Lai upuri nebūtu velti!

Vai drīkstu rakstīt par traģēdiju Zolitūdē? Jo neiesaistītiem to neizprast, neizjust kā tiem, kas tajā iesaistīti, kuriem ir neiedomājamas sāpes un salauztas dzīves. Bet tomēr... jāraksta priekš tiem, kas ārpusē, kuri līdzpārdzīvojumā, lai upuri nebūtu velti. Viņi nav tikai cietušie, bet upuri, lai Latvija mainītos. Kā TV intervijā uzsvēra prezidents Andris Bērziņš, valstī jānotiek būtiskām pārmaiņām. Lai neatkārtotos tas un kas cits vēl ļaunāks. Un ne tikai būvniecības nozarē, bet sistēmā: politikā un politiķos, demokrātijā, ierēdniecībā, saskaņošanās...  No savas puses gribu piebilst, vai vēl ilgi nebūsim kā drošības ķīlnieki sabiedriskajās ēkās, kas celtas pēc lētākā iepirkuma principa?

Valsts prezidents runāja par nepieciešamajām pārmaiņām valsts ,,mašīnā’’- lai šie upuri piespiestu to pārveidot. Bet man šķiet, ka tā bija arī Vēsts, ka jānotiek arī būtiskam pagriezienam sabiedrībā uz citām vērtībām. Un šajā traģēdijā un ap to tas jau notika. Izzuda visas atšķirības. Palika cilvēki, kam sāp: kuri cieš un kuri palīdz. Vai tad mēs skaidri pie TV ekrāniem nejutām, ka klātesošas ir daudz augstākas vērtības nekā tas, par ko ikdienā rūpējamies: labklājība, ērtības, prestižs, auto... Svarīgāk par to ir attiecības, mīlestība, atbalsts- dzīves konkurences, kašķēšanās, individuālisma vietā, jo ik brīdim mēs varam iziet pa durvīm, lai neatgrieztos, nesatiktos, ik dienu mūsu sirdsapziņa var prasīt gala norēķinu. Masu traģēdija it kā liek atjēgties Latvijai, bet ilgākā laikā taču ne mazāks ir bojāgājušo skaits avārijās; no mūsu vidus tiek izrauti tie, kas slimnīcā negaidīti uzzina savu diagnozi. Kad notika Talsu traģēdija, sapratu, ka pie bezatbildīgas attieksmes pret drošību esam atbildīgi tik daudzi: ar braukšanu pēc glāzītes vai klusuciešanu par to, ar darba drošības ignorēšanu, bērnu vešanu bez speciāliem krēsliņiem... Šoreiz signāls ir vēl pamatīgāks- attopies, Latvija! Attopieties, cilvēki! Kas jums ir galvenais dzīvē, mūsu zemē? Ir jāmainās! Lai arī ikdienā mēs dzīvotu Latvijā, pilsētā, ģimenē, kādā patiesi vēlamies. Nav runa tikai par ilgoto Latviju, bet par iespēju katram un Latvijai pastāvēt dramatisko XXI gadsimta izaicinājumu priekšā. Būtiskas pārmaiņas cilvēkos nav utopija, jo visapkārt jau manāmi priekšvēstneši un priekšnoteikumi izdzīvošanai. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un šoreiz tā būs sirds, mūsu kopīgās Latvijas dvēseles pārvērtība.

Tāpat kā visas lielas traģēdijas: no nacisma,  holokausta, Armēnijas zemestrīces (Kalnu Karabahas konflikta laikā), Dvīņu torņu sagraušanas ASV līdz ,,Maximas’’ traģēdijai liek nācijām uztvert Vēsti un izvēlēties, kā dzīvot tālāk. Un svētīga tā tauta un zeme, kas izdara pareizās izvēles. Lai upuri nebūtu velti!

Igo Midrijānis