Vormsi- kauja ar zirgiem.

,,Vormsi? Kur tāda ir?’’, man jautā, kad stāstu par šo ceļojumu. Tā ir 4.lielākā Igaunijas sala, kurai peld garām, ja dodas ar prāmi no Rohukūlas ostas (pie Haapsalu) uz Hijumā. No 13.gadsimta līdz 1944.gadam to apdzīvoja Igaunijas piekrastes zviedri. Salas platība 93km2.Virs ūdens līmeņa Vormsi parādījās pirms 3800 gadiem.

Kāpēc doties uz Vormsi? Tāpēc... ka tur nekā nav. Izņemot neparastu, nesabojātu savdabīgu dabu. Tāds ir kopsavilkums no ap desmit gadu seniem ceļojuma aprakstiem. Šodien? Jā un nē. Ir dažas perfektas viesu mājas, senās ēkas izmanto kā ģimeņu vasaras mītnes. Nekur nebiju vērojis tik pārdomātu, pilnvērtīgu dabas aizsardzības sistēmu ar ekotūrisma palīdzību: marķētas takas, skatu tornīši, labiekārtotas naktsmītņu vietas, informācijas dēļi, bukleti- viss novirza cilvēku pie skaistā, lai tomēr viņš neietu tur, kur nevajag, nedarītu to, kas nav vēlams. Viss ir kā no dabas tūrisma mācību grāmatas, izņemot... sadursmi ar savvaļas zirgiem, kas ievesti piejūras pļavu zāles nograušanai. Bet... visu pēc kārtas.

Ierodamies Vormsi ar saviem velosipēdiem pēc 40 minūšu brauciena ar prāmi no Rohukūlas ostas. Tikko nobraucam uz sauszemes, rodas iespaids, ka civilizācija palikusi aiz mums. Pa neparasti šauro asfalta lentu aiztraucas no kontinenta kopā ar mums atpeldējušās automašīnas un paliekam vieni: klusums, vējš, novakara saule, jūra ar pussalu strēlēm, piejūras pļavas ar kadiķu audzēm un tālumā- meža kontūras. Izripojam cauri pēc vietējā mēroga lielam ciemam Svibi ar dažām mājām: nemanām nevienu cilvēku, rosīšanos. Aiz mitra platlapju meža kā civilizācijas oāze viesu māja ar krodziņu, kur koncentrējas atbraukušie auto un velotūristi. Tiek tā reklamēts un tā tiešām ir, ka Vormsi vislabāk apskatīt ar divriteņiem. Ceļotāju vidū liels īpatsvars ir velotūristi. Satiekam pat ap 20 cēsinieku grupu, kur pedāļus dūšīgi min pat bērniņi.  Mūsu maršruts iegriežas Rumpo pussalā, kas man ieteikts kā viens no izcilajiem apskates objektiem. Tur arī karte rāda labiekārtotu telšu apmetni. Šeit arī sākas mūsu briesmu stāsts. Nometnes vieta īpaši man patīk tāpēc, ka tā atrodas aiz dabas lieguma teritorijas žoga, kur nav atļauts iebraukt ar automašīnām. Tas mūs var pasargāt no motorizētiem, trokšņainiem atpūtniekiem. Soli, galds, ugunskura vieta iekārtota izcili skaistā pļaviņā starp lieliem kadiķiem. Te ir paradīzes saliņa dabas mīļotājiem. Kurinām, vāram azaidu. Brīnišķīgs saulriets. Miers. Dvēseles rimtums pēc garā pārbrauciena, jo tikai šorīt agri ar autobusu, kurā velomaisos iepakoti divriteņi, esam izbraukuši no Talsiem.  

