vīri, gaidot lūgšanu sākumu. Ar tādu cienību un pašapziņu! Un likās- arī savu tiesību un identitātes apliecinājumu- to mums neatņems!

Bet kopumā iespaids par zemi palika labāks nekā iepriekš šķita.  Katrā ziņā Uzbekijā tūristiem joprojām ir ko redzēt. Un latvieši uzņemti tiks viesmīlīgi, ar komfortu. Noteikti ir vērts aizbraukt. Sevišķi kopš ,,AirBaltic’’ uzsācis tiešo lidojumu Rīga- Taškenta par 99LVL.    

Salamaleikum, Uzbekistan!

Igo Midrijānis