Brīnišķīgs dzidrs saulains rīts. Kaut kas grabinās?! Paveru telti. Zirgi! Plūc zāli. Viens grauž manu maisiņu ar dvieli, kas atstāts uz velosipēda. Tad pievēršas velosomai. Pienāk kārta tukšajiem traukiem uz galda. Pārtika kā vienmēr teltī (zelta likums visur, kur savvaļā nav lāču). Lecu augšā! Dzenu nost! Negribīgi, bet pakļaujas manām prasībām. Plūc atkal zāli. Atnāk miermīlīgi ,,sasveicināties’’ ar teltī gulētāju. Bet... tad zirgs telts stūrī   saož pārtikas maisiņu. Neatlaidīgs. Tūlīt ar zobiem saplēsīs telti, lai tiktu klāt barībai. Arī man jākļūst daudz uzstājīgākam. Atdzenu nost. Zirgs stāv blakus teltij tieši pie galvgala un jau kārpa neapmierinātībā zemi. ,,Ak vai! Tur taču blakus iekšpusē cilvēka galva. Un ja nu zirgs iedomājas spert?’’, pēkšņi mani pārņem drausmas. Sākas kauja. Gulētājs izmūk ārā. Zibenīgi jaucu telti nost ar visām mantām iekšā. Zirgs piebridis dažus teltsmietus. Pārkāpjot drošības pamatlikumu netuvoties zirgu kājām, burtiski izrauju mietus no zirgu nagiem. Velku telti ar mantām prom. Bet- ak vai! Zirgs to panāk un uzkāpj, un bradājas. Agresīvi strikti dzenu nost. Nokāpj. Par laimi un brīnumu nav salauzti iekšējie telts karkasa mieti. Uzceļam telti ar mantām uz galda. Bet nu jau visi 4 zirgi uzstājīgi uzbrūk mūsu lietām: abām velosomām uz velosipēdiem, telts stūriem, tīšām spārda termosu u.tml. Steigā nesam telti un mantas pāris desmit metru attālu. Tikko tas izdarīts, skriešus visu pārnesam uz kāršu slieteni, kas iekārtots citā telšu apmetnes pļaviņā kādus 100m attālu. Izdodas. Vēl evakuācijas laikā uzmācību var atvairīt! Aiz sienām it kā esam drošībā. Tomēr slietenī noskatu piemērotāko malkas šķilu, kas iedvestu dzīvniekiem bailes, bet ko es arī varētu pietiekoši veikli pavicināt, ja nu kas. Sirds dauzās. Krāmējam mantas somās un uz velosipēda. Pēkšņi- sprauslo. Zirgi nāk. Tie ielenc slieteni un it kā mierīgi grauž zāli. Bet nojaušu, ka tas ir tikai manevrs. Tad pienāk cieši blakus slietenim un sāk mest ārā no iekārtotās vaļējās atkritumu tvertnes un izmētāt pa pļavu atkritumus, pārsvarā plēves maisiņus. Pēkšņi barvedis mērķtiecīgi dodas slieteņa ieejas virzienā. Paķeru noskatīto malkas šķilu un metos pretī ar savu briesmīgo (tā citi saka) bļāvienu. Tas izstrādājies daudzajos velotūrisma gados suņu atvairīšanai. Krievijas mežos, kad aci pret aci dažu metru attālumā uz divām kājām manā priekšā bija piecēlies lācis, šis kaujas sauciens bija pietiekams, lai ķepainis nomestos četrāpus un ielēkšotu mežā. Dzīvnieki visbiežāk izvairās no sadursmes, ja saņem ar zīmēm pretinieka pietiekošu drosmes un spēka apliecinājumu. Pie tam zirgi, tāpat kā citi dzīvnieki, īsti nezin, uz ko cilvēks, kas parasti aizsargājas (suņu pieredze uzbrūkot velobraucējiem), spējīgs, ja pats dodas pretuzbrukumā. Tam jānotiek pēkšņi, kad dzīvnieks tuvu, bet vēl ne cieši blakus. Bļāvienu apvieno ar ieroča (koka, akmens) uzbrukuma imitāciju. Svarīgi pārņemt iniciatīvu, pārsteigt, izsist dzīvniekus uzbrukuma brīdī no pašpārliecinātības, piespiežot atkāpties. Tā arī notiek šoreiz. Savvaļas zirgs burtiski pārbīlī ,,atlido’’ kādus 5 metrus sāņus. Bliežu ar bomi pa slieteņa ieeju no visa spēka, lai tas lops saprastu, kas viņu sagaida uzbrukuma gadījumā. Vientuļš zirgs vairs netuvotos, bet nojaušu, ka bara vadonis šādu pazemojumu nedrīkst pieļaut un kaut ko vēl pasāks. Krāmējam mantas vēl steidzīgāk un vērīgi vērojam situāciju. Tā neuzkrītoši, it kā miermīlīgi, zāli plūkdams, tuvojas cits zirgs. Lūk jau grauž pie pašas ieejas. Zāles josla iestiepjas patālu slietenī, un tā nevilšus ,,bērītis’’ būs tik dziļi slietenī, ka vairs nevarēs izdzīt. Labi saprotu kritisko ieejas līniju, un kad zirgs to sasniedzis, bliežu. Mana dižā šķila nobūkšķ pret ieejas koku netālu no zirga galvas. Par brīnumu zirgs neiztrūkstas, tikai nedaudz atkāpjas un turpina uzmākties. Ilgi. Cīnos. Bļauju. Situ ar koku pa koku.  Beidzot aiziet. Mantas gandrīz saliktas. Bet tad pienāk pēdējā, izšķirošā sadursme- kurš kuru. Bara vadonis uzbudināts un tuvojas mērķtiecīgiem soļiem. Ja zirgu šādā stāvoklī ielaistu slietenī, viņš ne tikai izdemolētu mantas, bet visticamāk saspertu arī mūs. Zibenīgi novērtēju stāvokli. Uzbrucējs var ienākt pa šauro eju slietenī, bet eja pārāk šaura un zema, lai tas pieceltos pakaļkājās un man varētu kārtīgi iespert. Šoreiz atkāpties nedrīkst. Saprotu, ka varu tikt sadursmē nopietni savainots. Saprotu, ka var nākties bliezt zirgam pa īstam, lai cik viņš maksātu. Uz šīs slieteņa robežas burtiski jāstāv uz dzīvību un nāvi pret satrakotu, agresīvu, uzbrūkošu zirgu, kura ,,aizmugurē’’ bara vadoņa prestižs. Visas šīs domas izskrien cauri šajās dažās sekundēs, kamēr tuvojas pretinieks. Mans visdrausmīgāk pārdabiskais uzbrēciens un blieziens ar koku pa slieteņa ieeju uz dažiem centimetriem atsviež zirgu atpakaļ. Tas ir ļoti svarīgi, ka izsitu atkal viņa pašpaļāvību. Tagad zirgs nostājas tieši man pretī uz centimetru precīzi abpusējā drošības attālumā. Paceļu šķilu tiešam sitienam, ja viņš izdarīs kaut kustību manā virzienā. Lops to saprot. Briesmīgā naidā blenž uz mani uz cenšas mani pārspēt ar skatienu. Es savukārt tieši apņēmīgi skatos viņam pretī un koncentrēju domas, raidot nepārprotami: ,,Dabūsi pa purnu! Kaut abi būsim kropļi! Neatkāpšos.’’ Domām ir liels spēks un dzīvnieki, šķiet, tās prot lasīt labāk nekā vairums cilvēku. Nekustīgi psiholoģiskajā divkaujā šķiet stāvam vairākas minūtes, kas man šķiet kā mūžība. Tad zirgs pagriežas un aizved baru kadiķos. Bet... Katls palicis pie tālā ugunskura. Kategoriski atsakos atstāt savu līdzbraucēju vienu slietenī, izvedu viņu uz ceļa tālu prom no notikumu vietas, tad lielā ātrumā braucu pēc katla. Zirgi nometnē! Nolecu no sava dzelzs rumaka, paķeru katlu. Straujā riksī man tuvojas zirgs. Bet paspēju uzlekt uz velo un uzņemt ātrumu. Lai gan zirgi auļo ātri, laikam tie gandarīti, ka mani padzinuši.  

Tas, ka kauja beidzās bez zaudējumiem, ir brīnums. Varēja tikt (labākajā gadījumā) sapostīta manta, mēs- gūt ievainojumus: gan vieglus, gan smagus vai pat viss beigties letāli.  Gribu visus, kas lasa šīs rindas, un saistīti ar ekotūrismu vai savvaļas zirgiem, nekad neiekārtot vai likvidēt telšu vietas tur, kur ganās savvaļas zirgi. Savukārt tūristiem tā ir mācība, ka pat labiekārtota apmetne vai kāds cits tūrisma infrastruktūras objekts nav drošs, piemēram, šovasar ļoti populārā Vidzemes kempingā ezera laipas galā, kas, šķiet, iebūvēta dziļumā, lai peldētāji lēktu ūdenī, zem tā netālu no virskārtas bija liels akmens, un šo faktu kempinga īpašniece pat nezināja.   

Pēc šī piedzīvojuma savākties ļauj brīnišķā Rumpo pussalas daba, pa kuru ar velosipēdiem dodamies uz tās spici. Kadiķu audzes, jūra, saule, netālās saliņas, vējš, putni, aitas. Skatu tornis. Prombraucot- neviena cilvēka. Kā dziesmā: ,,Balta saule spīd...’’     

No Forbijas uz Saksbiju ceļš ved cauri kadiķiem, mežiem, pļavām, gar savdabīgu akmeņu liedagu skaists marķēts velomaršruts. Ar divriteņiem brauc bariem. Pusdienas uz liela akmens pie jūras. Bāka- koši balta. Naktsmītne mums labiekārtotā teltsvietā salas ziemeļos. Patiesībā vietiņu ir daudz visā pludmales garumā- katrs pleķītis citā kadiķu noriņā kā atsevišķa istabiņa, lai nejustu citu tūristu klātbūtni. Mūsējā telts atrodas visskaistākajā vietā pie jūras. Tur ir pat smilšains peldvietas dibens, kaut citur Vormsi krastā tikai akmeņi un dūņu slānis.

Traucamies pa balto (jā- koši balto) asfalta lentu uz Norbijas bāku, piekrasti. Vietām salā uz piķa bērti balti kaļķakmens gabaliņi, kas rada šo neparasto ceļa seguma krāsu.

Vēl un vēl Vormsi baudām mazos celiņus, dažādo jūru, akmeņus, kadiķus, senatnīgās ēkas. Diža ir Vormsi baznīca, tai blakus it kā pasaulē lielākā saules (apaļo) krustu ,,kolekcija’’. Interesantu Igaunijas zviedru vēsturi atklāj muzejs. Vormsi: daudz daudz dabas un kultūrvēstures. Ja prot to sajust, saskatīt.

Pie prāmja piebraucam brīdī, kad jau koriģētājs mums māj ar roku nesamazināt ātrumu, bet braukt iekšā. Pēc  40min būsim atkal kontinentā- civilizācijā.

Vormsi- dabas paradīze! Bet cik tuvu tai bija elle! Kā dzīvē- starp abām šīm bezgalībām.

Igo Midrijānis